Mana apsargātā dzīve

Kad es, jauns un nepieredzējis rak­stnieks, dzīvoju Kazertā, nelielā pilsētā netālu no Neapoles, mani pamazām pārņēma arvien lielākas dusmas. Pie mums risinājās divu mafiozu klanu karš, tie cīnījās par pilnīgu teritorijas kontroli, un šo divu ģimeņu savstarpējā vardarbība izplūda arī ielās. Un es gribēju pasaulei izstāstīt, kāda ir dzīve šajā kara zonā: upuru ģimenes locekļi, kas sāpēs plēš savas drēbes; mīzalu smaka no vīrieša, kurš zina, ka viņu drīz nogalinās, un nespēj kontrolēt savas bailes; cilvēki, kuri noslepkavoti uz ielas kļūdas pēc, jo izskatījušies līdzīgi kādam iecerētajam upurim. Es iepazinos ar strādnie­kiem no kamorras kontrolētām rūpnīcām. Iepa­zinos ar ziņnešiem un kareivjiem, kas strādāja klanu labā. Lasīju tiesu dokumentus, preses publikācijas, prāvu protokolus. Sakopoju visu šo ļaužu stāstus, savas apkaimes stāstus, un publicēju tos grāmatā “Gomora”. Un laikam gan šī grāmata trāpīja jutīgā vietā. Tā tūliņ kļuva par bestselleru, un to nopirka tik daudz cilvēku, ka kamorra vairs nevarēja nelikties par to ne zinis.

Neilgi pēc grāmatas iznākšanas 2006. gadā kāds manas mātes pastkastītē iemeta apdrukātu lapiņu. Es pats tolaik dzīvoju Neapolē, bet viņa joprojām Kazertā. Uz lapiņas bija redzama mana fotogrāfija ar notēmētu pistoli pie deniņiem un viens vienīgs vārds – “Nāvinieks”. Drīz pēc tam mani uzaicināja teikt jaunā mācību gada uzrunu Kazāles di Prinčipes pilsētiņā, kas ir mājvieta vienam no ietekmīgākajiem kamorras klaniem, kura paveikto noziegumu skaits ir viens no lielākajiem Itālijā. No skatuves es redzēju un pazinu klana vadoņus un publiski nosaucu viņus vārdā, ko vietējie kazālieši baidīdamies nekad neatļāvās darīt. Teicu, ka viņiem ir jāiet prom. Tur bija arī kāds toreizējā Itālijas parlamenta pārstāvis ar miesassargiem. Pēc pasākuma viņi teica, ka man būtu pārāk bīstami atgriezties Neapolē ar sabiedrisko transportu, tāpēc paņēma mani līdzi. Nākamajā dienā vietējā avīze apsūdzoši raksturoja manu uzstāšanos kā pret kamorru vēr­stu apvainojumu. Vēl pēc dažām dienām kāds vīrietis man sekoja pa ielu, kopā ar mani iekāpa autobusā un teica: “Tu taču zini, ka tev liks samaksāt par to, ko tu izdarīji Kazālē di Prinčipē, vai ne?”

Pēc nepilna mēneša, kad atgriezos Neapolē no kāda literatūras festivāla, mani stacijā sagaidīja divi karabinieri. Kad jau sēdējām mašīnā ar ložu necauršaujamiem stikliem, viņi pateica, ka ir norīkoti man par apsargiem. Tai pašā ziemā drošības pasākumi tika divkāršoti, kad no cietuma pienāca ziņas, ka kamorra plānojot mani nogalināt. Mafijas boss Salvatore Kantjello, cietumā skatīdamies ziņu pārraidi un redzēdams reportāžu par mani, esot teicis: “Runā, runā, jo drīz tu vairs nerunāsi.”

Pēdējos astoņus gadus mani visos braucienos ir pavadījuši septiņi miesassargi divās ložu drošās automašīnās. Es mitinos policijas iecirkņos vai anonīmās viesnīcu istabās un reti pavadu vairāk par dažām naktīm vienā un tai pašā vietā. Jau vairāk nekā astoņus gadus neesmu braucis ar vilcienu, neesmu izmetis līkumu ar vespu, neesmu izgājis pastaigāties vai iedzert alu. Viss ir jādara pēc grafika, kas saplānots līdz pēdīgai sekundei, un nekas netiek atstāts nejaušības ziņā. Rīkoties spontāni – tikai tāpēc, ka man tā sagribējies, – būtu muļķīgi sarežģīti.

Pēc astoņiem gadiem, ko esmu nodzīvojis ar bruņotu apsardzi, draudi mani nogalināt vairs netiek uztverti kā uzmanības vērta ziņa. Mans vārds tik bieži tiek saistīts ar jēdzieniem “nāve” un “slepkavība”, ka neviens vairs nepievērš vērību kārtējiem solījumiem mani novākt. Valsts mani ir apsargājusi jau tik daudzus gadus, ka gandrīz vai jūtos vainīgs, ka joprojām esmu dzīvs.

Šāda dzīve ir draņķīga, – un grūti aprakstīt, cik pretīgi ir tā dzīvot. Es velku dzīvību starp četrām sienām, un vienīgā alternatīva ir publiska uzstāšanās. Es vai nu Nobela prēmijas akadēmijā piedalos diskusijā par preses brīvību, vai arī sēžu policijai piederošā bezlogu istabā. Gaisma un tumsa. Nav ne ēnu, ne vidusceļu. Reizēm atskatos uz to robežlīniju, kas nošķir manu dzīvi pirms un pēc “Gomoras”. Šis dalījums – pirms un pēc – pastāv it visā, ieskaitot draudzību. Ir draugi, kurus zaudēju, tie, kuri atsvešinājās, jo bija pārāk sarežģīti palikt kopā ar mani, un ir draugi, kurus esmu atradis pēdējo gadu laikā. Ir vietas, kuras pazinu pagātnē, un vietas, kur esmu bijis šajos gados. Neapole man ir kļuvusi par off limits pilsētu, kuru atkal skatīt varu tikai un vienīgi atmiņās. Es ceļoju pa pasauli, kā pa šaha galdiņu lēkādams no valsts uz valsti, vākdams materiālus savām iecerēm un meklēdams tās nedaudzās driskas, kas vēl atlikušas no manas brīvības.

Es Ņujorkā strādāju pie šī raksta, kad izdzirdu ziņu par Charlie Hebdo. Tā mani ļoti sāpināja. Nebiju pazīstams ar laikraksta redaktoru Stefanu Šarbonjē, taču zināju, ka arī viņu, tāpat kā mani, visur pavada bruņota apsardze. Man bija pazīstama viņa situācija un riski, ko viņš uzņēmās.

Līdz ar Parīzes slaktiņu Eiropa no jauna atklāja, ka rakstīšana var būt bīstama. Mēs to bijām aizmirsuši. Varbūt vienīgi itāļi ne, varbūt itāļi to nebija aizmirsuši – vismaz ne tie, kuri raksta par mafiju. Pašlaik policija sargā desmit itāļu žurnālistus, kuru dzīvībai draudus ir izteikusi mafija. Starp apsargātajiem ir arī Līrio Abāte, kura miesassargi atrada bumbu zem viņa mašīnas pēc tam, kad viņš bija uzrakstījis par cosa nostra bosu Bernardo Provencāno. Vārda brīvība nav tiesības, ko varam baudīt vienmēr un mūžīgi, – ja mēs tās atstājam novārtā, tās novīst kā augs, ko esam aizmirsuši aplaistīt.

Mani dziļi iespaidoja vārdi, ko Šarbonjē teicis 2012. gadā: “Man nav bail no atriebības. Man nav bērnu, nav sievas, nav automašīnas, nav parādu. Lai arī tas var izklausīties pompozi, es tomēr labāk gribu mirt stāvus, nevis dzīvot uz ceļiem.” Daudziem rakstīšana ir vienkārši darbs bez bīstamām sekām. Taču ne visiem.