Zemūdens gruzd

Visi trīs tik dažādie jūlija Rīgas Laika sarunbiedri – gruzīnu opozicionārs Giorgijs Haindrava, latviešu fotogrāfs Vilnis Vītoliņš un krievu aktieris Jevgeņijs Mironovs – garāmejot aizskar tēmu, kas, iespējams, zināma ikvienam, kurš kaut reizi ir saskāries ar savu nesaprotamību un neizdibināmību vai vismaz saprot izteikuma “ieskatīties sevī” dīvainību. Haindrava, runājot par gruzīnu tautu, saka, ka liela tās daļa ir sastingusi kā ledus, kura biezums nav zināms, taču zem ledus notiek process, kas reiz šo ledu var salauzt; Vītoliņš atgādina, ka nekas viņa drauga Mārča Bendika personā neliek domāt, ka viņš varētu rīta agrumā bildēt miglas pielietas pļavas (“mums visiem it kā zināmajā Bendikā iekšā ir vēl viens” vai “no Gorbačova izlec Jaunsudrabiņš”, vai, teiksim, no Zatlera izkāpj Ķīlis); Mironovs, runājot par Ivanu Karamazovu, apgalvo, ka tas ir cilvēks – futrālis: viņš var būt nekustīgs, domīgs, bet viņā tajā pašā laikā var plosīties “atomsprādziens”. Citiem vārdiem – nekas nav tikai tas, kas izskatās, un redzamais apslēpj vairāk, nekā atklāj. Var, protams, jautāt, kā var zināt to, ka aiz (zem, iekšpus) redzamā ir neredzamais vai ka aiz atklātā ir apslēptais, taču interesants ir pats pieņēmums, ka pastāv dzīves procesi, kuros notiek pavisam kas cits nekā uzskatāmajā virspusē. Varētu pieņemt, ka trauslā apziņas gaisma un blāvais jēdzienu tīklojums, kurā tiek tverta dzīve, pasaule, vai kā nu to visu kopā lai nosauc, ir tikai sargājošs plīvurs notikumiem, kuru neredzamība ne par matu nemazina to spēku. Šis prāta mestais plīvurs, tāpat kā ierasta dzīves kārtība un notikumu paredzamība, sargā no neprāta, bet vienlaikus mazina enerģiju, ar kādu tiek dzīvota dzīve. Taču reizēm šīs iekšas atsprāgst vaļā un notiek negaidītas, neparedzamas, neaptveramas lietas. Rodas iespaids, ka neredzamajās dzīlēs nav prāta, tur mājo dīvains un baiss spēks (kā rakstīja Sofokls un mīlēja atkārtot Heidegers, “ir daudz kā baiga, bet nav nekā baigāka par cilvēku”), tāpēc prātīgais dara visu, lai nekas no tām neizlauztos, tomēr, iespējams, tieši tur aizsākas poiētisks neprāts, aizgrābtība ar kādu cilvēku, lietu vai ideju, dievdvesti vārdi un velna paraušana. Nav zināms, no kurienes “prātā nāk visādas domas”, lai gan daži ir pieļāvuši, ka doma rodas tikai no domas. Taču spēks, kas nes domu, iespējams, nav domas spēks. Ja tā, tad iznāk, ka prāts turas neprātā, ka neprātam piemīt lielāks spēks nekā prātam, ka apziņas atklātā virspuse ir pati ārišķīgākā būšanas šķautne. Tomēr, ja šī šķautne tiek piemirsta, nav iespējams atšķirt dievrautā vārdus no velns viņu zina kur parautas plānprātības. Varbūt ir bijis kāds, no kā Dievs neko nav slēpis. Taču mums, kam slēpts ir daudz kas, tikai ieklausīšanās teiktajā ļauj atšķirt taisnību, kas vēlāk izrādīsies meli, no māņiem, kas vēlāk var izrādīties patiesības pieskāriens.