Ļeva Tolstoja slepkavība

Četras dienas garā starptautiskā zinātniskā konference “Ļevs Tolstojs un pasaules literatūra” risinās Jasnajā Poļanā – muižā, kur Ļevs Tolstojs piedzima, nodzīvoja lielāko sava mūža daļu, sarakstīja “Karu un mieru” un “Annu Kareņinu” un kur viņš ir apglabāts.

Reiz manos doktorantūras studiju laikos šīs konferences programmā tika iekļauts arī mans referāts. Tolaik mana katedra piešķīra divu veidu ceļojuma stipendijas: 1000 dolāru – referāta nolasīšanai starptautiskā konferencē un 2500 dolāru – pētnieciskam darbam ārpus ASV. Manas vajadzības nepārprotami iekļāvās pirmajā kategorijā, taču, ņemot vērā, ka acu priekšā bija papildu 1500 dolāri, es nolēmu izmēģināt laimi un uzrakstīt pieteikumu izbraukuma pētījumam. Jābūt taču kādam noslēpumam, ko iespējams atrisināt tikai Tolstoja mājā!

Es sēdos uz divriteņa un žilbinošajā vasaras saulē devos uz bibliotēku, kur vairākas stundas pavadīju, nolīdusi savā ledainajā dienasgaismas lampas apgaismotajā lasītavas kabīnē ar 700 lappušu biezo Anrī Truajā Tolstoja biogrāfijas sējumu. Ar īpašu interesi izlasīju pēdējās nodaļas, “Testaments” un “Bēgšana”. Tad uzmeklēju monogrāfiju par indīgajiem augiem un izšķirstīju to turpat ārpusē, pie kafetērijas galdiņa. Tad atgriezos lasītavā un ieslēdzu savu klēpjdatoru.

“Tolstojs nomira 1910. gada novembrī provinces dzelzceļa stacijā Astapovā. Viņa nāves apstākļus nav iespējams dēvēt citādi kā vien par dīvainiem,” es rakstīju. “Taču rakstnieka nāves apstākļu dīvainība nekavējoties saplūda ar plašāko Tolstoja dzīves un daiļrades kontekstu. Galu galā, vai kāds tiešām gaidīja, ka cilvēks, kurš sarakstījis stāstu “Ivana Iļjiča nāve”, nomirs klusi un nemanāmi kādā tumšā kaktā? Un tā nu par pašsaprotamu tika pieņemta nāve, kas patiesībā būtu pelnījusi pamatīgāku iedziļināšanos.”

Es jutos diezgan apmierināta ar savu pieteikumu, kuram devu nosaukumu “Vai Tolstojs nomira dabiskā nāvē vai arī tika noslepkavots? Kriminālistisks pētījums”. Pieteikumā uzskaitīju arī personas, kurām bijuši motīvi un iespēja rakstnieku nonāvēt:

Tolstojam – iespējams, tālaika krievu literatūras skandalozākajai personībai – netrūka ietekmīgu ienaidnieku. “Kārtējās vēstules ar nāves draudiem,” rakstnieks atzīmēja 1897. gadā, kad viņa publiskā duhoboru sektas aizstāvēšana izpelnījās skaļus protestus no pareizticīgo baznīcas un cara Nikolaja II puses; pēdējais pat pavēlēja slepenpolicijai Tolstoju izsekot. Kā jau bieži gadās, Tolstoja ienaidnieki nebija bīstamāki par viņa tā saucamajiem draugiem, piemēram, svētceļniekiem, kas spietoja Jasnajā Poļanā; tā bija mūžam mainīga filozofu, pasaules klaidoņu un kriminālu tipu straume, ko kalpotāji bija iesaukuši par “tumšajiem”. Šo nelīdzsvaroto tipu vidū bija, piemēram, morfija lietotājs, kurš sarakstījis matemātisku kristietības ideju pierādījumu, baskājains septiņdesmitgadīgs zviedru večuks, kurš sludināja “pieticību” apģērbā un kuru galu galā nācās padzīt “par nepiedienību”, un neredzīgs vecticībnieks, kurš sekoja Tolstojam pēc soļu skaņas, kliegdams: “Melis! Divkosis!” No otras puses, Tolstoja testaments izraisīja visai asus konfliktus viņa tuvinieku rindās...

– Jūs neapšaubāmi esat visamizantākā no maniem studentiem, – teica mana zinātniskā darba konsultante, kad es viņai izklāstīju savu teoriju. – Tolstojs noslepkavots! Ha ha ha! Vīrs, kuram bija astoņdesmit divi gadi un kurš bija jau pārdzīvojis vairākus insultus!

– Tieši tāpēc tas būtu ideāls noziegums, – es pacietīgi skaidroju. Katedras vadību pārliecināt neizdevās. Tomēr man piešķīra 1000 dolāru stipendiju referāta nolasīšanai.

Dienā, kad vajadzēja doties uz Maskavu, es ierados lidostā ar nokavēšanos. Pasažieru reģistrācija jau bija beigusies. Lai gan man tomēr atļāva iekāpt lidmašīnā, bagāža palika ārpusē un, kā izrādījās, pilnīgi pazuda no kompānijas Aeroflot datubāzes. Ceļojums lidmašīnā ir kā nāve: tev atņem pilnīgi visu.

Jasnajā Poļanā nav apģērbu veikalu, un visas četras konferences dienas es biju spiesta pavadīt tai pašā apģērbā, kurā atbraucu: jēzenēs, biezās treniņbiksēs un flaneļa kreklā. Biju cerējusi, ka lidmašīnā izdosies mierīgi pagulēt, un attiecīgi arī apģērbusies. Daži starptautiskie Tolstoja pētnieki nodomāja, ka esmu tolstojiete – proti, ka es, tāpat kā Tolstojs un viņa sekotāji, esmu devusi zvērestu staigāt sandalēs un dienu un nakti valkāt vienu un to pašu zemnieku kreklu.

Mēs, starptautiskie Tolstoja pētnieki, tur bijām kādi divdesmit pieci. Darba sesiju starplaikā mēs visi kopā klejojām pa Tolstoja māju un Tolstoja dārzu, sēdējām uz Tolstoja mīļākā soliņa, jūsmojām par Tolstoja bišu stropiem, brīnījāmies par Tolstoja mīļāko būdiņu un izvairījāmies no Tolstoja iemīļoto zosu negantajiem pēctečiem: viens no šiem gandrīz mežonīgajiem radījumiem bija ieknābis kādam kultūras semiotiķim.

Katru rītu es zvanīju uz Aeroflot, lai apjautātos par savu čemodānu.

– Ak tā atkal esat jūs, – darbiniece nopūtās. – Jā, jūsu iesniegums guļ man uz galda. Adrese – Jasnaja Poļana, Tolstoja muzejmāja. Tiklīdz atradīsim jūsu bagāžu, tā nosūtīsim to jums. Bet pagaidām – vai jums ir pazīstama krievu frāze “samierināšanās”?

Konferences pirmajā dienā kāds Maļeviča mākslas pētnieks nolasīja referātu par Tolstoja ikonoklasmu un Maļeviča “Sarkano kvadrātu”. Viņš izteica domu, ka Nikolajs Rostovs esot sarkanais kvadrāts. Atlikušo dienas daļu viņš nosēdēja, paslēpis seju rokās – smagu ciešanu pozā. Tālāk milzīga krievu tekstoloģe milzīgā pelēkā kleitā izplūda milzīgi garā stāstījumā par jaunu zinātnisku darbu, kas veltīts “Kara un miera” agrīnajiem variantiem. Viņa skandēja savu tekstu pa pusei lūdzošā, pa pusei sludinošā tonī, kā cilvēks, kurš uzsauc stundu garu tostu – nekustīgi veroties tukšumā un neielūkojoties nekādās piezīmēs.

Brīdī, kad jau likās, ka viņa beidzot apsēdīsies, sieviete atkal pietrūkās kājās un piemetināja:

– Ceturtdien mēs par šīm ārkārtīgi interesantajām redakcijām dzirdēsim vēl – ja vien būsim dzīvi.

Starptautisko Tolstoja pētnieku aprindās bija modē ar šo precizējumu (atsauci uz Tolstoja vēlīnajām dienasgrāmatām) piebārstīt jebkādus izteikumus par nākotni. Pēc reliģiskās atdzimšanas 1881. gadā Tolstojs atteicās no paraduma beigt katru dienasgrāmatas ierakstu ar plānu nākamajai dienai, aizstājot to ar frāzi “ja vien būšu dzīvs”. Man iešāvās prātā, ka Tolstojs jau no 1881. gada zināja, ka viņu noslepkavos.

Savas reliģiskās krīzes laikā Tolstojs izlēma nodot visas autortiesības uz saviem darbiem “tautai”. Šis lēmums rakstnieku noveda pie “cīņas uz dzīvību un nāvi” ar sievu Soņu, kura pārvaldīja muižas finanses un viņu kopdzīves laikā dzemdēja Tolstojam trīspadsmit bērnus. Tolstojs vēlāk novēlēja Soņai tiesības uz darbiem, kas tapuši līdz 1881. gadam, bet visus pārējos atdeva vienam no “tumšajiem” – Vladimiram Čertkovam, par tolstojieti kļuvušam aristokrātam, kura vārda rakstība krieviski sasaucas ar vārdu “velns” – čert.

Čertkovs, doktrinārs, kurš bija slavens ar savu “cietsirdīgo vienaldzību pret cilvēka dzīves nejaušībām”, uzskatīja, ka viņa misija ir saskaņot Tolstoja dzīvi un darbus ar tolstojisma principiem. Viņš kļuva par Tolstoja pastāvīgo kompanjonu un drīz vien ieguva pilnīgu kontroli pār visu rakstnieka jaunāko darbu redaktūru; tas attiecās arī uz dienasgrāmatu, kurā Tolstojs visai detalizēti apcerēja savu laulības dzīvi. To Soņa vīram nepiedeva nekad. Viņu starpā sākās pastāvīgi trači; scēnas ieilga līdz vēlai naktij. No viņu kliedzieniem un elsām trīcēja sienas. Tolstojs auroja, ka bēgšot uz Ameriku. Soņa kliegdama izmetās dārzā un draudēja padarīt sev galu. Tolstoja sekretārs raksta, ka Čertkovs veiksmīgi panācis ieplānoto: “morāli iznīcināt Tolstoja sievu un iegūt kontroli pār viņa manuskriptiem”. Šī vētrainā laulības dzīves posma laikā Tolstojs sarakstīja “Kreicera sonāti” – noveli, kurā vīrs, kurš atgādina Tolstoju, brutāli noslepkavo sievu, kura atgādina Soņu. Katrs, kuram būtu radušās aizdomas par Tolstoja nāves patiesajiem apstākļiem, “Kreicera sonātē” atrastu bagātīgu vielu pārdomām.

Tovakar zinātnieku kopmītnēs es izgāju uz sava balkona un aizdedzināju cigareti. Pēc dažām minūtēm atvērās kaimiņu balkona durvis. Abi balkoni atradās ļoti tuvu viens otram – margas šķīra nieka pārdesmit centimetru melna tukšuma. Uz balkona iznāca padzīvojusi sieviete; kādu brīdi viņa stāvēja ļoti klusi, stingi raugoties kaut kur tālumā – acīmredzot iegrimusi pārdomās par Tolstoju. Tad viņa negaidot pagriezās pret mani.

– Vai varētu jums palūgt uguni? – sieviete jautāja.

Es izzvejoju no kabatas sērkociņu kastīti, vienu aizdedzināju un, piesedzot ar plaukstu, pastiepu pāri balkona margām. Viņa pieliecās tuvāk, aizdedzināja savu vieglo Kent un sāka smēķēt. Nolēmu izmantot šo cilvēciskā kontakta mirkli, lai palūgtu mazliet šampūna. (Vannas istabās šampūna nebija, un manējais kaut kur klejoja kopā ar čemodānu.) Taču, tiklīdz es pieminēju šampūnu, vecās sievietes sejā uzplaiksnīja kaut kādu spēcīgu emociju atblāzma. Bailes? Aizkaitinājums? Naids? Es mierināju sevi ar domu, ka dodu viņai iespēju pavingrināties samierināšanās mākslā.

– Vienu mirklīti, – samierinājusies teica kaimiņiene, it kā spētu lasīt manas domas. Viņa novietoja cigareti stikla pelnutraukā. Dūmu diedziņš uzvijās bezvēja nakts debesīs. Es iemetos istabā, lai sameklētu kādu trauku šampūnam, un izvēlējos keramikas krūzi ar Jasnajas Poļanas vēsturisko balto vārtu attēlu. Zem attēla rotājās Tolstoja citāts par to, kā viņš nespēj iztēloties Krieviju bez Jasnajas Poļanas.