Lejupsūtītā

Rakstā aplūkotas grāmatas

Korāns

no arābu valodas tulkojis Uldis Bērziņš. Neputns, 2011,

Korāns

Imanta Kalniņa interpretācija no arābu valodas. SIA Medicīnas apgāds, 2011

Kādā filmā, ko biju redzējis gana sen, lai neatcerētos ne nosaukumu, ne autoru, sižeta galvenais motīvs bija saistīts ar fundamentālu islāma kultūras tradīciju, kuru atceros visai bieži – galvenais varonis bija jauns musulmaņu priesteris imāms un viņa pienākumos ietilpa Korāna tekstu rečitēšana reliģiskos nolūkos jeb skandēšana. Problēma bija tāda, ka viņš to darīja tik skaisti, melodiski un muzikāli, ka piesaistīja daudzus ticīgos, kas nāca paklausīties “dziedāšanu”, nevis uzklausīt sakrālo Vārdu. Daudzās islāma tradīcijās mūzika tiek uzskatīta par vieglprātīgu un pat netikumīgu nodarbošanos, kas novērš cilvēka prātu un kairina jutekļus neatļautā veidā. Klausoties Korāna lasījumus, kas mūsdienās tiek izdoti kompaktdiskos un izplatīti kā “pasaules mūzikas ieraksti”, par to nereti atceros. Un atcerējos atkal – lasot latviski izdotos Korāna tulkojumus, kuros, pateicoties Uldim Bērziņam un Imantam Kalniņam, var atrast skaistus dzejas paraugus, melodiskas frāzes un mākslinieciskus paņēmienus.

Praktiski vienlaicīgi pie lasītājiem ir nonākuši divi Korāna tulkojumi latviešu valodā. Vienu piecpadsmit gadus tapinājis Uldis Bērziņš, vairākkārt jau solīdams pabeigt un atkal un atkal atlikdams, otru trīs gados ir radījis Imants Kalniņš, pārsteidzot ne tikai šauro speciālistu vidi, bet arī savus tuvākos kolēģus politikā un mūzikā. Ne viens, ne otrs tulkojums nav akadēmisks un pat ne populārzinātnisks darbs. Uldis Bērziņš spējis saglabāt sevī dzejnieku, bet Imants Kalniņš, lai arī nekādi nav centies koķetēt ar komponista pieredzi, paturējis nedaudz naiva un bijīgi ieinteresēta amatiera skatījumu. Lasītājam ir dota iespēja izvēlēties, un tas ir pietiekami korekti gan attiecībā vienam tulkotājam pret otru, gan pret auditoriju, kas visdrīzāk neatļausies iegādāties abas Korāna versijas. Līdz ar to aktuāls ir jautājums – kuram no izdevumiem dot priekšroku? Ulda Bērziņa versija (turpmāk tekstā – UB) ir gandrīz divreiz lielāka un smagāka, sarkanos vākos un nedaudz dārgāka, Imanta Kalniņa versija (turpmāk tekstā – IK) ir konvencionālākā iesējumā, nenoliedzami lasāmāka un uzziņas vajadzībām lietojamāka, lai arī nesatur praktiski nekādus komentārus un blakusinformāciju. Tekstuāli – UB ir atdzejojums, kas pasniegts īpatnā, pakāpienveida salikumā (tehniski tekstu padara grūtāk lietojamu nodaļu (sūru) numerācijas trūkums), IK ir korekts pārstāsts, maksimāli precīzi atveidojot vispārpieņemto Korāna interpretāciju. Vēl būtiski ir piebilst, ka ne viens, ne otrs tulkotājs nepozicionē sevi kā musulmani, Korāna tulkojumiem citās valodās ir pieņemts norādīt – vai to ir veicis musulmanis vai neticīgais, attiecīgi arī lasītājs var izvēlēties, kādu no piedāvājumiem lietot.

Lasītājam būtu jāsaprot, kādam nolūkam vai vajadzībai viņš vēlas lasīt Korānu. Pirmām kārtām, skaidrs ir tas, ka šī vajadzība nevar būt reliģiska rakstura – kā reliģisks teksts Korāns ir lietojams tikai arābu oriģinālā, jo tā teksts ir sakrāls un nav pārnesams citā valodā. Šī iemesla dēļ jebkurš Korāna tulkojums vienmēr ir strīdīgs un izraisa teoloģiska rakstura problēmas. Šī grāmata ir neatkārtojams un neatdarināms brīnumains notikums cilvēces vēsturē un arābu valoda ir būtisks šī notikuma elements. Otrs iemesls, kas bieži tiek minēts, kritizējot pašu Korāna tulkošanas ideju, ir arābu valodas specifiskās īpatnības, it īpaši – Korāna tapšanas un pierakstīšanas laikā. Arābu valodas vārdam var būt dažādas, arī ļoti atšķirīgas nozīmes atkarībā no konteksta un lietojuma, tāpēc paturēt tulkojumā tikai vienu no tām nozīmē sašaurināt visa teksta jēgu un iespējas. Mūsu gadījumā mēs varam runāt par tulkojumiem tikai kā palīglīdzekļiem kādu konkrētu, piezemētu un sekulāru mērķu sasniegšanai. Lai iepazītos ar Korānu kā arābu kultūras un valodas pieminekli, vairāk informācijas un vairāk līmeņu lasītājs atradīs UB atdzejojumā, it īpaši, ja to lieto kopā ar komentāriem. Ja ir vēlēšanās saprast islāma kā būtiskas un ietekmīgas mūsdienu pasaules reliģijas pamatus, orientēties tā svarīgākajos citātos un normatīvajos likumos, tad noderīgāka un ērtāka būs IK interpretācija, kas daudzviet ir precīzāka un tiešāk nodod Korāna saturu tādu, kādu to saprot lielākā daļa mūsdienu musulmaņu.

Skaidrs ir arī tas, ka jebkurš Korāna tulkojums trivializē tā tekstu un padara to ievainojamā-ku – kļūst redza mas dažādas “kļūdas” un “neprecizitātes”, kas netraucē oriģinālā, jo tur tās ir daļa no sakrāla, pārpasaulīga pirmteksta, kas eksistējis vēl pirms pasaules radīšanas. Tulkojumā tas kļūst par izteiktu, pabeigtu un pierakstītu frāzi, ko iespējams analizēt, grozīt, kritizēt un saprast atbilstoši “savai samaitātības pakāpei”. UB gadījumā ir mēģināts radīt oriģinālam adekvātu latviešu sakrālās dzejas analogu, kas vietām kļūst nesaprotams, noslēpumains, mulsinošs, tas ir, izraisa lasītājā tādas reakcijas, kas iedarbojas arī viņpus racionālā teksta lasīšanas un interpretācijas līmeņa, bet tāds jau arī ir sakrāla teksta uzdevums.

Šajā ziņā IK teksts ir daudz mazāk ķecerīgs, jo nepretendē uz kādu no oriģinālteksta funkcijām, vien kalpo kā paskaidrojums tiem, kam domāšanai nepieciešams latviešu valodas lietojums līdzīgi, kā klibajam ir vajadzīgi kruķi. IK arī apakšvirsrakstā minēts, ka tā ir “interpretācija”, nevis tulkojums – tā ir pieņemta tradīcija Korāna tulkošanas vēsturē. Nereti tulkojumi citās valodās tiek saukti par “Korāna satura izklāstu” vai “Pārstāstītu dižo Korānu”, cenšoties nelietot nosaukumu “Korāns”, kam pēc idejas vajadzētu apzīmēt tikai oriģināltekstu. Iespējams, šī paša iemesla dēļ ārkārtīgi reti ir mēģinājumi Korānu atdzejot, cenšoties kaut attāli saglabāt teksta ritmiku, pantmēru vai poētiskus izteiksmes līdzekļus. Liela daļa Korāna tulkojumu ir sarakstīti ļoti vienkāršā, pat uzsvērti “tehniskā” valodā. Tāds ir arī viens no izplatītākajiem tulkojumiem angļu valodā – 1934. gadā tapušais Hafiza Abdullas Jusufa Ali teksts. Jusufs Ali bija Indijā dzimis skolots teologs, un tieši viņa interpretācija ir tā, kuru visdrīzāk pazīst lielākā daļa pasaules musulmaņu, kuriem arābu valoda nav dzimtā. Neilgi pirms viņa – 1930. gadā angļu tulkojumu veica islāmā pārgājušais britu rakstnieks, politiskais darbinieks un ceļotājs Marmaduks Piktāls. Bieži tiek citēts trešais Korāna tulkojums angļu valodā, ko 1968. gadā izdevusi Pakistānas izdevniecība Habib Bank, par autoru minot kādu M.H. Shakir, lai gan patiesībā tas visdrīzāk ir kolektīvs darbs, par pamatu ņemot agrāku Moulana Muhameda Ali tulkojumu (kāda būtiska kļūda, kas pārņemta no šī tulkojuma, ir bijusi par pamatu pārmetumiem plaģiātā). Salīdzinot konkrētu detaļu tulkojumu, var izdarīt interesantus secinājumus. Tā, piemēram, 4. sūras 40. pantā (IK atstāj oriģinālo terminu ājata, bet UB Korāna pantus tulko kā “zīmes”, līdz ar to izraisot iespējamus pārpratumus), kur runāts par Dieva taisnīgumu, apgalvojot, ka cilvēka labos darbus vērtējot, viņš tos “nenosvērs” vieglākus, UB tekstā ir: “Paties, ļaunu Dievs nenodara ne putekļa svarā,” IK tekstā: “Patiešām, Dievs nerīkojas netaisni, pat ne tik daudz, cik sver viens vienīgs atoms.” Šakira angļu versijā arī lietots zīmīgais vārds “atoms”, taču acīmredzami oriģinālā ir kāda metafora, kas apzīmē ārkārtīgi mazu daļiņu. Piktāla tulkojumā ir pavisam krāšņa versija: “...pat ne tik, cik sver viena skudra,” bet Jusufa Ali variants ir iespējami abstrakts: “... ne vismazākajā pakāpē”. Skaidrs, ka tikpat labi varētu lietot latviešu valodā tradicionālo “ne mazdrusciņ” vai frazeoloģismu “ne par mata tiesu”, piešķirot tekstam lielāku dabiskumu. Citviet tulkojuma nianses jau var skart būtiskus teoloģiskus vai kosmoloģiskus priekšstatus, kā tas ir pirmajā sūrā – UB: “Slava Dievam, pasauļu Kungam” iepretim IK: “Lai slavēts Dievs – Visuma Valdnieks.” Oriģinālā ir saprotams, ka runa ir par vairākām iespējamām vai reālām “pasaulēm”, visai mūsdienīgais termins “visums” šo priekšstatu var iekļaut, bet var arī neiekļaut, ir zināma atšķirība arī tajā, vai tiek lietota sakrālos tekstos par formālu pieklājības frāzi kļuvusī “Kungs” vai daudz konkrētākā – “Valdnieks”.

Mūsdienu starpkultūru saskares situācijā ārkārtīgu interesi izraisa arī tā saucamie strīdīgie jautājumi, kas minēti vairākās konkrētās Korāna frāzēs, un no tā, kā tās tiek tulkotas/saprastas, ir atkarīgas pavisam konkrētas uzvedības normas, kas skar iecietības sfēru. Viena no pazīstamākajām un visvairāk aprunātajām vietām Korānā ir 4. sūras 34. pants, kurā tiek pieļauts, ka vīrs fiziski iespaido sievu. UB versija ir strikta: “Vīri stāv pāri sievām [...] Bet tās, kuru augstprātības baidāties, – aprājiet, un liedziet tām savas cisas, un sitiet tās.” IK versijā ir mēģināts mīkstināt šo ieteikumu: “Vīriešiem ir jāsargā un jāuztur sievietes [...] Ja jūs baidāties, ka viņas var kļūt nepaklausīgas, pamāciet viņas, neejiet pie viņām gultā, ieperiet.” Pirmkārt, sargāt un uzturēt ir pavisam kas cits kā “stāvēt pāri”, otrkārt, atšķiras dzimumsakaru ierobežošanas vektors – izmest sievu no gultas vai neiet pie viņas gultā, bet svarīgākais un strīdīgākais ir jautājums par fiziskā soda smagumu – “sist” un “iepērt” ir būtiski atšķirīgas darbības. Daudzos mūsdienu angļu tulkojumos ir lietota piebilde iekavās – “sitiet viņas (viegli)”, norādot uz iespējamu arābu oriģināla niansi, taču visdrīzāk cenšoties normatīvo tekstu padarīt politkorektāku.

Vieta, kurā tiek noteikti soda veidi tiem, kas karo pret Dievu, minēts – UB: “...ka tie tiek nokauti vai kārti krustā, vai tiem nocērt pa plaukstai un pa pēdai,” IK: “...ir sodāmi ar nāvi, piesitami krustā, tiem jānocērt krustām rokas un kājas.” Šajā gadījumā mīkstināta ir UB versija – plaukstas nociršana ir mazāks soda mērs kā visas rokas nociršana, interesanta ir arī atšķirība tajā, kā tiek interpretēta tradicionālā nāve krustā – iekarot upuri tajā vai piesitot ar naglām, zināms, ka par šo jautājumi ir ilgstoši strīdējušies kristietības vēsturnieki. Angļu tulkojumos šis jautājums tiek veikli apiets, lietojot nekonkretizētu crucifixion, savukārt, par nocērtamām tiek nosauktas ķermeņa daļas, kas latviski būtu “roka un pēda”.

Strīdīgais pants, kas legalizē daudzsievību – 4. sūras 3. pants ir diezgan viennozīmīgs, taču arī te iespējamas nianses. UB: “...preciet citas, kādas jums tīk, – divas trīs vai četras. Tak, ja baidāties, ka nebūsiet visām vienādi vēlīgi, tad – tikai vienu,” IK: “...preciet citu sievieti, kas jums liekas piemērota – vienu, divas, trīs vai četras. Ja baidāties, ka nespēsiet būt vienādi taisnīgs pret visām, tad preciet vienu.” Imants Kalninš lieku reizi atgādina, ka ir iespējams precēt arī tikai vienu, pirmajā gadījumā ir “preciet citas”, bet šeit – “preciet citu”, liekot nojaust, ka tā tomēr ir primārā izvēle. Nosodījumu izpelnījies ir fragments no 33. sūras 50. panta, kas atļauj stāties dzimumsakaros ar karagūsteknēm – angļu tulkojumos ir viennozīmīgs termins prisoners of war (kara gūstekņi) vai spoils of war (kara laupījums). UB min: “...no tām, ko Dievs tev devis par laupījumu,” bet IK ir pavisam pieklājīgs: “...un kuras tev pieder pēc likuma.”

Strīdīgais 2. sūras 65. pants par to, ko Dievs izdarīja ar cilvēkiem, kas pārkāpa Sabatu, ir tulkots atšķirīgi. Visbiežāk ir teikts: “Esiet mērkaķi – nicināmi un visu ienīsti!”, Šakira tulkojumā jau parādās piebilde iekavās: “Esiet (kā) mērkaķi!”, IK: “Un tad mēs tiem sacījām: “Topiet par nicināmiem mērkaķiem!””, bet UB ievieš citu niansi: “...ko Mēs teicām tiem no jums, kas pārkāpa septīto dienu: lai patriekti jūs, mērkaķi!” Bieži citēts ir 9. sūras 29. pants, kas attaisno reliģiski motivētu karu pret neticīgajiem, Jusufa Ali tulkojumā ir teikts “Cīnieties pret tiem, kas netic Dievam un pastardienai,” taču biežāk tiek precizēts – IK: “Cīnieties pret tiem no Rakstu ļaudīm, kas netic Dievam un Atmaksas dienai,” UB: “Starp šiem, kam doti Raksti, ir, kas netic ne Dievam, ne Pastarajai dienai karojiet pret tiem”. Ar “Rakstu ļaudīm” vai “tiem, kam doti Raksti” parasti tiek saprasti jūdi un kristieši, diezgan konkrēti norādot uz to, ka Tora un Evaņģēlijs ir tādi paši Dieva doti svētie raksti kā Korāns, tikai tautas, kas tos saņēmušas, ir atkāpušās no īstenas ticības, kā rezultātā Dievs devis jaunu, pēdējo mācību. Pašā Korānā ir daudz atsauču uz šo faktu, doti arī pretargumenti tiem, kas varētu mēģināt atrast sakritības vai, gluži otrādi – pretrunas starp agrākiem Rakstiem un Korānu. IK 2.105: “Neticīgajiem starp Rakstu ļaudīm un citu dievu turētājiem nepatīk, ka tas Kungs sūta jums ko labu. Tomēr Dievs izvēlās Pats, kam dāvāt Savu žēlastību.” UB versijā “citu dievu turētāji” nosaukti par “piepulcētajiem”, dodot mājienu par to, ka tās ir tautas, kuras tiek mēģināts pievērst islāmam, savukārt citos tulkojumos ir lietoti termini “pagāni”, “elkdievji” un pat “politeisti”.

Zīmīgs ir arī nākamais pants, kas skar jautājumu par to, vai Korāns ir pilnīgs kā teksts vai arī tas ir vai var tikt labots. IK: “Ja arī kādu  jatu Mēs atceļam vai liekam aizmirst, tās vietā mēs liekam labāku vai līdzīgu tai.” UB versijā vārds “ājata” tiek konsekventi tulkots kā “zīme”, kas var izraisīt arī pārpratumus, ja to lasa atrauti no konteksta: “Ja Mēs kādu Zīmi atceļam vai liekam to aizmirst, Mēs gādājam vietā citu.” Diskusijā par to, vai šajā vietā ir runāts par Korāna rediģēšanu, islāma teologi apgalvo, ka runa ir par agrākiem Rakstiem, tas ir, ar “kādu  jatu”, kas tikusi atcelta, jāsaprot Tora vai Evaņģēliji. Abi Korāna izdevumi latviešu valodā ātri vien iekļuva pārdotāku grāmatu topos vairākos grāmatu veikalos – latviešu lasītājs, šķiet, bija gaidījis un ar skubu meties lasīt vienu no pasaules kultūras nozīmīgākajiem pieminekļiem, grāmatu, kas nebūt nav zaudējusi savu aktualitāti un iespējams pat kļuvusi nozīmīgāka mūsdienu globalizācijas un “kultūru dialoga” apstākļos kā jebkad agrāk pasaules vēsturē. Abas versijas ir izdotas maksimāli korektā formā, tulkotāji centušies pasniegt tekstu tā, lai lasītājs to uztvertu ar cieņu un bijību. Katrs rīkojies nedaudz atšķirīgi – Imants Kalniņš to uztvēris kā dzīvas reliģijas domu, kurā svarīgākais ir saturs, kas lielā mērā nosaka kāda pusotra miljarda pasaules iedzīvotāju uzskatus un ikdienu, Uldis Bērziņš centies parādīt to kā senas un bagātas valodas pieminekli, kurā joprojām atrodamas apslēptas pērles, bet to izcelšana un pārnešana latviešu valodā varētu kalpot ne tikai Korāna lasītāju kultūras izpratnes, bet arī latviešu valodas bagātināšanai un, kāpēc gan ne – arī tās uzturēšanai pie dzīvības.

Vislabāk to var sajust, salīdzinot Korāna beigu daļas īsākās nodaļas.

100. sūra

IK: Es zvēru pie auļotājiem, kas elsdami skrien,

pie dzirksteļu izšķīlējiem,

pie uzbrucējiem rītausmā,

kas putekļu mākoņus saceldami,

ielaužas viņu vidū.

UB: Pie elsus auļodamām,

pie dzirkstis šķildamām,

pie rītausmā uzklupdamām,

pie putekļus paceldamām,

pašā viducī ieklupdamām!

101. sūra

IK: Sitošā Posta stunda!

Kas ir Sitošā Posta stunda?

Kā tev zināt, kas ir Sitošā Posta stunda?

Tajā Dienā ļaudis līdzināsies izbiedētiem naktstauriņiem

un kalni vilnas kumšķiem.

Tie, kuru [labo darbu] svaru kausi būs smagi,

dzīvos patīkamu dzīvi.

Bet tie, kuru [labo darbu] kausi būs viegli,

tiks iemesti Bedrē.

Kā tev zināt, kas ir šī Bedre?

Uguns. Ārkārtīgi karsta Uguns.

UB: Grāvēja!

Kas tā – Grāvēja?

Kā tev zināt, kas tā – Grāvēja?

Diena, kad ļaudis kā siseņi – iztrenkāti

un kalni kā vilna – izplūkāti!

Tas, kura svari smagi,

mitīs tīksmē,

bet tam, kura svari viegli, –

nu māte tam – Rāvēja!

Kā tev zināt, kas tā?

Tā – sveloša uguns!