Majonēzes izaicinājums jeb Rokas tualetes podā

Nē, goda vārds, es nicinu paaudzi, kas nāk aiz mums. Tā izraisa manī pretīgumu un šausmas. Maksims Gorkijs par viņiem dziesmas nedziedās, nav pat ko cerēt.

Venedikts Jerofejevs

Velti es centos saprast, kas notiek video, kura nosaukums likts šo piezīmju virsrakstā. Runa ir par videoklipu un īsfilmu vietni, kuras veidotāji ir divi “youtube blogeri”, kas sevi sauc par “dzimušiem ākstiem bez robežām ar diezgan interesantu un dīvainu humora izjūtu”. “Mūsu videoklipi nav domāti kuram katram,” viņi raksta, un šī ir tā retā reize, kad man ir patīkami būt “kuram katram”. Galu galā, es arī nemaz negrasījos rakstīt par humora izjūtu interneta vidē, bet par valodu. Valoda ir šāda:

Šoreiz nākam klajā ar jaunu video, kurā būs ietverts izaicinājums, šajā gadījumā ķiploku izaicinājums! Izaicinājuma mērķis un ideja ir sagremot 7 ķiploka daiviņas un turēt tās mutē sagremotā stāvoklī pēc iespējas ilgāk! Skaitīšanu sāk kopš brīža, kad mutē ir ielikti visi ķiploki!

Uz brīdi aizdomājos, kā tas varētu būt – vispirms sagremot septiņas ķiploka daiviņas, bet pēc tam turēt tās mutē sagremotā stāvoklī, taču tad atkal pievērsos patiesajam savas nepatikas objektam – “izaicinājumam”.

Parasti man šķiet, ka ar manu nepatiku pret to vai citu vārda lietojumu pietiek, lai spriestu par valodas labskanību vai nelabskanību, taču šajā reizē mani domīgu darīja kāda Maijas Baltiņas raksta nosaukums; tas bija “Kā izaicināt vārdus”. Patiesības labad jāsaka, ka valodniece tur jau pirmajā teikumā norāda, ka tādējādi gribējusi “latviskāk izteikt visādi labo, bet svešādo vārdu “provocēt””. Tūlīt pat viņa arī piebilst, ka valodā paslēpts kaut kas neredzams, vērtīgs,

bez kā nav iespējama valodas spēja un gatavība pieņemt jaunus izaicinājumus. Izaicinājumus, kurus mēs paši valodai sagādājam. Tātad – kā izaicināt vārdus? Viens no veidiem – rīkoties neapzināti, intuitīvi, kā bērnam.

Nudien, ja runājam par bērniem vai dzejniekiem, viņi, kā teiktu Platons, patiešām nezina, ko paši runā, taču runā arī pieaugušie un prozaiķi. Maija Baltiņa mēģina vārdu “provocēt” aizstāt ar vārdu “izaicināt”, nerēķinoties ar to, ka šis vārds jau pašplūsmā ir aizgājis pa “izaicinājuma” taku.

Lūk, šāds virsraksts:

Pasauli pārņēmis Condom Challenge jeb prezervatīva izaicinājums. Ko tas nozīmē?

Patiešām, ko? Atbilde ir tālāk tekstā:

Lai savu ikdienu padarītu interesantāku un neparastāku, arvien biežāk cilvēki visā pasaulē ļaujas dažādiem izaicinājumiem. Kad kanēļa ēšanas un ledus spaiņa drudzis ir beidzies, laiks jaunam izaicinājumam. Nu jaunieši visā pasaulē cits citu izaicina ar Condom Challenge, kas darbojas šādi: prezervatīvs jāpiepilda ar ūdeni un jāpalaiž vaļā kādam virs galvas.

Stingri ņemot, “izaicinājums” šajā gadījumā ir vienkārši vienas angļu vārda challenge nozīmes pārnesums latviski, kas veikts, nemaz neaizdomājoties, ko gramatiski izteikums “prezervatīva izaicinājums” varētu nozīmēt; taču vārda lietotāji arī bez angļu valodas labi saprot, kas ar vārdu ir domāts: šajā gadījumā tas ir kaut kas līdzīgs interneta sacensībai, kurš stulbāk izdarīs kādu darbību, kura jau pati par sevi ir kaut kas stulbs (tā saucamais “stulbings”). Šo izdarību shēma ir aptuveni šāda (piemērs no interneta):

Uzdevums ir izaicināt cilvēkus aplieties ar ledus ūdeni, nofilmēt to, publicēt sociālajos tīklos un izaicināt arī citus darīt to pašu.

Ja vajadzētu, sekojot valodniecei, Condom Challenge pateikt latviskāk, iespējams, patiešām varētu lietot vārdu savienojumu “prezervatīvs izaicina” – ar nozīmi “provocē kādu piepildīt to ar ūdeni un palaist vaļā kādam virs galvas”. Nevarētu pat teikt, ka šāds vārda lietojums būtu kaut kas vienreizējs; piemēram, laikraksta Latvija Amerikā slejās 1962. gadā lasāms:

.. abstraktā glezniecība bija tā, kas publiku arvien no jauna izaicināja komentāriem un strīdiem.

Tātad abstraktajai glezniecībai šeit cita starpā piemīt spēja rosināt tās vērotājus izteikt komentārus un strīdēties – gluži tāpat dzimtenes fotogrāfijas līdz ar dziesmām Latvijas karavīriem Afganistānā liek mesties deju solī.

.. uz angāra sienas rādīta virkne fotogrāfiju ar fonā atskaņotām līgo dziesmām, kas dažu labu līgotāju izaicināja arī uz dejām.

(“Latvijas karavīri Afganistānā svin Jāņus”, Latvija Amerikā, 2010. gada 10. jūlijs)

Tomēr, piemēram, vārdkopa “zīmolvedības izaicinājumi”, kas formāli veidota tieši tāpat kā “majonēzes” vai “prezervatīva izaicinājums”, diez vai saprotama tādējādi, ka zīmolvedība kādu provocētu. Nezinu, vai tas ko paskaidro, bet Latvijas Institūta mājaslapā zem šāda virsraksta lasāms: “Lai zīmolvedības mērķu sasniegšana notiktu raiti un bez traucējumiem, valsts zīmols ir jāsaskaņo ar reālo situāciju valsts nostāju tai būtiskos jautājumos.” Ja nemaldos, latviski tas varētu nozīmēt, ka Latvijas zīmola saskaņošana ar valsts politiku ir visai sarežģīta padarīšana – tie tad arī šeit būtu visi “izaicinājumi”. Ja kādu šī sarežģītā situācija provocē (izaicina), tad tie ir ierēdņi, kurus šāda situācija mudina darboties. Jādomā, ka šajā vārda “izaicinājums” lietojumā vislabāk dzirdama viena no angļu vārda challenge nozīmēm: “Something that needs great mental or physical effort in order to be done successfully and therefore tests a person’s ability.”

Šī pati nozīme savā vispārākajā pakāpē, iespējams, būtu attiecināma vienkārši uz visu cilvēka dzīvi – kā var noprast, piemēram, no 1979. gada 21. novembra avīzes Laiks, kura, kā lielākā daļa Rietumu latviešu izdevumu, vienmēr ir cietusi no spēcīgas angļu valodas ietekmes:

Aptauja turpretim liecina, ka 78 proc. ieskata, ka tauta nav zaudējusi ticību savai spējai tikt ar dzīves izaicinājumiem galā, bet tā zaudējusi ticību prezidenta vadības spējai.

Taču mums nebūs iespējams lietot šo pašu nozīmes mērauklu, ja mēs, piemēram, iedomājamies palasīt Latvijas kultūras kanonu:

.. mākslinieku vidē viņš bija neapstrīdama autoritāte tieši viņa [Borisa Bērziņa] darbos allaž rodamā formālā izaicinājuma un ārkārtējās profesionālās varēšanas dēļ.

Un tagad pamēģināsim saprast, ko nozīmē Borisa Bērziņa darbos “allaž rodamais formālais izaicinājums”. Kurš izaicina kuru? No vienas puses, varētu domāt, ka forma izaicina gleznotāju un tad viņam nāktos pielikt lielas pūles, lai ar šo “formas izaicinājumu” tiku galā – atbilstoši iepriekšējiem piemēriem. No otras, bet ja nu tas ir Bērziņš, kurš savās gleznās izmanto formu, lai provocētu (izaicinātu) skatītājus?

Ko, piemēram, nozīmē vārdu savienojums “draudzīgais izaicinājums”? Jūs saprotat? Vai tas ir “draudzīgs atgādinājums”, kā raksta Latvenergo, brīdinot, ka nav samaksāts elektrības rēķins? Varbūt tas kļuvis par “izaicinājumu” tādēļ, ka “draudzīgais aicinājums” jau bija aizņemts? Vieglāk, protams, būtu vienkārši aicināt ziedot Latvijas Okupācijas muzejam, jo ir taču starpība, ja mēs teiktu: “Izaicinām ziedot!” Un, galu galā, kāpēc tas ir “draudzīgs” – ar visu cieņu pret muzeju? Vai tādēļ “draudzīgs”, ka vajag aicināt ziedot arī savus draugus, kā var noprast no muzeja sabiedrisko attiecību speciālistes teiktā?

Varbūt man var iebilst, ka es pārāk piesienos vārdu lietojuma formai, kas nav tik svarīga, ja var saprast tāpat. Tomēr es aptuveni varu saprast, ko saka, piemēram, Šķēle (Latvija Amerikā, 2011. gada 8. okt.):

Man liels izaicinājums būs kvalitatīva piena ražošana lielos apjomos,

bet nesaprotu, ko īsti saka Gustavs Strenga, apgalvojot:

Nacionālā bibliotēka jebkurā valstī ir izaicinājums.

Ja Gustava teikto censtos pateikt saprotamā valodā, būtu jāraksta aptuveni tā: “Nacionālās bibliotēkas pastāvēšana jebkurā valstī saistīta ar grūtībām (kādām?), tai jāatrod pielietojums mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, jāieņem vieta valsts kultūras telpā,” u.tml., pretējā gadījumā mēs varam tikai minēt, kāds izaicinājums, teiksim, Amerikas Savienotajām Valstīm varētu būt Kongresa bibliotēka Vašingtonā.

“Izaicinājumi” (starp citu, galvenokārt “jaunie”) ir vienkārši kancelejismi, kas, kā parasti, ieperinājušies tajās sfērās, kur runāšana klišejās ir situācijas neizpratnes aizmālēšanas veids. “Jauna situācija, jauni izaicinājumi, jaunas problēmas,” kā, piemēram, 1996. gada 3. septembrī Lauku Avīzē saka Valdis Birkavs.

Ja jums liekas, ka “izaicināšana” un “izaicinājumi” jau sajaukuši jums galvu, jūs dziļi maldāties. Iedziļināmies:

Šeit bija iespēja izaicināt viņa nepareizo priekšstatu, iesēt viņā cerības sēklu par laulības milzīgo potenciālu.

Uz jautājumu, kurš taisās izaicināt “priekšstatu” (!), mēs varam atbildēt tikai, vadoties pēc “cerības sēklas” un “laulības milzīgā potenciāla”, taču neesiet iedomīgi – nedomājiet, ka jūs spējat atbildēt uz jautājumu, ko tas nozīmē; vienkārši atveriet “google translate” (latviešu–angļu), ierakstiet “izaicināt viņa nepareizo priekšstatu”, un jūs ieraudzīsit frāzi “to challenge his misperception” ar citu vārda challenge nozīmi – šajā gadījumā drīzāk “atspēkot” vai pat “atmaskot” un diez vai “priekšstatu”.

Tāda pati metode dos lielisku rezultātu, lasot internetā tādus teikumus kā “izaicināt savas vadības un pārdošanas spējas ārzemju tirgū (kļūt par expatu)” vai

Šoreiz praids tiks izmantots kā platforma, lai izaicinātu diskriminējošā “anti-geju propogandas likumu” ieviešanu,

netieši apliecinot, ka šāds latviski bezjēdzīgs vārda “izaicināt” lietojums cilvēkiem, kuri ir skolojušies citas valodas vidē vai arī stihiski pārņēmuši aplamo valodas lietojumu, liekas pilnīgi saprotams.

Ap šo brīdi varētu domāt, ka vienīgā vaina ar “izaicinājumu” ir tā, ka angļu vārda challenge nozīmes izspiež no jaunlaiku latviešu valodas pierasto vārda lietojumu, taču atliek iemest acis LNB periodikas digitālajā bibliotēkā, lai pārliecinātos, ka mūsu aplūkojamajam vārdam nudien nācies saskarties ar visdažādākajiem “izaicinājumiem”.

Viens no vecākajiem digitalizētajiem dokumentiem mūs interesējošajā sakarā ir laikraksta Zemkopis 1913. gada ziņa:

Saistošās un veegli saprotamās L. kga lekcijas beeži veen izaicināja plašas debates, tā ka kursu gaita bija visai dzīva. – Pēc kurseem še nodibinājās lopkopibas pārraudzibas beedriba, pee kuras jau peerakstijās 19 saimneecibas ar pāri par 300 govim.

Labi, govis es citātā atstāju tikai tā, smukuma dēļ, taču redzams, ka šeit “izaicināt” lietots drīzāk ar nozīmi “izraisīt”, “rosināt”, un šāds lietojums jau ir tuvu stērķelētajai LLVV, kurā “izaicināt” skaidrots ar “ierosināt (ko darīt); ierosināt (uz ko)”. Piemērs LLVV ņemts no almanaha Jauno vārds (1955–1962):

Nereti viņa izaicināja Aldi spēkoties atjautībām.

Kad pavisam nesen ziņu portāls raksta:

Latvijas iedzīvotāji olu kaujās grib izaicināt Vējoni,

var saprast, ka tā ir tā pati LLVV definētā nozīme “ierosināt (ko darīt)” – proti, kauties olām. Starp citu, šī LLVV ir otrā nozīme, bet kā pirmā norādīta “aicinot panākt, ka (kāds) iznāk (no kurienes, kur u. tml.)”. Nu, apmēram kā šādā 1949. gada piemērā no laikraksta Latvija:

Zēna vecāki par dīvainajām parādībām vispirms pastāstījuši kādam mācītājam, kurš izaicinājis zēnu pavadīt nakti pie sevis.

Ja jūs patiešām tas interesē, mācītājs izaicināja zēnu pie sevis tādēļ, ka tas redzējis spokus. (“Bet arī mācītāja dzīvoklī parādības atkārtojušās. Tiklīdz zēns iegūlies gultā, tā spēcīgi sakustējusies.”)

Bet, atgriežoties pie “izaicināt” nozīmēm, tikai trešā no LLVV sniegtajām ir tā, kura visvairāk iekrāsojusi no verba atvasināto “izaicinājumu”, proti: “pieprasīt, lai ierodas uz divkauju, izsaukt”. LLVV piemērs man nepatika, tādēļ šeit norādīšu uz 1936. gada 18. decembrī žurnālā Magazina ievietoto ziņu ar virsrakstu “14 divkaujas viņas dēļ”:

Šinīs dienās Budapeštā ungāru tirgotājs Aleksandrs Sargs izcīnījis 6 divkaujas savas sievas dēļ. Viņu vienā ballē vārdiem apvainojuši 14 vīrieši. Visus tūliņ uz divkauju izaicinājis apvainotās vīrs. Pirmās divkaujas Sargs jau laimējis. Rezultātā 2 ievainoti ar pistoli, bet četri ar zobenu.

Tieši šī stilistiskā nokrāsa saglabājusies nozīmē, ko vārdam “izaicinājums” devusi LLVV: “Izturēšanās, rīcība, runa, kas apvaino, liek asi reaģēt, pamudina uz pretdarbību, cīņu.” Piemērs, kā bieži vien LLVV, ir jauks, šeit – no Gunāra Cīruļa 1958. gada apraksta “Un viļņojās jūra tāltālu...”:

Redzēdami, ka nelielais padomju tvaikonis pieņem izaicinājumu un pirmais metas kaujā, fašisti apjuka.

Tieši šādā lietojumā ilgāku laiku turpmāk funkcionē arī pats darbības vārds “izaicināt”, kurš ir zaudējis divkaujas zemtekstu, toties saglabājis spēju kādu rosināt uz aktīvu rīcību, cīņu. Labu laiku visstabilākā cīņas forma ir “sociālistiskā sacensība”, ja vēl spējat atcerēties vai iztēloties, kas tā ir. 1941. gada 13. aprīlī laikraksts Darbs ziņo:

Vakar tekstilfabrikas Boļševička jauniesaucamie izaicināja uz sociālistisko sacensību 2. būvkantora jauniesaucamos.

Viegli pamanīt, ka visos šajos piemēros saglabāta forma “izaicina” (ko, kuru). Tiesa gan, izaicināt var visdažādākās lietas, piemēram, likteni (“māksliniece izaicināja likteni, dejodama “Mirstošo gulbi””), “telpu un laiku”, kā to dara cilvēks Robertam Mūkam (Laiks, 1952. gada 16. apr.):

Cilvēks ir nometis savas važas, ir atbrīvojis sevī slepenus spēkus, izaicinājis telpu un laiku,

vai patiesību un nāvi, kā to, pēc L. B. domām, darot Marsels Prusts (Domas, 1931. gada 1. febr.):

Nekad vēl neviens nav patiesību tā izaicinājis, kā to darījis Marsels Prusts, vai pat Moriaks, vai Monterlāns. Nekad vēl neviens nav izaicinājis nāvi tā, kā to darījuši modernisti.

Iespējams, ka “izaicināt patiesību” varētu vienkārši nozīmēt, ka minētie rakstnieki pietuvojušies patiesībai, bet “izaicināt nāvi” – ka modernisti spēlējas ar dzīvības un nāves jēdzieniem (protams, tas var nozīmēt arī kaut ko pavisam citu), taču jebkurā gadījumā “izaicināšana” ir slikta stila un neskaidras domas paraugs, kas robežojas ar klaju bezgaumību.

Izaicinošas uzvedības nozīme iekļauta padomju avīžniecības klišejā “mest izaicinājumu”, teiksim, “Nekaunīgi mezdama izaicinājumu visai pasaulei, Telaviva ..” (Cīņa, 1984. gada 26. aug.) vai, kā raksta Cīņa 1975. gada 17. oktobrī ziņā “Brīvību Luisam Korvalanam!”:

Par spīti smagajiem cietuma apstākļiem Luiss Korvalans lepni met izaicinājumu Pinočeta fašistiskajai kliķei ..

“Mest izaicinājumu” atgādina izsaukšanu uz divkauju, kas notiek, metot pie pretinieka kājām cimdu, taču latviešu valodā šis ne pārāk veiklais frazeoloģisms visdrīzāk ieviesies no krievu valodas; tiesa gan, nespēju atrast tiešu norādi uz “бросать перчатку” un “бросать вызов” saistību, taču angliski krievu “бросать вызов” tulko tieši kā “nomest cimdu” (to throw down a gage). Ja mans pieņēmums par izaicinājuma mešanu būtu pareizs, tad varētu pasmaidīt par to, ka tāds nacionāls laikraksts kā Pavalstnieks rakstiņā “Padomju vara atgūst kāri pēc asinīm” (1993. gada 23. febr.) lieto šo, visticamāk, krieviskās izcelsmes frazeoloģismu:

Padomju vara ir metusi nekaunīgu un neķītru izaicinājumu, padzenot Latviešu biedrību no tās nama. Tas dod labu iemeslu, lai patriotiskie spēki apvienotos un rīkotos.

Diemžēl skaidrojums var būt arī cits, jo LNB digitālajā periodisko izdevumu bibliotēkā pirmais “izaicinājuma mešanas” lietojums uzrādīts 1922. gada 1. novembrī laikrakstā Zemkopis (“mēs varam atbildēt uz šādu visai Latvijai mestu izaicinājumu”).

“Izaicinājuma mešanai” pretēja darbība, protams, ir “izaicinājuma pieņemšana” vai nepieņemšana, kā tas ir Arvīdam Grigulim 1945. gada 1. maija Karogā:

Ik pēc desmit soļiem viņš apstājās un it kā ko gaidīja, ko izaicināja. Bet neviens šī izaicinājuma nepieņēma. – Nu, ko? Mēs vēl parunāsim par mīlestību, vai ne?

Iespējams, ka rakstnieks darbības vārdu “izaicina” lieto ar nozīmi “izaicinoši uzvesties”, taču mani interesē pati iespēja verbu lietot bez papildinātāja (ko izaicina?). 1950. gada 17. augustā laikraksts Pionieris, piemēram, publicē M. Priļežajevas stāstiņu par šahu “Ar tevi ir draugi”:

.. viņa enerģiski sapurināja galvu, pie kam tumšā matu šķipsna atkal noslīdēja uz vaiga, un mirdzošām acīm izaicināja:

– Spēlēšu ar jums abiem reizē. Gājienu starplaikā varu arī sarunāties. Saša, vai tev ir divi galdiņi?

– Ir jau nu gan... 

– Juļa, kāpēc? – Kostja kļuva nemierīgs.

Juļa visdrīzāk “izaicina” spēlēt šahu (sal. vārda 1. nozīmi LLVV), taču ko darīt izaicina Anita Brikmane šajā savā interneta ierakstā?

Te ir iespēja sevi patiešām IZAICINĀT! [smaidiņš] Ardievas tauciņiem un ne tikai!

Var jau būt, ka dāma aicina nodzīt taukus, taču no šī vārda lietojuma ir vien neliels solis līdz tam, ka “izaicināt” kļūst par patstāvīgu darbību (bez papildinātāja) ar aptuveni tādu nozīmi kā “riskēt, uzdrošināties, pārbaudīt sevi, būt pārgalvīgai” utt. Varbūt jūs domājat, ka tas ir vienīgi interneta lietojums? Nekā nebij’. Jau pieminētajā Latvijas kultūras kanonā, taču jau citā nozarē “izaicinājums” minēts blakus tādām Čaka dzejas intonācijas īpašībām kā skumjas, bravūra, sentiments, skarbums, sāpes. Tādēļ nav jābrīnās, ka tāds, kuram piemīt izaicinājums, izaicina, kā, piemēram, “Dvīņu zīmē dzimušas sievietes” portālā delfi, kuras

spēj un vēlas kļūt saviem vīriem (un pārējiem radiniekiem) pilnīgi neaizvietojamas. Viņas ir daudzveidīgas, mīl izaicināt. Īpaši piemērotas armijas cilvēkiem un diplomātiem, ārzemju korespondentiem un visiem citiem, kuru darbs saistīts ar biežiem ceļojumiem un braucieniem.

Kā jebkurā dzīvesstila horoskopā, katrs var pats iztēloties, uz ko jeb ko darīt ceļojumos īsti “izaicina” Dvīņu zīmē dzimušas sievietes. Tomēr tā nav tikai mana sabojātā uztvere, kas šajā “izaicina” liek saklausīt to seksuālās uzvedības zemtekstu, kas vistiešāk izteikts atvasinājumā “izaicinošs, izaicinoša”. Pat ja šāda nozīmes nianse iezogas nejauši, tas pat vēl vairāk izceļ teksta divdomīgo raksturu, kā tas, piemēram, gadījies Kristus Vēstnesī 1940. gada 1. februārī:

Arī Truets domāja, ka Džozefine ir interesanta. Viņa prātīgi jautāja. Viņa izaicināja to. Tai bija ne tikai skaista seja un pievilcīga āriene, bet viņa bija arī atjautīga.

Diemžēl zemtekstu laiks ir beidzies, un, piemēram, grāmatas “Nerātnais saraksts” (“lieliska dāvana Sieviešu dienā”, kā raksta TVNET) pieteikumā nekādu divdomību vairs nav:

Desmit izaicinājumi ar baudu piepildītam gadam.

Pareizi gan būtu teikt “desmit izaicinājumu”, bet tas nudien jau šķiet sīkums: lasītājs bez visas gramatikas labi saprot, kas ir šie “izaicinājumi” un kurš uz ko tiek izaicināts. Diemžēl tas nav vis kārtējais Fēbes Hendersones partneris vai partnere, kā viņš vai viņa varētu iedomāties, šajā gadījumā un gandrīz visos gadījumos, kādos vārds “izaicina” lietots daudzo atraktīvo personu blogos, runa ir par “sevis izaicināšanu”. Gluži kā karjeras pasākumā “Iepazīsti kadetu dzīvi un izaicini sevi!” Valsts policijas koledžā.

Laimīgā kārtā latviešu valodā nav iedzīvojies eifēmisms “izaicināts” attiecībā uz cilvēkiem “ar īpašām vajadzībām” (kas gan arī ir eifēmisms). Angliski politkorektums spējis izveidot jēdzienu mentally challenged (garīgi izaicināts), lai nebūtu jāsaka vienkārši – stulbs, nu labi, garīgi atpalicis. Taču pati vārda “izaicinājums” parādīšanās politkorektuma un jaunās tukšvārdības leksikā ir zīmīga un raksturo gan runātāju, gan teksta veidu.

Lai gan pašizaugsmes vai personības attīstības jomas arī labi iekļaujas šādā bezjēdzīgu tekstu virknē, kāds blogeris, pats rakstot šajos pašos virzienos, spējis precīzi definēt “izaicinājumu” tajā nozīmē, kādā tas lietots pēdējā laikā:

Ja uz sarežģītām situācijām skatāmies kā uz problēmām, tad, stājoties tām pretī, jau no paša sākuma uztveram tās negatīvi un raugāmies uz tām kā uz ļaunu un neuzveicamu ienaidnieku.

Situāciju interpretējot kā izaicinājumu, mēs raugāmies uz to pozitīvi – jūtamies motivēti un enerģijas pilni, lai to pārvarētu vai uzveiktu.

Tieši šis komjaunatnīgais pozitīvisms un nīgrais riebums, kādu izraisa vārds “izaicinājums”, arī bija tiešais iemesls, kāpēc “Maskavas–Gailīšu” tulkojumā es krievu vārdu “дерзать” tulkoju nevis kā “uzdrīkstēties”, bet kā – “izaicināt”.

Gandrīz no mazām dienām, no bērna kājas, mans mīļākais vārds bija “izaicinājums”. Un – Dievs mans liecinieks – kā es izaicināju! Ja jūs tā izaicināsiet – jūs ķers trieka vai paralīze. Vai pat nē, ja jūs izaicinātu tā, kā jūsu gados izaicināju es, jūs vienā jaukā rītā ņemtu un nepamostos. Bet es – modos, gandrīz katru rītu modos – un atkal sāku izaicināt.