Maigums, vecaistēvs ar vecomāti

Gandrīz vai jūtos vainīgs, ka Rezo Gabriadze Krievijā ir ļoti pazīstams, bet pie mums – nav, un, ja tas ir attaisnojums, atkal vainīga padomju inerce, ar kuru dziest kādreiz spožie kultūras varoņi. Nu bet labi. Rezo Gabriadze (1936) ir kino scenārists, režisors, mākslinieks, kurš 1981. gadā Tbilisi izveidoja marionešu teātri, kas ātri kļuva pazīstams visā impērijā, tomēr tas bija, ja drīkst tā teikt, speciālistiem. Netieši un plašās masās Gabriadze kļuva slavens, pateicoties saviem scenārijiem un Gruziafilm īsfilmām, kuras toreiz nejauši iespruka televīzijā.

Gruzīniskuma tēls septiņdesmitajos gados izveidojās gandrīz vai vienīgi no kino: Dzīvoja reiz dziedātājstrazds, Kaukāza gūstekne, Neskumsti, Mimino, Kin-dza-dza… Trijām pēdējām filmām, kuru režisors ir Georgijs Danelija, scenāriju rakstījis Rezo Gabriadze, tā ka viņš savā ziņā ir autors priekšstatam par aizkustinošo, augstsirdīgo un bezbēdīgo gruzīnu, kurš iepretim unificētajai “padomju tautai” acīmredzami bija spējis saglabāt kaut ko neatceļami nacionālu, taču ne tikai un ne galvenokārt; šo filmu varoņi stingri turējās pie savas personiskās atsevišķības, kā pie vīna kausa, atvainojos par banalitāti.

Runājot par Gruziju un dīvaiņiem, nevaru atturēties, neizstāstījis divus Gabriadzes stāstus par viņa dzimto Kutaisi, jo baidos, ka bez šādiem stāstiem nebūs priekšstata par Gabriadzi, bet es ļoti gribētu, lai tāds rastos.

Diomidē iesauka jeb pseidonīms bija Gacelē, kas gruzīniski nozīmē “velc”, un visbiežāk viņš bija sastopams aiz tirgus. Vasarās viņš gulēja zem tilta, no kurienes viņu, tāpat kā daudzus citus, galu galā arī aiznesa upe. Bārda viņam bija kā Asargadonnam, trapeces veidā, mazās cirtiņās, varena piere… Viņam bija veca dzelzs paplāte, uz kuras ar grūtībām varēja saskatīt krāsotus ziedus un gar malu – putniņus un bumbierus. Varbūt viņš bija paplāti savācis kaut kur atkritumu kastē, varbūt kāds viņam to bija uzdāvinājis vai varbūt viņš to kaut kur bija nočiepis… Un kad aiz tirgus sanāca cilvēki desmit, paplāte kļuva par skatuvi, bet platas lūku bikses – par aizkariem. Viņš sāka izrādi, nolaižot “aizkaru” un izvelkot no turienes to pašu, ar ko mēs, vīrieši, atšķiramies no izcilām balerīnām. Un to visu viņš novietoja uz paplātes un izrādīja publikai. Publika aplaudēja, sajūsminājās un kliedza “bis”, taču viņš izrādi beidza, trupu atlaida atpakaļ biksēs un apstaigāja publiku ar paplāti. Šķindēja sīknauda… Tas bija īsts avangards, un, salīdzinot ar Rietumiem, daudz… dabiskāk, teiksim tā. Pēdējo reizi es Diomidē redzēju ziemā. Viņš basām kājām stāvēja sniegā, notika izrāde, bet publikas nebija. Sirmo galvu un bārdu klāja sniegs, un sažuvušā, neprātīgā večuka melnās acis šajā baltajā ierāmējumā šķita īpaši skumjas. Arī paplāte pārklājās ar sniegu, uz tās pacēlās mazs sniega pauguriņš, un tikai pakusuša sniega melnuma ap to liecināja, ka zem šī pakalniņa atradās mazliet dzīvības siltuma…

Stjopa bija vājš, garšs zilacains un katolis. Šai dzīvei, par kuru anekdotes neatļāvās pat domās, viņš vienmēr oponēja, viņš bija pats izcilākais disidents. Un lūk, kāpēc. Kutaisi bija tāds aklo kantoris, kurā no rupja brūna papīra gatavoja maisus. Un Stjopa tos pārdeva pie tirgus. Ieraudzījis kādu tuvojamies, viņš kliedza: “Pie Ļeņina piemiņas un Staļina dzīvības – nopērc!” Kā nepirkt? Politiska situācija. Nu un tādējādi drīz vien Stjopa bija visus papīra maisus pārdevis.

Bet pilsētā viņam bija arī savdabīga dramatiska slodze – bērēs viņš nesa karogu. Izpildkomitejā ņēma karogu ar Marksa, Engelsa, Ļeņina un Staļina profiliem, piestiprināja tam melnu lentu… Un, lūk, guļ zārkā, teiksim, kurpnieks, ar atvieglojuma smaidu sejā, apmierināts droši vien, ka vairs neredz Kutaisi… Aiz viņa iet sēru procesija, kādu piecdesmit cilvēku rinda. Ceļš uz kapsētu veda kalnā, un kad 1923. gadā pienāca norādījumi par jauniem ielu nosaukumiem, ielu uz kapsētu nosauca revolucionāra Mogiļevska vārdā.[1. Mogiļevskis – no krievu valodas vārda могила, kaps.] Procesijas priekšā iet Stjopa ar karogu, pūtēju orķestris spēlē Šopēnu, bet vārdi ir tautas, gruzīnu: “Kurp tu aizej, kurp tu no mums aizgāji, kāpēc tu tā steidzies, vai patiešām kaut kur ir labāk, nekā šeit, mūsu laimīgajā PSRS?”

Saka, ka pa pasauli nesas divi vēji. Viens dzimst Pamirā, otrs – Grenlandē. Meklējot viens otru, tie izlido no ligzdām un ilgi virpuļo, uzņemot spēku, noraujot gājējiem cepures Parīzē un iemetot tās Sēnā, pēc tam tas Grenlandes vējš traucas cauri Zviedrijai, un vīrišķīgais zvejnieks nepadodas Baltijas aukstajiem viļņiem. Pēc tam šis niknais vējš iedrāžas Ļeņingradā, Maskavā, svilpdams aplido ļaunajām Kremļa zvaigznēm, stepēs uzkrāj aukstumu un spēku, no turienes pagriežas un traucas pakaļ kurpnieka bērēm Kutaisi. Kādu gan ceļu veicis šis vējš, pirms mesties virsū bēru karognesēja Stjopas kārnajai pakaļai? Karogs plīvo kā bura, jukušo Stjopu gandrīz vai aizpūš lejup atpakaļ uz pilsētu, bet vadoņi uz karoga kustina lūpas, groza acis, bet Kārlis Markss kliedz: “Rēgs klaiņo pa Eiropu!” Bet Staļins, pārkliedz Marksu, ar akcentu vēršoties pie Ļeņina: “Ei, plikpauri, pasaki tam matainajam, lai nemuld niekus! Šeit bez Stjopas neviena cita nav…”

Un lūk, vējš, kas izrāvies no Grenlandes, sprakšķēdams nes karogu, un Stjopa, karoga dzīts, joņo lejup pa Tēlmana ielu uz māju Nr. 5, ielaužas pagalmā un kliedz: “Vai lobio ir? Sieviete, esmu badā!”

Un vēl viena maza Gruzijas ainiņa, filmas Neskumsti sākums, aizkustinošs kā viss, kas rodas Gabriadzem.

“Vēsā jūlija rītā pa ceļu, kas vijās caur zilganiem pakalniem, tuvojās divi ceļinieki. Viens no viņiem, Benžamēns Glonti, jauns ruds ārsts, izstiepis garās kājas, sēdēja uz ēzeļa, otrs, Kosta, sešdesmitgadīgs zemnieks ar kārnu vistu rokā, gāja kājām. Ceļabiedri klusiņām dziedāja ēzeļa soļu ritmā un pa laikam no maza burdjuka iemalkoja biezu sarkano vīnu.
“Esam atbraukuši,” teica Benžamēns, kad aiz pagrieziena lejā, kalna pakājē, parādījās neliela, šķība pilsētiņa dakstiņu jumtiem.

Viņš atbalstījās ar kājām pret zemi un, papliķējis ēzelim pa pelēko, paplukušo pēcpusi, izdzina to no savas apakšas.

– Paldies.
– Nē, tev, dārgais, paldies! – protestēja Kosta. – Bet atļauj, mēs tevi tikai līdz mājai aizvedīsim!
– Nē, es kājām…
– Bet tad, dakter, paņem šo! – Kosta pastiepa Benžamēnam vistu.
– Nevajag, mans draugs, paldies.
– Nē, tas ir tev, dārgais, paldies! Paņem, es tevi ļoti lūdzu!
– Nē, es tevi ļoti lūdzu!
– Bet es pirmais palūdzu!
– Nu labi… Pasaki tēvam, lai viņš pagaidām nelēkā…
– Neleksim!
– Bet es pēc nedēļas pie jums iegriezīšos…
– Es atbraukšu tev pakaļ!
– Nevajag…
– Es tevi ļoti lūdzu! – atkal uzsāka Kosta.
– Nē, tas esmu es, kas tevi lūdzu!
– Nu, paldies…
– Nē, tev, dārgais, paldies!
– Kosta uzlēca uz ēzeļa un aizauļoja atpakaļ uz kalniem, bet Benžamēns, vicinādams vistu, sāka soļot lejup uz pilsētu…”

Patlaban Gabriadzes Tbilisi, kā arī dažādās pasaules pilsētās ar satriecošiem panākumiem tiek izrādīta viņa leļļu izrāde Staļingradas kauja, bet nupat Amerikā Rezo Gabriadze kopā ar Mihailu Barišņikovu izveidojis izrādi Aizliegtie Ziemassvētki vai Ārsts un pacients.

U. T.

Rīgas Laiks: Vai jums nešķiet, ka marionešu teātris ir tā kā par mazu, par bērnišķīgu un nenopietnu?

Rezo Gabriadze: Nu… kas gan varētu būt nopietnāk. Esmu taisījis kino – 35 filmas, gan kā scenārists, gan mākslinieks. Vispār, jau senajā Ēģiptē ievēroja, ka pirmā mākslas izviršanas pazīme ir lielās formas. Tēlniecībā tas ir ļoti labi redzams – galva kļūst mazāka un mazāka, bet rumpis – arvien lielāks un lielāks. Un obligāti izplestas rokas… it kā ar tām gribētu kaut ko pateikt.

Es neesmu par to domājis un neesmu arī neko tā īpaši mainījis, angļi raksta, ka es it kā esot veikli paslēpies 70. un 80. gados, noslēpies savā pozā, ar visiem simboliem… Nu labi, lai būtu noslēpies, bet šodien no turienes ir grūti izkļūt.

Nu, kā lai pasaka? Var uzgleznot milzīgu batāliju ainu – divdesmit metri reiz desmit, pat meistarīgi uzgleznot, bet ir taču arī “mazie holandieši”… Jūs pieminējāt Jurija pusotru minūti garo filmiņu par Basjo.[2. Runa ir par Jurija Noršteina pusotru minūti garo animācijas filmu pēc Basjo dzejoļa motīviem Ziemas diena.] Vai jūs esat redzējis daudz filmu, kas tā paliks ar jums uz visiem laikiem, kā šī filma, pie tam tā nav stilizācija, bet savā ziņā – tieši mākslas būtība.

RL: Jūs droši vien zināt, kas ir mākslas būtība?

Gabriadze: Bet mēs droši vien runājam par vienu un to pašu. Kad es saku “mākslas būtība”, es domāju par tās augstākajiem sasniegumiem, kur strīdam nav vietas. Mēs nestrīdēsimies par Čehova stāstu Students, par Flobēru… Ak Kungs, viņu taču ir tik daudz! Pilnīgu un mūžīgu lietu.

RL: Nu, un kā lai kaut ko paveic pēc šiem milžiem?

Gabriadze: Nē! Tā nedrīkst… Pirmkārt, nelieciet viņus uz plauktiņa, viņi ir ļoti dažādi, jo tad jau varētu jautāt – ko jūs noliksiet blakus Svētajam Augustīnam? Man šķiet, ka tā ir mūsu laiku slimība – salīdzināt, samērot. Bet varbūt tas ir pirms aizkara pacelšanas, cilvēce vēlas salikt visu pa plauktiņiem, lai saprastu, kāda bagātība…

RL: Piedodiet, ka jūs pārtraucu, bet es drīzāk jautāju par mūsu vietu pasaulē.

Gabriadze: Mūsu vieta ir dzīve. Ik brīdi, ik sekundi. Tā ir pilna ar atslēdziņām, mūsu iekšējā dzīve, un mūsu dzīves bezjēdzība, un kā mēs to pārvaram…

RL: Sakiet, vai gruzīniem dzīves jēgas ir vairāk nekā latviešiem?

Gabriadze: Manuprāt, tā ir vienāda bezjēdzība… (Smejas.)

RL: Es gribēju jautāt par gruzīnu dzīves stilu, gandrīz vai nopietni – tādu, kādu to var novērot Joseliani filmās vai Neskumsti, Danelijas filmā pēc jūsu scenārija. Tas ir – it kā neņemt dzīvi galvā, netaisīt no tās kultu.

Gabriadze: Ir tāda Mediterānija, Vidusjūras reģions. Kad esat Pēterburgā, jūs saprotat, ka pēdējais tās vilnis nonāk līdz Pēterburgai, lai gan tur ir ziemeļblāzma un… Vai jūs gribat, vai ne – jūs piederat šim Vidusjūras reģionam, šai kultūrai. Jums liksies, tas nevar būt, ka Latvija pārstāvētu to pašu kultūru, ko Itālija. Bet patiesībā tas ir viens un tas pats. Vispār cilvēces kultūra – tā ir kultūra vai nekultūra. Mēs izmantojam vārdus, kuru nozīme ir abstrakta, mēs nezinām to jēgu. Vienīgais, par ko es esmu pārliecināts kultūrā, ir trīsdesmit centimetru zemes, kultūras slānis. Tas ir tikai trīsdesmit centimetru.

RL: Kāpēc tieši trīsdesmit?

Gabriadze: Es nezinu. Jums arī trīsdesmit. Droši vien tas ir pietiekami, lai mēs runātu viens ar otru. Un nevis trīsdesmit pieci vai divdesmit. Ziniet, 1889. gada Parīzes izstādē Krievija izstādīja melnzemes kubu, divi reiz divi metri. Un tas droši vien bija pats brīnišķīgākais eksponāts pēc Eifeļa torņa.

RL: Joseliani pajokoja, ka Gruzijā ir labs kino tādēļ, ka Gruzija atrodas tādā kinematogrāfiskā joslā – Francija, Itālija, Grieķija, Gruzija…

Gabriadze: Lai Dievs dod mums uzņemt tādas filmas, kā uzņem ziemeļos – Amerikā, Anglijā vai Zviedrijā… Vienkārši mēdz gadīties daudzu apstākļu sagadīšanās, kad pēkšņi kāda tauta sāk labi izpausties tieši kino. Starp citu, tas nav ilgstoši. Lielisku kino uzņēmuši kirgīzi, irāņi, saka, ka ļoti labs kino ir turkiem. Tā ir tāda klejojoša uguntiņa, kas, protams, iegriezīsies arī pie jums.

RL: Paldies, mēs to ļoti gaidīsim.

Gabriadze: Nu, bet vai tad jūs varējāt cerēt, ka tā nospēlēsiet futbolu? Gruzijā jūs nekad nav uztvēruši nopietni futbola ziņā, un mēs bijām nesalīdzināmi stiprāki, taču mēs izrādījāmies skatītāju tribīnē, bet jūs – uz laukuma un lieliski spēlējāt… Es ļoti jutām jums līdzi. Un nevis tādēļ, ka jūs esat maza nācija – es ar tādiem niekiem nenodarbojos –, bet vienkārši man patika jūsu puiši. Man iepatikās šī komanda, kas spēlēja ar cieņu, radās savas zvaigznes…

RL: Es dotu priekšroku, ja jūs priecātos par mūsu kino.

Gabriadze: Gan būs arī tāds laiks. Bet ja nebūs, nu Dievs ar viņu, tas tomēr nav nekas tik svarīgs – kino. Futbols ir daudz nopietnāk.

RL: Es skatos uz jums un mēģinu iedomāties kādu ainavu. Kādu ainavu jūs izmantotu savam pašportretam?

Gabriadze: Ak Kungs, to ir tik daudz… Un skaistuma… Bet šķiet, ka Karakums – tas paliks uz visiem laikiem. (Šajā brīdī Gabriadzes kafejnīcas apkalpotājs dzen ārā jaunu suni ar gaiši brūniem plankumiem virs acīm.) Lekso, Lekso! Nelaiž… Tas, starp citu, ir ļoti kārtīgs suns, mēs draudzējamies. Viņš ilgi bija bezpajumtnieks, un šķiet, ka kāds viņu ir ļoti nobiedējis. Un tagad nākas viņu izdabūt no turienes ārā, pakāpeniski. Un vienlaikus arī jaunos… Es varētu, protams, skaidrot, ka tā nedara, ka tas jādara klusām, bet viņiem arī jāpierod pie Lekso… Un viņš taču ir skaistulis, vienkārši skaistulis.

RL: Es atcerējos, ka Averincevs Hesi salīdzināja ar kaķi, bet Mannu – ar suni. Kas esat jūs?

Gabriadze: Es tomēr esmu suns. Lai gan dievinu kaķus. Man mājās ir lielisks kaķis. Mēs ļoti draudzējamies.

RL: Ko nozīmē draudzība ar dzīvniekiem?

Gabriadze: Tas ir īpašs talants. Starp citu, ziemeļu tautām tas ir vairāk attīstīts nekā pie mums. Par nožēlošanu. Varbūt ka mums to atņem augu valsts krāšņums vai kaut kas cits… Negribas lamāt padomju varu, tomēr tā nebija dzīve, kurā aizrauties ar suņiem. Lai gan tas ir vājš mierinājums. Es vispār esmu pārliecināts, ka mēs visi esam viens, nez kāpēc staigājošs dažādās biksēs. Bet jūs? Vai jūs nejūtat, ka mēs esam viens un tas pats?

RL: Ar suņiem?

Gabriadze: Ar suņiem, ar kaķiem, pat ar pētersīļiem. Es esmu panteists. Vispār mani ir apvainojuši visos nāves grākos, nesen uzrakstīja, ka es esot kafkists. Lai gan es esmu izlasījis no Kafkas labi ja divas rindkopas.

RL: Labi, es pacentīšos jautāt savādāk. Kur atrodas jūsu dvēseles dzimtene?

Gabriadze: To ir daudz. Vispirms Gruzija, protams. Bet Gruzija, lai gan… Es ilgi biju prom, kad biju emigrācijā, bet sapņos vienmēr redzēju vienu tādu rajonu – neko sliktāku Gruzijā vispār nevar ieraudzīt. Ir tāds Kaspi, tur ir cementa rūpnīca, tur ir ceļš, kādus septiņsimt metrus, un divas tādas krūmu rindas… Ir tik daudz šo stāvokļu un – atvainojiet par banalitāti –, tik daudz skaistuma. Pat cilvēku radītais reizēm ir skaists.

RL: Teiksim, pieminekļi un kapsētas.

Gabriadze: Interesanti, taču es mākslīgi sevī šīs jūtas nekāpinu, es neeju speciāli uz kapsētu, lai man tur būtu slikti. Tāpat jau nākas uz turieni iet, pavadīt draugus… un nedraugus, kas aiziet tajā milzīgajā straumē, kas plūst un plūst no nekurienes uz nekurieni.

RL: Labi, jūs neesat kafkists un neesat sirreālists, kas tad jūs esat?

Gabriadze: Ja vien es to zinātu, mans mīļais… Var jau dažādi nosaukt. Es, piemēram, droši vien esmu vienīgais cilvēks Gruzijā, kas šeit, teātrī, sēdējis kopā ar Merabu[3. Merabs Mamardašvili (1930 –1990) – izcils padomju laika filozofs.], kurš man teica: “Pagaidi, es tev pateikšu vienu lietu…” Un tad ļoti pacietīgi klausījās manī, jo es viņu pārtraucu un neļāvu viņam runāt. Man ir kauns to atcerēties, bet tas ir fakts. Lūk, tā mani var aprakstīt. Bet kāpēc viņš par to priecājās, es tā arī neuzzināju.

RL: Manuprāt, filma Neskumsti, kurai jūs rakstījāt scenāriju, ir spējusi tikt galā ar kaut ko, ko varētu nosaukt par dzīves bezjēdzību, tādēļ es secinu, ka tās autori zina, kā to izdarīt. Vai jūs nepastāstītu?

Gabriadze: Jauni bijām. Es biju ļoti jauns, un alus arī maksāja divdesmit kapeikas.

RL: Bet tagad, ar gadiem, uz kuru pusi jūs esat mainījies?

Gabriadze: Uz labāko. Neticiet tam, ka bērni ir kaut kas ļoti labs, ka jaunība ir godīgāka. Godīgums pirmo reizi pamostas, izlien no taburetes apakšas kaut kad… ap gadiem sešdesmit. Vecumam ir savas priekšrocības. Tu vairs nedari tās lietas, tās muļķības, kādas mēs tik vienkārši darām jaunībā. Padomājiet, pasaulē dzīvojuši tik daudzi cilvēki, bet tikai viens pats astoņpadsmitgadīgais Blēzs Paskāls par to ir aizdomājies. Pat Augustīns pie tā nonāca vēlu. Bet tādiem vienkāršiem mirstīgajiem kā mums tas viss atnāk ļoti vēlu.

Nu, laiks ņem savu. Es cenšos uz jaunajiem neprojicēt savu vecumu, tas ir jākontrolē. Vecums, skumjas un tā tālāk… Nedrīkst, tas ir grēks. Jums pasaulē jāizbauda sava muļķības daļa. Tā ir brīnišķīga.

RL: Kāds draugs man stāstīja, ka viņu ļoti smīdinājis nodaļas ārsts, regulāri prasot: “Jums sāp, vai ne?” Un viņš domājis, ka vajag taču pateikt tam ārstam kaut ko labu, ka sāp, jā, sāp…

Gabriadze: Jā, man sevišķi bieži vaicā: “Tagad Gruzijā ir ļoti slikti, vai ne?” Viņi ir tik mīļi, mani draugi, un es vienmēr cenšos viņus nekaitināt un atbildu: “Jā, ziniet, ļoti slikti.” Patiesību sakot – ne sliktāk kā kādā citā valstī.

RL: Padomju laikā – es tagad lietošu diezgan dumju vārdu – jūs uzskatīja par tādu kā nonkonformistu.

Gabriadze: O, es zinu! Bija viens tāds dzejnieks, kurš kopš bērnības rakstīja dzejoļus par partiju, par Staļinu, bet viņš dzēra, ļoti labs bija puisis. Un, lūk, viņš apsēdās man pretī, es ēdu savu skumjo omleti no divām olām un griķiem, bet viņš jau kopš vakardienas rīta bija piedzēries. Viņš ilgi skatījās, skatījās uz mani, kā es ēdu, un tad pateica, ka es esot nonkonformists. Es mēģināju atrast kādu, kas man paskaidrotu, ko šis vārds nozīmē, taču tajā dienā tā arī neatradu.

Es gan toreiz, gan tagad ļoti izvairos no cilvēkiem, kas kaut ko ļoti drosmīgi kritizē, man viņi šķiet aizdomīgi, lielākoties ne tik gudri, kā viņiem pašiem gribētos būt. Bet es vienkārši dzīvoju kaut kādu paralēlu dzīvi. Es uz visu skatījos, kā skatās uz lietu. Uz puteni… Ja ir putenis, es taču neesmu traks, lai stāvētu uz ielas, es ieiešu kaut kur iekšā. Es turpināju savu dzīvi, man bija ģimene, es centos pelnīt maizi bez kompromisiem ar sirdsapziņu. Šīs maizes nebija daudz, taču pietika.

RL: Kā jūs to darījāt?

Gabriadze: Vai jūs atceraties laiku, kad visus augļus sauca par vitamīniem? Pilsētnieki visus putnus sauca par putniņiem. Lapu un skuju kokus sauca par kokiem. Es centos atgādināt, ka ir skuju koki, atgādināt, ka ir vectētiņš, vecmāmiņa… Kaut kādi tādi tiltiņi. Jo nav nekā briesmīgāka, kā “pārrauts laiks”, Šekspīra vārdiem sakot. Bija sarauta laika saite, un jūs iznācāt kā no inkubatora. Ne vectēva, ne vecāsmātes, ne kā apsēsties, ne kā piecelties, ne kā palaist sievieti pa priekšu… Kā smaržo maize. Zāle varēja būt jebkurā krāsā, kaut vai violetā. Lūk, es centos par to runāt – nekādā gadījumā ne mācīt, ne kaunināt. Es vispār nevaru nevienu mācīt. Man drīzāk gribētos jums iepatikties, lai… nevis pašam iepatikties, bet lai jums iepatiktos, lūk, šis te. (Norāda uz puķītēm uz galda.) Šo divu krāsu savienojums. Toreiz cilvēki bija ļoti noilgojušies pēc kaut kā tāda. Tā nebija, vienkārši nebija. Cilvēki, kas zināja šo krāsu savienojumu, izzuda. Viņi izmira, izmira, izmira. Viss aizmirsās, aizmirsās, aizmirsās. Kā uzšūt žaketei atlokus. Vīles kļuva redzamākas. Cilvēkiem mainījās plastika. Mugurkauls kļuva līkāks. Vai jūs atceraties tās staigājošās čupiņas?

Un es centos, kaut ko atklāt… būt saprotamam, vai. Saprotamam. Man, protams, bija kaut kāda – kā tagad saka – garīgā dzīve, kaut kas jau bija, bet, tā kā es pēc izcelšanās esmu no klostera zemniekiem, es, protams, skatījos uz sevi kā uz izdzimumu. Jo es vairs nebiju klostera zemnieks. Taču strādāt es mīlēju, ne tā, ka mīlēju, bet dzīve vienkārši man nedeva iespēju nestrādāt. Piedodiet par banalitāti, es negribu sevi romantizēt.

RL: Kāda gruzīna teikto es uzdošu kā jautājumu: “Dzīvot kļuvis vieglāk, dzīvot kļuvis priecīgāk?”

Gabriadze: Visi laiki ir priecīgi. Kādas šai laikā ir problēmas? Pasaule? Ak Kungs, kādu pasauli atstājam! Es nezinu, kam ir grūtāk – man pašreiz vai jums, kad būsiet manā vecumā.

RL: Es lasīju Leonidzes stāstiņu par gruzīnu dzīrēm, kur tamada aizmirsa uzsaukt pēdējo tostu par godu Dievam, un pēc tam pusnosalis tomēr atgriezās, lai to pateiktu.

Gabriadze: Es esmu daudz domājis par tā saucamajām gruzīnu dzīrēm. Ziniet, tā ir tāda padomju būšana. Nekādu tādu īpašu gruzīnu dzīru nav. Bija vienkārša vīna dzeršana, kāda tā bija Itālijā, Spānijā, Francijas dienvidos… Bet padomju vara šīs dzīres izdomāja – lai nostiprinātos subordinācija un militarizācija. Es esmu no dzerošas ģimenes, mans tēvs pats taisīja vīnu, pazina un mīlēja to, un tas ir ļoti nopietni. Bet nekad es neesmu tādus tostus dzirdējis, tie bija ļoti īsi – kā pie jums. Nu, dzeram uz veselību, dzīvojam – tādas frāzes no trim, četriem vārdiem. Bet tie tosti uzplauka kaut kad 60. gados, tā bija ērta forma, kā vienam otru dezinformēt, nokārtot kaut kādas savas lietas un tā tālāk, es negribu runāt sliktu par savu tautu… Nebija tādu dzīru. Teiksim, kā ēda holandieši kādā 16., 17. gadsimtā? Apmēram kaut kas līdzīgs bija manas bērnības Gruzijā. Holandieši stāvēja pusdienu galda priekšā, noņēmuši cepures, un lūdza Dievu…

Ziniet, manam vectēvam bija dārzs, kādi 400 metri, ļoti neauglīga zeme, māls ar sāls piejaukumu, akmeņi. Bet es atceros, kā mans vectēvs un vecāmāte kaunīgi no manis – kā holandieši – lūdzās. Viņu lūgšanas bija vārdu ziņā pavisam nabagas – “paldies Tev, Dievs, lai slavēts Dievs…” Un lūdzās pie pusdienām vai vakariņām, viņi pat citas lūgšanas bija aizmirsuši. Bet es vēl piedzīvoju tos laimīgos laikus, kad cilvēki pateicās par pusdienām, par vakariņām. Mans vectēvs nebija fiziski stiprs cilvēks, bet viņš bija gājis visam cauri, karojis, bijis gūstā pie vāciešiem… Un mums bija tāda meldru sēta, kurai viņš pārlīda pāri pēc darba dārzā, viss nojaucies ar māliem, kājas netīras, māli starp pirkstiem… Vecāmamma viņu sagaidīja un bļodā mazgāja viņam kājas. Tā bija aina no Bībeles. Viņa bāra viņu, ka nokavējies, viss slapjš, bet tur bija arī maigums, un tas bija viens no visskaistākajiem skatiem, ko esmu mūžā redzējis. Nav svarīgi – sieviete un vīrietis, tie bija divi cilvēki, kam vajadzēja apstrādāt tos 400 metrus… Un bija viena vistiņa – Ziemassvētkiem.

Es nezinu, vai es spēju jums atklāt, ka viņi bija viens vesels? Bez maiguma tur nekā cita nebija. Mazs večuks, kā bērns – tas ir kaut kas cits, aizejošais, kas mirst… Zaudētā paradīze.

RL: Bet cilvēks jau vienmēr atrodas zaudētā paradīzē.

Gabriadze: Vienmēr! Cilvēks vienmēr atrodas zaudētā paradīzē… Mūs visu laiku, katru sekundi izdzen no paradīzes. Pirmkārt, mēs visi novecojam…

RL: Ja jums būtu tagad jāsaka lūgšana, par ko tā būtu?

Gabriadze: Dod, Dievs mums mieru dvēselē. Aizvāc no mums šo šausmīgu godkāres un lepnības stāvokli. Es nevaru izdomāt neko labāku, kā jau ir. Vairāk pazemības, vairāk pazemības.

Ziniet, viens krievu virsnieks stāstīja par Drēzdenes bombardēšanu, kādi 2 tūkstoši bumbvedēju – vai jūs varat iedomāties, ko debesīs nozīmē 2 tūkstoši lidmašīnu? No Drēzdenes nekas nepalika pāri. Un lūk, tas virsnieks atceras, kā vācieši vāca prom gruvešus. Dalīja ķieģeļus – veselie, pusveselie, pavisam sašķīdušie… Un viņš nevar saprast, kāpēc visu laiku tāda kā čaukstoņa. Bet tad saprata: vācieši visu laiku viens otram čukstēja: “Danke šēn” un “Bite šēn…”[4. Liels paldies, laipni lūdzu (vācu val.).] Man šķiet, ka Dievs viņiem piedeva – vispirms sodīja par augstprātību, bet pēc tam – piedeva par šo “danke-bite”. Un tagad mūs audzina vāciešu tualetes, kurām līdzīgas mājas ceļ jaunbagātnieki – daudz telpas, balti, vēsi un tīri. Nekā personiska, rokām gatavota, silta… Bet telpai jābūt ar vēsturi, pat padomju laika hruščovkām – ieej tādā un tomēr interesanti – kas tur ir ap stūri, kas tā par līku, neparastu nagliņu?

RL: Un tomēr, pat ja gruzīnu dzīres ir izdomātas, tomēr tas zemnieks, par ko raksta Leonidze, viņš izšķīrās par kādu žestu, soli, bez kura nekas neizdotos.

Gabriadze: Varbūt, ka tās ir nonākušas līdz mums tādā karikatūras veidā. Vai atceraties – tā pilnīgi aizpogātā sabiedrība – ne milimetru par labi, ne milimetru pa kreisi, nožēlojamais šņabis un tumšā vārtu rūme ar portvīnu. Acīmredzot Gruzija… tomēr kādu daļu sevis ir citiem devusi – parunāties. Lai gan arī krievi ļoti mīl parunāties, vispār visi. Tas ietilpst dzeršanas kultūrā. Tā ir tāda komunikācija. Kā jūs domājat? Es pats neesmu pārliecināts par to, ko saku. Nu – par tevi, tu tik labi izskaties! Ja galīgi pazemotam, samīdītam, apspļaudītam cilvēkam pēkšņi pasaki – o, cik lieliski, cik lieliski tu rīkojies! Kaut kādas morāles kategorijas, ko varēja pateikt viens otram pat dzērumā…

RL: Vai jūs esat laimīgs cilvēks, Rezo?

Gabriadze: Kā es varu atbildēt? Kāda laime? Laime droši vien ir šis brīdis. Lūk, es jūs redzu… es baidos pateikt atkal kaut kādu tostu vai kādu muļķību, bet es tik daudz to jau esmu teicis, ka pat vairs nebaidos pateikt vēl vienu. Iespējams, ka laime ir tā satikties un, starp citu, iedzert vēl vienu krūzīti kafijas.

RL: Es vēlreiz krītu salīdzināšanas grēka, bet gribēju jums jautāt – vai jūs varētu salīdzināt, piemēram, Joseliani vieglumu un Tarkovska dziļdomību?

Gabriadze: Viņi ir tik dažādi… vieni ir traģiski, citi… Starp citu, Fellīni tos ļoti jauki dala – rudajā klaunā un baltajā.

RL: Un jūs, kāds klauns esat jūs?

Gabriadze: Es esmu pa vidam. Nu labi, protams, ka rudais. Tarkovskis… es viņam piedodu, protams, piedodu. Viņš var atkārtot un atkārtot, ka tas ir ļoti grūti – būt par balto klaunu. Un tas būs gan estētiski, gan patiesi. Nāve, viņš saka, nāve, viņš atkārto bez gala. Viņš ir liels meistars, un tas viņam izdevās. Bet ir arī citi, kas runā gan par nāvi, gan par dzīvi, atļaujas kaut kādas muļķības – es droši vien piederu pie viņiem.

Cik labi, ka jūs atnācāt. Vakarnakt es lasīju Jungu, ļoti maz sapratu, bija nakts, es bija atbraucis no Kutaisi, bet jau šodien es atgriežos normālā, parastā stāvoklī, varu domāt, veselīgi domāt – es tā gribu veselīgi domāt! Nezinu, pamēģiniet izdzīvot bez tādas komunikācijas… tas jums neizdosies.

RL: Vai drīkstu jūs nodēvēt par gruzīnu Fellīni?

Gabriadze: Nē, nē, es neemu Fellīni, es tik augstu nekad neesmu uzkāpis, neesmu par to domājis. Un nevajag par to domāt, es esmu es pats. Esmu nodzīvojis ļoti… tādu parastu zemnieka dzīvi.

RL: Vai jūs sev patīkat, Rezo?

Gabriadze: Nu ko jūs! Kā vispār var… Par ko jūs mani uzskatāt? Vai patiešām es izskatos pēc tāda… Esat gan jūs nikni… Tas tāpēc, ka zaudējāt. Taču es vienalga mīlu jūsu komandu.