Mēs no Golgātas

Lūk, tajos nesenajos laikos, kad pasaulē vēl nebija pieejami Youtube pakalpojumi, vismaz ne tādā formātā, kādā tos izmantojam tagad, Rīgas Doma laukumā atradās aparāts ar iemontētu kameru. Tajā aparātā katrs garāmgājējs varēja iemest piecdesmit santīmu monētu un ierunāt objektīvā savu neatkārtojamo personīgo vēstījumu (daudzi šo izgudrojumu kritizēja – teica, ka žanram neesot nākotnes un ka pēc desmit piecpadsmit gadiem aizdomīgi gadījuma rakstura amatieru video nevienu neinteresēšot). Par spīti populārajam jokam, ka metāla kastē patiesībā sēž operators Marģers Martinsons, automāta iefilmēto materiālu izvērtēja redakcija, un labākais no tā visa tika rādīts kanālā TV3 – ja pareizi atceros, diezgan agri no rīta.

Man, provinces puikam, tas viss bija pilnīgi svešs. Mēs ap to laiku izklaidējāmies, nēsājot bārkstainas ādas jakas, vācot kaltas ķīļveida naglas, vārtu eņģes un piekaramās atslēgas no pussabrukušām klētīm, kā arī lasot “Psihopāta piezīmes”.

Bet Doma laukuma video automāts tikmēr sniedza Latvijai vismaz divus izcilus fenomenus. Pirmais bija aizkustinošais un šarmantais duets, sludinātāji Ēriks un Daniels, par kuriem Juris Poškus vēlāk uzņēma filmu “Bet stunda nāk”. Otrs bija Pasaules Valdnieks. Proti, video automāts neradīja Pasaules Valdnieku, Rīgas iedzīvotājiem viņš bija pieejams arī pirms tam, taču šī tehniskā inovācija Pasaules Valdniekam ļoti patika, jo pavēra vēl nebijušas plašsaziņas iespējas. Atlika iemest spraugā metāla ripiņu, klik-klak, un viņa sakāmo sadzirdēja simtiem (tūkstošiem?) cilvēku. Beidzot arī tiem, kas nemaz nenojauta, kurš ir Pasaules Valdnieks, bija visas iespējas to noskaidrot – līdz tam tā bija bijusi tikai zinātkāro privilēģija. Tagad viņš pats to skaļā balsī vēstīja ne tikai garāmgājējiem Rīgas ielās, bet arī no televīzijas ekrāniem. Bet jaukākais bija tas, ka izslēgt iespēju, ka šim bravūrīgajam milzīgā auguma sirmbārdim patiešām pieder pasaule, nedrīkstēja – pierādīt pretējo juridiskā ceļā nebija iespējams, bet neviens cits viņa klātbūtnē uz šo statusu pretendēt neuzdrīkstējās. Tiesa, viens gadījums liek domāt, ka pasaules pārvaldīšana tikpat labi varētu būt arī kolektīvs darbs.

Lūk, kā tas notika: es braucu 14. trolejbusā (jakas iekškabatā kaltās naglas, portfelī eņģes un atslēgas) un lasīju “Psihopāta piezīmes”. Sēdēju pašā aizmugurē, jo vecajos Škoda trolejbusos tur bija visērtākās vietas. Tieši pretī sēdēja cienījama vecuma kundze krāsainā lakatā un meta manā virzienā neapmierinātus skatienus. Un tad kādā centra pieturā durvis ar nopūtu atvērās, un trolejbusā iekāpa Pasaules Valdnieks. Viņš bija tērpies pelēkā lina uzsvārcī, garie mati sasieti astē, rokā masīva koka nūja, kas galvenokārt, šķiet, bija domāta atsevišķu teikuma daļu uzsvēršanai, atsitot tās smailo galu pret grīdu līdz ar vārdu pirmajām zilbēm. Ārā, pieturā, viņam nupat bija jāpārtrauc spraiga saruna ar kādu cilvēku, kurš, šķiet, gaidīja nākamo transportu, bet trolejbusā Pasaules Valdnieks (viņu sauca arī par Balto tēvu, bet dažreiz par Dieviņu) iekāpa klusēdams. Viņš manīgi paskatījās pa kreisi un pa labi un ieslīdēja vienā no brīvajiem soliem. Ap vidukli Baltajam tēvam bija plata Lielvārdes josta, ap kaklu dažādi tautiski aksesuāri, kas viņu padarīja līdzīgu pasaku tēlam, bet dažās kompānijās pat atbrīvoja no pasaulīgā racionalitātes sloga. Izvērtējis situāciju, Baltais tēvs piemiedza man ar aci un pievērsa uzmanību kundzei, kura, kā teikts, sēdēja pretējā rindā.

– Jūs nu gan, madam, šodien labi izskatāties, – Pasaules Valdnieks uzsāka sarunu.

Kundze manāmi atplauka, vaigos tai iedegās jauneklīgs sārtums, bet tik vienkārši viņa Pasaules Valdniekam rokā nedevās. Viņa kaut ko izvairīgi atjokoja par gadu starpību. Valdnieks to nolasīja kā slēptu aicinājumu apsēsties blakus, un man šķita, ka viņš nekļūdās. Izveicīgi pārsēdies viņai tuvāk, Baltais tēvs draiskulīgi samiegtām acīm nopētīja kundzes profilu un paziņoja, ja vien viņa labākais draugs Voldemārs Irbīte vēl būtu šaisaulē, tad viņš tūdaļ pat pasūtītu māksliniekam apburošās dāmas portretu, ko ielikt rāmī. Dāma viltīgi pasmaidīja un teica, ka Irbīti jau nu gan viņa atceroties no savas bērnības, jau tad viņš bijis pavisam vecs vīrs, tā ka Pasaules Valdnieka hronoloģijā kaut kas esot sajucis.

– Bet es tak esmu mūžīgs! – Pasaules Valdnieks nodārdināja un uzsita ar nūju pa trolejbusa grīdu. Tā bija kļūda (ja pieņem, ka Pasaules Valdnieks vispār var kļūdīties), jo piesaistīja konduktores uzmanību. Viņa pienāca pie Pasaules Valdnieka un pieprasīja, lai viņš iegādājas biļeti. Pasaules Valdnieks lietišķi piecēlās kājās un atbildēja, ka tas nebūšot nepieciešams, jo viņam jau tāpat pieder visa pasaule, ieskaitot šo, četrpadsmito, kā arī visus pārējos Rīgas trolejbusus. Konduktore teica, ka viņu tas neuztraucot un ka viņai jādara savs darbs. Pasaules Valdnieks atzina, ka tas ir labi, jo Dievs latviešu tautai esot vēlējis smagi strādāt, bet, tā kā šis Dievs arī esot viņš pats, tad visai Rīgas satiksmei par pārdotajām biļetēm šā vai tā būšot jāatskaitās viņa priekšā. Teikto viņš akcentēja, sitot ar nūju pa grīdu. Iedomājos – ja Pasaules Valdnieks cita starpā ir arī Dievs, nevis tikai Dieva emisārs, kā to varēja noprast no dažām citām viņa runām, tad Ēriks un Daniels, paši to neapzinādamies, ir sludinājuši Pasaules Valdnieku. Izrādījās, ka Doma laukuma videoaparāts sevī ietvēra veselu teoloģisku sistēmu ar saviem praviešiem, domātājiem un apustuļiem.

Pasaules Valdnieka un Trolejbusa Uzraudzes konflikts tikmēr uzņēma nepatīkamus apgriezienus, un es nolēmu iejaukties, nopērkot viņam biļeti. Konduktore skatījās uz mani ar bezpalīdzīgu nosodījumu, jo nebija tiesīga to aizliegt, bet Valdnieka dāma – ar daudznozīmīgu smīnu. Arī Pasaules Valdnieks pārslēdza savu uzmanību uz mani. Viņš apsēdās man blakus un sāka stāstīt par savām ikdienas gaitām, pildot svēto misiju, kas bija ļoti sarežģīta, jo mainījās ik pēc dažām minūtēm. Protams, mēs bijām pazīstami. Es ne reizi vien biju ar viņu sarunājies uz ielas (vai – drīzāk viņš ar mani), bet viņš, kā noprotams, neatcerējās visus savus septiņus miljardus bērnu pēc sejas un izskata.

– Tāds, lūk, negantnieks es biju, – viņš mēdza smiedamies komentēt savu auglību.

Mēs visi bijām aitas viņa ganāmpulkā.

Bet tad mūsu sarunā notika īpatnējs pavērsiens. Viņš stāstīja, ka pavisam nesen, pirms pāris tūkstošiem gadu, esot nonācis briesmīgās domstarpībās ar žīdiem. Painteresējos, kāpēc tā, un viņš paskaidroja, ka žīdi, savas neziņas un alkatības dzīti, esot viņam nozaguši abas naglas, ar kurām viņš savulaik bijis piekalts krustā.

– Lūk, – viņš teica, – vienu naglu es kaut kā dabūju atpakaļ, bet otru viņi, maitas, tur pie sevis un neparko negrib atdot.

Valdnieks izņēma no uzsvārča kabatas sarūsējušu celtniecības naglu un parādīja gan man, gan dāmai, kura uzmanīgi klausījās mūsu sarunā, gan konduktorei. Tad es izņēmu no iekškabatas ne mazāk sarūsējušu, taču daudz vecāku naglu.

– Nē, nē, – es sacīju, – otra nagla ir pie manis, – un atdevu to Pasaules Valdniekam.

Viņš paskatījās uz mani ar milzīgām acīm, katrā rokā pa naglai, nedaudz padomāja un apjautājās:

– Tu arī esi mesija?

Es piekritu, jo nevēlējos palikt zagļa lomā, un tikt akcentētam ar nūju man arī negribējās. Sajūsmināts viņš sāka mani iztaujāt par to, kur un kā notikusi krustā sišana. Teicu, ka Golgātā. Kāda sagadīšanās, viņam arī, un turklāt ar tieši to pašu naglu.

Tā arī atvadījāmies. Es izkāpu savā pieturā, viņš turpināja flirtēt ar dāmu krāsainajā lakatā. Tā arī bija pēdējā reize, kad viņu satiku. Tomēr, ja vien viņa plānos un mācībā kaut kas nav mainījies, šobrīd viņam būtu jānodarbojas ar jaunas civilizācijas celšanu kaut kur aiz Saules. Mēs arī tur būsim, ja kas. Visi septiņi miljardi.