Marburga, Čikāga, Atēnas

Amerikāņu filozofs Leo Strauss un viņa teksti man šķiet uzmanības vērti paši par sevi, tāpēc es labprāt iztiktu bez nodevas mūžīgajam pienākumam tēmas nozīmību pamatot ar skaidru piesaisti tagadnes jautājumiem. Strausa gadījumā šī piesaiste pat ir tik uzkrītoša, ka vispirms tā jāpastumj malā – vismaz tik daudz, lai aiz kokiem saskatītu mežu. Strauss ir viens no filozofiem, kura intelektuālā mantojuma izvērtējumā diez vai jebkad būs iespējams neņemt vērā pēkšņo slavu, kuru viņš ieguva 2000. gadu sākumā, kad pati viņa pieminēšana politiskā kontekstā jau šķita skandaloza.

Lai kaut ko varētu saukt par skandālu, šķiet, jābūt kādai nepiedienībai (filozofijas gadījumā visdrīzāk – intelektuālai); jāpastāv uzskatam, ka šī nepiedienība atstājusi smagas negatīvas sekas uz sabiedrību kopumā; un jābūt kaut kā rūpīgi slēpta atmaskošanai – kāda ne pārāk tīra noslēpuma atklāšanai. Strausa skandālā ir saskatāmi visi trīs elementi. Tomēr, atšķirībā no līdzīgiem, lai arī mērogā daudz mazākiem skandāliem, piemēram, viņa skolotāja Martīna Heidegera runām un lēmumiem laikā, kad viņš bija Freiburgas Universitātes rektors un nacionālsociālistu partijas biedrs, vai viņa līdzgaitnieces Hannas Ārentes izteikumiem par ebreju pasivitāti un ļaunuma banalitāti grāmatā par Eihmaņa prāvu, Strausa gadījumā ir daudz grūtāk saskatīt viņa paša nopelnus. Heidegers vēlāk esot teicis, ka izdarījis "kļūdu", Ārente – ka viņu pārpratuši, bet Strauss laikā, kad sākās viņa skandāls, jau sen bija miris.

Apmēram 30 gadus pēc nāves līdz tam nepazīstamais politiskās filozofijas pasniedzējs Leo Strauss negaidīti sāka iegūt aizvien lielāku ievērību plašākā amerikāņu sabiedrībā. Avīze The New York Times 1995. un 1996. gadā rakstīja, ka esot tāds imigrants no Vācijas, kurš kļuvis par Republikāņu partijas 1994. dokumenta "Vienošanās ar Ameriku" (Contract with America) garīgo un ideoloģisko tēvu un tāpēc esot "viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem ASV politikā". Desmit gadus vēlāk žurnāls The Chronicle of Higher Education jau konkrētāk teica ne tikai to, ka bez Leo Strausa nav iespējams "saprast mūsdienu politiku", bet arī paskaidroja, ka tas esot "fašistu filozofs".

 Prezidenta Džordža V. Buša varas laikā un it sevišķi pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem, kas nobriedināja neveiksmēm un lāstiem lemto ASV militāro iebrukumu Irākā, par Leo Strausa ideoloģisko ietekmi uz neokonservatīvo ārpolitiku rakstīja jau gandrīz histēriski. Lietojot nicinošo saīsinājumu "neokoni" (neocons), tā sauktās Buša doktrīnas pretinieki izteica pārliecību, ka ievērojami valdības locekļi vai tiem pietuvinātas amatpersonas, jo īpaši aizsardzības ministra vietnieks Pols Volfovics un Īpašo plānu biroja (Office of Special Plans) direktors Ābrams Šulskis, ir bijušie Leo Strausa studenti un ka tieši Strausa filozofijas ietekmē viņi palīdzējuši izplānot un realizēt karu pret "ļaunuma asi". Volfovica tiešā saistība ar Strausu aprobežojās ar tiem diviem lekciju kursiem, kurus viņš studiju gados bija noklausījies Čikāgas Universitātē, bet Šulska atkarība likās tiešāka, jo viņš 1999. gadā kopā ar kolēģi bija publicējis rakstu "Leo Strauss un izlūkdarbība". Tajā bija teikts, ka politiskā dzīve ir nesaraujami saistīta ar maldināšanu. Pamatojot šo apgalvojumu, Šulskis atsaucās, pirmkārt, uz kritiku, ko Strauss bija veltījis sociālo zinātņu centieniem būt vērtējoši neitrālām, un, otrkārt, uz Strausa mācību par ezoterisko rakstīšanas mākslu. Šī atsauce nepalika bez sekām – tā kā vēlāk atklājās, ka visa pasaule tikusi maldināta, kad Irākā tā arī neatrada solītos masu iznīcināšanas līdzekļus, šķita, ka runām par Strausa ideoloģisko ietekmi uz Buša ārpolitiku ir zināms pamats. Tas nekas, ka Šulskis savā rakstā bija nevis aicinājis kādu maldināt, bet gan vērsis uzmanību uz ASV izlūkdienestu naivumu, spiegošanā iegūto datu analīzē neņemot vērā iespēju, ka ienaidnieks viņus varētu tīši maldināt.

Tam, ko par Leo Strausa ietekmi uz ASV politiku viņpus kapa rakstīja ikdienas prese, varētu nepievērst uzmanību, ja žurnālistu izteikto spriedumu avots nebūtu nopietnas akadēmiskas publikācijas. Pēdējos 15 gados ASV ir iznākušas vismaz desmit grāmatas, dažas no tām – biezos vākos, kuras apskata nevis Strausa idejas vai viņa intelektuālo mantojumu kā tādu, bet tieši viņa studentu, mācekļu vai pašpasludināto sekotāju, sauktu par strausiešiem (Straussians), ietekmi uz Republikāņu partiju. Izvērstu un analītisku "Vašingtonas strausiešu" sarakstu var atrast, piemēram, rakstu krājumā "Leo Strauss, strausieši un ASV valsts iekārta" (1999) un Annes Nortonas grāmatā "Leo Strauss un ASV imperiālā politika" (2005). Naidpilnākais mēģinājums atmaskot Strausa filozofisko bīstamību lasāms divās kanādietes Šeidjas Drūrijas (Drury) grāmatās par Strausa politiskajām idejām un Strausa milzīgo ietekmi uz amerikāņu labējiem.

21. gadsimta pirmās desmitgades otrajā pusē biežāk sāka publicēties gan Strausa atbalstītāji pēc pārliecības, gan arī tie, kurus bija nokaitinājis kampaņas stils. Iznāca, piemēram, Katrīnas un Maikla Zukertu (Zuckert) līdzsvaru meklējošā aizstāvība "Patiesība par Leo Strausu. Politiskā filozofija un ASV demokrātija" (2006) un nervozi apoloģētiskā Pītera Mainovica (Minowitz) grāmata "Strausofobija. Aizstāvot Strausu pret Šeidju Drūriju un citiem apsūdzētājiem" (2009). Lielā steigā, it kā atbildot prasībai "ātri, tagad visiem vajag", sagatavotajam Kembridžas ceļvedim "Leo Strausā" katrā ziņā bija taisnība, kad tā ievadā rakstīja, ka Strauss ir "centrāla figūra" gan politiskās filozofijas atdzimšanā 20. gadsimtā, gan pašreizējās diskusijās par ideoloģijas un politikas attiecībām.

Ja Strauss vēl būtu dzīvs, viņu noteikti stipri pārsteigtu visa šī viļņošanās un putas, ko tā uzmetusi virspusē. Es esmu satikusi vairākus dažādu tautību cilvēkus, kuri nav izlasījuši nevienu Strausa grāmatu, bet ir pilnīgi pārliecināti, ka tajās lasāms vai nu kaut kas ārprātīgi stulbs, vai kaut kas ārprātīgi bīstams un ļauns, vai arī vienlaicīgi gan viens, gan otrs.

Ja no šī stāsta būtu jāizvelk viens vienīgs morālais imperatīvs, tad tas būtu tāds: "Neticiet nekam, ko par kādu saka kāds cits, klausieties tikai tajā, ko saka viņš pats!" (Tas, protams, attiecas arī uz manis šobrīd teikto.) Strausa uztveres līkloči un saasinātās emocijas, ko viņš izsauc, šķiet jo īpaši interesantas tāpēc, ka dīvainā pravietismā Strauss visu mūžu domāja un rakstīja tieši par tiem jautājumiem, kas uzkūruši un turpina kurt ar viņa vārdu saistītās krustugunis, – par masu sabiedrības viedokļa un brīvas domas attiecībām, par vēstījuma virspusējo un slēpto nozīmi, par pārpratuma iespējām un tā sekām un visvairāk – par filozofijas neuzkrītošo, bet milzīgo ietekmi uz to, kas vispār notiek.

Strauss uzauga ebreju zemnieku ģimenē Hesenē, Vācijas laukos. Viņa dievbijīgie vecāki esot diezgan stingri ievērojuši reliģiskos rituālus, bet zināšanu par jūdaisma kultūru esot trūcis. Agrā bērnībā Strauss bija liecinieks, kā viņa tēvs mājās uzņēma no Krievijas grautiņiem bēgošus ebrejus, un tas viņu pārsteidzis, jo Vācijā pašos 20. gadsimta pirmajos gados ebreju fiziska vajāšana vēl nebija iedomājama.

Tāpat kā Ārente, Strauss ieguva, iespējams, visbrīnišķīgāko humanitāro izglītību visā cilvēces vēsturē – to, kādu varēja iegūt vācu universitātēs Veimāras republikas laikā. Marburgas humanitārajā ģimnāzijā viņš izlasīja visu Šopenhaueru, Platonu un Nīči, kuri uz viņu, kā mēdz teikt, atstāja neizdzēšamu iespaidu, it sevišķi abi pēdējie. Sešpadsmit gadu vecumā viņš izlēma pavadīt savu dzīvi, lasot Platonu, audzējot trušus (viņa mīļākos dzīvniekus) un pelnot iztiku, strādājot par lauku pastnieku. Savukārt par Nīči viņš vēlāk rakstīja, ka līdz 30 gadu vecumam tā iespaids uz viņu bijis tik dziļš, ka viņš ticējis pilnīgi visam, ko no Nīčes rakstītā sapratis. Strauss pabeidza filozofijas studijas un 1921. gadā Hamburgā aizstāvēja Ernsta Kasīrera vadībā uzrakstītu doktora disertāciju par Frīdriha H. Jakobi epistemoloģiju, savu darbu gan pats vēlāk raksturoja kā apkaunojošu.