Uz fronti skolēnu formas tērpā

1984. gada pavasarī, kad temperatūra bija jau plusos un sniegs un dubļi veidoja šļuru (ui, cik šļuraini bija dubļi starp Bērnu slimnīcas žogu – tur, kur tagad tie jau krietni padilušie grafiti, – un Jelgavas dzelzceļa līniju Robežu ielas stūrī). Tā bija sestdiena, un bija pēdējais mācību gads, kad skolā bija jāiet sešas dienas nedēļā. Bet sestdienas skolas diena tāds izsmiekls vien bija: pirmklasniekiem tās bija trīs stundas, kas beidzās jau ap vienpadsmitiem. Es nedevos vis uz fabriku Vienības gatvē, lai dirnētu mammas kabinetā, kā parasti, lasot kārtējo Žila Verna vai Tomasa Maina Rīda grāmatu un gaidot, līdz mātei beidzas darba laiks un varam abi kopā braukt mājās. Nē, kopā ar klasesbiedru Egīlu mēs devāmies meklēt mīnas.

Starp slimnīcai piegulošo Indriķa ielu un sliedēm togad atradās plašs būvgružu kaudžu lauks. Egīls teica, ka tur esot pilns ar mīnām un tās esot jāatrok. Kas īsti notiks, kad mīnu atraksim, es nezināju. Protams, biju lasījis un redzējis filmās, ka tās sprāgstot nogalina cilvēkus, bet nekā nesasaistīju to ar varbūtējo mīnas atrašanu šeit, Atgāzenē, un iespēju uzsprāgt arī pašam. Trīs vai četru stundu laikā mēs atradām vairāk nekā desmit mīnu. Par tādu mēs uzskatījām ikvienu no būvgružu kaudzes izkašņātu metāla gabalu.

Pret pēcpusdienu parādījos Tekstiliānas caurlaides telpā pie niknā ģaģas sarga un, kā vienmēr, pa iekšējo telefonu sazvanīju māti. Traģēdijas patiesos mērogus spēju saprast tikai tagad, kad pats esmu vairāku bērnu tēvs. Skolas forma bija neizmazgājama un nesalāpāma. 1984. gadā nebija ierasts – ja nodilst drēbes, aizej vakarā uz H&M un nopērc citas! Veļas mašīnas mūsu mājsaimniecībā nebija. Trīs četras stundas neziņas manu psiholoģiski jau tā ne visai stabilo mīļoto māmiņu bija novedušas afekta stāvoklī. Diemžēl mans paskaidrojums komēdiju tikai kronēja: “Nekas taču nav noticis, mēs ar Egīlu tikai meklējām mīnas.”