Meitenes var uzbļaut vairāk

Rīgas Laiks: Sakiet, lūdzu, kas ir skaņa?

Kāris Tomariņš: Definēt var dažādi. Var teikt, ka tas ir akustisks process – tātad būtībā mehāniskas svārstības, kas ir spējīgas izplatīties noteiktā vidē, pārnesot attiecīgu enerģiju. Gaisā skaņas svārstības notiek, enerģijai periodiski pārveidojoties no spiediena enerģijas uz ātruma enerģiju un atpakaļ. Cietos ķermeņos ir citādāk. Skaņa var arī izplatīties lietus viļņu veidā, vijoles stīgā...

RL: Skaņām mēs pievēršam tik lielu uzmanību tikai tāpēc, ka mums ir ausis, dzirde. Šāda spēja ir diezgan liela nejaušība, jo ir taču daudz būtņu, kam šādas spējas nav.

Tomariņš: Tā jau cilvēks gadsimtu tūkstošos ir bioloģiski izveidojies, un ne jau cilvēks vien, arī dzīvnieki. Tā ir viena no spējām orientēties telpā, pasaulē, materiālajā pasaulē, protams.

RL: Vai, jūsuprāt, ir arī kaut kāda cita pasaule, kas būtu nemateriāla?

Tomariņš: Par to jau strīdi visu laiku iet. Ir materiālas vērtības, uz kurām spiež mazattīstītas tautas, un nemateriālas. Tā cīņa pret latviešu tautu notiek jau vairāk nekā tūkstoš gadu, bet diemžēl vēl nav izdevies to latviešu tautu iznīdēt.

RL: Kas tās ir par nemateriālajām vērtībām?

Tomariņš: Dainas palasiet. Varbūt es tā pavisam īsumā par kultūru attīstību dažādām tautām. Par tādu vecu un klasisku kultūras mantojumu pasaulē it kā uzskata Bībeli. Papētiet uzmanīgi – tas ir tīri materiālas pasaules uzskats. Nekā vairāk tur nav. Tas pats Jehova jeb Jahve – vārdu “Dievs” viņam tikai vēlāk pielika klāt, – ko viņš diktē savam Mozum? Sodu katalogu – ja tu nedarīsi tā un tā, tavus bērnus ieliks cietumā, ja tu salīgsi sievu, bet cits gulēs pie tās, tu saslimsi ar pakaļas sērgām, krusa nokapās tavus laukus... Tie visi ir materiālas dabas sodi, nekā garīga tur nav. Par tādiem jēdzieniem kā sirdsapziņa tur neviena vārda nav. Tāpēc jau indoeiropiešiem to nevarēja iesmērēt. Nu un tad pielika tādu apendicītu klāt – Jauno Derību. Tur nāca Jēzus Kristus un teica – es esmu no citas pasaules. Bet kas tā par citu pasauli? Tas notika 2000 gadus atpakaļ? Tas ir laiks, un laiks ir matērijas izpausme. Bētleme, Nācarete, Jeruzāleme – tā ir ģeogrāfija, telpa, atkal matērijas izpausmes veids. Tā ka nekur tālāk viņš nav ticis. Bet kā ir ar latviešu Dieviņu? Viņš nav saistīts ne ar Sīnāja kalnu, ne Gaiziņkalnu, ne Jelgavu, ne Jeruzālemi, viņš visur kur ņem tevi pretī – pie jums, pie manis. Viņš ir visvietīgs un stāv pāri matērijai. Viņš nav 2000 gadu atpakaļ dzīvojis vai tad un tad radījis pasauli. Tautasdziesmās viņš ir tikai tagadnē. Dieviņš stāv klāt, Dieviņš dod padomu, Dieviņš palīdz, viņš stāv pāri laikam. Ar to āriešu kultūras atšķiras no dienvidnieku kultūrām, ko mums jau vairāk nekā 1000 gadu mēģina iepotēt, bet neizdodas. Vai pasaule sastāv tikai no matērijas? Senos laikos bija tāds āķīgs vīrs, latvietis viņš nebija, laikam bija francūzis, matemātiķis. Viņš nevarēja saprast vienu lietu. Bībelē rakstīts, ka Dievs vispirms radījis gaismu, pēc tam zemi, un tikai pēc tam – gaismas avotu. Kā tas iespējams? Tad kosmosam jābūt nepārtrauktai gaismas jūrai. Debesis ir čaula, kas nelaiž gaismu cauri, un mēs esam tajā čaulā iekšā. Saule un zvaigznes ir caurumi, kas saborēti tajās debesīs. Lūk, un šis āķīgais vīrs nevarēja saprast, kā šie caurumi var pārvietoties attiecībā cits pret citu. Viņš mēģināja to stāvokli telpā izteikt matemātiski un radīja koordinātu sistēmu. Tas bija Renē Dekarts, un viņa koordinātu sistēma modē ir vēl šodien. Tad viņš konstatēja, ka ar matēriju vien tur neko izskaidrot nevar, ka jābūt vēl otrai – garīgai pasaulei. Viņš radīja duālismu starp materiālo un garīgo pasauli. Latviešiem tas bija zināms jau tūkstošiem gadu atpakaļ. Materiālā pasaule ir Māras pasaule, garīgā pasaule ir Dieva pasaule. Šo duālismu līdz pilnībai izveidoja Imanuēls Kants. Vecāki viņam no Kurzemes, bet vācieši saka, ka viņš ir vācietis. Lai būtu viņš, kas būdams, Kants parādīja to, ka matērija nevar pastāvēt bez gara un gars nevar pastāvēt bez matērijas. Ir vai nu abi, vai nav neviena. Daba pieņem tādu formu, kādu cilvēks ir spējīgs uztvert – ar tām pašām ausīm, ar tām pašām acīm. Laiks un telpa pēc Kanta ir tikai tādas pasaules izpausmes formas, kas cilvēkam ir pieņemamas. Nebrīnīsimies, ja pie mums atbrauks kāds marsietis vai vēl no kaut kurienes, un viņš nezinās, kas ir laiks. Matemātiķi jau laika funkcijas māk pārrēķināt spektrālās funkcijās, vai ne? Viņš pasauli varbūt uztver kā spektru. Jo ir arī telpas spektrs – to izmanto ciparu televīzijā. Taču Kantam vēl nebija skaidrs, kas matēriju un garu vieno – vai tie pastāv katrs par sevi vai ir kāda vienība. Un tad kā ar tādu dieva brīnumu nāca Frīdrihs Hēgelis un atklāja savu dabas dialektiku. Pastāv tēze, katrai tēzei ir antitēze – tas ir tas, kas latviešiem bija Dievs un Māra, – un ir sintēze jeb augstāka kvalitāte. Tā bija kā velosipēda izgudrošana. Latviešiem arī tas viss jau sen bija zināms. Dievs un Māra ir tēze un antitēze, sintēze ir Laima. Laima ir mūža licēja. Tas, ka viņai piešuj kaut kādu likteņa lemšanu, tā vienkārši ir politiska propaganda, lai nerunātu pretī kungiem, jo liktenis tā ir lēmis. Tautasdziesmās nekā tāda nekur nav. Kas ir mūža likšana? Kad rodas bērniņš pasaulē, tā ir matērijas jeb miesas un gara vienība. Kad Laima ir likusi mūžu, viņa ir likusi tādu, ko pats bērniņš nav izvēlējies – savus vecākus mēs nevaram izvēlēties. Ja mēs esam dzimuši kā cilvēki, piemēram, un neesam kā krokodiļi nākuši pasaulē, tad tas ir Laimas nopelns. Vēl vairāk – ir tautasdziesmas, kur Laimas nozīme bija vēl vairāk konkretizēta, taču Krišjānim Baronam bija cenzors, kas tās neļāva ielikt...

RL: Atvainojiet, kurš?

Tomariņš: Visendorfs! Piemēram, viena no tām tautasdziesmām bija tāda: “Kas ir Laima? Mezglu rakste/ Pate dzīve – rakstītāja/ Sēja cilpas, sēja mezglus/ Mūžam sēja, nenosēja.” Kas ir mezglu raksts? Tā ir matērija, dzīve, kurā ir iesieta doma. Tā ir matērijas un gara vienība, bet to nedrīkstēja kultivēt, jo mums uzspieda uzskatu, ka tikai krustnešu kultūrtrēģeri mums nesuši kultūru, un ka mēs esam bijuši cilvēkēdāji bez rakstības. Nu, tā.

RL: Jūs pieminējāt sirdsapziņu. Kas ir sirdsapziņa?

Tomariņš: Tādas lietas ir grūti definēt. Varbūt tā, atkal tādā garīgā stāstījumā. Redz’, Bībeles Dievs nodarbojas ar sodīšanu, soda ar pakaļas sērgām un cietumā likšanu. Bet kā latviešu Dievs? Vai viņš soda, nesoda? Garīgais sods – tā ir sirdsapziņa. Redz’, ir tā, kā Ernests Brastiņš teica, ka miegā un sapņos cilvēki jau dzīvo aizsaules dzīvi. Un var gadīties, ka sapņos arī tā sirdsapziņa var parādīties kā padarīto darbu izvērtējums. Un var gadīties, ka ir tādas šausmas, ka draud nojukt prāts, domāšanas aparāts. Tad iedarbojas cilvēka psīholoģiskais cilvēka pašaizsardzības instinkts, cilvēks sauc palīgā prātu, lai tas ieved kārtību. Un tad cilvēks pamostas un nopriecājas, ka tas bijis tikai sapnis. Bet kā tas ir cilvēkam, ejot aizsaulē? Ja kairina acs nervu, rodas gaismas sajūta, lai gan gaismas tur nemaz nav. Mūsu pārdzīvojumi šajā saulē ir informācija smadzeņu šūnās. Kad mirušam cilvēkam tās šūnas sabrūk, var rasties tāds pats kairinājums un var atbrīvoties tie notikumi. “Dzīvo labi šai saulē/ Viņsaules bīdamies/ Šaisaulē ciemoties/ Viņā mūžu nodzīvot.” Kādu mūžu? Ne jau saules mūžu, bet pats savu mūžu, un ja tad gadās tādi sapņi, no kuriem nav iespējams pamosties, jo cilvēks vairs nav tik vesels, tad var teikt – sirdsapziņas balss nāk ar tādu spēku, ka Dievs soda ar ārprātu.

RL: Vai jūs sapņus redzat?

Tomariņš: Nu, kādreiz.

RL: Un kā jūs tos uztverat?

Tomariņš: Es tos uztveru kā pagātnes notikumu fantastisku atkārtojumu. Sapnī nekā jauna jau nav. Tikai tas var būt fantastiski izkārtots, izpušķots, varbūt izcelts kaut kas svarīgs, kas nav uzskatīts par svarīgu.

RL: Bet briesmīgu sapņu jums nav?

Tomariņš: (Smejas.) Nevienu neesmu nožmiedzis, un nekas briesmīgs nav rādījies.

RL: No jūsu iepriekš sacītā noprotu, ka skaņa ir piederīga, kā jūs sakāt, materiālajai pasaulei.

Tomariņš: Ā–ā! Nav tikai tā. Tur jau ir tā lieta, un ar to akustika atšķiras no daudzām citām mācībām. Ir visādi brīnumi notikuši šajā pašā telpā. Akustika ir materiālais pamats tādām mākslas nozarēm kā mūzika, arī runātajam vārdam. Es pats studentiem lasu vienu priekšmetu – radiofoniju. Daudzās augstskolās uzskata, ka radiofonija nozīmē mikšerpultis un saslēgtus pastiprinātājus un saregulētus līmeņus, tur ir tik un tik volti, un tad to visu sūta uz raidītāju. Es to lietu nostādu citādi. Vispirms tā ir skaņu māksla. Un viss sākas ar to pašu skaņas definīciju. Gudri cilvēki konservatorijās runā par skaņkārtu. Bet vai skaņas var sakārtot? Tā kā latvieši bija kultūrtauta, viņiem ir toņkārta. Tonis un skaņa nav viens un tas pats. Tonis ir skaņa, kurai ir noteikts subjektīvais augstums. Skaņa var būt tikai šampanieša korķa paukšķis bez noteiktas diskrētas un dominējošas frekvences. Jau no seniem laikiem tautas ir dziedājušas. Bet vai ņēmušas visus toņus? Cilvēks parasti vairāk par vienu toni reizē dziedāt nevar. Taču cilvēkam ar muzikālu izjūtu toņu secība var radīt akorda sajūtu. tad rodas vajadzība pēc kāda akordu instrumenta, papildinātāja. Latviešiem, teiksim, ir kokle bijusi. Kādi toņi tiek izmantoti koklē? Tīri fizikālu apstākļu dēļ labas un tīras saderības sajūtu dod toņi, kuru pamatfrekvenču attiecība ir izsakāma samērā vienkāršos veselos skaitļos. Teiksim 3:2 – tā ir kvinta, 4:3 vai 5:4 – tā ir lielā vai mazā terca. Ar šādiem toņiem tiek veidota dabiskā toņkārta. Senāk koklītes tā ir visas skaņotas. Andrejs Jurjāns to ir aprakstījis, un, domājams, šāda veida saskaņa iedarbojas labvēlīgi uz cilvēka psīhi. Taču ir tā, ka ja to stīgu ir ļoti daudz, tad var sākt melodiju spēlēt arī no citas vietas – augstāk vai zemāk. Un ja šīs attiecības pārrēķina uz lielākiem attālumiem, sāk veidoties netīrības – 27:22 un tādā garā, intervāli kļūst netīri. Interesanti, ka senajās latviešu koklītēs nav visi toņi pēc kārtas. Apakšā ir dziedātājstīga, zemais Re, bet tad Mi un Fa ir izmesti ārā, tādu nav, un nākamais ir Sol. Tie, kas ir izmesti ārā, veido tos netīros intervālus.

RL: Ko nozīmē “netīros”?

Tomariņš: Cilvēka dzirde ir nelineāra, spējīga saklausīt ne vien toni, bet arī tā virstoņus. Tīri sinusoīdu skaņu jau neviens mūzikas instruments nedod, vienmēr ir virstoņi. Vēl sliktāk, ja ir divi vai vairāki toņi reizē, tad rodas kombināciju toņi, toņu, frekvenču summas un starpības, vienas frekvences reizinājums ar konstanti, un atkal summa un starpība. Tātad vesels tāds nejauks spektrs parādās, tāds griezīgs un traucējošs tonis. Dabiskajā toņkārtā, kur ir šīs veselo skaitļu attiecības, šādas parādības ir diezgan neizteiktas. Taču, ja spēlē plašāk, lai izvairītos no tā, ka viena un tā pati kvinta dažādos augstumos skan dažādi, uzradās tāds vīrs – Verkmeisters, kurš izveidoja tā saukto vienmērīgi temperēto toņkārtu, kurā visi vienāda nosaukuma intervāli skan vienādi, tikai augstāk vai zemāk. Taču bija viena nelaime – izņemot oktāvu, vairs nebija neviena intervāla, ko veidotu veselu skaitļu attiecības, bet palika iracionāli lielumi, piemēram, divpadsmitā sakne no 2 dažādās pakāpēs. Tad nu mūzika sāka skanēt netīri. Bet tā jau ir mūzikas attīstības vēsture. Kamēr viss balstījās uz stingriem toņiem, tā bija rotaļāšanās ar skaņām. Tas bija baroka stils, un to jau arī spēlēja samērā nelielās telpās ar mazu reverberācijas laiku, īsāku par sekundi. Latvieši savu kultūru ir attīstījuši dzīvojamās telpās, tās bija piekrautas ar visādām saimniecības lietām un mantām, segām... Mazās telpās rotaļāšanās ar skaņām bija pieņemama. Taču tad mūzika kļuva plašāk pieejama, sāka būvēt koncertzāles. Reverberācijas laiks pēc teorijas pie vienas un tās pašas telpu apdares ir proporcionāls telpas lineārajam izmēram. Ja visus izmērus divreiz palielina, arī reverberācijas laiks kļūst divreiz lielāks. Tur vairs rotaļāšanos ar skaņām nevar uzsākt. Tad radās jauns stils – klasiskais, mūzikā parādījās citi izteiksmes līdzekļi. Individuālā saskaņa tika atmesta, radās skaņdarba dramaturģija, tēmu attīstība, variācijas, rondo formas u.tml. Taču koncertzāles kļuva vēl lielākas – reverberācijas laiks nu jau bija 2,5–3 sekundes, un komponisti radīja jaunu stilu, sāka dot tādus trokšņus, kuros vairs nebija svarīgi uztvert atsevišķu melodiju, bet svarīgs bija kopiespaids. Tāds, piemēram, bija Johanness Brāmss, un tas jau bija romantiskais stils. Šajā ziņā interesanta ir vecā baznīcas mūzika. Kāpēc visi korāļi iet uz lēniem toņiem? Baznīcas ir skanīgas, Doma baznīcā reverberācijas laiks ir 4–5 sekundes, tur jau tādas straujas figurācijas vienkārši nemaz neizskan, tāda mūzika tur nav iespējama, tur īpaša mūzika vajadzīga. Nu, tāds ir matērijai iespaids uz kultūru, valodu. Staiguļtautām, laupītājtautām, kas vazājas riņķi un kam nav noteiktas dzīvesvietas, valodas ir ar skanīgiem patskaņiem, lai var sabļauties pa gabalu. Kultūrtautām, kas ir attīstījušās telpās, arī valoda ir pielāgojusies. Latviešu valodai ir raksturīgi patskaņu salikumi, kas satur daudz virstoņu: “vs”, “rs”, “trs”. “Pirksts”, piemēram. Nevienā citā valodā, tur, kur bļauj tikai “ā”, “ē” un “o”, tādu salikumu nav. Vesela čupa ar virstoņiem, kas kopā dod attiecīgu noskaņojumu. Šādi salikumi labi skan tikai nelielā telpā ar mazu reverberācijas laiku. Tie ir meli, ka latvieši it kā esot cēlušies no leišiem. Leišiem nav savas valodas. Valodu, kas ir līdzīga latviešu valodai, viņiem ienesa no krustnešiem bēgušie zemgaļi. Milzum daudz latviešu vārdu – “tēvs”, “dēls” – ir tādi, ko leiši nespēj izrunāt. Viņiem nav mēles lokanuma, un tāpēc jāliek lāpāmais “a” iekšā: “tēvas”, “dēlas”, “Dievas”. (Pa atvērto logu dzirdama ostā piestājuša kuģa taure.) Mūsu valodnieki skolās māca, ka agrāk latviešu valodā esot bijis šis “a”, bet vēlāk pazudis. Diemžēl nevienā tautasdziesmā tas nav saglabājies, bet tās, gan mēģinot minēt, gan pēc pierādījumiem, ir vismaz 4000 gadu vecas. Atkal akustika! Tad, kad mani vēl laida iekšā Rīgas Latviešu biedrībā, man vajadzēja referātiņu nolasīt par latviešu nacionālo filozofiju. Man bruka virsū no Zinātņu akadēmijas visādi profesori un tamlīdzīgi – kā gan latviešiem varot būt nacionāla filozofija, ja latvieši kā tauta ir tikai 300 gadu veci. Tik gudri viņi bija, ka zināja, pirmoreiz šis vārds bija parādījies kaut kādā tur avīzē, kas kādā 1700. vai n-tajā gadā izdota, neatceros vairs. Bija tāda pievakare, un mans jautājums bija tāds – tas gaisa spīdeklis, par Mēnesi viņu sauc, vai tas sāka eksistēt tad, kad par to sāka rakstīt avīzēs? Nu jā, bet neesot bijusi latviešu tauta, bet gan dažādas ciltis – kurši, zemgaļi, jatviņi. Bet kas gan bija tā par tautu, kas latviešu valodā sacerēja latviešu tautasdziesmas? Viņi saka – muļķības, tādu dziesmu, kas būtu sacerētas pirms 4000 gadiem, nav. Emīla Dārziņa dēls Volfgangs Dārziņš min piemērus: “Brīnumdaiļa puķe auga/ mana kapa dibenā.” Kā tas iespējams? “Veļu māte priecājās/ kapa malu dancodama.” Kāpēc viņa bija tik dulna, ka dancoja pa kapa malu, nevis pa kapa virsu, kur kā pa galdu var dancot? Arheologi ir atraduši, ka no kāda 300. līdz 700. gadam, šajā zemē ir bijis kaut kāds tumšs laikmets. Pirms tam te bijusi cita kultūra. Bet tad bija noticis kas savāds – es to izskaidroju ar to, ka bija iebrukuši lībieši. Ir teicamās un dziedamās tautasdziesmas, un, kā uzskata valodnieki, dziedamās ir smalkāk izstrādātas un jaunākas, bet teicamās – senākas un galvenokārt domātas rituālu atbalstīšanai. Šitie paši arheologi bija pētījuši apbedīšanas tradīcijas, un pirms šī tumšā laikmeta bija bijušas pavisam citas apbedīšanas tradīcijas, kas atspoguļojas ne vienā tautasdziesmā vien. Dzimtai bija kapu kalniņš, mirušo noguldīja zemē un pārklāja ar velēnām. Īpašu bedri neraka. Un apkārt kapu kalniņam bija akmens krāvums, lai dzīvnieki netiktu klāt. Nu, un ja es eju gar to akmeņu krāvumu, es iedomājos – gribētu šajā vietā gulēt, bet tur aug skaista puķe. Bet Volfgangs Dārziņš piemin vēl vienu dziesmiņu: “Ko tu nāci neražens/ Raženo pulciņā/ Ne tev kauli salauzīti/ Ne tev dzīslas izstaipītas.” Kaut kāds tāds apbedīšanas rituāls, ko mēs vairs sen nezinām! Kaut kur mežoņu tautās vēl ir tradīcija, ka cilvēkam no šīs saules ir jāaiziet tādā stāvoklī, kādā viņš ir nācis – čokurā, sēdus stāvoklī. Kad viņu raka vai apbedīja, viņam lauza kaulus pēcnāves stinguma stāvoklī, lai viņu dabūtu tādā pozā. Kad tas ir bijis? Cik tūkstošus gadu atpakaļ? Bet tautasdziesmas ir saglabājušās. Esmu dzirdējis, kaut ko par to, ka pie Dobeles esot bijis kas līdzīgs, un tam es stipri ticu, jo mūs jau šmauc. Tāpat kā ar ledus laikmetu.

RL: Kā tad par to mūs šmauc?

Tomariņš: Brastiņš rakstīja – “ieradušies šajā zemē pirms 10 000 gadu”, un tāpēc viņš gadu skaitļiem priekšā lika tos desmit tūkstošus. Jautājums ir par to, vai par ledus laikmetu nav krāpšana. Vai tas ir bijis un kur? Latvijā? Latvijas teritorija ir liela. Vai tas ir bijis visā teritorijā? Par to klusē vēsturnieki, un ģeogrāfi arī. Tagad taisa ažiotāžu par Pokaiņu mežu.

RL: Vai jūs esat tur bijis?

Tomariņš: Pa gabalu. Cik nu esmu aprunājies ar tiem, tas ļoti atgādina ledāja gala morēnu. Tātad ledājs līdz turienei ir aizgājis, tālāk nav gājis, un akmeņi tur tādi palikuši. Bet tālāk uz dienvidiem, tur ledāja vispār nav bijis.

RL: Jā, bet Pokaiņi ir gandrīz pie pašas Lietuvas robežas, uz dienvidiem jau ir tagadējā Lietuva.

Tomariņš: Bet jautājums jau ir par to, kur tas ledāja gals ir bijis.

RL: Jūs teicāt, ka jūs vairs nelaiž Rīgas Latviešu biedrības namā. Kāpēc?

Tomariņš: Tas ir sens stāsts. Bija mums tāds koklētāju ansamblis. Tolaik tā vadītājs bija komponists Valentīns Bērzkalns, bet, kad ienāca “atbrīvotāji”, pret koklēm padomju vara izturējās diezgan piesardzīgi. Tomēr pilnībā neaizliedza, un tā tas Poligrāfiķu centrālā kluba koklētāju ansamblītis pastāvēja. Padomju laikā ļāva mums uzspēlēt gan radiofonā, gan televīzijā. Vajadzēja tikai kādu vienu mūsu brālīgo tautu dziesmiņu ielikt – leišu vai gruzīnu, to nu vajadzēja. Bet neprasīja kropļot. Padomju laikā bija tāds lozungs – Kas ir komunisms? Nacionāls pēc formas, sociāls pēc satura. Ar to, ka “nacionāls pēc formas”, mums pilnībā pietika. Bet tagad jau nacionālisms skaitās noziegums, tagad apķērās. Baigajā gadā komunisti iztīrīja no Latvijas cik – 70 000 cilvēku? Viena pati Vaira Vīķe–Freiberga dabūja trīsreiz vairāk no Latvijas prom uz Īriju un citur. Dievs zina, cik būs to, kas atgriezīsies. No Sibīrijas jau atgriezās. Taču sākumā, kad visi spēlēja atmodu, mēs arī Latviešu biedrībā devām koncertus un tie bija diezgan kupli apmeklēti. Radiofonā arī vairs nepieļāva “Sidrabenes” koklētāju uzstāšanos, jo uzradās “Skandenieki”, kas tautasdziesmas ķērca un gaudoja. Savā laikā skatījāmies televizoru kopā ar tādu vecāku māmuļu, viņa izslēdza televizoru un teica: “Manā laikā gan tā nevēkšķēja.” Vienkārši pretīgi un riebīgi! Tā esot pareizā un autentiskā folklora. Kas ir autentiskuma kritērijs? Vai vecos laikos jaunas meitenes mēģināja atdarināt veca āža balsi, lai nodziedātu “Es meitiņa kā rozīte, kā sarkana zemenīte?” Tam ir tikai viens mērķis – izraisīt riebumu pret savu kultūru. Un ja vēl šur tur pa rajoniem ir kādi, kas dzied tīri, pie viņiem brauc jaunizceptie lietpratēji, kas māca, kā vajag. Pamēģini tik atsaukties uz Melngaili, Vītolu vai to pašu Bērzkalnu vai Salaku, un atbildēs, ka tie ir augsti mācīti, un tāpēc galīgi muļķi, kas no folkloras neko nesaprot.

RL: Vai jums nešķiet, ka cilvēki arvien vairāk kliedz?

Tomariņš: Iespējams, viņus uz to pieradina ar šito te roka un popa sistēmu. Ar ko sākās roks un pops? Ir diezgan populāri profesora Pavlova pētījumi ar suņiem. Viņš pierādīja, ka iedarbojoties uz suni ar ikdienas dzīvē neraksturīgiem kairinājumiem, var ieaudzināt sunī absurdus instinktus. Dod sunim tukšu šķīvi, viņam sāk tecēt siekala. Dod viņam desu – viņš neliekas ne zinis. Runā, ka Ļeņins, ieraudzījis Pavlova pētījumus, esot izsaucies – jūs esat izglābis revolūciju. Tas ir pamats visai šai smadzeņu skalošanas politikai ar monotono un palielināta trokšņa līmeņa skaņu iedarbību. Starp citu, viens Zentas Mauriņas radinieks, arī Latvijā dzimis, baigajā gadā aizbēga uz Vāciju, mira 2000. gadā, bet bija pie mums ciemā un šo to pastāstīja. Viņš bija uzdienējis par akustikas profesoru un pētīja dzirdes jautājumus tādiem cilvēkiem, kas darbojas trokšņainā vidē. Tie bija cilvēki, kas strādā trokšņainos cehos vai ir roka un popa muzikanti, turklāt visi – samērā jauni. Izrādījās, ka rodas dzirdes jutīguma zudums frekvencēm, kas augstākas par 2000 herciem. Jutīguma zudums var būt pat līdz 60 decibeliem. Ikdienā cilvēki to pat nemana, jo tās ir tādas frekvences, kuru ikdienas dzīvē ir maz. (Fonā dzirdams, ka ārā aiz loga dzied putns.) Man radās tāda doma, ka šajā apgabalā cilvēka auss ir visjutīgākā, un katru aparātu jau var sabojāt tajā apgabalā, kur tas ir visjutīgākais. Šis jutīgais apgabals sakrīt ar, kā lai saka, brīvas dabas klusuma troksni. Kādreiz saka – vēlos izbraukt pie dabas krūts ar makšķeri vai kā. Vai cilvēkam klusums ir vajadzīgs? Eksperimenti pierāda, ka nav. Absolūts klusums ir tikpat bīstams kā... Ahā, ne nu gluži absolūti klusumu, bet kaut ko līdzīgu es jums varu parādīt. (Tomariņš mani ieved īpaši izolētā skaņas eksperimentu telpā, kurā pat paša balss bez apkārtējās vides ierastās rezonanses šķiet smacējoša.) Pamēģiniet te vienu nakti nodzīvot, un jūs būsiet dumjš no rīta. Cilvēks kopš seniem laikiem ir audzis pie putniņu čivināšanas, vēja šalkoņas, bet ja to izslēdz ārā, vairs nav nekā, kas cilvēku spēj pie saprāta turēt.

RL: Jūs teicāt, ka ikvienu ierīci var sabojāt tajā apgabalā, kur tā ir visjutīgākā. Ja vien drīkst, gribēju uzdot pavisam personīgas dabas jautājumu – pamanīju, ka jums pašam ir grūtības ar dzirdi. Vai tas ir saistīts ar jūsu profesionālo darbību?

Tomariņš: Kad jūs būsit manos gados, tad jūs to sapratīsiet. (Atšķir grāmatu, rāda lejupslīdošu līkni.) Vecumā no 20 līdz 80 gadiem, pat ja tās ausis īpaši nedauza, pat ar ikdienas pilsētas trokšņiem jūs nonāksiet kaut kur te (rāda punktu līknes lejas galā). Man nekādu tādu trokšņu nav bijis. Vienīgi tad, kad reizēm ar studentiem jokus padzenu ar decibelu mērītāju, mēs uzņemam frekvenču līkni skaļrunim, paliek vēl pāri laiks, un ko tad vēl? Kurš var vairāk uzbļaut!? Interesanti, ka meitenes var vairāk uzbļaut nekā puikas.