Masu rotaļa jaunatnes atpūtas vakarā

Kamēr draugi rosījās pa pagalmu, es slēpos no jūnija karstuma un revidēju plauktus dārza namiņā, uz kuru vecas grāmatas tika sūtītas aizmiršanai. Visu, kam piemita kaut mazākā literārā vērtība, jau biju atlasījis un izlicis ārā vēdināties, bija palikuši tikai sērīgi latviešu romāni par jūru, didaktiski brīdinājumi par alkohola kaitīgumu, sēņotāju almanahi, dārzkopju kalendāri, pārmērīgi autoritatīvā tonī sarakstītas instrukcijas par to, kā uzklāt galdu viesībām, un citas grāmatas par to, „kā labāk dzīvot”. Taču viena no tām mani padarīja tramīgu, droši vien pateicoties drūmajai ainai uz vāka. Tā izskatījās apmēram šādi: zaļganbrūnā tukšumā stāv uzvalkā tērpts vīrietis ar aizsietām acīm. Viņš maziem solīšiem pārvietojas pa neesošo telpu, ar rokām taustoties pēc orientieriem. Viņa priekšā stāv koka krēsls – ir skaidrs, ka vīrietis ar aizsietajām acīm kuru katru brīdi tam uzgrūdīsies virsū un, iespējams, nogāzīsies. Nedaudz augstāk arkveida lokā izkārtoti astoņi cilvēki, puiši un meitenes ar dzeltenām sejām, taču, attēloti tikai līdz plecu līnijai, tie drīzāk atgādina eņģeļu kori – acu vietā viņiem ir tukši, melni dobumi kā Modiljāni gleznās. Meitenes kaut ko kliedz vīrietim ar aizsietajām acīm, kamēr puiši ļauni smīkņā. Starp apjukušo vīrieti un melnacaino eņģeļu kori gaisā karājas draudīgs virsraksts “MASU ROTAĻAS”.

1956. gadā izdotās grāmatas ievads sākas ar vārdiem: “Lai organizētu darbaļaudīm lietderīgu, kulturalu un patīkamu atpūtu, mūsu republikā ir izveidots plašs kulturas namu, tautas namu un klubu tīkls,” un turpinās ar: “Pareizi organizēti atpūtas vakari ir labs līdzeklis mūsu jaunatnes audzināšanai, tie palīdz arī izskaust vienu otru nevēlamu parādību.”

Pabāzu galvu pa dārza namiņa durvīm. Draugi, iepriekšējo vakaru pavadījuši nevēlamās parādībās, zālājā spēlēja badmintonu.

– Vai jūs zinājāt, ka labi atpūsties var tikai tad, ja atpūta ir interesanta, saistoša, aizpildīta ar derīgām un vajadzīgām nodarbēm, saprotams, neizslēdzot arī dejas? – es pārtraucu spēli. – “Bet nereti atpūtas vakaru organizētāji, ejot pa vieglākās pretestības ceļu, atstāj visu vakara norisi pašplūsmai,” – es turpināju uzbrukumu, – “orķestris vai radiola nepārtraukti atskaņo deju muziku, un jaunieši, atpūtas vakaram beidzoties, dodas mājās noguruši, dažkārt pat apnikuši dejot.”

Draugi-jaunieši pārtrauca spēlēt badmintonu un izteica gatavību iesaistīties masu rotaļās.

– “Ļoti vēlams atpūtas vakara vadību nodot īpaša vadītāja (массовик) rokās,” – es turpināju. – “Latviešu valodā sauksim viņu par rotaļnieku.”

Rotaļnieks tika aprakstīts kā stingrs, taču taisnīgs tautas vadonis: “Sirsnīgs un patiess rotaļu prieks, neuzkrītoša, vienkārša izturēšanās un āriene, nosvērti un taisnīgi spriedumi – lūk, galvenie rotaļnieka “ieroči”, ar kuriem tas iekaros publikas simpatijas.” Klausītāju vidū rotaļnieka apraksts izsauca nedalītas un trokšņainas simpātijas, tādēļ uzskatīju par vajadzīgu ieviest kārtību: “Noteikumi ir rotaļas pamats. Ja noteikumus neievēro, rotaļa pārstāj būt rotaļa savā īstajā nozīmē. Tādēļ rotaļniekam jābūt stingram rotaļas noteikumu sargam. Rotaļas noteikumu pārkāpšanas gadījumos rotaļnieks nekādā gadījumā nedrīkst sadusmoties, sākt nopietni bārt vainīgo, lasīt “morali”. Šāds pārkāpums, protams, ir jānoskaidro un jālikvidē, bet ar vieglu humoru, jo var taču būt, ka noteikumu pārkāpums bijis bez nolūka, nejaušs. Rotaļnieks, kas lieto svilpīti valodas vietā, ir nepieklājīgs.”

Starp grāmatā aprakstītajām rotaļām rēgojās tādi nosaukumi kā “Pļāpa”, “Ausis vaļā”, “Izsauc kaimiņu” un “Pazudušais dziesmas teksts”, liekot domāt par pilsoniskās atbildības sajūtu 1956. ga­da Latvijā.

Rotaļas “Pļāpa” sižets ir gandrīz vai dokumentāls: tās dalībnieki, sadodoties rokās pa četri, izveido vairākas mājiņas. Katrā no tām atrodas viens iemītnieks. Rotaļnieks uzņemas “pļāpas” lomu un tēlo, kā uz ielas uzsāk sarunu. “Viņš stāsta sarunu biedram visādas blēņas, līdz sarunu biedram apnīk klausīties, tas pagriež muguru un dodas prom.” Bet pļāpa dzenas pakaļ. Sarunu biedrs ieiet tuvējā mājā pie sava drauga. Tajā pašā brīdī draugam jāpamet māja un jāiet ārā. Pļāpa dzenas pakaļ jaunajam upurim, bet arī tas neuzklausa tenkotāju un paglābjas citā mājā, utt. Autors uzsver, ka rotaļa kļūstot vēl spraigāka, ja ir vairāki pļāpas un bēdzēji. Rotaļas beigas iezīmē spalgs signāls (iespējams, rotaļnieka svilpīte), un tam, kas palicis pļāpas lomā, “sava vaina jāizpērk un jāizpilda kāds uzdevums, ko noteiks rotaļas dalībnieki”.

– Piemēram, jābrauc uz gulagu, – piebilda kāds no maniem ciniskajiem draugiem.

Nolēmām, ka labāk nespēlēsim “Pļāpu”, bet gan “Dzīvos ciparus”. Rotaļa, kurā gatavojāmies ie­­­saistīties, īsā pārstāstā ir šāda: katram dalībniekam tiek piešķirta lapiņa ar ciparu. “Rotaļas sākumā visi dalībnieki izveido mazus aplīšus no trim cipariem – 2, 4 un 6. Tas ir rotaļas izejas stāvoklis un atbilst komandai “Summa – 12!”. Atskanot polkai, katrs aplītis sadotās rokās iet uz labo vai kreiso pusi. Tikko atskan rotaļnieka komanda “Kopējā aplī uz kreiso!”, atsevišķie aplīši izveido vienu lielu apli un polkas soļos sadotās rokās dejo lokā apkārt. Pēc komandas “Summa – 12!” kopējais aplis atkal sadalās aplīšos pa trim – izejas stāvoklī, ar ciparu summu katrā aplītī 12. Pēc komandas “Summa – 24!” diviem aplīšiem ar summu katrā 12 jāsavienojas. Pēc komandas “Summa – 8!” aplīšu dalībniekiem ātri jāapsver, kā sastādīt summu 8.” Pēc tam rotaļnieks izkliedz komandas. Un, lai gan atsevišķi katra no tām šķiet loģiska un viegli izpildāma, piemēram, “Kopējā aplī!”, “Vietu maiņa cipariem 4!”, “Cipari 6 – vidū!”, dzīvē šis process varētu izskatīties apmēram šādi – laukuma vidū stāv rotaļnieks un skaļā balsī bļauj: “Summa – 12! Kopējā aplī! Summa – 24! Kopējā aplī un cipari 6 vidū! Summa – 8! Vietu maiņa cipariem 4! Summa – 24! Kopējā aplī! Summa – 12!” Spēles dalībnieki polkas ritmā apjukuši skrai­da apkārt, ik pa brīdim cits pret citu atduroties. Starp komandām rotaļnieks atbilstoši noteikumiem pūš svilpē, lai rotaļa nepārstātu būt rotaļa savā īstajā nozīmē. Tālākā spēles gaita paredz, ka “rotaļnieks paziņo, ka pēc katras komandas viņš skaļi skaitīs līdz 5 un šajā laikā visiem jācenšas ieņemt pareizās vietas. Tam, kas nespēs šo noteikumu izpildīt, rotaļniekam būs tiesības piesist, lai tas stātos viņa vietā un vadītu rotaļu. Lai izvairītos no piesišanas, ir tiesības bēgt”.

– Uz Zviedriju, – piebilda kāds no maniem draugiem, vienlaikus atteikdamies būt apjukušo ciparu vidū.

Sajuzdams iespējamo rotaļu biedru atsvešināšanos, iepazīstināju tos ar rotaļai “Dīvainie dzīvnieki” nepieciešamo inventāru. Rotaļai bija ne­­­pieciešams 2 x 2 m liels stends ar bīdāmu aizkaru priekšā un 22 finiera plāksnītes 50 x 20 cm. Plāksnītes piekar pie stenda divās vertikālās ailēs. Uz kreisās puses plāksnītēm uzraksta dzīvnieku nosaukumus, uz labās – to “raksturīgās pazīmes” (govs – mauj, suns – rej, utt.). Rotaļas sākumā stenda labā puse ir aizklāta. “Rotaļnieks lūdz divus no klātesošajiem, kas labi pazīst dzīvniekus, uznākt uz skatuves. Kad abi “dzīvnieku mīļotāji” ierodas, rotaļnieks aicina viņus iegaumēt visus dzīvniekus un to atrašanās vietas. Pēc tam rotaļnieks paskaidro, ka jāpazīst ne tikvien dzīvnieki, bet arī šo dzīvnieku raksturīgās pazīmes. Tad viņš pārbīda aizkaru, aizsedzot stenda kreiso pusi, un paziņo, ka pārbaudīs abu zināšanas dzīvnieku pazīšanā.” Rotaļnieks noņem pazīmju plāksnītes no stenda un nodod tās vienam no dalībniekiem, kuram tās pēc atmiņas jāsakarina atpakaļ. Autors sola, ka “skatītāji redzēs tiešām dīvainus dzīvniekus, piemēram, cūka – kladzina, vārna – zviedz, vista – blēj, u.tml. Rotaļnieks asprātīgi aizrāda, ka pirmais “dzīvnieku pazinējs” kļūdījies, un lūdz otru dalībnieku šīs kļūdas izlabot. Kad otrs rotaļas dalībnieks izpildījis uzdevumu, rotaļnieks atsedz abas stenda puses, un skatītāji ieraudzīs atkal ļoti dīvainus dzīvniekus. Pēc tam rotaļu pārtrauc”. Aicinoši palūkojies apkārt, pārliecinājos, ka nekādu piebilžu šoreiz vairs nebūs.