Meitenes, vai veselas?

Naktī sapņoju par to, ka strādāju kaut kādā dīvainā fabrikā, uz kuru citplanētieši no bāzes stacijas nogādā visādu dzīvu radību olas. Es rosījos pie konveijera. Olas, no kurām vēlāk rodas galvenās ielasmeitas, bija iezīmētas ar zaļu vai violetu krāsu. Darbs bija garlaicīgs, olas nemitīgi ripinājās no malas pret malu, un visu laiku bija jāuzmanās, lai nesaplīst. Dažas saplīsa gan, bet es sametu čaumalas zem konveijera, un izlikos, ka nekas īpašs nav noticis. Bet visu laiku tā nevarēja, un tad es darīju tāpat kā citi strādnieki: kaut ko skaļi nokliedzos un reģistrēju saplīsušo olu biezā žurnālā. Aiz sienas kāds sāka aurot, un es pamodos.

Trepēs divas ielasmeitas lamādamās dalīja naudu. Nav zināms, kā viņas to bija ieguvušas, taču naudas bija maz un dalīšana ievilkās. Strīds ar katru mirkli kļuva skaļāks, un pirmais neizturēja kaimiņš no augšējā stāva. Viņš pavēra sava dzīvokļa durvis un skaļi nolamājās. Tai pašā brīdī sarosījās vecene no apakšējā dzīvokļa. Lejā varēja dzirdēt viņas soļus, kas, tuvojoties durvīm, kļuva arvien klusāki, tad apklusa pavisam. Tagad viņa droši vien glūnēja pa durvju šķirbu. Pēc mirkļa viss noklusa.

Abas ielasmeitas es vēlāk satiku veikalā. Viņas pirka pienu un bezkaunīgi apsprieda kasieres kosmētiku.

Divi simti desmit metrus no manas mājas durvīm, kur Mūrnieku iela krustojas ar Lienes ielu, vienmēr stāv pāris ielasmeitas. Vēl vairāk viņu ir Lienes un Pļavas stūrī, dažas stāv arī uz Pļavas un Zaķu ielas stūra. Kāds paziņa man sacīja, ka tās esot lētākās Rīgā, un es pajautāju, kā viņš to zina. Viņš atcirta, ka tas tāpat esot labi redzams, un es mazliet apvainojos, jo uztvēru to kā apvainojumu savam kvartālam. Tiesa, sava taisnība viņam ir: meitenes izskatās bālas, viņām uz sejas ir pumpas un nenotīrītas kosmētiskas slāņi, viņas gandrīz nekad nepārģērbjas, vienmēr ir nosalušas, un nav īpaši jāsasprindzina iztēle, lai saprastu, ka arī ar mazgāšanos viņām varētu būt zināmas grūtības. Par spīti tam, viņas strādā augu dienu. Asprātīgākās nostājas Lienes ielas malā un “balso” mašīnas. Brauciens gan nav nekāds ilgais, lielākoties mašīnas šķērso Valmieras ielu, tad garām ādas un venērisko slimību poliklīnikai dodas Daugavas stadiona virzienā, vai arī tumšajā laikā paliek turpat uz vietas. Reizēm piestājas kāds naivais, kas tiešām iedomājas, ka meitene vēlas kaut kur nokļūt, un tad pārsteigums ir abām pusēm.

Esmu ievērojis, ka mana kvartāla ielasmeitas krasi atšķiras, piemēram, no Berlīnes maukām. Berlīnietes atklāti demonstrē savus plikumus, dažas pat vēsajos gadalaikos pastaigājas pa ielu peldbiksēs, tikai augšdaļā atstājot vējjaku, un liela daļa no viņām izskatās tīri pieredzējušas, jo, savā amatā strādādamas, sasniegušas aptuveni pensijas vecumu. Jaunākās vizuāli izskatās līdzīgas, taču acu skatiens izbiedēts - viņas ieradušās no dažādām Austrumeiropas valstīm, pakļautas bandītiem un tālab baidās par katru sīkumu. Nirnbergas ielasmeitas izskatās kā Dīrera gleznās - palieliem nokareniem pupiem, deguns kā kartupelis, uzpampušas lūpas. Visām viņām ir pāri piecdesmit, bet klientu lokā ietilpst pārsvarā padsmitnieki un turki. Mana kvartāla maukas ir prostitūcijas jaunais vilnis, jaunas meitenes, kas neko citu nemāk, un kaut ko mainīt savā dzīvē vairs neļauj atkarība no heroīna. Kailums viņām šķiet nesvarīgs, ikdienišķi ģērbušās viņas stāv un gaida klientus, lietišķi pārspriezdamas, kura aizbraukusi peļņā uz ārzemēm un kas jauns veikalā.

Veikals, kur viņas iegriežas visbiežāk, ir aptieka. Esmu pamanījis, ka ielasmeitas visbiežāk iegādājas saldās askorbīnskābes tabletes - manas bērnības laika kārumu -, kā arī roku krēmu. Pie letes viņas mulst un atšķirībā no pārējiem pircējiem muļķīgi cenšas paskaidrot savus pirkumus, aizbildinoties, ka vecmāmiņai ir sausas plaukstas un tamlīdzīgi. Aptiekāre labprāt uzklausa paskaidrojumus, kaut gan zina, ka rokas kļūst sausas heroīna lietotājiem. Šļirces viņas pērk, neko nepaskaidrojot. Šad tad ielasmeitas iegādājas arī pretsāpju tabletes, visu paciņas saturu apēd turpat pie durvīm, bet foliju nomet zemē, nicinoši noskatoties uz cilvēkiem, kas stāv pieturā, gaidīdami 22. trolejbusu. Veikušas pirkumus, meitenes vēl kādu laiku kavējas pie aptiekas durvīm, sparīgi žestikulējot, ik pa mirklim pieklauvējot pie koka un metot krustus.

Pēdējā laikā ierēdņi un varasvīri sarosījušies prostitūcijas apkarošanā, un nesen pat lasīju, ka slimiem cilvēkiem aizliegšot ar šo rūpalu nodarboties. Interese par meiteņu veselību ir arī klientiem. Nesen kāda mašīna uz mirkli piestāja, un tēvainis skaļā balsī - dzirdot visiem, kas tur slaistījās, gaidot miskasti - pajautāja, kā meitenēm ar veselību, saņemdams atbildi, ka ja parādes durvis samaitājušās, tad varot arī pa virtuves durvīm, vai tamlīdzīgi. Tēvainis nerimās un turpināja interesēties, ar ko tad meitenes sirgstot. Kādu mirkli meitenes klusēja, un tad paskaidroja, ka viņas varbūt sirgstot ar priekšu un pakalu, bet jautātājs esot slims ar galvu. Baisi lamādamies, tēvainis iedarbināja auto un aizbrauca, lai pēc minūtēm trim būtu atkal klāt, jau kaulējoties ar meitenēm par pusstundas cenu. Meiteņu klienti vispār ir dīvaini laudis. Viņi riņķo ar mašīnām apkārt kvartālam un skatās, un skatās un skatās - it kā tur būtu kaut kas jauns, ko redzēt, bet meitenes jau tik bieži nemainās. Viņi vispār visu dara ātri - brauc ar mašīnām pa bruģi, ka dzirksteles šķīst, ātri runā, ātri pīpē. Arī drāžas viņi ātri, tikai pāris minūtes. To viņi dara Plavas ielā pretī bijušajam malkas placim, un varu piebilst, ka visātrākie ir tie, kas izskatās vispieklājīgāk: šie kārtīgi ģērbtie laudis ar dārgajām mašīnām nododas seksuālām izpriecām no rīta, pirms došanās uz darbu. Visādiem bandītiem laika ir daudz vairāk, svilinot riepas viņi aiznesas projām, lai atgrieztos pēc krietnas pusstundas - šajā gadījumā kaulēšanās par cenu acīmredzot ir nozīmīga. Vēl ir tāda kategorija kā dzērāji lūriķi. Sadzērušies lēto plastmasas alu, viņi vazājas ap meitenēm, raidīdami viņu virzienā piedauzīgus izteicienus. Viņi pazīst meitenes pēc vārdiem un cer, ka šis flirts kādreiz tiks atalgots ar bezmaksas seksu. Bet tā nenotiek.

Notiek tā, ka visa tā meiteņu vazāšanās un klientu braukāšana izraisa vietējo sieviešu pastiprinātu interesi. Notiekošo vēro vecenes, atspiedušās uz palodzēm, dažas reizumis izliecas pa logu un sāk komentēt, kā izskatās klienti vai ielenes. Man liekas, ka dažas no viņām pašas jaunības dienās ir piekopušas šo amatu, un es meiteņu vietā veceņu padomos ieklausītos, taču parasti viena puse otru no sirds pasūta dirst, un ar to viss beidzas. Tā tas ir bijis vienmēr un turpināsies mūžīgi.