Narkomānija Latvijā

Pirmais Latvijas sniedziņš

Narkomānijas pirmsākumi Latvijā meklējami laikā pēc Pirmā pasaules kara, kad daudzi smagus ievainojumus guvušie karavīri sāpju mazināšanai ik dienas bija spiesti injicēt morfiju, un vēlāk viņi nokļuva pilnīgā morfija atkarībā. Nosodīt viņu rīcību toreiz nevienam nenāca prātā, jo no kara viņi bija atgriezušies kā varoņi un arvien pieaugošo morfija atkarību tā laika sabiedrība uztvēra kā vienu no kara traumām. Šie cilvēki nekādu sociālu bīstamību neradīja, morfijs tiem pienācās pilnīgi legālā kārtā un tā iegūšanai nebija jāveic nekādas krimināli sodāmas darbības.

Pirms revolūcijas Krievijas cara īpašumā bijis liels kokaīna daudzums, un pēc 1917. gada revolūcijas tas ticis izvazāts pa plašo bijušās impērijas teritoriju, nokļuvis arī Latvijā, kur ar to pārsvarā niekojušās Latvijas kriminālās aprindas un prostitūtas. Par Rietumu kokaīna ieplūšanu Rīgā 30. gados liecina stāsts par Rīgas kokaīna karali Hugo Lasi. Viņš kokaīnu tirgojis pie Rīgas biržas kafejnīcas Vaļņu ielā (vēlāk Mākslas darbinieku nama kafejnīca). Policija viņu vairākkārt arestējusi, taču aizliegti preparāti pie viņa nav atrasti. Lasim bijusi ļoti skaista ebreju sieva, savukārt sievasmāte vienmēr staigājusi pa Vecrīgu ar lielu veļas grozu. Tieši veļas grozā bijis paslēpts tirgošanai paredzētais kokaīns. Līdz pat Hitlera nākšanai pie varas Hugo Lasis kokaīnu esot saņēmis no Hamburgas. Vēlāk kokaīna ceļi kļuvuši sarežģītāki un augusi tā cena.

Ar kokaīnu aizrāvušās prostitūtas dēvējušas to par “sniedziņu”. Iespējams, ka pirmskara Latvijā ārstu vidū bijusi izplatīta arī morfija un citu atkarību izraisošu vielu lietošana. Taču analizējot pirmās Latvijas brīvvalsts policijas un veselības iestāžu statistiku, redzams, ka pirmskara Latvijā narkomānija, pretstatā alkoholismam un alkohola kontrabandai, nebija uzskatāma par vērā ņemamu sociālu problēmu. Pēc Veselības departamenta ziņām, laikā no 1928. līdz 1931. gadam no narkotiku pārdozēšanas miruši tikai četri cilvēki.

Goša, Reņģe, Ruļs un garīguma meklējumi

Pēc Otrā pasaules kara narkotisko vielu lietotājiem piepulcējās pēdējā kara veterāni. Lielākā daļa pirmskara ārstu bija emigrējuši vai nokļuvuši izsūtījumā, taču tolaik legālus, tomēr atkarību izraisošus stimulatorus studiju gados lietoja daudzi jaunās Padomju Latvijas ārsti.

Plašāk lietot narkotiskās vielas sāka 70. gadu pašā sākumā. Rīgas Balss žurnāliste Anna Žīgure, kuras paziņu lokā bijuši daži no 70. gadu lietotājiem, uzskata, ka narkomānijas izplatību tajā laikā papildus stimulējusi Brežņeva laiku bezcerība. Pie Planetārija ar narkotisko vielu izplatīšanu draugu un paziņu vidū tolaik nodarbojies kāds gruzīns Goša. Pa vakariem Goša un viņa draugi pulcējušies kādā Bruņinieku nama vienistabas dzīvoklī. Lietota pārsvarā tika hanka un anaša. Dzīvoklis bijis piebāzts ar cilvēkiem, kas bieži kaili vārtījušies pa zemi vai kopojušies. Pēc aculiecinieku stāstiem, šajā kompānijā apgrozījušies arī daži šodien pazīstami cilvēki.

Aptuveni tajā pašā laikā Vecmīlgrāvī daži cilvēki sāka pašrocīgi gatavot un lietot hanku. Apmēram 50 cilvēku lielo Vecmīlgrāvja grupu vienoja arī kopējas muzikālas, filozofiskas, bet reizumis arī kriminālas intereses. Katram bija specifiska iesauka, pēc kurām viņus šodien atceras dzīvi palikušie. Par Vecmīlgrāvja narkomānijas tēvu uzskata kādu Reņģi, kurš visiem, ierindā nostādītiem, ar vienu un to pašu šļirci injicējis hanku un darījis to tik prasmīgi, ka ar laiku ieguvis vēl vienu iesauku — “doktors Reinbahs”.

Septiņdesmito gadu beigās Vecmīlgrāvja grupā notika šķelšanās, daudzi garīgi orientēti lietotāji pa šo laiku bija sapratuši, ka lietotās vielas pārstājušas sniegt pozitīvas sajūtas un viņi ir nokļuvuši to atkarībā. Vairāki meklēja glābiņu kristietībā. Ap šo laiku ar viņiem iepazinās Juris Rubenis, un, lai gan paši lietotāji neatminas, ka nākošais mācītājs būtu kopā ar viņiem lietojis narkotikas, šī pieredze vēlāk Rubenim palīdzējusi sarunās ar narkotiku atkarībā nokļuvušajiem. “Tie bija ļoti gaiši un talantīgi cilvēki,” saka Juris Rubenis, “taču diemžēl šobrīd gandrīz neviens no viņiem vairs nav mūsu vidū.” Starp mirušajiem bija arī talantīgais dzejnieks Imants Auziņš jaunākais (Širmis). Vecmīlgrāvī uzaugušais mācītājs Almārs Lavrentjevs saka: “Diemžēl līdz mūsdienām ir nodzīvojuši labi ja pāris no viņiem un viņu pašu viedoklis par šo laiku ir izkropļots un neobjektīvs. Taču man jāsaka, ka tā laika narkomānu mērķis nebija narkotikas, bet gan drīzāk vēlme radīt kontrkultūru, protestēt pret bezjēdzīgo sabiedrību un apkārt notiekošo.”

70. gados nelielas narkotiku lietotāju grupas izveidojās arī Sarkandaugavā, vēlāk Āgenskalnā un tagadējā Maskavas priekšpilsētā. Adresi Lubānas 35/37 Narkotiku apkarošanas biroja vadītājs Vilnis Ķipēns atceras vēl no 1972. gada, kad sāka strādāt par tālaika Oktobra rajona inspektoru. Anašas un hašiša tirdzniecībā gandrīz 30 gadus absolūtā topā bija Ludzas un Lubānas ielas koka grausti. Lubānas ielas rajonā dzīvoja un, iespējams, vēl šodien dzīvo cilvēks ar iesauku “Ruļs” — viens no pirmajiem par magoņu salmu glabāšanu aizturētajiem rīdziniekiem.

Vilnis Ķipēns uzskata, ka 70. gados narkomānu bijis ļoti maz un tos bijis salīdzinoši viegli noķert. Bieži viņi iekrituši aptiekās, kur ar viltotu recepšu palīdzību mēģinājuši nopirkt efedrīnu, kodeīnu un noksironu saturošus preparātus. Līdz 1982. gadam ar narkomāniju saistītās lietas izmeklēja tikai viens cilvēks, taču tad pēc citu republiku pieredzes kriminālmilicijas paspārnē tika izveidota operatīvo darbinieku grupa. Aptuveni pāris gadu laikā citās padomju republikās izplatītais efedrīna bums nonāca arī līdz Latvijai. Tika ierosinātas vairāk nekā 400 ar narkotiku lietošanu saistītas krimināllietas, konfiscēts hašišs, marihuāna, magoņu salmi un dažādi medikamenti.

Kaila cauri kaņepju laukam

Narkotiku lietošanas bums sakrita ar Andropova alkohola izplatīšanas ierobežošanas pasākumiem. No 1985. gada līdz PSRS sabrukumam 1991. gadā valstī tika veiktas dažādas pretnarkotiku kampaņas — nīcināti it kā nevienam nepiederošie magoņu sējumi Vidusāzijā, pastiprināti sodi narkotiku lietotājiem un glabātājiem, pastiprināta aptieku uzraudzība. Katrā no bijušās PSRS kinostudijām uzņēma kādu mākslas vai dokumentālo filmu par narkotiku lietošanas negatīvajām sekām.

Par spīti tam, 70. gados aizsāktās Latvijas iedzīvotāju narkotūres uz magoņu laukiem Ukrainā kļūst regulāras. Ar īpašām leģendām apvīto lopu vedēju dzīvi papildina dažādu, sākumā vieglo, narkotiku lietošana garajā ceļā līdz Kazahijai un atpakaļ. Daži no viņiem, pārlietojušies narkotikas, iet bojā uz dzelzceļa sliedēm. Rīgas Centrāltirgū pilnīgi brīvi varēja nopirkt Vidusāzijā un Latvijā vāktus magoņu salmus, Centrāltirgus kļūst par stabilu opiātu un canabis grupas narkotiku tirdzniecības vietu.

Īpaša nozīme narkotiku lietošanas attīstībā ir ķīmiķu pilsētai Olainei. Narkotiku apkarošanas speciālisti to skaidro tādējādi, ka lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju bija gados jauni cilvēki, un Olainē bija pieejami narkotiku gatavošanai nepieciešamie ķīmiskie preparāti.

Arī šodien narkotiku lietotāju kontingents bieži ir mākslinieki, dzejnieki, filozofiski orientēti cilvēki. Viņu vidū tika kultivēts uzskats, ka lietot narkotikas ir daudz cēlāk, nekā būt par alkoholiķi, un ka narkomāns nekad nevārtīsies grāvī un nezaudēs pašcieņu. Daži līdz šodienai nodzīvojušie narkomāni lepojas ar īpašu tajos laikos izstrādātu narkomānu kodeksu.

Visu šo laiku narkotisko preparātu lietošana pastāvēja arī kriminālo aprindu vidū. Bailēs no drošības iestādēm kriminālie narkomāni bija ļoti piesardzīgi. Sabrūkot PSRS, ievērojami samazinājās kontrole pār narkotisko vielu izgatavotājiem un tirgotājiem. 90. gadu sākumā operatīvo iestāžu rīcībā bija fakti par Latvijas iedzīvotāju grupu, kas regulāri devās vākt ražu uz kaņepju laukiem Kaukāzā. Vairākas narkotiku atkarībā nonākušas prostitūtas no Rīgas nogādātas Azerbaidžānā, tur viņas kailas ieziestas ar eļļu un dzītas cauri kaņepju laukam. Kaņepju ziedputekšņi salipuši pie eļļainās miesas un vēlāk kasīti nost. Oriģinālajā tehnoloģijā šiem mērķiem izmanto zirgus. Tad hašišs papildus iegūstot specifisko zirgu sviedru garšu.

1992. gadā atcēla likumu, kas paredz piespiedu ārstēšanos no narkomānijas.

Ap šo laiku kardināli sāka mainīties attiecības narkomānu vidē. 70. un 80. gados narkotikas ieguva un ražoja paši narkomāni. Tām bija raksturīga samērā augsta kvalitāte, atkarīga no lietotāju prasmes un izglītības līmeņa. 90. gados arvien mazāk narkomānu paši spēja ievākt un pagatavot narkotikas. Viņi kļuva atkarīgi no piegādātājiem, kas pārsvarā bija cēlušies no kriminālo narkotiku lietotāju un izplatītāju aprindām. Līdz ar to narkotiku kvalitāte sāka strauji kristies. Iepriekš kaņepes bija čigānu un dienvidnieku izprieca, taču ap 90. gadu vidu kaņepju izstrādājumu lietošana kļuva arvien populārāka Vecrīgas jauniešu vidū.

Vairākus gadus pēc Olaines amfetamīnu skandāla joprojām brīvi varēja nopirkt Olainē ražotus zemas kvalitātes MDT un fenamīnu. Plašu izplatību mazturīgo lietotāju vidū ieguva pārpalikumi no padomju armijas aptieciņām — terēns (“fofs”) un sintētiskais opiāts promedols. Par neticami lielo Latvijā palikušo, vai varbūt vēlāk ievesto, aptieciņu daudzumu liecina fakts, ka 2000. gada martā Daugavpilī tika konfiscētas 1686 iedarbīgā psihotropa tabletes.

LSD, kokaīns un heroīns joprojām bija ļoti dārgs un nopirkt to varēja tikai turīgi cilvēki vai viņu bērni. 1986. gadā strauji sāka pieaugt heroīna piedāvājums tirgū. “Točkas”, kurās līdz šim tirgoja magoņu izstrādājumus, sāka piedāvāt tikai heroīnu. Grama desmitdaļas cena svārstījās ap 10–12 latiem. Heroīna izplatību papildus stimulēja šī preparāta lietošanas vienkāršība — pilnībā atkrita darbietilpīgā narkotiku sagatavošana. Jaunie heroīna lietotāji ļoti ātri nokļuva pilnīgā šīs vielas atkarībā un, lai iegūtu līdzekļus, paši centās iesaistīt arvien jaunus lietotājus. Pēc NAB rīcībā esošās statistikas, viens heroīnists gada laikā iesaista vēl piecus lietotājus.

HIV tualetēs

1996. gada beigās daudzi agrāk hanku lietojušie narkomāni heroīnā saskatīja reālus dzīvības draudus un centās iekļūt Valsts Narkoloģijas centrā tikko ieviestajā Metadona ārstēšanas programmā. Metadons ir 30. gados Vācijā radīts opiātu grupas preparāts, saukts arī par sintētisko heroīnu vai adolfiumu. Metadonu lieto orāli, tā iedarbības laiks ir ilgāks nekā heroīnam. Ārsti uzskata, ka metadons kā narkotiskā viela ir ievērojami nekaitīgāks par heroīnu un dod iespēju uzsākt ārstēšanas kursu īpaši smagās atkarībās nonākušiem pacientiem. Metadona programma tiek finansēta ar Sorosa fonda Latvija atbalstu. Sākotnēji līdzekļu trūkuma dēļ tā spēja uzņemt 70 pacientus, šobrīd viņu skaits ir pāri diviem simtiem.

Pašlaik Latvijā ir 5 narkomānu un alkoholiķu ārstēšanai paredzētas slimnīcas. Pēc Rietumu parauga izveidoti trīs narkomānu rehabilitācijas centri, darbojas vairākas nevalstiskas organizācijas, kas sniedz palīdzību no alkohola vai narkotikām atkarīgiem cilvēkiem.

Saistībā ar intravenozo narkotiku ievadīšanu strauji pieaugusi saslimstība ar AIDS. 1997. gada sākumā Latvijā bija reģistrēts tikai viens intravenozi ar HIV inficētais. Gada beigās tādu jau bija seši. 1998. gada beigās reģistrēti 125 intravenozi HIV inficētie, bet pēc gada šis skaits sasniedza 311. 2000. gada 1. maijā reģistrēts 381 ar HIV inficēts narkomāns.

Kopš 1997. gada darbojas šļirču maiņas punkts; punktā un ar brīvprātīgo palīdzību šļirces maina 6-7 tūkstoši Rīgas narkomānu. 10% no narkomāniem, kas vispār maina šļirces, pērk tās aptiekās. Šī iemesla dēļ vairākas centra aptiekas pārstāja tirgot heroīna lietotāju vidū iecienītās viena mililitra insulīna šļirces. Aptieku vadība aizbildinājās ar neciešamo situāciju, kad regulāri tiekot apzagti viņu klienti.

Maiņas punktā veiktā aptauja liecina, ka tikai trešā daļa no mainītājiem ir pārbaudījušies uz HIV. Šī informācija ļauj secināt, ka minimālais ar HIV inficēto narkomānu skaits Latvijā ir ap 1000 cilvēku. Taču, pēc aptuvenām prognozēm, kopējais Latvijas narkomānu skaits nav mazāks par 30 līdz 40 tūkstošiem iedzīvotāju, un tiek lēsts ka 10% no tiem jau ir inficēti ar HIV.

Joprojām nav objektīvas statistikas par narkomānijas izplatību Latvijā. Pēc narkoloģijas iestāžu ziņām un pēc šļirču maiņas punktu darbinieku novērojumiem, visizplatītākā narkotiskā viela šobrīd ir heroīns, vai, pareizāk sakot, viela, kurā heroīns ir apmēram 15-60%. Pārējo pulvera daļu sastāda nezināmas izcelsmes vielas, kas bieži vien ir citramons, dimedrols, dažādi trankvilizatori, barbiturāti, zemas kvalitātes stimulatori vai vienkārši citronskābe. Šo piemaisījumu paši lietotāji sauc par “sūdu”. 2000. gada pavasarī šī pulvera grama desmitdaļas cena svārstījās no 5 līdz 7 latiem. Daži vecās paaudzes narkomāni, kuri saglabājuši uzticību hankas lietošanas tradīcijām, tagadējos opiātu lietotājus sauc par “sūdēdājiem”. Viņuprāt, pārsteidzošākais ir absolūti jaunas narkomānu paaudzes izveidošanās, kas par normu uzskata lietot nezināmas izcelsmes produktu, nerēķinoties ar sekām.

Policija uzskata, ka Rīgas narkotirgus apgrozījums ir 80-90 tūkstoši latu dienā, trīs ceturtdaļas lietotāju esot krievvalodīgie. Taču šai starpībai ir tendence samazināties. Daudzu Rīgas centra kafejnīcu apsardze regulāri ir spiesta izvākt apreibušus lietotājus no kafejnīcu tualetēm, kuras tie izmanto, lai injicētu narkotikas. Gada sākumā, sekojot Eiropas valstu pieredzei, Makdonald’s tualetē ieviesa specifisku zilu apgaismojumu: šādā gaismā nav iespējams atrast vēnas. Pēc šīs akcijas lielāku popularitāti ieguva universālveikala Centrs automātiskās maksas tualetes. Iekļūšana tajās maksā nieka 10 santīmus, taču lietošanas ilgumu neviens neierobežo.

Jaunais vilnis

Strauji samazinās heroīna lietotāju vecums. 55% šodienas lietotāju ir vecumā līdz 19 gadiem. Vecuma grupā līdz 25 gadiem ietilpst 82% no 1999. gadā reģistrētajiem narkomānijas slimniekiem.

2000. gada februārī mainīt sev šļirci bija ieradies kāds 7 gadus vecs zēns. Savukārt vairāki gados jauni Narkoloģijas centra detoksikācijas nodaļas pacienti apgalvoja, ka jaunākais viņiem zināmais “heroīna” lietotājs esot 6 gadus vecs. Nepilngadīgo vidū kādreiz populārā līmes ostīšana šobrīd tiek uzskatīta par nepiedienīgu un ar to, viņuprāt, nodarbojoties tikai pēdējie “atkritumi”. Nepilngadīgie līmes ostītāji šobrīd aizraujas ar “heroīnu”. Viņi atzīst, ka nopirkt vajadzīgo vielu varot uz gandrīz katra stūra, vajagot tikai vērīgāk ieskatīties cilvēkos. Baidoties no policijas aktivitātēm, heroīna tirgoņi bieži vien nenēsājot mantu līdzi, bet noliekot kādā paslēptuvē un, pēc vaja­dzīgās summas saņemšanas, pasakot atrašanās vietu. Taču tik un tā daudzi no viņiem tirgojot pilnīgi at­klāti. Jaunieši apgalvoja, ka vairāki Purvciema un Pļavnieku barigas[1] tirgo policijas konfiscēto “heroīnu”. Šo informāciju komentē NAB vadītājs Vilnis Ķipēns: “Diemžēl arvien biežāk nākas saskarties ar savējiem vai bijušajiem savējiem, un tas ir ļoti nepatīkami. Pēdējā laika lielāko heroīna partiju aizturējām tieši pie bijušā iekšlietu darbinieka. Pie viņiem darbojas cilvēki, kas ļoti labi pārzina mūsu struktūru un darba metodes.”

Daudzi sodīti narkotiku lietotāji saskārušies ar situāciju, kad cilvēki, no kuriem viņi pirkuši narkotikas, neilgi pēc aizturēšanas tiek atbrīvoti. Ķipēna kungs to skaidro ar dažu kolēģu nepareizo operatīvā darba izpratni. Policijai šobrīd neesot pietiekoši daudz līdzekļu, lai algotu ziņu pienesējus, un par tādiem tiekot izmantoti sīkie narkotiku izplatītāji.

Viena no lielākajām šībrīža problēmām esot tiesu varas neizpratne par smago narkotiku tirgotāju nodarītajām sekām. Tiesu struktūru attieksmi īsumā var komentēt: “Nieka viens grams heroīna, mums taču trīs miljoni pazuduši,” un bieži vien labi atalgotie narkotiku tirgoņu advokāti panāk savu klientu atbrīvošanu. Pagājušajā gadā izdarīts 521 ar narkotikām saistīts noziegums. No narkotisko vielu lietošanas miruši 112 cilvēki. Aizturēti arī 96 narkotiski apreibuši transporta līdzekļu vadītāji. Vislielākais narkomānu blīvums ir Ventspilī, ar divreiz mazāku narkomānu skaitu uz 1000 iedzīvotājiem seko Jelgava, Rīga un Jūrmala. Līdzīgu attiecību pa reģioniem uzrāda arī HIV inficēto statistika.

Viena no narkotiku tirdzniecības vēriena pazīmēm ir biežie narkotisko preparātu izraisītie nāves gadījumi ieslodzījuma vietās. Ieslodzījuma vietu departamenta vadītājs Vitolds Zahars aizbildinās ar pārmērīgo narkotiku blīvumu valstī kopumā un cietumu apsardzes negodīgumu. Narkotiku apkarošanas birojs par vienu no narkomānijas izplatību veicinošiem faktoriem uzskata arī vājo naktsklubu kontroli.

Pēc viņu domām, tieši naktsklubu apmeklējumu laikā daudzi jaunieši pirmo reizi mūžā nomēģina apreibinošos preparātus.

Legāli un viegli

Pirmais un pagaidām vienīgais atklātas narkotiku legalizācijas mēģinājums notika 1994. gadā kafejnīcā Kaktuss. Tajā varēja brīvi iegādāties un lietot dažādas tolaik Latvijā pieejamas narkotikas. Pēc neilga laika Narkotiku apkarošanas birojs kafejnīcu slēdza. Kafejnīcas vadība apgalvoja, ka gribējusi to izveidot pēc Holandes parauga un ka lietota tikai, viņuprāt, veselībai nekaitīgā marihuāna. Iespējams, ka tieši šis gadījums aizsāka vairāk nekā sešus gadus ilgo diskusiju par vieglo narkotiku legalizāciju. Attieksmē pret opiātiem prese ir vienota. Visi savas izpratnes robežās apzinās šīs narkotiku grupas bīstamību un aicina cīnīties ar to. Krasi atšķirīga ir attieksme pret kaņepju izstrādājumu un dažādu stimulatoru lietošanu. Daži atklāti popularizē kaņepju un citu psihotropo vielu lietošanu, kuras rada psihodēlisku efektu, un uzskata, ka canabis lietošanai ir pozitīvas sekas un to legalizācija, iespējams, samazinātu smago narkotiku izplatību.

NAB vadītājs Vilnis Ķipēns apgalvo, ka viens no smagākajiem viņa darbiem ir cīņa ar medijiem. Atspoguļotie viedokļi bieži ir neprofesionāli, un to paudēji paši, iespējams, atrodas vieglo narkotiku atkarībā. Bieži vien aizturētie narkotiku lietotāji citē presi un apgalvo, ka narkotiku lietošana ir atļauta. Pēc Viļņa Ķipēna ziņām, par vieglo narkotiku legalizāciju visā pasaulē šobrīd cīnoties milzīga finansu struktūra, kas pozitīva risinājuma gadījumā iegūs milzīgu peļņu un iespēju turpmāk legalizēt ne tikai kaņepju grupas narkotikas. Šīs organizācijas mērķos ietilpstot arī preses uzpirkšana pozitīva tēla radīšana par vieglajām narkotikām. Paši canabis slavinošo rakstu autori tās uzskata par pilnīgām muļķībām un apgalvo, ka publicēto materiālu pamatā ir ne tikai viņu personiskā pieredze, bet arī medicīniski pētījumi, kuros atzīta kaņepju un dažādu stimulatoru pozitīvā ietekme uz organismu. Šī viedokļa piekritēji apgalvo, ka viņiem apriebies lasīt diletantiskus rakstus par narkotiku kaitīgumu, ilustrētus ar kailām rokām un šļircēm, un ka ar aizlieguma politiku nav iespējams ierobežot un kontrolēt narkotisko vielu izplatību.

Paši narkotiku lietotāji, izmantodami ieilgušo diskusiju, sniedzot intervijas, iemanās nopelnīt pāris heroīna devām. Viņu viedoklis ir ļoti dažāds. Vieni apgalvo, ka legāli pieejamas vieglās narkotikas, iespējams, būtu viņus atturējušas no pievēršanās opiātiem. Citi atzīst, ka vieglās narkotikas, tāpat kā alkohols un cigaretes, ir bijis vēl viens solis tuvāk smagu atkarību izraisošiem preparātiem.

[1] cietuma leksikonā cilvēki, kas nodarbojas ar nelikumīgu tirdzniecību (no krievu val.)