Māksla atraujas

Aizeju no galerijas Alma diezgan bēdīga – Zentas Loginas 60.–80. gadu darbu izstāde “Constellatio” man kārtējo reizi liek justies kā “neformātam”, jo neizjūtu neko daudz no sajūsmas, ar kādu pierasts “sveikt” retās mākslinieces darbu skates. Apmēram tāpat, kā nejūtu tuvību ar cilvēkiem, kas valkā sudraba rotaslietas un sajūsminās par mēnesnīcu un zvaigznēm – bezgalīgi ilgojas pēc visa kā tāla, svešāda un nesaprotama. Man patīk ilgoties pēc siltām, tuvām un saprotamām lietām. Neko tādu galerijā neredzu un nemaz nenojaušu, ka drīz samīlēšos daudz agrākās Loginas gleznās. Mēģinot saprast tādu divdabīgu būšanu, man iznāk, ka ir divas Loginas – viena gaiša, dzīvīga un apdāvināta, otra tāda kā apdzisusi. Nu jā, ļoti ražīga, ļoti mērķtiecīga un konsekventa un nonkonformiska, kas tik ērti ļauj viņu iekontekstualizēt, bet vienalga apdzisusi. 

Padomju dzīves īpatnības un mākslas konjunktūra, kas kopš 50. gadu vidus īsti nepieļāva mākslinieces darbu publiskošanu, šķiet, varētu būt tikai fons. Cik nu varu spriest no Zentas Loginas fonda laipni sniegtajām ziņām un cik varu uzticēties tādai kā nojautai, šķiet, ka viņas apdzišanā būtiska loma bijusi kādai ļoti personiskai drāmai. 1941. gadā tiek izsūtīts un pazūd Loginas vīrs. Vēlāk atrodas ziņas, ka viņš miris jau 1943. gadā. Taču Logina tam īsti nav ticējusi, un turpinājusi vīru gaidīt visu mūžu, kā stāsta fonda vadītājs Pēteris Ērglis, kurš pašu mākslinieci nav saticis, bet nejauši nonācis viņas darbu valdzinājumā un tikpat nejauši kļuvis par viņas testamenta izpildītāju. 

Ziņas par mākslinieces biogrāfiju, liekas, nebūtu vērts pārstāstīt, jo ir vietne www.zentalogina.lv, par ko parūpējies fonds, un vispār šķiet, ka ziņām vienkārši kaut kur jābūt, jo nevarētu taču būt, ka to nav. Tomēr izrādās tuvu tam – Logina nav pieminēta pat vienīgajā pēc neatkarības atgūšanas izdotajā “Latvijas mākslas vēsturē” (Pētergailis, 2004). Pavisam īsumā – Zenta Logina dzimusi Knopju ģimenē 1908. gadā Rīgā. 1915. gadā ar vecākiem un divām māsām bēg uz Maskavu, tur nodzīvo piecus gadus. 1925. gadā sāk studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, bet augstskolu nepabeidz, toties turpina mācīties privātstudijās, arī pie Romana Sutas. 30. gadu vidū mācās arī Berlīnē. Izstādēs Latvijā regulāri piedalās kopš 1932. gada un tiek atzinīgi vērtēta. Ar Bonifāciju Loginu salaulājas 1933. gadā. 1945. gadā Zentu Loginu uzņem Latvijas Padomju Mākslinieku savienības gleznotāju sekcijā. Viņa glezno arī visādus pasūtījuma darbus, piemēram, Felicitas Ertneres un Emiļa Melngaiļa portretus. 1950. gadā neskaidros apstākļos formālisma raganu medību ietvaros tiek represēta arī Logina – atskaitīta no savienības biedriem, pieskaitīta biedru kandidātiem, pēc trim gadiem ieskaitīta atkal biedros, bet nu jau mazāk prestižajā tekstilmākslas sekcijā. Turpmāk līdz pat mākslinieces nāvei 1983. gadā izstādēs pieņem tikai viņas māsas Elīzas Atāres austās tekstilijas, kas veidotas pēc Loginas metiem.

Raugoties uz mākslinieces piezīmi kādas skices otrā pusē – “1970. g. februārī noraidīts”, pēkšņi iztēlojos, kā tas būtu, ja man vienu dienu kāds no Kultūras ministrijas pateiktu, ka viss – no šodienas drīkstēšu publicēt tikai reklāmas saukļus cigaretēm un desām vai reportāžas no Saeimas sēžu zāles. Turklāt šai ēnai pāri klātos vēl kāda nejauka ēna no neziņas, sērām un ilgām… Un laikam tur nav tālu līdz interesei par kosmosu vai citai kādai drošai vietai.

Daļa no Loginas mantojuma, ko pārstāv izstāde galerijā Alma, ir telpiski objekti, kurus tikpat labi varētu saukt par gleznām kā par asamblāžām vai skulptūrām. Kopīgā 60. gadu sākuma kosmosa apgūšanas patosa enerģija neatstāj Loginas darbus līdz pat mūža galam. Kosmosam tolaik pievērsās daudzi, un padomju mākslinieku necienīgais abstraktums pielavījās gluži neviļus. Šo jocīgo apstākli arī uzsver jaunākās izstādes kuratori Astrīda Riņķe un Vilnis Vējš, anotācijā rakstot, ka “Zentas Loginas mākslas atpazīšanas zīmes ir abstrakta formu valoda un kosmiskas tēmas. Lai gan tās šķiet nesavienojamas – abstrakcijā nav jāmeklē attēlojums...” Zvaigznājs ir zvaigznājs, nevis abstrakcija, tiesa gan, zvaigznāji nav īsti ierasta vide mums apkārt, tāpēc to uztverē pārpratums ar abstrakcijām rodas gluži dabiski. Tāpat mikroshēmas ir visādās ierīcēs un viegli uztveramas kā abstrakta kompozīcija, kaut arī attēlo kārtīgus vadiņus, spožās lodējumu vietas un vēl visu ko no elektronikas vai varbūt elektrotehnikas iekšu skaistuma.

1987. gadā notiek pirmā lielā mākslinieces darbu izstāde Sv. Pētera baznīcā. 26 dienu laikā to esot apskatījuši ap 40 000 cilvēku. Kāds ieraksts atsauksmju grāmatā tikai mazliet ļauj ielūkoties vispārējā sajūsmā, ar kādu izstāde uztverta: “Zentas Loginas māksla ir nākamības, 21. gadsimta māksla, kas izaugusi no 20. gadsimta sāpēm un asinīm.” Izstādīti bija efektīgie abstrahējošie darbi, tikai daudz vairāk nekā tagad Almā. Jūtu, ka īsti nevaru pievienoties, un šis ieraksts ļāva saprast, kas par lietu. Uz brīnumainajām, sarežģītajām, skaistajām un iespaidīgajām 60.–80. gadu gleznām – skulptūrām raugos kā uz izteikti laikmetīgu mākslu, proti, tādu, kas ļoti atgādina 80. gadu nogali, kāds nu man par to radies priekšstats kā par laiku, kurā iederas patoss un vareni aizplīvuroti mesidži. Varbūt tie tiešām ir darbi, kurus jāeksponē baznīcā vai kādā citā grandiozā un uz apcerīgām noskaņām aicinošā vidē. Droši vien arī tādi objekti, kā ērģeļu stabules tuvumā un pa vienai izskatītos kā drusku jocīgas caurules. Bez atbilstošas vides man šo darbu eksaltācija ir par traku. Marina Kosteņecka tolaik Padomju Jaunatnē rakstījusi: “Māksla šai gadījumā godīgi veic savu galveno funkciju – skatītājam tiek šķīstīta dvēsele, viņš jūt sevī mostamies jaunus spēkus dzīvot un radīt.” Varbūt astoņdesmito otrās puses notikumu un noskaņojumu gaisotnē tas tiešām tā arī ir, un varbūt citiem skatītājiem tā ir joprojām.

Tās pārlaicīgās lietas, ko min slavenās Pēterbaznīcas izstādes apmeklētāji, nonākusi Loginas fondā, es saskatīju drīzāk nelielajos 30.–40. gadu jūras gleznojumos, kas plašākai publikai nav rādīti un, manuprāt, ir mazas, bet īstas pērles Loginas daiļrades kontekstā. (Māksliniece kopā ar vīru vasarās īrējusi istabiņu pie jūras.) Tikpat brīnišķīgi ir 40. gadu sākuma nelieli skati no lauku saimniecības ainām un ainavām. Īpaši kāds siena talkas skats, kur attēlots, kā cilvēki šķūnī liek sienu, nezin kāpēc šķiet gluži satricinošs. Mazā, brūni zaļā eļļas skicīte manā prātā un sirdī iespiežas daudz stiprāk, it kā es zinātu kaut ko būtisku gan par to dienu, gan citām, kas gadījušās brīnumaini apdāvinātās gleznotājas acu priekšā. Nelielie, mākslinieces māsas Elīzas Atāres rūpīgi ierāmētie jūras skati pavisam samulsina, jo par tiem neko godīgi pateikt un uzrakstīt nevar. Tur it kā nav nekādu grandiozu kosmisku ideju un atklāsmju, tikai precīzi sajusta un krāsu tonalitātē un vēl visos tais glezniecības trikos parādīta ļoti konkrēta atmosfēra – gaiss un gaisma pie jūras. Tieši tas, kas ir, un ne vairāk. Bez “jauka saulaina diena” vai citiem kādiem vērtējošiem mājieniem. Ar Pēteri Ērgli nospriedām, ka šis laikam ir tas brīdis, kad es “vēlētos būt miljonārs” un nopietni apsvērtu mākslas darbu iegādi, sajūtot dīvaino vērtības klātbūtni.

Līdzīgi jutos arī, skatoties Loginas 40. gadu gleznu “1943” jeb “Tauta sērās”, kurā attēlota salīkusi sieviete tautastērpā. Pēteris Ērglis stāsta, ka esot tāda fotogrāfija, kur pati Zenta Logina redzama tieši tādā pozā un apģērbā. Bet darba noskaņu Ērglis skaidro ar tālaika notikumiem Latvijā. Logina kopā ar māsu esot bijušas uz Lūcijas Garūtas kantātes “Dievs, tava zeme deg” pirmatskaņojumu Rīgā, un, visticamāk, šī glezna atsaucoties uz vienu no nedaudzajiem kopīgu lūgšanu brīžiem Latvijas valsts biogrāfijā. Pavisam tēlaini iedomājos, ka tas, ko Logina glezno un veido kopš kosmosa iekarošanas ēras (viņa gan bijusi labi informēta arī par aktuālajām abstrakcijām ārzemēs), ir tas, kas palicis pāri no “nodegušās zemes”. Arī čirkstoņa un mirgojošas lampiņas no pirmajām milzīgajām skaitļojamām mašīnām, kas futūristiskās filmās atbild uz neatbildamiem jautājumiem.

Tāds man pavisam neskaidrs jautājums saistās ar Loginas mantojuma statusu – dažu privātpersonu nodibinājums fonds joprojām rūpējas par gleznām un objektiem telpās, kuru īpašumtiesību likumība tiek apstrīdēta nu jau Eiropas Cilvēktiesību tiesā. 2006. gadā stājies spēkā spriedums atbrīvot telpas – divas komunālā dzīvokļa istabas, kurās Logina kopā ar māsu dzīvojušas, strādājušas, lasījušas grāmatas un žurnālus par mākslu un kosmosa pētniecību. 1987. gada izstādes apmeklētāji vēl bez sajūsmas par darbiem raksta, ka būtu jāveido Loginas memoriālais muzejs. Tomēr tāda muzeja nav. Dīvainajai dzīvokļa privatizācijai neko nav varējusi padarīt arī 90. gadu otrās puses diezgan skaļā publicitāte. Klausoties stāstos par privatizāciju un tiesāšanos, tik ļoti gribas no tiem abstrahēties, ka gandrīz vai iztēlojos, cik organisks tāds Loginas fokuss uz zvaigznēm un galaktikām, kas var izrādīties aptveramākas par norisēm uz Zemes. L. Grudule no Siguldas par 1987. gada izstādi rakstīja: “Darbi uzlādē, tā ir cita dzīves sfēra, it kā aiz mums. Vajadzīgs arī tāds skatījums, lai atrautos no ikdienas sīkumiem.”  

Pateicos Pēterim Ērglim un Mārai Traumanei