Māksla tautai un buržuāzija

Banksija sienu gleznojuma “Vergu darbs”, kas noslēpumainos apstākļos pazudis no kāda veikala sienas Londonas ziemeļos, pretrunīgi vērtētā izsolīšana apturēta sestdienas rītā īsu brīdi pirms tā nonākšanas zem āmura. Saskaņā ar prognozēm, aerosolkrāsu tehnikā veidotais mākslas darbs, kurā attēlots mazs zēns šujam britu karogu un kurš tiek uztverts kā sociālkritisks komentārs karalienes Dimanta jubilejai pagājušogad, ielu un laikmetīgās mākslas izsolē būtu ticis pārdots par 700 000 dolāriem. Taču izsoļu nama Fine Art Auctions Miami īpašnieks Frederiks Tuts, kurš visu nedēļu bija atteicies izpaust pārdevēja vārdu vai to, kā darbs nonācis viņa galerijas izsolāmo darbu sarakstā, paziņoja, ka Banksija darbs kopā ar kādu citu anonīma britu ielu mākslinieka darbu ir izņemts no saraksta.

Guardian, 23. februārī

Pa reizei gadās arī labas ziņas. Britu ielu mākslinieka Banksija grafiti “Vergu darbs”, klusiņām izlauzts no mājas sienas Londonas Vudgrīnas rajonā un izlikts izsolē Maiami (!) par piecsimt tūkstošiem mārciņu, ir izņemts no saraksta. Nav skaidrs, vai savu lomu nospēlēja londoniešu protesti vai par artefakta izcelsmi ieinteresējās FIB, vai arī Frederiks Tuts vienkārši nokaunējās. Nosacīts labums uzvarēja nenosacītu piķi, lai arī tikai uz laiku. Tālāk tekstā es mēģināšu paskaidrot, kāpēc Banksija darbs ir “labums”, ar ko tāds “labums” ir ierobežots un kāpēc šis stāsts ir tik svarīgs (simboliski svarīgs).

Sākšu ar savu personisko psychogeography – ar to, kā es pats pirmo un pēdējo reizi ieraudzīju šo mākslas darbu 2012. gada jūnijā, kad tas tikko bija parādījies uz veikala Poundland sienas Londonas ziemeļos.

Virzoties uz ziemeļiem pa Kingsland Road, bet pēc tam – pa tās turpinājumu Stoke Newington High Street, tās galā nogriežoties pa kreisi un paejoties paralēli pa Green Lanes, var novērot, kā iedzīvotāju ziņā jauktos kvartālus (pārsvarā jamaikieši un ganieši, bet arī turki, baltie hipsteri un young professionals) nomaina trūcīgāki rajoni ar saspringtāku atmosfēru, kurus apdzīvo lielākoties turki, bet arī iebraucēji no bijušās Britu Indijas musulmaņu reģioniem. Nedaudz pa kreisi, Finsberijas parkā, var pavērot bārdainus pakistāniešu jaunekļus, kuri zālienā spēlē futbolu – tas liekas dīvaini, ņemot vērā, ka viņu vēsturiskajā dzimtenē cieņā ir pavisam cita spēle – krikets. Kaut kur tepat jābūt arī slavenajai mošejai, kurā kādreiz sludināja negantais vien-acainais islāmists Abu Hamza – tas pats, ar āķiem delnu vietā, kuras viņš bija zaudējis kādā džihādā (komiski, ka šo mošeju 1994. gadā svinīgi atklāja pats kroņprincis Čārlzs). Taču, nolēmis sameklēt to vēlāk, es dodos apskatīt jauno Banksija darbu. Pēc desmit minūtēm es ieraugu melnbaltu baskājainu, skrandās ģērbušos puisēnu; tupot uz ceļiem, viņš kaut ko šuj ar vecmodīgu zingeriska paskata šujmašīnu. Grafiti izveidots tik prasmīgi, ka rodas iespaids, it kā zem šujmašīnas adatas atrastos īsta virvīte britu karoga krāsās. Zēns ir koncentrējies, viņam galvā cepure ar nagu uz aizmuguri. Zīmējums ir tik meistarīgs un vispārināts, ka grūti pateikt, kur notiek šis “vergu darbs” – Ķīnā? Vjetnamā? Gvatemalā? Viens ir skaidrs – šeit attēlota tā nosacītā vieta, kur tiek ražots gandrīz viss, ko mēs ikdienā velkam mugurā (džinsi, tēkrekli, apakšbikses, zeķes, jakas, vējjakas, utt.); šo vietu sauc “Trešā pasaule”, un tā ir gigantisks sweat-shop, kur bez jebkādām arodbiedrībām un darba inspekcijām, sviedriem līstot, strādā simtiem miljonu dažādu tautību, dzimuma un vecuma cilvēku.

Banksijs ir atradis ideālu vietu savam šedevram (bet es apgalvoju, ka tas tiešām ir politiskās mākslas šedevrs). No vienas puses, Londona ir viena no galvenajām “Pirmās pasaules” metropolēm – tās pasaules, kura pērk “Trešās pasaules” šūtās drēbes. Vēl vairāk, šī pilsēta ir Eiropas finanšu varenības centrs; no noplukušās Vudgrīnas līdz Sitijai, kas peldas naudā, ir tikai pusstundas brauciens ar metro, ja ne mazāk. Banksijs vispār mīl Londonu – domāju, šī paša iemesla dēļ. No otras puses, mūsu priekšā ir diezgan nabadzīgs krāsaino iedzīvotāju rajons, kura tuvumā turklāt vēl slejas bēdīgi slavena mošeja. Iznāk, ka koloniālisma Nemesīda (atriebības dieve) elpo bijušajiem kolonizatoriem pakausī un turklāt vēl materializējusies niknā bezroča Abu Hamzas izskatā. Lūk, jums uzskatāma mācība, par ko tieši Trešā pasaule atriebjas Pirmajai, – vergu darbs, ceļos nometies puisēns šuj britu karogu. Loks noslēdzas. To vainago britu kronis – Banksijs šo grafiti uzzīmēja tieši pirms Elizabetes II Dimanta jubilejas.

Lai noslēgtu simbolisko loku, atpakaļceļā nolēmu uzmest aci jau pieminētajai mošejai. Es gāju pa tukšo Finsberijas parku, kur tikai pa retam man ceļā gadījās kāds skrējējs vai mamma ar ratiņiem. Uz soliņa sēdēja trīs vīrieši un īsti sovjetiskā garā dzēra šņabi, uzkožot desu, – varbūt latviešu viesstrādnieki, varbūt poļu. Slaveno mošeju es biju iedomājies kā milzīgu celtni, kas ietiecas Londonas zilpelēksārtajās debesīs, kā tādu nesagraujamu ticības minaretu. Taču nekā tāda es nekur neredzēju. Izgāju no parka – nekā. Tuvumā rēgojās tikai futbola kluba “Arsenāls” stadions. Taču garāmgājēju vispārējais izskats neatstāja nekādas šaubas – mans mērķis ir kaut kur blakus. Nepalīdzēja ne Google Maps, ne papīra karte. Nācās vien prasīt ceļu un piedzīvot skaudru pazemojuma sajūtu par savu paša nevērīgumu – vairākas reizes biju pagājis tai garām, nepievērsdams nekādu uzmanību necilajai celtnei, kuru diez vai kāds nosauktu par arhitektūras šedevru. Nejaušais gids novēlēja man veiksmi (kādu veiksmi?) un atvadījās. Pāris minūtes palūkojies uz lielajiem logiem, lēto dekoratīvo ķieģeļu mūri, uz pelēko betona minaretu, es devos mājup, uz dienvidiem.

Pagāja vairāk nekā pusgads. Februāra vidū nezināmi cilvēki nakts tumsā izlauza no veikala sienas Banksija grafiti, un no rīta pārsteigtie rajona iedzīvotāji tajā vietā ieraudzīja vien pelēku, svaigi aizcementētu virsmu. Poundland saimnieki tikai plātīja rokas – sak’, ēka mums nepieder, neko nezinām. Vietējās pašvaldības loceklis paziņoja, ka rajona iedzīvotāji ir sašutuši, un aicināja sūtīt niknas e-pasta vēstules uz Maiami. Beigu beigās Maiami izsoļu nama Fine Art Auctions Miami īpašnieks Frederiks Tuts atzinās, ka grafiti pārdošanai viņa namā ielicis pazīstams kolekcionārs, kurš vēlējies palikt anonīms. Vēlāk Tuts tomēr izņēma grafiti no izsolāmo darbu saraksta.

Iekļūt tik simboliskā kontekstā politiskās mākslas darbam negadās bieži; “Vergu darbs” kaut kādā ziņā atkārto mākslas likteni mūsdienu pasaulē vispār. Anarhists Banksijs anonīmi rada grafiti – “tautai”. Lai baudītu šo darbu, nekas nav jāmaksā, nav jāiet uz mākslas galeriju vai muzeju, nav pat jāatver interneta pārlūkprogrammas lodziņš. Māksla pieder tautai vistiešākajā šī teiciena nozīmē, tā atrodas uz ielas, tā ir pieejama ikvienam. Vēl vairāk, katram attiecībā uz šo darbu ir pilnīga izvēles brīvība – skatīties, neskatīties, domāt, nedomāt, var to pat aizkrāsot vai sabojāt, kā tas notika ar citu Banksija grafiti Essex Road rajonā. Bet uz katru revolucionāro anarhismu atradīsies savs buržuāziskais patērnieciskums. Ja revolūciju nevar apturēt, to var pārvērst par preci, izlauzt no sienas, pārvest uz neizturamo Maiami un papūlēties to pārdot par lielu naudu izsolē. Citiem vārdiem sakot, radikālu mākslinieka žestu ielikt rāmī un piekārt savrupmājā pie sienas.

Politiskais simbolisms pieņemas spēkā: izrādās, ka “Pirmā pasaule” spēj aplaupīt “Trešo” vēl arī, lūk, šādā veidā. Protams, mierina tas, ka izsolītāji vismaz uz laiku ir pārdomājuši. Bet galvenais ir kas cits: spriežot pēc visa, Banksijs ir dzīvs, labā formā un vēl daudz ko uzzīmēs. Visas sienas jau nevar izlauzt.