Mycket bra

Atšķirībā no daudziem citiem gadiem, kad paziņojums par Nobela prēmijas literatūrā piešķiršanu lielai daļai lasītāju liek steigšus ķerties pie enciklopēdijām vai gūgles, jo laureāta daiļrade bijusi pilnīgi nezināma teritorija un pat vārds dzirdēts tikai pa ausu galam, šoruden vairums atviegloti nopūtās: nu tad bei­dzot! To, ka zviedru dzejnieks Tomass Transtremers pelnījis šo augstāko apbalvojumu rakstniecībā, savulaik bija uzskatījuši arī citi Nobela prēmijas laureāti, kuriem tiesības ieteikt Zviedrijas Akadēmijai savus kandidātus – Josifs Brodskis, Česlavs Milošs, Vislava Šimborska, Šeimuss Hīnijs. Skotu dzejnieks Robins Fultons, iespējams, labākais Transtremera tulkotājs angļu valodā, laikrakstam Guardian saka: “Savā ziņā šī uzvara nebija negaidīta – tā ir balva par visa mūža darbu. Viņš jau ir ārkārtīgi slavens – tik slavens, cik dzejnieks vispār var būt. Daži rakstnieki kļūst slaveni pēc Nobela prēmijas iegūšanas, viņš bija slavens jau pirms tam.” No dzejniekiem, šķiet, varbūt vienīgi Pablo Neruda bija tik plaši pazīstams un tulkots savas dzīves laikā. Te gan jāpiebilst, ka, izņemot prasmi rīkoties ar valodu un dziļi izjust jūru, tā arī vienīgā līdzība starp abiem dzejniekiem: Neruda bija politiski angažēts un ticēja vispasaules komunismam, bet Transtremers no politikas allaž norobežojies, toties pretēji daudziem saviem laikabiedriem pret marksisma idejām un sevišķi to totalitāro īstenošanu dzīvē – arī Baltijas jūras austrumu piekrastē – izjutis riebumu; Neruda bija daudzrakstītājs, kurpretim Transtremera 10 krājumi, apkopoti vienā sējumā, būtu itin viegli iebāžami kabatā. Neruda dzejā bija kaislībās kvēlojoša uguns, bet Transtremers – rāms un līdzens ledus. Kaut arī viņa dzeja tulkota piecdesmit valodās (arī latviski šoruden apgādā Mansards Jura Kronberga un Guntara Godiņa atdzejojumā iznāca visu līdz šim publicēto Transtremera dzejoļu krājums “Dzeja”), zviedriski tā, protams, skan labāk, skaidrāk, muzikālāk. Viņa valoda kopš pirmā, klasiskās latīņu dzejas ietekmētā krājuma “17 dzejoļi”, ko vēl varētu dēvēt par barokāli romantisku, attīstījusies lakonisma virzienā, taču tēli – negaidīti, pārsteidzoši spēcīgi, iztēli atraisoši, reizēm pat šokējoši. Viņš pats saka, ka labi dzejoļi ir “aktīvas meditācijas, kas tiecas mūs pamodināt, nevis iemidzināt”. Taču vienlaikus viņš raksturo savus dzejoļus kā “tikšanās vietas. [..] Tas, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet konfrontācija, izrādās sakarība.” Tā, piemēram, dzejolī “Pāreja” mūžsenā Zviedrijas zeme savienojas ar Stokholmas ielu: “Mani aplenc viss ielas spēks,/ kas neko neatceras un neko negrib./ Zemē dziļi zem satiksmes nedzimis/ mežs gaida jau tūkstoš gadu.” Kritiķi Transtremera redzesleņķi mēdz salīdzināt ar ērgļa skatienu: tas mierīgi un it kā bezkaislīgi planē pāri pasaulei, lai tad ieurbtos kādā atsevišķā detaļā. Tomēr šķiet, ka precīzāk būtu sacīt, ka Transtremers pasauli vēro it kā no piekarināma tilta, zem kura “mutuļo ūdeņi./ Te nāk baļķi. Daži stūrē/ taisni uz priekšu kā torpēdas. Citi pagriežas/ šķērsām, griežas kūtri un bezpalīdzīgi riņķo,/ un daži uzošņā upes krastus,/ iestūrē starp akmeņiem un drazu, tie iesprūst/ un paceļas uz augšu kā saliktas rokas,/ dārdoņā nekustīgas…”, bet domas un idejas nav ietilpināmas ērtās kategorijās – “kreisas”, “labējas”, “pareizas”, “nepareizas”. Mākslā un dzejā, viņaprāt, nepieciešams tas, kas nav racionāls, politkorekts, ar prātu izanalizējams. Kā izteicies amerikāņu dzejnieks Roberts Blajs (Bly), arī viens no Transtremera atdzejotājiem un draugiem, viņš parāda, ka ikvienā dzejolī jāatvēl vieta “privātajam, dīvainajam, reliģiskajam, neizskaidrojamajam, cilvēciskajām detaļām, kuras nepakļaujas kolektīvai klasifikācijai”.

Rīgā Tomass Transtremers ieradās par spīti Nobela prēmijai un par spīti insultam, kura rezultātā jau divus gadu desmitus viņš nespēj lietot labo roku, pārvietojas invalīda ratiņos un ar grūtībām spēj izrunāt tikai dažas frāzes (tomēr arī pēc insulta tapuši vairāki, tiesa, plāni, dzejoļu krājumi, kā arī autobiogrāfisko skiču krājums “Atmiņas mani redz”). Svētdien, 30. oktobrī, mēs pieci bijām kopā viesnīcas Rīdzene standartnumurā: Transtremers sēdēja pie galdiņa, uz kura jau otro dienu “dzesējās” acīmredzot viesnīcas uzsauktā Rīgas šampanieša pudele, viņa nekustīgā labā roka ar savil­kto plaukstu bija piespiesta ķermenim un atgādināja garkakla putna galvu; Transtremeram pretī uz neklātās gultas sēdēja viņa sieva Monika (viņi satikās, kad septiņpadsmitgadīgā Monika Blada (Bladh) vēl bija ģimnāziste, bet Tomass strādāja par psihologu, un apprecējās gadu vēlāk – 1958. gadā), un vēl tur bijām mēs – Juris Kronbergs, kurš manus latviski uzdotos jautājumus tulkoja zviedriski (atbildes sapratu pati), fotogrāfs Andris Kozlovskis un es. Kaut gan dzejnieka vietā uz jautājumiem atbildēja viņa kundze, tas tomēr notika ar viņa ļoti aktīvu, ieinteresētu līdzdalību. Un, ja jūs spētu pateikt “mycket bra” (ļoti labi) tik niansēti un daudzveidīgi kā Transtremers, arī jūs varbūt varētu kandidēt uz Nobela prēmiju.

I. L.

Monika Transtremere: Tomass patiesībā pārskatīja jūsu jautājumus Stokholmā. Žurnālistu jautājumi jau mēdz būt arī pavisam banāli, bet šoreiz viņš pie dažiem kļuva tāds domīgs – nav tik vienkārši. Nu, redzēsim, kā mums ies.

Rīgas Laiks: Kāds jums ir bijis šis Latvijas brauciens? Ko tas jums nozīmē?

Monika: Tas ir svarīgs brauciens...

Tomass Transtremers: Tas... ir... ļoti... labi.

Monika: Tu jau, Tomas, par to zināji vairākus mēnešus iepriekš.

Tomass: Nē, nē...

Monika: Jā gan, tu jau zināji, ka esi uzaicināts, bet tas, ko tu gribēji teikt, ir, ka, lai gan nekur negribi vairs braukt, šo braucienu uz Rīgu tu negribēji palaist garām. Tu gribēji braukt.

RL: Bet kāpēc tomēr tieši Rīga? Kāpēc tā ir tik svarīga?

Tomass: Tā ir ļoti... laba.

Monika: Nu, tev Rīga kaut ko nozīmē jau kopš 70. gadiem, vai ne? Tajā laikā Zviedrijā, tāpat kā citur Rietumos, dominēja kreisi noskaņotie intelektuāļi, kuri šejieni bija norakstījuši, taču Tomass – protams, ne tikai viņš – saprata, ka tas, kas te noticis, ir milzu traģēdija. Un tad tu, Tomas, biji Rīgā un satiki Vizmu [Belševicu] un Zigurdu [Elsbergu], un arī Knutu Skujenieku. Un izrādījās, ka viņu situācija tiešām ir tāda, kādu Tomass bija to iedomājies.

RL: Vai bez Vizmas Belševicas jums ir vēl kāds tuvs latviešu dzejnieks?

Monika: Jā, protams – Skujenieks...

Tomass: Jā.

Monika: Latvijā Tomasa paaudzē ir daudz spēcīgu dzejnieku, dažus no viņiem mēs esam arī satikuši.

RL: Imantu Ziedoni, piemēram? Viņš ir bijis Zviedrijā.

Tomass: Es nezinu (smejas).

Monika: Zini, zini – mēs viņu satikām kaut kad astoņdesmitajos gados. Tomass vienmēr bijis priecīgs satikt latviešu dzejniekus, tās vienmēr bijušas nozīmīgas tikšanās – ļoti – arī ar jaunākiem dzejniekiem. Viņam ir interesants viņu dzejiskās domāšanas veids.

RL: Kāda dzejas tradīcija jums ir vistuvākā? Var pieņemt, ka tas ir modernisms – vienmēr tiek piesaukta Eliota un citu 20. gadsimta pirmās puses modernistu ietekme. Tomēr varbūt ir kādas dzejas grāmatas, ko jūs bieži pārlasāt un tām nemaz nav sakara ar modernismu.

Monika: Hm... Tomas?

Tomass: Ļoti labi ir... (kustina kreiso roku, kā spēlējot klavieres).

Monika: (Smejas.) Man liekas, Tomas, ka pēdējos gados tu diez ko daudz vairs nelasi. Es lasu tev priekšā, un tu klausies ierakstus, bet tas jau nav tas pats kā lasīt pašam. Tomass aizvien vairāk aizraujas ar mūziku. Protams, jaunībā tev patika daudzas un dažādas dzejas tradīcijas. Katrā ziņā nevar nepieminēt zviedru dzejniekus – Hariju Martinsonu, kas tev bija ļoti nozīmīgs, tad varbūt arī Gunnars Ekelēvs.

Tomass: Ļoti labi... tie.

Monika: Jā, Martinsons varbūt tas tuvākais.

Tomass: Jā.

RL: Ir lasīts, ka jums bijusi nozīmīga arī zviedriski iznākusī antoloģija “Deviņpadsmit moderni franču dzejnieki”.

Tomass: Nu, jā (smejas).

Monika: Šķiet, Tomass gan uzskatīja, ka tie nav pasaulē labākie franču dzejas tulkojumi, bet tam nebija nekādas nozīmes. To varēja lasīt vienkārši kā īpatnēju zviedru dzeju. Tāpat kā Horācijs – zviedriski un latīniski tie ir divi dažādi dzejnieki, tomēr kaut kas no oriģināla aizķeras otrā valodā.

RL: Runājot par tulkojumiem, jūs esat teicis, ka jūsu zviedru valodu ir ietekmējuši daudzie jūsu dzejas tulkojumi citās valodās. Ka jūs rakstāt savādāk tieši tāpēc, ka tiekat tik daudz atdzejots. Kā īsti tas jāsaprot? Kādā veidā jūsu valoda mainījās?

Monika: Vai nav tā, Tomas, ka to saka citi? Sevišķi angliski rakstošie? Katrā ziņā tas, ko tulkotājs ienes jaunu, nevar palikt bez ietekmes, bet parasti tā ir bagātinoša ietekme.

Tomass: Ļoti labs ir...

Monika: Vai tu domā, piemēram, Robertu Blaju?

Tomass: Jā!

Monika: Roberts Blajs un Tomass patiešām ir bijuši dzejiskā ziņā ļoti tuvi viens otram – viņi bieži sarakstījās 60., 70., 80. gados un neapšaubāmi ietekmējās viens no otra. Viņiem arī iznāca kopīgs krājums. Kaut gan...

Tomass: Jā... bet... (smejas).

Monika: Viņi bija ļoti atšķirīgi pēc rakstura – Blajs tāds straujāks un reizē dzelžaināks. Taču viņiem bija izveidojusies savstarpēja valoda, kurā viņi sapratās.

RL: Pēdējo gadu dzejoļos jūsu valoda ir kļuvusi askētiskāka, lakoniskāka – vai tā ir apzināta izvēle, vai tas kaut kādā mērā saistīts ar runātās valodas zaudēšanu?

Monika: Nu, kā tad ir, Tomas? Jā, nu, protams, ka runas spēju zaudēšana ir svarīgs faktors, bet vai nav tā, ka tas ir virziens, kurā tu esi gājis apzināti jau labu laiku? Uz tādu aizvien lielāku domas koncentrāciju?

Tomass: Jā... jā.

RL: Vai jums ir iebildumi, ka jūs dēvē par metafizisku dzejnieku?

Tomass: Nē.

Monika: (Smejas.) Tu jau nevari atbildēt par to, ko par tevi runā, vai ne?

Tomass: Nē.

Monika: Tu domā, ka lasītājam ir tiesības un brīvība domāt, ko grib. Bet diez vai tu esi izdomājis kādu rubriku pats sev.

Tomass: Nē.

RL: Ciklā par Baltiju ir pieminēta afāzija – valodas zaudēšana. Vai tajā laikā, kad jūs to rakstījāt, jums šķita, ka tas ir šausmīgākais, kas ar dzejnieku var notikt?

Tomass: (Piekrītoši māj ar galvu.)

RL: Tomēr vai, zaudējot valodu, tiek iegūts kas cits? Vai saasinās kādas citas maņas? Kas mainās pasaules uztverē?

Tomass: Jā. Ir ļoti labi... (kustina kreiso roku kā spēlējot klavieres).

Monika: Mūzika viņam ir ļoti ļoti svarīga, tajā viņš gandrīz spēj pārtulkot to, ko domā. Gandrīz.

RL: Vai mūzika, būdama bezpriekšmetiska, nozīmē lielāku brīvību atšķirībā no materiālās dzejas, kas tomēr vairāk velk pie zemes?

Monika: Nu, nez, vai dzejai tā var novilkt konkrētas robežas un vai var tik strikti nošķirt mūziku no dzejas. Un tev, Tomas, jau tas nekad nav īsti izdevies. Tu taču 60. gados vēl gribēji būt komponists vai pianists.

Tomass: Jā. Jā.

Monika: Tikai vēlāk tu pievērsies dzejai profesionāli un mūzikā paliki amatieris. Tā varbūt nemaz nebija tik viegla izvēle.

RL: Vai jūs tikai spēlējat mūziku vai arī to komponējat?

Tomass: Jā.

Monika: Katrā ziņā viņš ir apguvis komponēšanas pamatus, un ir klaviergabali, kas ir paša komponēti.

Tomass: Jā.

RL: Ļoti daudzos jūsu dzejoļos parādās jūra. Vai jūra jums ir tikai jūra – tā, kas mums visiem blakus, – vai arī tas ir kas dziļāks un jēdzieniski ietilpīgāks?

Monika: Tas ir jautājums, kam noteikti bija jānāk. Jērans Palme ir rakstījis, ka lielie dzejnieki raksta par okeānu, bet mazie – par jūru vai ezeru. Vai tev nav svarīgi tas, ka jūra ir komunikācija, ka svarīgi ir tas, ka tā savieno krastus? Ka tā mums, piemēram, veido kopīgu vēsturi? Taču Tomasam ir arī tāda neliela haika, kur “Jūra ir mūris”. Vai arī: “Pelnkrāsas klusums./ Zilais milzis iet garām./ Auksts vējš no jūras.” Tātad jūra parādās daudzos un dažādos veidos.

Tomass: Jā. Tā ir... ļoti... laba.

Monika: Un tavs vectēvs no mātes puses bija locis.

Tomass: Jā!

Monika: Un ar viņu tu iepazini šēras, to Zviedrijas “iekšējo” jūru, vai ne?

Tomass: Jā. Bet...

Monika: Tolaik tas bija diezgan bīstams darbs, vai ne?

Tomass: Jā.

Monika: Bez ūdens mēs nevaram iztikt. Katru vasaru dzīvojam mājā, no kuras redzams ūdens. Taču tā, protams, ir cita jūra, nevis jūra kā darba vieta.

Tomass: Bet tas bija...

Monika: Viņa vectēvs jau nebija nekāds burātājs, viņš strādāja ar airu laivu.

Tomass: Bet tur bija... ļoti labi... tas...

Monika: Vai tu domā viņa mazo loča piezīmju grāmatiņu?

Tomass: Jā!

Monika: Jā, tur ir atzīmētas visas šēras, visi sēkļi, viss, kas jāzina locim...

Tomass: Jā, tas ir ļoti ļoti labi.

Monika: Fantastiska grāmatiņa no 19. gadsimta 80. gadiem, Tomasam ļoti svarīga. Tais šērās jau viņam viss arī sākās.

RL: Vai jūs teiktu, ka jums bija laimīga bērnība, vai arī jūs atceraties, teiksim, kādu bērnības traumu, kas varētu būt ietekmējusi jūsu dzeju vēlāk?

Tomass: Jā... bet...

Monika: Nu, kā jau katram bērnam. Laikam bija tā, Tomas, ka tev bija tuvākas attiecības ar citiem radiniekiem, nevis māti – nu, katrā ziņā ar vectēvu, viņas tēvu. Un tu agri biji pieaudzis, un tā trauma bija, ka esi tomēr tikai bērns.

Tomass: (Smejas.) Jā.

Monika: Tu gribēji būt zinātnieks, tu ļoti aktīvi pārdzīvoji Otro pasaules karu – tu biji tāds minipieaugušais.

Tomass: Jā...

RL: Runājot par karu – vai tam, ka Zviedrija pēc kara izdeva baltiešu leģionārus Padomju Savienībai, bija kāda nozīme jūsu vēlākajai attieksmei pret Latviju, vai tas vienkārši bija noticis fakts bez tālejošām sekām?

Tomass: Es zinu...

Monika: Viņam tad bija... cik? Piecpadsmit gadu. Bet es domāju, ka ģimenē, kas visam ļoti sekoja līdzi, tas noteikti tika apspriests kā šausmīgs notikums. Kā Zviedrijas kauns. Neitralitātes politika, kas nemaz tik neitrāla nebija – slepeni notika viens, kamēr atklātībā tika teikts cits, cik morāli priekšzīmīgi mēs esam. Tāda bija neitralitātes cena.

RL: Autobiogrāfiskajos rakstos jūs pieminat, ka esat gribējis būt pētnieks – ceļotājs, dabzinātnieks. Un gluži tāpat kā Nabokovs tauriņus jūs kolekcionējāt kukaiņus. Kas ir tas, kas jūs saista kukaiņu pasaulē?

Monika: (Smejas.) Nujā, Tomasam pirmā interese nebija tauriņi, bet vaboles.

Tomass: Jā.

Monika: Jā, pēc instinktiem viņš tiešām bija zinātnieka tips, kam patika vākt, kategorizēt. Un bērnam jau viegli tikt pie vabolēm. Daļa no pašizglītošanās.

Tomass: Jā! Jā!

Monika: Un tā kolekcija bija diezgan iespaidīga.

Tomass: Nē...

Monika: Nu, kā nu ne? Bija! Tev taču pat palīdzēja Dabas muzejā – autoritātes tevi novērtēja.

Tomass: Jā, bet... z-z-z-z-z-z... (atdarina kukaiņu zumēšanu).

Monika: Kaut kā tie kukaiņu trokšņi bija viens, kas atraisīja viņa interesi par dzeju. Un dzejā ir daudz dabas.

Tomass: Bet... tas... bija... ļoti... labi.

Monika: Bet tu kaut kā pameti savu lielo aizraušanos.

Tomass: Jā.

Monika: Tu biji bērns, kas daudz strādāja pie savām interesēm – pētīji dabu, gribēji būt pētnieks un ģeogrāfs. Un tad tu to pameti. Kāpēc? Meitenes iejaucās? (Smejas.)

Tomass: (Smejas.) Nē... z-z-z-z...

Monika: Tu gribi teikt – mūzika?

Tomass: Jā! Bet...

Monika: Tā depresija, kas tev bija pusaudža gados?

Tomass: Jā...

RL: Kādā vecumā jūs vispār uzrakstījāt savu pirmo dzejoli?

Monika: Cik tev bija? Četrpadsmit laikam?

Tomass: Jā.

RL: Un par ko bija dzejolis?

Monika: Viņš jau tos pirmos meta laukā. Bet pats pirmais laikam bija publicēts skolas avīzē.

Tomass: Jā.

Monika: Ir jau daļa jaunības dzejoļu savākti kopotajos rakstos – un daži no tiem nekad nav bijuši publicēti.

RL: Jūsu dzejoļos vienmēr parādās gaisma, kas mainās līdzi gadalaikiem. Kura gadalaika gaismu jūs mīlat visvairāk?

Monika: Man šķiet, ka tev patīk tieši šīs maiņas, Tomas?

Tomass: Jā...

Monika: Varbūt tā varētu būt ziemeļu gaisma kā tāda. Tieši tāpēc, ka tik mainīga.

RL: Bieži parādās arī sapņi. Vai jums ir bijis kāds sapnis, kas no dzejoļa kaut kā iekļuvis arī dzīvē?

Tomass: Jā...

Monika: Bet tas jau ir viens un tas pats. Sapņi nāk kā dzejoļi, un otrādi. Tu vienmēr esi tulkojis savus sapņus dzejoļos.

Tomass: Es nezinu.

Monika: Nav pareizi? Nu, jā...

RL: Jūs esat kādreiz izteicies, ka, ja nu tā pa īstam iekļautos reliģijā, tad būtu kvēkers, vēl neesot sasniedzis to gandrīz svētā statusu, kas ļautu par tādu kļūt, taču gribētu līdz mūža galam pie tā strādāt. Ciktāl jūs esat šo mērķi sasniedzis?

Tomass: Jā, bet...

Monika: Par agru, par agru par to jautāt!

Tomass: Jā (smejas). Jā. 

Fragmenti no Tomasa Transtremera autobiogrāfisko skiču krājuma “Atmiņas mani redz” (Minnena ser mig. Albert Bonniers Förlag, 1993). Drīzumā apgāds Mansards plāno izdot šo krājumu Jura Kronberga un Guntara Godiņa latviskojumā.

Atmiņa

“Mana dzīve.” Domājot šos vārdus, redzu acu priekšā gaismas strēli. Ieskatoties tuvāk, tai ir komētas forma, galva un aste. Spožākais gals, galva, ir bērnība un pieaugšana. Kodols, visblīvākā daļa, ir pati agrīnākā bērnība, pirmais periods, kurā izveidojas paši svarīgākie mūsu dzīves parametri. Lūkoju atcerēties, lūkoju tur iekļūt. Taču ir grūti kustēties šais koncentrētajos reģionos, tas ir bīstami, ir tāda sajūta, ka nonākšu tuvu nāvei. Tālāk komēta izplēn – tā ir garākā daļa, aste. Tā kļūst plānāka un plānāka, taču arī platāka. Esmu jau tālu komētas astes galā, šo rakstot, man ir sešdesmit gadu.

Mūsu visagrākās pieredzes ir pa lielākai daļai nepieejamas. Atstāsti, atmiņas par atmiņām, rekonstrukcijas, kas balstās piepeši uzliesmojušās noskaņās.

Manas agrīnākās datējamās atmiņas ir sajūta. Lepnuma sajūta. Esmu tikko kļuvis trīs gadus vecs, un man saka, ka tas ir ļoti nozīmīgi, ka tagad esmu liels. Guļu gultā gaišā istabā, tad notraušos zemē uz grīdas, lielā pārliecībā, ka tiešām kļūstu pieaudzis. Man ir lelle, kurai esmu devis visskaistāko vārdu, kādu vien varēju iedomāties: Kārina Spinna. Es ar to neapejos mātišķi. Viņa ir vairāk biedrs vai mīļotā.

Mēs dzīvojam Stokholmā, Sēderas rajonā, Svēdenborggātanā 33 (tagad tā ir Grindgātana). Tēvs joprojām ir daļa no ģimenes, bet drīz vien to pametīs. Mūsu uzvedība ir diezgan “moderna” – jau no paša sākuma es vecākus uzrunāju uz “tu”. Manas mātes vecāki dzīvo netālu, turpat ap stūri Blekingegātanā.

Mans vectēvs no mātes puses Karls Helmers Vesterbergs piedzima 1860. gadā. Viņš bija locis un man ļoti labs draugs, septiņdesmit vienu gadu vecāks par mani. Savādā kārtā tieši tāda pati gadu starpība bija bijusi starp viņu un viņa vectēvu no mātes puses, kurš bija dzimis 1789. gadā – Bastīlijas ieņemšana, Anjalas dumpis, Mocarts raksta savu kvintetu klarnetei. Divi vienādi soļi atpakaļ laikā, divi gari soļi, bet galu galā ne pārāk gari. Iespēja pieskarties vēsturei.

Vectēva runas veids bija no 19. gadsimta. Daudzi no viņa izteicieniem šodien liktos satriecoši vecmodīgi. Taču viņa mutē un manai ausij tie šķita pilnīgi dabiski. Viņš bija diezgan maza auguma vīrs ar baltām ūsām un iespaidīgu, pašķību degunu – “kā turkam”, viņš teica. Temperamenta viņam netrūka, un tas varēja arī uzliesmot. Šos retos izvirdumus neviens neņēma pārāk nopietni un tie drīz vien norima. Noturīga agresivitāte viņam nepiemita.

Patiesībā viņš bija tik samierniecisks, ka riskēja tikt uzskatīts par pamīkstu. Viņam gribējās sadzīvot pat ar ļaudīm, kurus – viņiem aiz muguras – mēdza aprunāt ikdienišķās sarunās. “Bet tev jāpiekrīt, ka X ir blēdis!” “Nu, nu – ko nezinu, to nezinu…”

Pēc vecāku šķiršanās mēs ar māti pārcēlāmies uz Folkungagātanu 57, uz īres namu zemākajai vidusšķirai. Tur cieši cits citam blakus dzīvoja visai raibs ļaužu kopums. Manas atmiņas par dzīvi tur kārtojas kā trīsdesmito vai četrdesmito gadu filma, ar attiecīgu darbojošos personu galeriju. Simpātiskā sētniece, viņas spēcīgais, lakoniskais vīrs, kuru es apbrīnoju, jo piedevām visam citam viņš reiz bija saindējies ar gāzi, kas liecināja par varonīgi tuvām attiecībām ar bīstamām mašīnām.

Pašķidrā straumītē šurp un turp tecēja arī tādi, kas tur nedzīvoja. Pa laikam kāpņu telpā samaņu atguva kāds dzērājs. Vairākas reizes nedēļā pie durvīm zvanīja ubagi. Viņi stāvēja uz lieveņa un kaut ko murmināja. Māte viņiem smērēja sviestmaizes – naudas vietā viņa deva tiem maizi.

Mēs dzīvojām piektajā stāvā. Tas ir, pašā augšā. Tur bija četru dzīvokļu durvis, kā arī izeja uz bēniņiem. Uz vienām bija rakstīts: Erke, preses fotogrāfs. Savā ziņā likās vareni dzīvot blakus preses fotogrāfam.

Mūsu tuvākais kaimiņš, kuru dzirdējām cauri sienai, bija vecpuisis, krietni pusmūžā, dzeltenīgu sejas krāsu. Viņš strādāja mājās, pa telefonu kārtodams kaut kādas māklera darīšanas. Šo telefona zvanu vidū viņš bieži vien sāka rēkt aiz smiekliem, un tie caur sienām ielauzās mūsu dzīvoklī. Otra skaņa, kas mēdza atkārtoties, bija tā, kura rodas, atkorķējot pudeli. Tolaik alus pudelēm nebija metāla vāciņu. Šīs dionīsiskās skaņas, rēcošie smiekli un korķu paukšķi diez ko nesaderējās ar spocīgi bālo tēvoci, kuru reizēm satikām liftā. Gadu gaitā viņš kļuva aizvien aizdomīgāks, un smieklu šaltis vairs nebija tik biežas.

Reiz piedzīvojām arī vardarbību. Es biju vēl pavisam mazs. Kādu kaimiņu aiz durvīm bija izlikusi paša sieva; viņš bija pilnā un nikns, bet viņa – iebarikādējusies dzīvoklī. Viņš lūkoja uzlauzt durvis un izkliedza dažādus draudus. Atceros, ka viņš izkliedza savādo teikumu: “Man pie pakaļas, ja nonākšu Kungsholmenā!” Jautāju mātei, ko tas nozīmē – par to Kungsholmenu. Viņa paskaidroja, ka tur atrodoties policijas pārvalde. Un tā pilsētas daļa tolaik likās kaut kā šausminoša. (Šī sajūta tikai pieauga, kad apmeklēju Sv. Ērika hospitāli un redzēju ievainotos no Somijas, kuri tur ārstējās 1939.–1940. gada ziemā.)

Māte devās uz darbu agri no rīta. Viņa nebrauca ar tramvaju vai autobusu – visu mūžu viņa gāja kājām no Sēderas uz Ēstermalmu – viņa strādāja Hedvigas Leonoras skolā un gadu no gada audzināja trešo un ceturto klasi. Viņa bija aizrautīga skolotāja un ļoti iesaistījās bērnu dzīvē. Varētu domāt, ka viņai bija grūti samierināties ar aiziešanu pensijā. Taču tā nebija – viņa jutās ļoti atvieglota.

Tā kā māte strādāja, mums bija izpalīdze, “jaunkundze”, kā viņa tika saukta, kaut gan tuvāk patiesībai būtu dēvēt viņu par “bērnaukli”. Viņa gulēja niecīgā istabiņā, kas patiesībā bija daļa no virtuves un nebija iekļauta oficiālajā mūsu dzīvokļa aprakstā: divas istabas un virtuve.

Kad man bija pieci seši gadi, mūsu kalponi sauca par Annu-Līsu, un viņa bija no Ēslēvas. Man viņa likās ļoti pievilcīga: blondi, pinkaini mati, uzrauts deguntiņš, viegls Skones akcents. Viņa bija jauks cilvēks, un es joprojām jūtu kaut ko īpašu, braucot garām Ēslēvas stacijai. Tomēr no vilciena tā arī nekad neesmu izkāpis šai maģiskajā vietā.

Viņai bija īpašas dotības uz zīmēšanu. Sevišķi viņai padevās Disneja figūras. Es pats tolaik, trīsdesmito gadu beigās, zīmēju gandrīz nepārtraukti. Vectēvs nesa mājās balta papīra ruļļus – tādu tolaik lietoja visos pārtikas veikalos –, un es aizpildīju lapu lapas ar zīmētiem stāstiem. Rakstīt biju iemācījies jau piecu gadu vecumā. Taču rakstīt bija par lēnu. Manai iztēlei bija nepieciešams ātrāks izteiksmes veids. Pat kārtīgai zīmēšanai man nepietika pacietības. Biju attīstījis tādu kā figūrstenogrāfiju, kur tēli kustējās pa galvu pa kaklu – drāma, bet bez kādām detaļām. Tie bija komiksi tikai paša patēriņam.

Kādā jaukā dienā trīsdesmito gadu vidū es pazudu Stokholmas vidū. Mēs ar māti bijām apmeklējuši koncertu skolā. Pūlī pie izejas es kaut kā palaidu vaļā viņas roku. Gluži bezpalīdzīgi ļāvos cilvēku straumei, kas mani nesa uz priekšu un, tā kā biju tik maziņš, mani nevarēja pamanīt. Pār Siena tirgu laidās tumsa. Tur nu es stāvēju, man bija laupīta jebkura drošības sajūta. Ap mani bija ļaudis, taču viņiem bija katram savas darīšanas. Nebija nekā, kam pieķerties. Tā bija mana pirmā sastapšanās ar nāvi.

Kad pirmā panika bija pierimusi, es sāku domāt. Vajadzētu taču būt iespējai vienkārši aiziet mājās. Tas pavisam noteikti bija iespējams. Mēs bijām atbraukuši ar autobusu. Es biju tupējis ceļos uz sēdekļa, kā jau parasti, un lūkojies laukā pa autobusa logu. Garām slīdēja Drotninggātana. Tagad man vienkārši vajadzēja iet atpakaļ pa to pašu ceļu – pieturu pa pieturai.

Devos pareizajā virzienā. No šī garā gājiena skaidri atceros tikai vienu detaļu – kā nonāku pie Ziemeļu tilta un redzu zem tā ūdeni. Satiksme te bija blīva, un es baidījos iet pāri ielai. Pagriezos pret vīru, kurš stāvēja man blakus, un ieminējos: “Te ir liela satiksme.” Viņš mani paņēma aiz rokas un pārveda pāri.

Bet tūlīt pat viņš atkal palaida mani vaļā. Nezinu, kāpēc šis vīrs un visi pārējie nepazīstamie pieaugušie uzskatīja, ka nav nekas neparasts, ja mazs zēns viens pats tumšā vakarā klīst pa Stokholmu. Bet tā nu tas bija. Pārējais ceļa gabals – cauri Vecpilsētai, pāri Slūžām un iekšā Sēderā – laikam gan bija visai sarežģīts. Varbūt es sakoncentrējos uz ceļa mērķi ar kāda noslēpumaina kompasa palīdzību, kāds piemīt suņiem un pasta baložiem, – lai kur tos palaistu vaļā, viņi vienmēr atrod ceļu uz mājām. Es neko no tā neatceros. Nē, atceros gan – atceros, kā pieauga mana pašapziņa un pieauga tiktāl, ka tad, kad beidzot pārrados mājās, biju gluži vai iereibis no prieka. Man pretī iznāca vectēvs. Mana bēdu sagrauztā māte sēdēja policijas iecirknī un sekoja manis meklēšanas gaitai. Vectēva stiprā nervu sistēma viņu nepievīla arī šoreiz: viņš mani uzņēma gluži dabiski. Viņš, protams, bija priecīgs, bet iztika bez drāmas. Tas viss likās droši un dabiski.

Eksorcisms

Ziemā, kad biju piecpadsmit gadus vecs, mani bija pārņēmušas bailes smagā formā. Mani bija sagūstījis prožektora stars, no kura nāca nevis gaisma, bet tumsa. Tas mani notvēra katru pēcpusdienu līdz ar krēslas iestāšanos, un nevarēju no tā šausminošās varas atbrīvoties līdz pat nākamās dienas rītausmai. Gulēju ļoti maz, vairāk sēdēju gultā, parasti ar biezu grāmatu klēpī. Tolaik izlasīju vairākas biezas grāmatas, taču nevar sacīt, ka tiešām būtu tās lasījis, jo atmiņā tās nav atstājušas ne mazākās pēdas. Grāmatas bija iegansts, lai atstātu ieslēgtu gaismu.

Tas sākās vēlā rudenī. Kādu vakaru kinoteātrī noskatījos “Izšķiestās dienas”, filmu par alkoholiķi. Galu galā viņš nonāk delīrijā – sirdi plosošas epizodes, kuras šodien man liktos varbūt visai bērnišķīgas. Bet toreiz…

Iedams gulēt, prātā vēlreiz virknēju filmas kadrus, kā jau tas mēdz būt pēc kino apmeklējuma.

Piepeši istabas gaisotne saspringa šausmās. Kaut kas mani pārņēma visā pilnībā. Ķermenis pēkšņi sāka drebēt, īpaši kājas. Es biju mehāniska rotaļlieta, kuru kāds uzvilcis un kura nu bezpalīdzīgi raustās un lēkā. Krampjus nespēju kontrolēt ar gribu, nekad iepriekš neko tamlīdzīgu nebiju piedzīvojis. Es saucu pēc palīdzības, un māte ienāca istabā. Pamazām krampji norima. Tie nekad vairs neatgriezās. Taču baiļu sajūta pieauga un pastāvīgi pavadīja mani no krēslas līdz ausmai. Sajūtas, kas dominēja naktīs, bija šausmas, kādas Fricim Langam gandrīz izdevies notvert dažos filmas “Doktora Mabūzes testaments” kadros – sevišķi jau pašā pirmajā – tur darbība risinās tipogrāfijā, kur kāds slēpjas, kamēr mašīnas un viss pārējais vibrē, – tur es tūliņ saskatīju pats sevi. Tiesa, manas naktis bija klusākas.

Visbūtiskākais elements manā eksistencē bija Slimība. Pasaule bija milzīga slimnīca. Acu priekšā man bija cilvēki, kas bija kropli kā ķermenī, tā dvēselē. Lampa spīdēja un lūkoja aizgaiņāt šausminošās sejas, taču lāgiem es iesnaudos, plakstiņi aizvērās, un briesmīgie viepļi piepeši atkal mācās man virsū.

Tas viss notika klusumā, taču klusumā jautās nerimtīga balsu kņada. Tapešu raksti taisīja grimases. Laiku pa laikam klusumu pārtrauca tikšķēšana sienās. Kas to radīja? Kurš? Vai es? Sienas krakstēja, jo tā gribēja manas slimīgās domas. Jo ļaunāk… Vai es biju sajucis prātā? Gandrīz.

Es baidījos ieslīgt neprātā, taču visumā man nelikās, ka man personīgi draudētu kāda slimība – tas nepavisam nebija hipohondrijas gadījums, – taču mani terorizēja slimības visaptverošā vara. Kā filmā, kur gluži ikdienišķu dzīvokļa interjeru pilnībā pārvērš ļaunu vēstoša mūzika, es apkārtējo pasauli tagad piedzīvoju pavisam citādi, jo tā ietvēra apziņu par slimības visvarenību. Dažus gadus iepriekš biju gribējis kļūt par pētnieku. Tagad biju ielauzies nezināmā valstībā, kur nekad nebiju gribējis nokļūt. Biju atklājis ļaunuma varu. Vai pareizāk – ļaunuma vara bija atklājusi mani.

(Nesen lasīju par pusaudžiem, kuri zaudējuši jebkuru dzīvesprieku, jo viņus nomāc doma, ka AIDS pārņēmis visu pasauli. Viņi būtu mani sapratuši.)

Mamma bija bijusi lieciniece krampjiem, ko piedzīvoju tajā vēlā rudens vakarā, kad sākās mana krīze. Bet pēc tam viņa bija jātur no tā visa pa gabalu. Bija jātur pa gabalu itin visi, jo tas, kas notika, bija pārāk šausmīgi, lai par to runātu. Mani ielenca spoki. Es pats biju spoks. Spoks, kas katru rītu devās uz skolu un sēdēja stundās, tā arī neatklājot savu noslēpumu. Skola bija kļuvusi par vietu, kur uzelpot, man uzbrukušās šausmas tur nebija tik lielas. Es tiku vajāts savā privātajā dzīvē. Viss bija apgriezies kājām gaisā.

Tolaik izjutu skepsi pret visām reliģijas formām un katrā ziņā neskaitīju lūgšanas. Ja krīze būtu sākusies dažus gadus vēlāk, es būtu spējis to piedzīvot kā atklāsmi, kā kaut ko tādu, kas liek pamosties, – kā Sidhartas četras tikšanās (ar vecu cilvēku, ar slimnieku, ar mironi un ar dāvanas lūdzošu mūku). Es būtu spējis vairāk just līdzi kroplajiem un slimajiem, kas bija ielauzušies manā nakts apziņā, un mazāk no tiem baidīties. Taču tolaik, kad mani bija sagrābušas šīs šausmas, reliģiski iekrāsoti skaidrojumi man nebija pieejami. Nekādu lūgšanu, tikai eksorcisma mēģinājumi ar mūzikas palīdzību. Tieši tajā periodā es sāku tā pa īstam dauzīt klavieres.

Un visu šo laiku es augu. Rudens semestra sākumā es biju viens no mazākajiem klasē, bet tā beigās – viens no garākajiem. It kā šausmas, kādās es dzīvoju, būtu sava veida mēslojums, kas palīdz augam stiepties garumā.

Ziema ritēja uz beigām, un dienas kļuva garākas. Un nu piepeši tumsa manā dzīvē atkāpās. Tas notika pakāpeniski, un es tikai lēnām pilnībā aptvēru, kas notiek. Kādā pavasara vakarā es atklāju, ka visas manas šausmas kļuvušas marginālas. Kopā ar draugiem sēdējām un filozofējām (un kūpinājām cigārus). Pienāca laiks doties mājās cauri gaišajai pavasara naktij, un man vairs nebija nekādu sajūtu par baismām, kas mani varētu gaidīt mājās.

Un tomēr tas ir kaut kas, ko daļēji esmu uzņēmis sevī. Varbūt tā bija mana vissvarīgākā pieredze. Taču tā bija noslēgusies. Biju domājis, ka tā ir elle, bet tā izrādījās šķīstītava.

No zviedru valodas tulkojusi Ieva Lešinska