Miglā

Pētot informācijas avotus un kanālus topošajai dokumentālajai filmai par Krievijas propagandu, interneta plašumos uzdūros vietnei “Informācijas aģentūra” (infoagentura.wordpress.com). Tā bija latviešu valodā un solīja ziņas, analītiskus rakstus un tulkojumus. Aģentūras adrese un tās darbinieku vārdi nekur nebija atrodami. Vietnes saturu veidoja raksti (daudz un gari), lielākoties tulkoti no krievu valodas, jo, pēc veidotāju vārdiem, krievu “analītiķu” raksti esot kvalitatīvāki. Pirmie raksti bija parādījušies 2011. gada novembrī, bet skaitītājs rādīja 430 apmeklējumus.

Redakcijas “filozofiski politiskajos ieskatos”, kas izteikti 30 tēzēs, ierastajam sociāli konservatīvajam kokteilim (ģimene kā sabiedrības pamatšūna, antiglobālisms, karojošs antiamerikānisms, geji valda pār pasauli, utt.) sekoja arī tādi punkti kā “antikrieviskuma un antipadomisma kā latviešu degradācijas galvenā cēloņa apkarošana”, “padomju Latvijas reālistiski pozitīva uztvere” un “neoprostaļinisms un melu par Staļinu un staļinlaikiem kliedēšana”.

Sāku lasīt jaunāko. Uzzināju, ka BRICS valstis (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika) izveidojušas banku, kas “teorētiski var apdraudēt ASV vispasaules hegemoniju”. Krievijā aizdedzies lielveikals, un varas iestādes, atšķirībā no Latvijas iestādēm Zolitūdes gadījumā, strādājušas lieliski. Tas parādot, kāpēc “visu pasugu nelieši” neieredz Krieviju, jo tur lietas notiek ātri un pareizi.

Taču visvairāk iekrita acīs raksts, ko bija sacerējis kāds Donbasa ukrainis “ar trim augstākajām izglītībām”; tas bija tulkots un pārpublicēts no “Jaunkrievijas informācijas aģentūras” portāla novorus.info. Raksta autors gaužas par to, ka kaunoties būt ukrainis, jo Ukraina esot valsts, kas nespēj sevi aizsargāt, kas nodevusi Krimas ukraiņus, pasaules līmeņa sasniegumu sportā tai neesot, medicīna spējot ārstēt tikai caureju, grēmas, plakano pēdu un vēl dažas slimības, bet “himna – drausmīga”. Ukraina esot “Ķīnas preču noieta piedeva, ES resursu (lauksaimniecības) piedeva, ASV politikas piedeva, Krievijas teritoriālā piedeva” un vispār – “pseidovalstele” bez pagātnes un bez nākotnes perspektīvām.

Man ļoti sagribējās uzzināt, kas šo vietni veido. Diezgan ātri nonācu pie cilvēka, vārdā Ivars Prūsis. Tas bija vīrietis vecumā starp 30 un 40 gadiem, beidzis Latvijas Universitāti, vadības zinātņu bakalaurs, 16 gadus nostrādājis sabiedrībā Lattelecom.

Internets bija pilns ar norādēm. Jūtūbā atradu video, kurā viņš Latvijas Ekonomistu asociācijas gadskārtējā konferencē ekonomikas doktoriem un citiem interesentiem klāsta savu redzējumu par sociālismu kā vienīgo cilvēces glābiņu pretstatā kapitālismam, kurš sakņojas “nepatikā un naidā pret cilvēku".[1. Ivara Prūša prezentācija “Sociālisms – cilvēces nākotnes perspektīva” atrodama Latvijas Ekonomistu asociācijas vietnē leaekonomisti.lv.] Par Prūša interešu specifisko ievirzi liecināja arī viņa tulkoto grāmatu saraksts: Suņdzi “Kara māksla” un gāztā Lībijas diktatora Muammara Kadāfi “Zaļā grāmata”.

Prūsis izrādījās ražīgs rakstītājs, kurš savus sacerējumus publicē visur, kur vien tos ņem pretī: pietiek.com, Neatkarīgajā, Ventspils reģionālajā avīzē, bet visvairāk – IMHOclub. Šī pēdējā ir Jurija Aleksejeva, bijušā Bizness & Baltija redaktora un Rīgas domes deputāta (PCTVL), kūrēta vietne, kur vienkopus var iepazīties ar radikālāk noskaņoto Latvijas krievu domām. “Kāpēc man pēkšņi būtu jādodas liet asinis par šo valsti, ja tā mani pat neuzskata par savējo? Lai tagad aizstāvas pati. Ja Latvijā ieradīsies “pieklājīgie zaļie cilvēciņi”, es sapirkšu labi daudz popkorna un notiekošo vērošu pa logu. Iespējams, pat palīdzēšu šiem “cilvēciņiem”, ja vienosimies. Mani šeit 25 gadus saukā par “okupantu”, kāpēc tad es nevarētu attaisnot šo cienījamo vārdu?” šajā vietnē rakstīja Aleksejevs pēc Krimas aneksijas.

Mana saruna ar Ivaru Prūsi beidzās, īsti pat nesākusies. Pirmkārt, es pārstāvot ASV Valsts departamenta apmaksātu organizāciju (Re:Baltica dibināšanas grants 2011. gadā nāca no amerikāņiem). Otrkārt, Latvijas žurnālisti “vairumā ir negodprātīgi, tendenciozi, maziski, aprobežoti un maldina cilvēkus”, Prūsis paskaidroja e-pasta atbildē uz manis sūtīto vēstuli.

Es nezinu, vai Prūsis ir viens no Kremļa apmaksātajiem ideoloģiskajiem algotņiem; tikpat labi varu pieļaut domu, ka viņš runā un raksta aiz svētas pārliecības un tīras sirds. Es arī nezinu, kad un kāpēc viņa uzskati izveidojās tādi, kādi tie ir. Šajā rakstā viņu pieminu vien tādēļ, ka viņa interneta vietne uzrāda gandrīz visu, ko gadu garā izpētē, strādājot pie topošās filmas, esmu sapratusi par Putina Krievijas propagandu.

Atšķirībā no padomju laika propagandas, kas pamatā balstījās uz sociālisma un komunisma idejām, Putina propaganda orientējas uz visdažādāko, nereti pat galēji pretēju uzskatu adeptiem. Tā piedāvā pasaules redzējumu, kas ir vienlīdz pieņemams un tuvs kā Grieķijas galēji kreisajai Syriza, kuras ārlietu ministrs apmainās e-pasta vēstulēm ar Novorosija ideologu Aleksandru Duginu, tā Francijas galēji labējai “Nacionālajai frontei”, kura savai vēlēšanu kampaņai aizņemas naudu no bankas, kas saistīta ar Krievijas specdienestiem.

Pretēji izplatītajam uzskatam, ka “propaganda – tas ir televizors”, tā ir daudz niansētāka. Jā, televīzija ir informācijas kara kodolierocis, un Krievijas gadījumā tā ir profesionāli veidota, ievelkoša, interesanta: ziņas kā Holivudas filma, ar tādu pašu uzbrūkošas ticamības pakāpi. Bet ir arī desmitiem citu, paralēlu kanālu: grāmatas, filmas, sociālie tīkli, sponsorētas pseidonevalstiskas organizācijas, politiķi, viltus institūti, Maskavas nami Rietumu galvaspilsētās. Tie visi ir Krievijas propagandas kara cīnītāji ar līdzīgiem uzdevumiem.

Kādi ir šie uzdevumi? Ģenerēt versijas, citu par citu neticamāku (Malaysia Airlines lidmašīnu notrieca kļūdas pēc – uzbrukuma īstais mērķis bija Putina lidmašīna; tā bija nevis MH17 reisa lidmašīna, bet cita – tā, kas tika uzskatīta par pazudušu, pilna ar līķiem, un to notrieca ukraiņu iznīcinātāji gaisā). Pavairot vēstījumus pēc iespējas dažādos formātos: ja ukraiņi jāpataisa par fašistiem, tad tas jādara grāmatās, filmās, televīzijā, starptautiskās organizācijās, visur reizē. Trollēt internetu gan Krievijā, gan ārzemēs, pārplūdinot forumus ar uzbrūkošiem komentāriem un izmantojot pareizos atslēgas vārdus, lai ziņa parādītos meklētājos arī tad, kad pats notikums jau sen beidzies.

Šī kara mērķis ir pārklāt informācijas telpu ar miglu, kurā grūti orientēties. Izrādās, ka tas nav nemaz tik sarežģīti, ja vien prot pareizi izmantot rietumnieku vājās vietas: pārliecību par to, ka, ja viens saka A un otrs B, tad patiesība ir kaut kur pa vidu, kā arī viņu uzticēšanos likumam. Taču Putina neredzamā armija karo bez likumiem.

Putina propagandas mašīnai nav konkrētas dzimšanas dienas – tāpat kā, visticamāk, nav viena “ļaunā ģēnija”, kurš būtu izplānojis visus tās elementus. Drīzāk viena veiksmīga darbība dzemdināja nākamo, iedvesmojoties no jau izstrādātām PSRS specdienestu metodēm un prasmīgi izmantojot tehnoloģiju attīstību.

“Gruzijas karš, protams, pārējai pasaulei bija lūzuma punkts, jo pirmo reizi kopš PSRS sabrukšanas Krievija izmantoja armiju karam aiz savām robežām. Bet es neteiktu, ka tas bija sākums. Sākums ir brīdis, kad Putins nāca pie varas,” pagājušajā vasarā, sēžot atjaunotas baltvācu muižas parkā apmēram stundas braucienā no Tallinas, man teica Ēriks Nīless Kross. 2007. gadā viņš ieradās Gruzijā, lai palīdzētu tās valdībai sagatavot ceļu uz iestāšanos NATO, bet negaidīti tika ierauts informācijas karā un kļuva par prezidenta Mihaila Saakašvili padomnieku stratēģiskās komunikācijas jomā. “Pirmais nopietnais Putina parakstītais dokuments bija Krievijas Federācijas jaunā aizsardzības koncepcija, kuru var lasīt kā darbības plānu. Lielākā daļa no tā, ko mēs redzam Ukrainā, ir tur uzrakstīta. Krievijai jākļūst par globālu spēlētāju. Krievija neatzīst vienpolāru pasauli, kurā dominē ASV; tā vēlas pasauli ar daudziem varas centriem, no kuriem viens ir pati Krievija. Tai ir dabisko interešu sfēras: bijusī PSRS, Tuvie Austrumi, Dienvidaustrumāzija. Ja nemaldos, pat retorika par impēriju tur jau bija, tāpat arī skaidras norādes, ka Krievija nepieņems NATO un citu naidīgu veidojumu pamācības, kā tai uzvesties savā interešu sfērā.”

Kross, kura uzdevumus Gruzijā varētu ironiski aprakstīt kā Saakašvili iedabūšanu tik daudzos ārzemju TV kanālos, cik iespējams un cik bieži iespējams, varētu būt personāžs kādā no viņa tēva, igauņu rakstnieka Jāna Krosa, grāmatām. Bijis gan diplomāts, gan Igaunijas izlūkdienesta direktors, 2003. gadā Kross kļuva par Irākas jaunās pagaidu valdības konsultantu aizsardzības un izlūkošanas jautājumos. 2013. gadā, pāris dienu pirms pašvaldību vēlēšanām, kurās Kross Tallinā konkurēja ar promaskavisko Edgaru Savisāru, Interpols pēc Krievijas pieprasījuma izdeva viņa aresta orderi. Maskava apgalvoja, ka Kross organizējis kuģa Arctic Sea nolaupīšanu Baltijas jūrā (Igaunija orderi noprotestēja). Kross bija komisijā, kas nolēma pārvietot PSRS uzvaru Lielajā Tēvijas karā simbolizējušo Bronzas Aļošu no Tallinas centra uz kapiem. Tas 2007. gadā izsauca ne tikai lielākos prokrieviskos grautiņus Igaunijā kopš neatkarības atjaunošanas, bet arī masveida kiberuzbrukumu valsts funkcionēšanai svarīgiem resursiem, ko Igaunijā uzskata par Maskavas organizētu. Kross Krievijā ir persona non grata.