Ledus vīrs

Cilvēks, kurš uzskata, ka nāve ir domāta tikai stulbeņiem, Roberts Č.V. Etingers, brauc ar aprūsējušu baltu Chevrolet Lumina; uz bampera uzlīmēts aicinājums: „Izvēlies dzīvi!” Etingers ir deviņdesmit vienu gadu vecs, greizs un sakumpis. Viņa seja ir plankumu izraibināta, āža bārdiņa – sirma, baltie mati – sapinkājušies un nekopti. Viņš balstās uz nodiluša koka spieķa un kreisajā kājā nēsā biezu ortopēdisko zābaku. Etingera kājas tika sašķaidītas vācu artilērijas apšaudē 1944. gada novembrī, īsi pirms Ardēnu ofensīvas. Četrus gadus Etingers pavadīja armijas hospitālī, kur viņam veica kaulu un ādas pārstādīšanas operācijas; dzīvību viņam toreiz izglāba antibiotikas. Krietni nesenāk viņš pārcietis angioplastiju, kataraktas operāciju, hemoroīdektomiju un divas prostatas operācijas. Fakts, ka Etingers vispār vēl ir starp dzīvajiem, ir zinātnes brīnums. Spriežot tīri statistiski, ir liela varbūtība, ka šis cilvēks tiešām drīz aizies viņsaulē, un, ja dzīvot kļūšot vēl smagāk, viņš izdarīšot pašnāvību. Tā jau ir izplānota līdz pēdējam sīkumam. Etingeru māc raizes tikai par vienu: „Ar pašnāvību, protams, ir tāda problēma, ja tu visu nenostrādā perfekti, no līķa sekcijas neizbēgt,” viņš man skaidroja. „Un tad jau tu vairs sasaldēšanai neesi derīgs.”

Etingers ir krionikas kustības dibinātājs. Kad viņš nomirs, no viņa dzīslām tiks iztecinātas visas asinis; to vietā iesūknēs antifrīzu, galvaskausā izurbs caurumus, un pēc tam viņu uzglabās šķidra slāpekļa tvertnē, –195º C temperatūrā. Etingers ieplānojis, ka apmēram pēc divsimt piecdesmit gadiem viņu atsaldēs zinātnieki, kuri tad padarīs viņu jaunu, spēcīgu un nenogurdināmu. Etingers jau iesaldējis savu māti un divas sievas; viņas kopā ar deviņdesmit diviem citiem cilvēkiem milzu saldētavās gaida savu augšāmcelšanās brīdi kādā ēkā, kas atrodas piecu minūšu gājienā no viņa mājas Mičiganas štata Klintonā.

Pērn maijā devos uz Mičiganu, lai Etingeru apciemotu. Klintona – municipalitāte, kurā pēc pēdējās tautas skaitīšanas datiem ir 95 648 iedzīvotāji, bet pieskaitot Krionikas institūta līķus („Mūsu pacienti patiesībā nav miruši šī vārda fundamentālā izpratnē,” saka Etingers), 95 743 – atrodas 32 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Detroitas. Tā nosaukta par godu kādreizējam Ņujorkas štata gubernatoram, Ēri kanāla cēlājam Devitam Klintonam. Pēc kanāla pabeigšanas 1825. gadā izceļotāji no Austrumu piekrastes sāka braukt bariem vien. 1838. gadā, tūlīt pēc Mičiganas pievienošanās Savienībai, tika oficiāli atklāts būvlaukums arī kanālam uz Kalamazū, taču tad sākās dzelzceļa ēra. Klintonas vēsturiskajā ciemā, kas sastāv no vienas baļķu būdas, veca sanāksmju nama un vēlmju akas, kājas grima zālājā kā sūklī – it kā kāds būtu pārāk ilgi darbinājis smidzinātājus. Patiesībā augsnei cauri sūcās vecais, pamestais Klintonas–Kalamazū kanāls. Ar pagātni tā mēdz notikt.

Kad nu cilvēks reiz ir miris, tālāk paveras tikai trīs iespējas. Viņu var apglabāt, sadedzināt vai iesaldēt. Ja Dieva nav, saka Etingers, mūsu vienīgās izredzes uz dzīvi pēc nāves ir trešā iespēja. Es tomēr nolēmu mazliet tuvāk iedziļināties arī iespējās numur viens un divi. Uz Kasa avēnijas pabraucu garām prezbiterāņu baznīcai, pie kuras liels uzraksts vēstīja: „DZĪVE IR ĪSA. TĀPĒC LŪDZIET DIEVU.”

Gabalu tālāk piestāju pie Klintonas Memoriālā parka; 1855. gadā izveidotā kapsēta ir lielākā apbedījumu vieta apkārtnē. Ozolu un gobu lapotnes aizsegā atdusas seši tūkstoši 19. gadsimtā mirušo. Vēl pieejamas brīvas vietas. Neona izkārtnē cita citu bezgalīgi nomaina trīs kustīgi uzraksti: „Kremāciju vieta 395 $”... „Pārdodam kapakmeņus”... „Pavasarīgas domas”.

Otrpus ielai – divas kapakmeņu firmas: Lincoln Granite, ģimenes īpašums kopš 1903. gada un Clinton Grove Granite Works, dibināts 1929. gadā. Abi kantori bija slēgti, tāpēc es aplūkoju tikai ārpusē izliktos paraugus – sārta un pelēka granīta kapakmeņus, kuros iekaltas standarta frāzes: „Uz visiem laikiem mūsu sirdīs” – tas lasāms tādās kā mīlas vēstulītēs, bet uz izlocītas lentes krusta piekājē: „Dieva rokās.” Katra kapakmeņa vidū tukšs, nopulēts laukumiņš gaida vēl tikai divus gadskaitļus un vārdu. Centos domāt pavasarīgas domas.

Krionikas institūts aizņem 650 m² lielu noliktavas ēku ar mūra fasādi; tā atrodas industriālā parkā aiz municipalitātes ūdensvadu un kanalizācijas sistēmas ēkas. Vispirms jāiziet cauri noplukušai uzgaidāmajai telpai, un tad es nonāku Endija Zavacka mazajā kabinetiņā. Viņš ir puse no institūta štata personāla. Un vēl viņš ir arī viens no vairāk nekā 800 institūta biedriem, kuri iecerējuši pēc nāves tikt sasaldēti. („Mūža biedri” maksā 1250 dolārus par iestāšanos un 28 tūkstošus – „pēc nāves”; tiek ieteikts šo maksājumu nokārtot, norādot institūtu kā savu dzīvības apdrošināšanas summas saņēmēju.) Institūta mājaslapā Endijs redzams, ģērbies laboratorijas virssvārcī, it kā viņš būtu zinātnieks vai ārsts, taču patiesībā viņš lielākoties veic dažādus sīkus darbiņus. Krionikas institūtā Endijs strādā kopš vidusskolas beigšanas. Viņš gan ir smagnējas miesas būves vīrs ar papliku galvvidu un runā klusinātos toņos, tomēr citādi ne drusciņas neatgādina Pīteru Loriju.

Viņš atvēra man durvis un ieveda kabinetā, kur jau gaidīja Roberts Etingers. Es sāku sasveicināties, bet Etingers mani pārtrauca: „Gribat redzēt?”

Endijs mūs vedināja tālāk pa gaiteni; iegājuši pa kādām citām durvīm, mēs nonācām uzglabāšanas telpā ar dienasgaismas lampām un kādus piecus metrus augstiem griestiem. Gandrīz viss šeit bija balts vai sudrabains, gluži kā ledusskapī, kas tikko pārvests mājās no veikala. Telpa arī izklausījās pēc ledusskapja: fonā visu laiku skanēja viegli vibrējošs hrrrrmmmm. Šeit atradās četrpadsmit cilindriskas saldētavas. Tās atgādināja propāna balonus – tādus, ko pieslēdz pie gāzes grilla; vienīgā starpība, ka šie bija aptuveni trīs metrus augsti un nepilnus divus metrus plati. Katrā glabājās seši pacienti. Tikai četras tvertnes bija tukšas. Vēl telpā bija trīs vecākas taisnstūra formas saldētavas un apmēram lietus mucas izmēra nerūsējošā tērauda termoss; tieši pie tā devās Etingers. Viņš pacēla vāku. Gaisā pacēlās šķidrā slāpekļa mākonis.

„Kaķi,” viņš teica. Iepūtis konteinerā, viņš pavēzēja roku, cenšoties izgaiņāt garaiņus. „Laikam jau neko daudz neizdosies saskatīt.”

Arī es ielūkojos. Un iepūtu. Mēs pūtām abi kopā. Es tik un tā neko nevarēju ieraudzīt.

„Un tur iekšā ir kaķi?” es pārjautāju, turpinot skatīties un pūst.

„Jā.”

„Cik?”

„Nezinu.”

Iejaucās Endijs. „Mums ir apmēram sešdesmit dzīvnieku. Pārsvarā suņi un kaķi.”

„Ir arī daži putni,” piemetināja Etingers. Viņš aizvēra vāku.

Es skatījos uz milzu saldētavām. „Vai viņi tur ir ar kājām gaisā?” Atkausējot smadzenēm tā varētu būt labāk, man likās. Iztēlojos snaudošu sikspārņu baru.

„Paši pirmie nav,” Etingers paskaidroja. „Tos mēs ievietojām horizontāli. Visi pārējie – tie, kas cilindros – ir ar kājām gaisā.”

„Un... kaut kādos atsevišķos konteineros – tur, cilindra iekšienē?”

„Nē,” viņš papurināja galvu. „Guļammaisos.”

„Parastos guļammaisos? Tādos, kas pirkti, piemēram, kādā Kmart veikalā?”

„Nē,” teica Endijs. „Mēs pirkām Wal-Mart.”

Etingers, atspiedies uz spieķa, pārlaida skatienu uzglabāšanas telpai.

„Jūsu māte un divas sievas,” es nedroši iesāku, „vai viņas ir šajā telpā?”

„Jā.”

„Un... Kur tieši?”

„Nav ne jausmas,” viņš paraustīja plecus. „Māte un sievas senāk bija tur,” viņš sacīja, norādot uz telpas stūri. „Bet tad mēs viņas pārvietojām uz tiem tur,” viņš norādīja uz cilindriem. „Endij, tu zini, kurā viņas ir?”

„Tajā.” Endijs norādīja ar zodu. „Vai varbūt tajā. Vienā no šiem diviem. Es varu pārbaudīt.”

Etingers, viegli samulsis: „Mums viss ir atzīmēts.”

Roberts Etingers dzimis 1918. gada decembrī Atlantiksitijā. Viņa mātes ģimene bija no Odesas, bet tēvs dzimis Vācijā. Ap 1922. gadu Etingeri pārcēlās uz Detroitu. Etingera tēvam piederēja mēbeļu veikals, un ģimene dzīvoja Kalvertstrītā. 1927. gadā, astoņu gadu vecumā, Etingers sāka lasīt Amazing Stories, pirmo žurnālu, kas publicēja, tā redaktora Hugo Gernsbeka vārdiem runājot, „zinātnes fantastiku”: „Šodien – ekstravaganta fantastika, jau rīt – neapgāžami fakti!” Daudz kas no Gernsbeka stāstos aprakstītā ir kļuvis par realitāti: raķetes, televīzija, datori, mobilie telefoni. Gernsbeks savos stāstos pieskārās arī kādam mūžīgam literatūras tematam – nemirstībai.

Stāsti par nemirstību ir aizvēsturiski; tie raksturīgi katrai reliģijai, tie caurvij mītus un teiksmas. Un tajos vienmēr ieslēpts nebeidzams strīds ar vēsturi, jo dzīvot mūžīgi taču nozīmē uzveikt ne tikai nāvi, bet arī laiku. Aptuveni pirms kāda pusotra gadsimta stāsti par nemirstību sāka pārklāties ar stāstiem par zinātniekiem. 1845. gadā Edgars Alans Po sarakstīja „Valdemāra kunga lietas faktus”, stāstu par hipnotizētāju, kurš, nāves brīdī nohipnotizējis kādu mirstošu cilvēku, septiņus mēnešus notur viņu transā. Kad hipnotizētājs mēģina mirēju no transa atsaukt, šis nabaga cilvēks izsaucas: „Dieva dēļ!... Ātri! Ātri!... Iemidziniet mani!... Vai arī ātri pamodiniet!... Ātri! Es jums saku, es esmu miris!” un tūdaļ pēc tam izšķīst trūdu un puvekļu paltī. 1899. gadā sarakstītā Džeka Londona stāstā „Tūkstoš nāves” galvenā varoņa tēvs – tipisks „trakais zinātnieks” – savu dēlu atkārtoti nogalina un atkal atdzīvina, atstājot viņu mirušu uz arvien ilgāku laiku: „Reiz, vispirms nosmacējis, viņš mani trīs mēnešus turēja aukstā noliktavā, neļaujot ne sasalt, ne arī satrūdēt.”

Trūdēšanas procesi dzīvajiem miroņiem vienmēr bijusi problēma, un tieši tāpēc augšāmcelšanās pētnieki krietni daudz aizgūst no pārtikas uzglabāšanas metodēm. 1766. gadā skotu ķirurgs Džons Hanters mēģināja atdzīvināt sasaldētas zivis. Bendžamins Frenklins sprieda, ka, ja vien izdotos viņu iekonservēt lielā madeiras vātī, viņš labprāt paskatītos, kāda būs pasaule pēc kādiem pāris gadsimtiem. Cilvēki lietoja uzturā svaigus, konservētus vai sālītus produktus, līdz kādam iešāvās prātā doma tirgot dīķa ledu; kopš tā laika visiem, kas vien to varēja atļauties, savu preci mājās piegādāja ledus pārdevējs. No 19. gadsimta 90. gadiem saimnieces varēja īrēt skapīšus īpašās aukstumnoliktavās. Tas viss kļuva par iedvesmas avotu ne vienam vien lieliskam zinātniskās fantastikas darbam. 1930. gada janvārī Gernsbeks publicēja savu „Līķi, kas atgriezās dzīvē”: cilvēks, kurš 2025. gadā gājis bojā lidmašīnas katastrofā, tiek iegremdēts vannā, kas piepildīta ar ledu; pēc tam viņu atdzīvina ar elektrības impulsu palīdzību. Jau nākamajā žurnāla numurā bija lasāms „Ledus vīrs”: Marku Publiju, kurš sasalis Romā 59. g.p.m.ē., 1028. gadā atkausē kāds profesors, kurš pārsteidzoši veikli prot likt lietā elektrisko segu.

Etingers stāsta, ka viņa interese par nemirstību sākusies 1931. gadā, kad viņš divpadsmit gadu vecumā izlasījis „Džeimisona satelītu”, kurā mirstošs profesors liek sevi ievietot raķetē, kas tiek palaista saltajā izplatījumā. Paiet četrdesmit miljoni gadu, un mehānisku cilvēku rase pārstāda Džeimisona smadzenes ķermenī, kas veidots pēc viņu līdzības – tērauda galva, taustekļi –, un arī viņš kļūst par vienu no nemirstīgajiem zoromiem.

„Es uzaugu pilnīgā pārliecībā, ka pienāks diena, kad mēs iemācīsimies tikt galā ar novecošanas procesiem,” Etingers izteicies. Taču no nemirstības nav nekāda labuma, ja cilvēks nolemts vecuma nespēkam. Kad Etingers Otrā pasaules kara laikā tika ievainots, viņš, gluži dabiski, daudz domāja par nāvi. Slimnīcā viņš sāka rakstīt zinātniskās fantastikas stāstus, ļoti līdzīgus tiem, ko bija lasījis zēna gados. „Priekšpēdējais trumpis” tika publicēts 1948. gadā, no Gernsbeka izdevuma špikotā žurnālā Startling Stories. Tās galvenais varonis ir kāds H. D. Hāvorts, kurš ir 92 gadus vecs un turas pie dzīvības tikai tāpēc, ka ārsti kaut kā pamanījušies viņu salāpīt ar „jaunām detaļām”: „Viņam deva dziedzeru ekstraktus, viņam deva vitamīnus, viņam pārlēja asinis. Viņam ielika mākslīgos zobus, viņam izgatavoja brilles un pēdas pacēluma balstus. Viņam izoperēja paplašinātās vēnas, aklo zarnu, vienu no nierēm.” Hāvorts, kurš pēc nemirstības dzenas tikpat nežēlīgā apņēmībā kā savulaik pēc savas nelikumīgā kārtā iegūtās bagātības, samaksā ģeniālam jaunam zinātniekam, lai tas ievieto viņu „pagulēt jaukā saldētavā līdz laikiem, kad cilvēkiem beidzot būs kaut kādas zināšanas par savu ķermeni.” Zinātnieks viņam saka: „Tvertni vislabāk novietot kaut kur Mičiganā – no ģeoloģiskā viedokļa tas ir ļoti drošs štats.”

Mičigana ir arī vieta, kur savulaik izgatavotas pirmās saldētavas. 1923. gadā, gadu pēc Etingeru pārcelšanās uz Detroitu, kāda turienes kompānija ar nosaukumu Frigidaire – General Motors īpašums – sāka tirgot skapīšos iebūvētas saldētavas (ledusskapjus) mājsaimniecībām. Kāds General Motors nolīgts ķīmiķis atklāja freonu-12. General Foods 30. gados sāka ražot saldētu pārtiku, jauno zīmolu nosaucot par Birds Eye. 1944. gadā jau vairāk nekā 85 % amerikāņu mājās bija ledusskapis; kad beidzās karš, amerikāņi ķērās pie bērnu dzemdēšanas, priekšpilsētu būvēšanas un sadzīves tehnikas iegādes. 1946. gadā saražoja 200 tūkstošus saldētavu, bet nākamajā gadā – jau divreiz vairāk.

H. D. Hāvorts savus plānus kaļ slepenībā, būdams pārliecināts, ka, ja viņa ideja kļūs zināma plašām masām, „visi sev zārka vietā pieprasīs saldētavu”. Viņš nomirst, un zinātnieks ievieto viņu saldētavā. Paiet trīssimt gadu; Hāvorts kails pamostas istabā, kurā rosās skaista mediķe. Viņš konstatē, ka ir jauns, spēcīgs, un, sev par lielu pārsteigumu, gatavs: „Kāds pirms gadiem aizmirsts impulss izpildīja savu senseno funkciju.” Nelaimīgā kārtā viss nav izvērties gluži tik labi, kā Hāvorts to bija cerējis: viņa plāni tomēr kļuvuši zināmi, un ļaudis masveidā metušies iesaldēties. Taču tagad, vairs nedomājot par aizkapa dzīvi debesīs, visi sākuši dzīvot ļoti grēcīgi. Tāpēc zinātnieki izgudrojuši Farbenšteina zondi; ar tās palīdzību iespējams konstatēt, vai konkrētais Gulētājs jebkad savā mūžā izdarījis kādu ļaunu darbu. Izpētījusi Hāvorta smadzenes, zonde nosūta viņu uz soda koloniju, kas atrodas uz planētas, kas agrāk bija pazīstama kā Marss. „Kā tad to sauc tagad?” viņš jautā. „Tagad tās vārds ir Elle.”

Es stāvēju kopā ar Etingeru Krionikas institūta uzglabāšanas telpā, prātoju par Hāvortu un konstatēju, ka grūti domās neatgriezties pie kāda cita stāsta – „Smadzeņu bibliotēka”, ko Amazing Stories publicēja divus mēnešus pirms „Džeimisona satelīta”. Tajā kāds traks zinātnieks nolīgst ķīniešu ķirurgu, lai ar viņa palīdzību savāktu piecsimt smadzeņu stikla traukos. Arī šī vieta man atgādināja bibliotēku – vai varbūt drīzāk arhīvu, vietu, kur pēc cilvēku nāves nonāk viņu dokumenti – viņu prāta saturs, lai pēc gadiem kāds nākotnes vēsturnieks var viņus atrast un atdzīvināt.

„Vai jums ir arī kāds neiro?” es apjautājos.

Neiro ir galva bez ķermeņa. Pastāv teorija, ka nākotnes zinātnieki, gluži kā zoromi, varēs dot mums jaunus ķermeņus; kāpēc gan tādā gadījumā pūlēties saglabāt veco, ja patiesībā vajadzīgas tikai smadzenes? 2002. gadā, kad nomira Red Sox beisbola leģenda Teds Viljamss, viņa galva tika nozāģēta un sasaldēta. Tā tagad glabājas Dzīves pagarināšanas fondā Alcor Arizonas štata Skotsdeilā. Alcor ar saviem deviņsimt biedriem un astoņdesmit deviņiem pacientiem ir Krionikas institūta galvenais sāncensis, kaut arī par mūžīgu dzīvību prasa daudz ievērojamāku samaksu. Pēc Viljamsa nāves viņa vecākā meita apgalvoja, ka tēvs nemaz neesot gribējis tikt sasaldēts un uzrādīja testamentu, kurā viņš izsaka vēlēšanos tikt kremēts, taču tūlīt pēc tam nelaiķa dēls viņa automobilī uzgāja papīra gabaliņu, uz kura bija rakstīts kaut kas par „biostāzi”.

Etingers piedalījies televīzijas kompānijas ABC ziņu raidījumā World News Tonight un sniedzis interviju laikrakstam New York Times; tajā viņš nodēvēts par „doktoru Etingeru”; visos citos gadījumos reportieri lietojuši apzīmējumu „Mičiganas fizikas profesors”. Etingeram ir divi maģistra grādi, viens fizikā, otrs – matemātikā; abi saņemti Veinas Universitātē, kurā viņš iestājās, izmantojot likumā paredzētos atvieglojumus kara veterāniem. Pirms vairākiem gadu desmitiem Etingers strādāja par pasniedzēju Hailendparka Sabiedriskajā koledžā. Viņš pats sevi nesauc ne par doktoru, ne par profesoru, tomēr uzskata sevi par zinātnieku – tādā ziņā, ka viņam esot „zinātniska pieeja” faktiem.

Zinātniska pieeja ir arī „neirokonservācijai”, taču tas vien nepadara to par zinātni. Drīzāk jau to varētu nosaukt par pārspīlēti optimistisku kosmētisko ķirurģiju. Tā sola izārstēt plikpaurību, grumbas, vispārējo organisma novecošanu, impotenci, nāvi – visu vienā paņēmienā. Ahā, bet vai tas izdosies? Būtu pārspīlēti sacīt, ka redzētas arī dīvainākas lietas – jo tā taču nav. Mirušo atdzīvināšana un atjaunināšana būtu par vairākām ballēm spēcīgāks satricinājums nekā, teiksim, kosmosa kuģa nolaišanās uz Mēness. Tomēr šī kustība var lepoties ar virkni tiešām ietekmīgu atbalstītāju un vēl lielāku aizstāvju pulku; pēdējo nostāju varētu īsumā formulēt šādi: velns parāvis, ir taču vērts pamēģināt! Alcor direktoru valdē darbojas, piemēram, Ralfs Mērkls, izbijis Džordžijas Tehnoloģijas Institūta datorzinātnes pasniedzējs (kura tēvabrāļa Freda Mērkla kļūda 1908. gadā Ņujorkas Giants komandai maksāja Nacionālās Beisbola Līgas trofeju). Masačūsetsas Tehnoloģijas Institūta profesors Mārvins Minskis, kurš savu augšāmcelšanos gaidīs Alcor noliktavā, man e-pastā kā paskaidrojumu atsūtīja sekojošo ārkārtīgi lietderīgo tabuliņu:

Krionika                     Strādā                           Nestrādā

Piesakāmies                     Dzīvojam tālāk                        Mirstam, zaudējam dzīvības apdrošināšanu

Nedarām                          Mirstam                                   Mirstam

neko

Tā ļoti atgādina šo uzskates līdzekli:

Dievs                        Eksistē                           Neeksistē

Lūdzam                           Dzīvojam                                 Mirstam

Dievu

Nedarām                         Mirstam                                    Mirstam

neko

– un, lai gan pilnīgi atšķirīga no ticības Dievam, tomēr ir sava veida mēģinājums nodrošināties katram gadījumam.

Ja nu mēs runājam par šīs teorijas zinātnisko ticamību – cienījami pētnieki, kas veic zinātniskajā kopienā plaši analizētus izmēģinājumus, kas saistīti ar organisku audu (piemēram, embriju vai transplantācijai paredzētu orgānu) uzglabāšanu ļoti zemās temperatūrās, pārsvarā neuzskata, ka pienāks diena, kad mirušie augšāmcelsies. Cik noprotams, valda diezgan vienprātīga pārliecība, ka, mēģinot atsaldēt sasaldētu līķi, rezultāts ir pīšļu putra. Un pat ja nākotnē zinātnieki iemācītos labot bojājumus, kas šūnām nodarīti, sasaldējot un atkausējot, rezultāts labākajā gadījumā tik un tā būtu vienkārši līķis. Mērkls ir pārliecināts, ka šo problēmu atrisinās nanotehnoloģija: šūnas pa vienai vien salabos mikroskopiski roboti; tomēr pat Etingers aizrāda, ka zinātniekam, kurš vēlētos atdzīvināt un atjaunināt mirušos, jātiek galā ar četriem uzdevumiem: jāizdziedē cilvēks no kaites, kas viņu nogalinājusi, jānovērš starp nāves brīdi un iesaldēšanu notikušo trūdēšanas procesu sekas, jālabo pašas sasaldēšanas nodarītie bojājumi un jāatdod „pacientam” jaunība. Te nu pat Orfejam nolaistos rokas.

Protams, panākumi arī lielā mērā būtu atkarīgi no tā, vai cilvēki, kas ķeras pie sasaldēšanas, to dara prasmīgi. 2003. gada 18. augustā žurnāls Sports Illustrated publicēja žurnālista Toma Verduči pētījumu. Izmantojot no Larija Džonsona, Alcor toreizējā izpilddirektora, saņemtos ierakstus, fotogrāfijas un dokumentus, Verduči aprakstīja, kā Viljamsa galva „noskūta, sacaurumota ar urbi, vismaz desmit reizes nejauši ielauzta un pārvietota uz citu tvertni ne mazāk kā trīs reizes”, līdz beidzot „ielikta ar šķidro slāpekli pildītā tērauda kannā, kas atgādina omāru lamatas.” (Alcor noliedz, ka galva būtu nemākulīgi apstrādāta.)

„Nē,” Etingers paziņoja. „Ar neiro mēs nekrāmējamies.”

„Bet...” Endijs iesāka.

„Ak tā, pareizi.” 1999. gadā bankrotēja krionikas firma CryoCare.

„Mums ir gan dažas galvas,” Etingers atzina. „Tās pie mums ir pārvestas.”

Roberts Etingers „Saldēšanas ēras” rītausmu izziņoja pašā Aukstā kara kulminācijas brīdī. Savu pirmo sievu Eleinu viņš satika 1949. gadā kādā cionistu sanāksmē. Piecdesmitajos gados viņi pārcēlās uz priekšpilsētu un laida pasaulē divus bērnus. Savas mājas pagrabā Etingers izbūvēja kodolpatvertni un sāka gaidīt, kamēr kāds zinātnieks izlasīs viņa „Priekšpēdējo trumpi” un pārvērtīs šodienas ekstravaganto fantastiku par rītdienas nepielūdzamo faktu. Beidzot viņš nolēma pie šī uzdevuma ķerties pats. 1962. gadā viņš sarakstīja 62 lappuses biezu manifestu, kopiju nosūtot zinātniskās fantastikas žurnāla Worlds of Tomorrow redaktoram Frederikam Polam. Pols, būdams biežs viesis Ņujorkas radio programmas „The Long John Nebel Show” viesis, izkārtoja ielūgumu arī Etingeram. Soli pa solim, un raugi – drīz vien Tomass Makkormaks, viens no izdevniecības Doubleday redaktoriem, piekrita izdot Etingera manifestu.

„Nemirstības izredzes” nāca klajā 1964. gadā, tajā pašā gadā, kad uz kinoteātru ekrāniem nonāca „Doktors Streindžlavs”. Caur šādu prizmu raugoties, apziņa, ka cilvēks ir mirstīgs, arvien vairāk vedināja uz domām par vispārēju iznīcību, bet cerība uz nemirstību –195 grādu temperatūrā uzbūra iztēlē ērtu kodolpatvertni ar lielisku gaisa kondicionēšanas sistēmu. Filmā pasaule nonākusi uz kodolarmagedona sliekšņa. Kāds ASV Gaisa karaspēku ģenerālis, pārliecināts, ka komunisti sazvērējušies „nosūkt un piesārņot visus mūsu dārgos ķermeņa šķidrumus”, dod pavēli amerikāņu kara aviācijai nomest bumbu virs Krievijas; šādi tiek iedarbināta krievu Pastardienas mašīna. Visus planētas iedzīvotājus gaida droša nāve. ASV prezidents (kuru tēlo Pīters Sellerss) Baltajā namā apspriež sava zinātniskā padomnieka doktora Streindžlava (arī Pīters Sellerss) priekšlikumus:

Streindžlavs: „Prezidenta kungs, es negribētu izslēgt iespēju saglabāt zināmu cilvēku sugas kodolu. Tas nemaz nebūtu tik grūti, mūsu dziļāko šahtu dzīlēs...”

Prezidents: „Cik ilgi jums vajadzētu tur palikt?”

Streindžlavs: (izvelk logaritmu lineālu) „Tā, parēķināsim... Hm. Es teiktu, ka, iespējams, gadus simts.”

Pēc Manhetenas projekta, Sputņika, trauku mazgājamās mašīnas un elektriskā miksera situācija bija tāda: vai nu zinātnieki un inženieri visu atrisinās (šādā gadījumā rausies tik iekšā saldētavā; kad tu pamodīsies, pasaule būs vēl labāka), vai arī kāds nometīs atombumbu (šādā gadījumā rausies iekšā saldētavā – varbūt izdosies izdzīvot). „Nepaies ilgs laiks,” pareģoja Etingers, „un skeptiķu rindās būs palicis tikai bariņš ekscentriķu.”

Etingers atzīst, ka mirušo sasaldēšanas loģistika iesākumā var izrādīties sarežģīta, īpaši „atpalikušajām nācijām”, kurām „var nākties improvizēt, lai „pastieptu” savas rūpijas, peso utt.” Trūcīgajās karstajās zemēs „ķermeņus uzglabās bedrēs ar salmu siltumizolāciju un sausā ledus kārtu dzesēšanai” – un tajās līķi, visticamāk, vienkārši satrūdēs. Tas nekas. „Iesākumā nebūs tik svarīgi, cik prasmīgi ķermeņi tiek glabāti. Galvenais, ka izdzīvo cerība.” Bet ja neviens nemirs, vai uz šīs planētas nesaradīsies pārāk daudz cilvēku? „Varētu jau vienkārši vienoties, ka pieejamā telpa tiek izmantota uz maiņām,” ierosināja Etingers. „Laiku pa laikam varētu brīvprātīgi iesaldēties, lai atbrīvotu vietu citiem.” Bērni vairs netiks dzemdēti. Embrijus uzglabās burkās. „Būtībā māšu kā tādu vairs nebūs.” Dzimstību ierobežos arī eigēnika; jaundzimušie ar defektiem varētu tikt iesaldēti un gaidīt to dienu, kad viņi būs kādam vajadzīgi – vai arī būs zināms, kā viņus „salabot”.” Tas attiektos, piemēram, uz garīgi atpalikušajiem vai bērniem, kas piedzimuši ar cerebrālo trieku. „Vai gan iesaldēšana agrīnā stadijā nebūtu žēlsirdības akts?” Vājas gribas cilvēkiem, kuriem šāda izvēle varētu šķist sarežģīta, Etingers piedāvā šādu aptuvenu filozofisko mērauklu. Pavaicājiet sev: „Ja bērns jau būtu sasaldēts un ja jūsu spēkos būtu atdot viņam līdzšinējo kroplīša dzīvi, vai jūs to darītu? Ja atbilde ir noliedzoša, tad droši vien viņam īstā vieta tomēr ir saldētavā.”

Krionikas institūtā pie saldētavām stāv četras balti krāsotas kastes ar atsevišķiem nodalījumiem; uz katra no tiem ar melnu uzkrāsots numurs, gluži kā kādas kompānijas pasta telpā.

„Kas tad tas?”

Etingers novērsās. Endijs paskaidroja, ka numuri apzīmē pacientus; vairums no viņiem izvēlējušies palikt anonīmi, un kaste domāta viņu tuviniekiem. Gadu gaitā kāds pusducis cilvēku atsūtījuši ziedus, lielākoties rozes – jau sen sakaltušas. Pie vienas buķetes piestiprināta kartīte aizlīmētā aploksnē. Izrādās, ka skatīties uz neatvērtām aploksnēm šādā iestādē ir daudz nomācošāk nekā vērties tukšā pleķītī uz kapa pieminekļa. Nez kur pazudušas manas pavasarīgās domas...

„Vai pacientu tuvinieki šeit kādreiz iegriežas?”

„Reti,” atbildēja Endijs. Etingers bija aizgājis uz sava kabineta pusi, paejot garām pusatvērtām durvīm, kuras es pirms tam nebiju pamanījusi.

„Un kas ir tur?”

„Noliktava,” Etingers uzsauca pāri plecam. „Agrāk te bija bibliotēka.”

Mēs apsēdāmies apspriežu telpā. Pie sienas karājās divdesmit astoņas 20x25 cm pacientu fotogrāfijas – sākot ar Etingera māti. Viņa tēva, kurš mira 1984. gadā 89 gadu vecumā, starp viņiem nebija. „Viņš ir mauzolejā,” Etingers paskaidroja, šūpodams galvu. „Es ļoti centos tēvu pierunāt iesaldēties, bet viņa otrā sieva bija kategoriski pret. Un viņš bija pārāk mīkstčaulīgs, lai runātu viņai pretī.” Etingera brālis, kurš nomira pirms desmit gadiem, arī izrādījies tikpat vājš kā tēvs. „Pēdējās slimības laikā viņš ļāvās depresijai un pateica bērniem, ka negribot iesaldēties. Es jau gan teicu, ka viņiem tik un tā vajadzētu to izdarīt, bet man neizdevās viņus pierunāt. Un tā nu brālis ir gājis zudībā.” Tieši šādiem vārdiem Etingers vienmēr runā par neiesaldētiem aizgājējiem. Viņa tēvocis Hermans gāja bojā autokatastrofā. „Tiešām žēl. Mēs viņu esam zaudējuši.”

Kad klajā nāca „Nemirstības izredzes”, Etingers kļuva par tādu kā zvaigzni. Viņš apgalvo, un tam nav grūti noticēt, ka gandrīz visi, kas šodien aktīvi darbojas krionikas kustībā, par to tiešā vai netiešā veidā vispirms dzirdējuši no viņa. Bens Bests, institūta pašreizējais prezidents, savulaik nopircis Etingera grāmatu kādā bioveikalā. Stenlijs Kubriks arī to izlasījis un pat norunājis ar viņu tikšanos. Tomēr 1999. gadā, kad Kubriks nomiris, viņu nācies zaudēt. Viņš apglabāts Hartfordšīrā.

Etingers stāsta, ka viņu intervējuši Deivids Frosts, Stīvs Alens, Mērvs Grifins un Džonijs Kārsons.

„Vai kāds no viņiem jūs uztvēra nopietni?” es vaicāju.

„Interviju šovu vadītāji neko neuztver nopietni. Viņi ir idioti.” Viņš pastāstīja, ka reiz piedalījies vienā televīzijas raidījumā ar Viljamu Bakliju Jaunāko.

„Un ko Baklijs par jums domāja?”

„Viņš bija svētās šausmās par katru manu vārdu.” Es pirmo reizi redzēju Etingeru pasmaidām. „Viņam likās, ka tas viss ir amorāli, neētiski, antisanitāri un pretrunā ar Tā Kunga gribu!” Viņš iesmējās. „Baklijs pilnīgi neko nesajēdza.”

Pirmais cilvēks tika sasaldēts 1966. gadā; mēģinājums neizdevās, un pēc dažiem mēnešiem līķi nācās apglabāt. Jau pēc gada Etingers sarīkoja savu pirmo preses konferenci: organizācija, kas vēlāk kļuva par Kalifornijas Krionikas apvienību, bija sasaldējusi kādu cilvēku vārdā Džeimss Bedfords. (Tā nu gadījās, ka viss atkal sagāja dēlī, un vairums cilvēku, kurus sasaldēja Kalifornijā, ņēma un satrūdēja.) 1972. gadā tika izveidots Alcor. Tajā pašā gadā izdevniecība St. Martin’s Press, uz kurieni bija pārcēlies Tomass Makkormaks, laida klajā Etingera otro grāmatu „No cilvēka par supermenu – pārsteidzošais cilvēka evolūcijas potenciāls un kā tajā piedalīties”.

Tā sākas ar vārdiem: „Es esmu apņēmies, uzcītīgi strādājot un taupot naudu, kļūt par nemirstīgu supermenu.” Pēc gada uz ekrāniem parādījās „Gulētājs”. Mailzs Monro (Vudijs Alens), kuram pieder veselīga uztura restorāns Griničvilidžā, ierodas slimnīcā savas kuņģa čūlas dēļ. Taču operācija neizdodas, viņu ievīsta alumīnija folijā un iebāž saldētavā uz divsimt gadiem. Pamodināts viņš ir visai īgns, īpaši, kad ārsts paziņo, ka viņa augšāmcelšanās ir zinātnes brīnums:

Mailzs (soļo šurpu turpu): „Manā izpratnē gan zinātnes brīnums ir kas cits: es ierodos slimnīcā, man veic nelielu operāciju, nākamajā dienā es izrakstos un nekonstatēju, ka esmu parādā īres maksu par divtūkstoš mēnešiem. Lūk, tas ir zinātnes brīnums. Bet šo es drīzāk nosauktu par kosmiska mēroga piečakarēšanu. Turklāt – kur es vispār atrodos? Kas ar visiem noticis? Kur ir visi mani draugi?”

Ārsts: „Jums jāsaprot, ka visi, ko jūs senāk pazināt, jau gandrīz divsimt gadus ir miruši.”

Mailzs: „Bet viņi visi ēda dabiski audzētus rīsus!”

Grāmatā „No cilvēka par supermenu” Etingers gan mētājas ar atsaucēm uz Nīči un Džordžu Bernardu Šovu, tomēr vēl vairāk pamata domāt, ka viņš daudz laika pavadījis, studējot žurnāla Penthouse numurus. Rītdienas pasaule būs nesalīdzināmi labāka par to, kurā mēs dzīvojam šodien. Kādā ziņā? Nākotnē būs ne tikai sekss, bet arī transsekss un supersekss! Zinātnieki izgudros „seksīgu supersievieti [..] ar atjautīgi izdomātām dažāda veida atverēm – kaut ko līdzīgu lokanam Šveices sieram, tikai tam būs daudz pievilcīgākas aprises un tas smaržos daudz jaukāk.” Dzīvnieki tiks audzēti seksuālai verdzībai; būs pieļaujams pat asinsgrēks. Turklāt zinātnieki, ļoti iespējams, uzlabos vīriešus ar spārniem, iebūvētiem bioloģiskiem ieročiem, no matiem veidotām bruņām un „teleskopiskiem, pilnībā pielāgoties spējīgiem dzimumorgāniem”. (Pagaidiet. Attiecībā uz to pēdējo punktu – vai tad pašreizējam modelim tādu nav?)

Etingers noskatījās Alena filmu tūlīt pēc tās iznākšanas. „Par nāvi viņš pasaka daudz prātīgu lietu, tomēr, cik man zināms, pats neko šai sakarā nav darījis.”

„Ko, piemēram?”

„Piemēram, viņš varēja pieteikties pie mums.”

Nu jau labu laiku neviens nav pieteicies. Etingera pirmā paciente bija viņa māte Rea. Viņš sasaldēja viņu 1977. gadā.

„Viņa gribēja, lai viņu sasaldē?”

„Nezinu, vai māte bija liela iesaldēšanas entuziaste, bet vispār viņa bija ar mieru.”

Etingera otrā paciente bija viņa pirmā sieva, kura nomira 1987. gada novembrī. Un ko viņa domāja par šādām izredzēm?

„Viņa par to neko daudz neteica. Tas vienkārši bija pats par sevi saprotams.”

Nākamajā gadā viņš apprecējās otrreiz. Mēnesi pēc Etingera sievas nāves savas mātes Doras galvu Alcor paspārnē iesaldēja Sols Kents. Kents, darbu „Nākotnes sekss” (1974) un „Dzīves paildzināšanas revolūcija” (1980) autors, krionikai pievērsās, reiz pludmalē izlasījis Etingera „Nemirstības izredzes”. Viņš bija arī vitamīnu popularizētāja, Holivudas Dzīves paildzināšanas fonda dibinātājs; 1987. gadā Pārtikas un medikamentu pārvalde šīs organizācijas telpās sarīkoja kratīšanu; vēlāk visas apsūdzības tika atsauktas. Kādu laiku tika apšaubīts, vai Dora Kenta patiešām bijusi mirusi brīdī, kad viņai tika nozāģēta galva.

2000. gadā Etingera otrā sieva Meja piedzīvoja insulta lēkmi; tas notika Arizonā. Etingers bija kopā ar viņu. Tas bija briesmīgi. Viņa bija bezpalīdzīga, viņš bija bezpalīdzīgs. „Viņa spēja pakustināt tikai vienu roku,” Etingera balss nodrebēja. Meja zināja, ka viņa tiks iesaldēta. Etingers kādai vietējai apbedītāju firmai bija maksājis avansu, lai tā „reizi gadā pavingrinās”. Viņa nomira nākamajā dienā pēc lēkmes. Etingers sevi mierina ar domām par to, kas notika tālāk. Viņš rīkojās strauji. „Es pasludināju viņu par mirušu – Arizonā to var jebkurš. Apbedītāju cilvēki bija klāt dažu minūšu laikā. Mēs jau bijām sākuši apkraut Meju ar ledu, un viņi varēja uzreiz ķerties klāt.” Meja ar lidmašīnu tika nogādāta Detroitā. Viņa ir Paciente Nr. 34. Viņa nav zudusi.

Nekas Etingeram nešķiet tik garlaicīgs kā vēsture. „Kad nākotne izplešas,” viņš rakstīja, „pagātne sarūk.” Zelta Laikmetā neviens vairs nelasīs Šekspīru: „Ne tikai tāpēc, ka viņa darbi būs stipri par vāju intelektuālā ziņā un sarakstīti pārāk miglainā valodā, bet arī tāpēc, ka problēmas, kas viņu nodarbināja, lielākoties būs kļuvušas par vēsturiskām dīvainībām.” Un tomēr, kad es pavaicāju, Etingers sacīja, ka viņa mātei un abām sievām bijuši foto albumi un ka tie atrodas institūtā, kaut kur noliktavā, kas kādreiz bijusi bibliotēka. Viņš apsolīja, ka manas ciemošanās otrajā dienā tos pameklēs, lai gan mana interese viņam šķita mulsinoša. Nākotne ir tik spoža un balta. Kā gan kādu var interesēt putekļainā un sapelējusī pagātne?

Noliktavā valdīja haoss. Tur bija vecs trenažieris un vairāki saliekamie galdi. Plauktā stāvēja Britu enciklopēdijas sējumu komplekts, kādam piederējušas koledžas mācību grāmatas – „Organiskā ķīmija” – un tēkrekls ar Mendeļejeva tabulu. Pie vienas sienas stāvēja kumode ar dokumentu nodalījumiem.

„Un kas atrodas tur iekšā?”

„Jebkurš pacients, kurš vien to vēlas, var nopirkt atvilktni, kurā glabāt savas mantas,” teica Endijs.

„Tiešām?”

„Tikai reti kuru tas interesē.”

Meju Etingeru tas interesēja. Viņa rakstīja dienasgrāmatu un pieprasīja, lai tā tiktu noglabāta šeit ar uzrakstu: „Nelasīt, kamēr un ja vien tas netiek atzīts par noderīgu atdzīvināšanai.” Tomēr tik ilgi tā nesaglabāsies. Papīrs sabirzīs putekļos.

Endijs izrakņāja vienu atvilktni pēc otras. Beidzot viņš tos atrada: desmit apjomīgus albumus miesas toņu vākos – rozā, brūnos un bēšos. Mēs divatā aiznesām tos līdz apspriežu telpas galdam. Un tad mēs ar Etingeru apsēdāmies un kādu stundu vai mazliet vairāk šķirstījām albumu lapas. Tajās bija lielākoties fotogrāfijas, bet atradās arī daži dokumenti: karavīra personas apliecība, koledžas laiku konspekti, laikrakstu izgriezumi. Pirms tam Etingers negribēja albumus vilkt ārā, taču nu, kad bija nolēmis man izdabāt, viņš bija apņēmies lietai pieiet rūpīgi. Viņš neizlaida nevienu fotogrāfiju, pat atlipinot salipušas lappuses. Viņš sāka garlaikoties jau pirms mēs bijām sākuši; es būtu varējusi šos albumus pētīt kaut visu dienu.

Senākie albumi piederēja Etingera mātei: sēpijas attēli no viņa agrās bērnības. Viņš sauca vārdus: „Tas ir Leo... Tas ir P. V. Rasels. Viņš apprecējās ar manas mātes māsu Mēriju.” Cilvēkus no pirmajiem mūža gadiem viņš atcerējās vislabāk. Brālēnu un māsīcu vārdus viņš nosauca acumirklī un neizlaida arī nevienu suni. Savu pašreizējo suni – Magsiju – Etingers paredzējis iesaldēt. Mejai tas patiks. Viņa tēvs parādījās kādos pāris attēlos, tad nozuda. Sekoja fotogrāfijas ar Etingeru formas tērpā (izskatīgs, smaidošs un daudzsološs), nākamajās – ieģipsēts, ratiņkrēslos, uz kruķiem: jauns cilvēks, kura dzīve ir izpostīta. Lūk, viņa kāzas. Nākamie albumi piederēja Eleinai: pēckara momentuzņēmumi. Peldbaseins, trīsritenis, zēni ar īsi apcirptiem matiem, meitenes rūtainās kleitās.

Sekoja ilgāks pārtraukums, līdz sākās Mejas albumi. Tajos bija daži Etingera attēli, bet lielākoties fotogrāfijās bija redzama laimīgi smaidoša Meja citu cilvēku ielenkumā: viņas boulinga komanda, bērni un mazbērni no pirmās laulības. „Tas ir viens no Petas bērniem,” Etingers palaikam komentēja. Vai arī – daudz biežāk: „Velns, kas tas tāds? Es nemaz nezinu, kas tas tāds ir.”

„Kad jūs pamodīsieties, gandrīz visi šajos albumos redzamie cilvēki jau būs aizgājuši,” es sacīju. „Vai jums viņu nepietrūks?”

„Es ceru no jauna ieraudzīt cilvēkus, kurus es senāk esmu pazinis un mīlējis,” Etingers nopūtās. „Lielākā daļa no tiem, ar kuriem kopā es uzaugu, jau ir miruši. Tā nu tas ir jau daudzus gadus. Mēs jau tāpat zaudējam kontaktu ar cilvēkiem no savas bērnības. Mēs viņus pazaudējam.”

Ja vien nenoglabājam – saldētavā, arhīvā, savos bērnos, uz mūžīgiem laikiem mūsu sirdīs, Dieva rokās. Mēs izskatījām vienu albumu, divus, piecus, astoņus. Es pajautāju, kāpēc krionika, ar kaut cik objektīvu mērauklu vērtējot, ir cietusi neveiksmi. Etingers piesauca parādību, ko viņš sauc par „mantojuma efektu” – pagātnes kropļojošo tvērienu. Ja tā nebūtu, Saldētavu ēra būtu uzaususi jau 1964. gadā, kad tam patiesībā vajadzēja notikt.

Un tad, tikpat pēkšņi kā sākuši, mēs bijām tikuši līdz galam. Viņš uzslējās kājās, paņēma spieķi un ar pirkstu paklauvēja pa pēdējā albuma pēdējo lappusi: „Kādam vajadzētu pielikt bildēm uzrakstus,” viņš nomurmināja.

Drīz pēc manas aizbraukšanas no Mičiganas Etingers par saviem līdzekļiem izdeva jaunu grāmatu, „Tuniverss – virzība uz egocentrisku nemirstības un krionikas filozofiju”.  (Tu esi pats svarīgākais cilvēks visā pasaulē, un nevienam citam nav nozīmes.) Bet Krionikas institūts uzņēma jaunu pacientu. Pacients Nr. 93 bija nācis pasaulē kā Bilijs Džo Bonsels, taču oficiāli mainījis vārdu, kļūstot par Viljamu Konstitūšenu O’Raitsu. Viņam nebija noteiktas nodarbošanās, taču vislabāk patika tērpties katoļu garīdznieka drānās. Kad Bils O’Raits kādā Menas štata slimnīcā „deanimējās”, viņam bija četrdesmit trīs gadi. Nākamajā dienā viņa ķermenis ledus kastē tika nogādāts Detroitā. Džims Volšs no apbedīšanas biroja Faulmann and Walsh līķi atvēra un iesūknēja tajā astoņus litrus etilēnglikola. Tad viņš aizveda ķermeni uz Krionikas institūtu, kur Endijs to ievietoja Wal-Mart veikalā pirktā guļammaisā un aukstuma kastē. Pēc dažām dienām Pacients Nr. 93 ar autokrāvēja palīdzību tika pacelts un ar galvu pa priekšu, kā snaudošs sikspārnis, iegremdēts saldētavā – pie neredzamajiem kaķiem, 650 m² lielā ēkā, kas atrodas industriālā parkā pašā Amerikas viducī un kur vēl joprojām dzīvas dažas no mūsu vientuļo un atsvešināto laiku skumjākajām idejām.

Roberts Č.V. Etingers var kļūt par institūta nākamo pacientu, taču pagaidām viņš vēl turas. Jo ilgāk viņš nodzīvos, jo labākas ir viņa izredzes, jo Zelta Laikmetā – tajā, kas senāk bija pazīstams kā Elle – zinātnieki, izvēloties, kurus pacientus atkausēt, vadīsies pēc vienkārša principa: kurš pēdējais iekšā, tas pirmais ārā.

The New Yorker, 2010. gada 25. janvārī

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola