Nakts pilsoņi

Manai kaimiņienei Anitai Vanagai ir taisnība – rakstīšanai iedvesmu jeb impulsu dod lasīšana. Tas, ka ir runa par vizuālas mākslas aprakstīšanu, ir tikai neērts blakus apstāklis. Apskatot kādu rosinošu izstādi vai kā citādi saskaroties ar kaut ko, kas īpaši saista uzmanību, paiet laiks, kamēr diezgan nemetodiski, bet tomēr kaut kā vienmēr atrodas kāda grāmata vai citāds teksts, kas der par tādu kā gidu, dodoties tālāk, aiz vai varbūt iekšā attēlā. Gatavojoties rakstīt par Harija Branta zīmējumiem galerijā Māksla XO, atskārstu, ka iespējamās iedvesmas avots drusku pārbīdījies no grāmatplaukta uz multiplikācijas filmām. Un sanāca, ka gids ceļā pie Harija Branta ieradās no cita brīnišķīga mākslinieka Vladimira Ļeščova filmas “Bezmiegs”. Tur pie beigām ir aina, kad pilnmēness aplis vienu brīdi ir nevis tas, uz ko raugāmies no zemes un kura plankumi var atgādināt visādas figūras, bet izrādās, ka tas ir kādas citas pasaules logs uz mūsu pasauli. Vīrs, kas tur staigā brunčos un dūdu mūzikas pavadībā, pīpi pīpēdams, bakstīdams aitu, pienāk, ielūr, kas te notiek, un aiztaisa Mēnesi ciet. No ārpuses, kā izskatās mums un multenes varonim.

Tieši tā, manuprāt, darbojas Harija Branta superreālistisko zīmējumu varoņi. Viņi neiztaisās, autora un skatītāju aplūkoti, neko viņi mums negrib teikt, bet vērīgi raugās acīs no savām, kā šķiet, drošajām pozīcijām. It kā tai nevainojami telpiskajā vidē viņiem aiz muguras būtu nevis ar ogli sašvīkāts papīrs, bet īsta pasaule un iespēja katru mīļu brīdi pagriezties un aiztaisīt zīmējuma logu ciet.

Autors pats gan visprecīzāk arī pateicis: “Es daudz meklēju cilvēku sejas attēlos. Meklēju cilvēkus, kuru nav. Tad es tos uzzīmēju, un viņi ir.” Vēl Harijs Brants skaidro, kur un kā rodas viņa zīmētie tēli. “Es to saucu par iekšējo istabu. Tā ir vieta, kur rodas un dzīvo mani stāsti. Vieta, kur cilvēks vienatnē sastopas ar sevi. Dažreiz ir sajūta, ka cilvēks tur varētu būt īstāks nekā pasaulē. Tāpēc ir radies jautājums, vai šī cita realitāte nav reālāka par pierasto, vispārpieņemto. Zīmēšana man ir līdzeklis, kā mēģināt rast atbildi uz šo jautājumu. Zīmēšana ir iespēja uzkavēties iekšējā istabā, piedzīvot to.”

Harijs Brants pārsvarā strādājot naktīs, jo tad tēli pie viņa nākot. Bijība, kāda pārņem no izstādītajiem portretiem, ir tikai daļa no bijības, ko jūtu pret tādu nākšanu. Un varbūt tieši tāpēc, ka pie manis nekas tāds nenāk, man patīk kavēties pie šiem zīmējumiem ar sakrustotiem pirkstiem aiz muguras, jo tie taču ir Harija Branta diezgan dēmoniskie paziņas, ne manējie. Tomēr omulīgi nav. Kaut gan zinu un redzu, ka tās nav fotogrāfijas, kurām mēdz piedēvēt visu kaut ko mistisku, vienalga, ir sajūta, ka caur to uzzīmēto cilvēku acīm var stāties spēkā kādi svešādi noteikumi, kas apšaubītu un apdraudētu mūsu visumā mīlīgo un dizainīgo dzīvi.

Pirms pāris mēnešiem Mūkusalas mākslas salonā notika izstāde “Mutanti”, kurā Harija Branta zīmējumi bija aplūkojami kopā ar vēl dažu diezgan populāru latviešu mākslinieku – “mutantistu” Kristiana Brektes, Ata Jākobsona un Kārļa Vītola darbiem. Harija Branta zīmējumi tur iederējās tikai pēc dažām pazīmēm, jo, acīmredzama ir autora interese par tikko jaušamām vai īpaši uzsvērtām fiziskām anomālijām (kā izvalbītas vai pārāk atstatus novietotas acis), kas medicīnā varbūt tiktu skatītas kā norāde uz vairogdziedzera vai vecāku alkoholisma problēmām. Šajos zīmējumos tas ir mājiens, ka tie nav nekādi psiholoģiskie, tipoloģiskie vai vēl kādi saprotami portreti. Nav taču nekā saprotama, ja gaišā dienas laikā, ejot pa Rīgas centru un iegriežoties mākslas galerijā, pēkšņi nonākat kāda cita, pavisam sveša cilvēka sapņos un vīzijās. Mūkusalas salona izstādē gan svarīgākas par mutantiem likās mūsdienīgi romantiskās noskaņas, kas raksturīgas Latvijas vizuālajā mākslā nu jau dažus gadus vismaz un varbūt uztveramas kā tāds pat eskeipisms kā braukt uz Angliju strādāt celtniecībā. Vienīgi māksliniekam laikam ir lielākas izvēles iespējas, kurp doties un kādus kontaktus dibināt. Piemēram, izzīmēt papīrā logus uz citu pasauli un pārsteigt tās iemītniekus pārsvarā tukšā noplukušā vidē, kas acīmredzami var likties pievilcīgāka vai vienkārši īstāka.

Ja iespējams dzejolis no viena vārda, tad apmēram tā varētu raksturot darbu nosaukumus vai, pareizāk, to iespaidu, kas veidojas no nosaukuma un zīmējuma. Iedomājieties – uzzīmēta tuvu lapas “sienai” pienākusi tumšmataina meitenīte ar astītēm, sirdsveida sejiņu un mazliet atstatus acīm. Fons koši balts, cik nu tāds var būt ogles zīmējumam. Nosaukums – “Blusa”.

“Filozofs” (joprojām arī uz Rīgas Laika šī gada marta numura vāka) – skaisto kailo galvu plecos ierāvis, raugās uz mums vērīgi un tādu kā nogurušu skatienu. “Putekļu cilvēks” – nenopietni glūnīgs un izspūris večuks noskretušā mētelītī – tikpat labi varētu saukties par putekļu mēteli, tāpat kā zīmējumu, kur redzams nu jau ļoti izvalbījies vīrs ar gramofonu, sauc “Gramofons”. Bet meiteni tādā kā patversmes kleitiņā, iespiestu garenīgā panorāmā ar horzontu un zemiem padebešiem, sauc “Observatorija”. Vienīgi “Mūka” un “Miskastnieka” gadījumā nekādas dzejas nav – redzamie personāži taisni pēc sevis arī izskatās. Toties atkal ļoti dzejiska ir “Akmensgalva” neparedzēti puķainā jakā.

Branta nakts pilsoņiem kopīga ne vien noslēpumainība, bet arī smulīgums un glūnīgums. It kā viņi visi būtu no pasaules, kas ir pavisam brīva no laikmetu raksturojošiem aksesuāriem vai vismaz nojausmām par pirkšanu, pārdošanu un labiekārtošanu. Pie viņiem viss ir drusku iesmacis, putekļains un vispār kā no citas multenes – Nila Skapāna “Telefons”.

Tas, ka Harija Branta zīmētie vīrieši visi kā viens ir veci un krunkaini, bet sievietes – jaunas un gludas, liecina, ka viņš atgriežas pie vienām un tām pašām pievilcībām jeb fetišiem. Un vispār var teikt arī, ka baisas datorspēlītes pārspēlējies mākslinieks izstādē komunicē ar multenes pārskatījušos kritiķi. Kas notika ar mākslinieku, jau zināms, jo viņš to ir uzzīmējis – tālā 2006. gada darbā “Mūki”, kur viens no tiem – ar paša Harija Branta seju – pārlīcis pār manuskriptu un aizmidzis.