Nikolausa fon Himzela ceļojumu apraksts par Holandi un Angliju

Lasītājs, kurš tālajā 1764. gada 13. decembra vakarā atvēra avīzi Rigische Anzeigen – tobrīd vienīgo Rīgā iznākošo laikrakstu – varēja izlasīt ziņas ne tikai par rudzu un brandvīna cenu svārstībām, ūtrupēm un vakantām mājkalpotāju vietām; trešo un pēdējo reizi aicināja pieteikties mirušā mastu brāķera Jacob Steinhauer kreditorus, bet tos, kas varētu sniegt tuvāku informāciju par “bezdievīgo ļaundarību, kas pelna visaugstāko sodu” (pie Komēdiju nama bija atrasts miris sieviešu kārtas zīdainis) par “labu atlīdzību” – 5 reihsdālderiem – lūdza nekavējoties pieteikties pilsētas fogtejā. Pilsēta dzīvoja savu – uz materiālām rūpēm tendētu, patriarhāli konservatīvu un sīkpilsonisku dzīvi. Tāpēc it kā neliela disonanse šajā visumā merkantilajā pasaulē izskanēja informācija par kādu jaunu rīdzinieku, kurš, pārkāpjot pāri dzimtās pilsētas (diezgan šaurajiem) garīgajiem ietvariem, bija devies Eiropas kultūras meklējumos un no ceļojuma pārvedis ne tikai bagātīgu pieredzi un zināšanas, bet arī jaunu vērtību sistēmu. Diemžēl – šis raksts bija nekrologs: “Šā mēneša 10. dienā ap desmitiem no rīta no ļaundabīga drudža nomira Nikolauss fon Himzela kungs, skolots ārstniecības doktors. Pamatīgas zināšanas savā galvenajā specialitātē, neordināras – daiļajās mākslās, ko nelaiķis bija ieguvis ar nenogurstošu čaklumu un ievērības cienīgajiem ceļojumiem pa Itāliju, Franciju, Angliju, Holandi, Vāciju un citām valstīm, kā arī viņa smalkais un vēlīgais raksturs, ar kuru tam izdevās saistīt pie sevis gan augstas, gan zemas kārtas cilvēkus, atnesa viņam vispārēju mīlestību un cieņu, un viņa pāragro kapu draugi un visi citi, kam bija pazīstami viņa izcilie talanti un izveicība, aprasina ar godam pelnītām asarām.”

“Skolotajam ārstniecības doktoram”, mākslu un zinātnes entuziastam, Londonas Karaliskās zi­nību biedrības biedram Nikolausam fon Himzelam bija atvēlēti vien 35 gadi. Viņš esot inficējies no kāda slimnieka, kuru īsi pirms tam apmeklējis. Nelaiķi guldīja ģimenes kapu velvē Rīgas Domā, kur viņa epitāfija – labajā sānu jomā pie pīlāra, netālu no altāra – apskatāma vēl šodien.

Izpildot mirēja gribu, māte viņa kolekcijas novēlēja Rīgas pilsētai. 1773. gadā no tām izveidoja tā saucamo Himzela muzeju – pirmo sabiedrisko muzeju ne tikai Vidzemē, bet arī Baltijā. Himzela muzejs savukārt bija pirmsākums trim Rīgas muzejiem – Rīgas vēstures un kuģniecības, Latvijas Dabas un Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam.

Dzimis 1729. gada 16. oktobrī, Nikolauss Himzels piederēja pie ietekmīgas Rīgas ārstu ģimenes: viņa tēvs bija Rīgas virsārsts Joahims Gebhards Himzels (Nikolausa fon Himzela vecāki nebija dižciltīgie. Dižciltību viņš saņēma 1755. gadā Vīnē no Sv. Romas imperatora Franča I. Lai arī šis fakts varētu rosināt kādu romantisku leģendu par Himzela īpašajiem nopelniem ķeizariskās ģimenes priekšā, īstenība tomēr bija daudz prozaiskāka – dižciltību Himzels nopirka par 400 dālderiem), bet Nikolausa māte Katarīna Kristīna arī bija cēlusies no senas un ievērojamas Rīgas ārstu dzimtas: viņas tēvs, arī Nikolauss, Rīgā praktizējis jau kopš 1707. gada, bet no 1735. līdz 1740. gadam bija Krievijas ķeizarienes Annas Joannovnas personīgais ārsts; arī mātes vectēvs Dāvids Martini 1689. gadā kļuva par Rīgas pilsētas galveno ārstu. Viņa sieva bija savu medicīnisko sacerējumu dēļ Eiropā pazīstamā Nikolausa Vites, nobilitēta fon Lilienava, meitа. Mūsu varoņa vecvecvectēvs bija Zviedrijas karaļa Kārļa XI personīgais ārsts. Nikolausa tēvs, jau minētais Joahims Gebhards, bija bijis “tikai” Rīgas pilsētas naudas kaltuves meistars.

18. gadsimta vidū cunftu sistēma vēl nedalīti valdīja pat medicīnā, un cilvēkam “no malas” kļūt par ārstu, jo vairāk – par pilsētas galveno ārstu, bija gandrīz neiespējami. Vienīgā iespēja bija apprecēt “meistara” meitu vai atraitni. Tādēļ Joahima Gebharda precības varēja uzskatīt par ļoti izdevīgu partiju – vēl jo vairāk tādēļ, ka Katarīnai Kristīnai Rīgā bija ievērojami un bagāti radi: viņas māte bija lieltirgotāja Ārenda Bērensa māsa. Tādējādi četri Ārenda dēli, Rīgas 18. gadsimta kultūras vēsturē pazīstamie brāļi Bērensi (starp tiem arī visievērojamākais – Johans Kristofs, kura māja vēlāk kļuva par Rīgas apgaismības ideju piekritēju pulcēšanās vietu), bija Nikolausa fon Himzela mātes pirmās pakāpes brālēni.

1747. gadā pēc Rīgas Domskolas beigšanas Nikolauss Himzels sāka studijas Kēnigsbergas Uni­versitātē, bet turpināja tās Getingenē. Getingenes Universitāte tobrīd vēl bija samērā jauna (sāka darbu 1737. gadā), tomēr tai jau bija izdevies kļūt par modernāko un izslavētāko universitāti Eiropā. Lielā mērā tas izskaidrojams tādējādi, ka, ģeogrāfiski atrazdamās Hannoveres kūrfirsta valsts teritorijā, Getingene faktiski piederēja pie Anglijas kultūras ietekmes loka: kopš 1714. gada Hannoveres kūrfirsts reizē bija Anglijas karalis. Tādēļ universitāte pakļāvās tieši Anglijas, nevis vācu zemju jurisdikcijai, un atmosfēra, kāda tajā valdīja, bija daudz brīvāka, kas lielā mērā var izskaidrot Himzela simpātijas pret Anglijas liberālismu.

1752. gada 1. martā Nikolauss Himzels devās piecus gadus ilgā ceļojumā pa Eiropu: caur Kēnigsbergu un Dancigu viņš devās uz Berlīni un Magdeburgu, no turienes – uz Osnabriku, Amsterdamu, Utrehtu, viņš apmeklēja Prūsiju, Holandi, Austrijas Nīderlandi jeb tagadējo Beļģiju, Franciju, Itāliju, Austriju, vācu sīkvalstis un brīvpilsētas, vēlreiz Austrijas Nīderlandi, Lielbritāniju (kuru viņš vēl dēvēja pa vecam par Angliju), vēlreiz Holandi, bet no turienes devās uz Dāniju, Zviedriju un Pēterburgu. Tolaik pēc universitātes beigšanas ceļoja gandrīz visi – tā bija iegūto teorētisko zināšanu praktiskā piedeva, tādēļ Himzela ceļojumu nevar uzskatīt par kaut ko unikālu. Toties unikāla ir Nikolausa fon Himzela ceļojumu dienasgrāmata, kas glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā (manuskripts nr. 188, I–III), – tā ir visvecākā, apjomīgākā un gandrīz vienīgā līdz mūsdienām sa­glabājusies vācbaltiešu ceļojumu dienasgrāmata no 18. gadsimta.

Trīs dienasgrāmatas sējumi (kopskaitā vairāk nekā 1600 lpp.) ne tikai sniedz ārkārtīgi bagātu informatīvo materiālu par Eiropu 18. gadsimta vidū, bet arī atklāj paša Himzela zinātniskās un mākslinieciskās intereses, kā arī politiskās simpātijas. Nerunājot nemaz par vācbaltiešiem – pat uz visu pārējo savu laikabiedru Eiropas apceļotāju fona Nikolauss Himzels izceļas ar interešu neparasto daudzpusīgumu, pamatīgajām zināšanām tādās jomās, kuras ārstam nemaz nebūtu obligātas. Viņš apraksta neskaitāmu daudzumu objektu, kuri vairāk attiektos uz ekonomistu, arhitektu, diplomātu, mākslas vēsturnieku, muzikologu un daudzu citu interešu sfērām. Bez ārstniecības iestādēm viņš aplūko pilsētu nocietinājumus, arsenālus, ostas, kuģu būvētavas, matrožu un virsnieku algas, ceļu stāvokli, manufaktūras, finanšu sistēmu, valūtu attiecības, skolas, cietumus, valdnieku rezidences, koncertus, dzīvesveidu, dažādus svētkus un izpriecas, kā arī visdažādākās kolekcijas – dabaszinātniskās, instrumentu, dārglietu, relikviju, porcelāna, monētu, gleznu un gravīru galerijas, bibliotēkas, botāniskos dārzus. Vērīgi viņš seko līdzi dažādiem eksperimentiem – piemēram, izmēģinājumiem ar elektrību, apraksta tās pielietošanas sekmes dažādu slimību ārstēšanā. Viņa interešu lokā atrodas apmeklēto valstu politiskā iekārta, tirdzniecība, lauksaimniecība, zemnieku stāvoklis, ebreju jautājums, reliģiskās tolerances problēma, preču un pakalpojumu cenas, noziedzība, alkoholisms, valodu radniecība, dabas bagātības, klimats. Zviedrijā viņš nolaižas kalnraktuvju dzīlēs: parādot īsti inženiertehnisku erudīciju, apraksta dažādu metālu ieguvi, attīrīšanas un kausēšanas paņēmienus un stāstījumu papildina ar vienkāršiem zīmējumiem. Viņš analizē dažādu ražošanas nozaru atpalicības cēloņus (piemēram, cukura manufaktūru pagrimumu Hamburgā vai kalnrūpniecības krīzi Zviedrijā), kri­tizē savu laiku pārdzīvojošo merkantilismu un aizstāv Ādama Smita proponētos brīvā tirgus principus, ar slaveno vijolnieku Džuzepi Tartīni diskutē par franču un itāļu operas atšķirībām. Himzels ir viens no pirmajiem vāciešiem, Anglijas apmeklētājiem, kas augstu novērtē Šekspīra darbus. Viņš apciemo sava laika ievērojamākos zinātniekus un rakstniekus – no Kārla Linneja līdz Žanam Žakam Ruso, kurš, aicinādams atgriezties pie dabas un vairīdamies no sabiedrības, slēpjas no tās kādā ciematā Ženēvas tuvumā. Tomēr visvairāk jauno Rīgas ceļotāju sajūsmina apgaismības laikmeta pielūgtā Saprāta darbīgais bērns Progress, vienalga, kādā jomā tas arī izpaustos – tehnikā, dabas zinātnēs, valsts iekārtā vai sociālajā sfērā.

18. gadsimta beigās, reizē ar industriālās revolūcijas sākumu Anglijā, tā kļuva par daudzu izglītoto eiropiešu ceļojumu mērķi. Industriālie svētceļnieki uz Angliju plūda platā straumē, un anglofilija pārauga anglomānijā. Eiropā strauji izplatījās ne tikai angļu tehniskie izgudrojumi un paņēmieni, bet arī estētiskie priekšstati – muižu, dārzu un parku arhitektūra, daiļliteratūra, pedagoģiskās atziņas, ekipāžas, apģērbu mode, mēbeles un pat tējas dzeršanas tradīcija. Tiesa, minētie procesi plašāk sākās gadus 20 pēc Himzela ceļojuma. Tādēļ Rīgas ārstu vēl varētu pieskaitīt pie agrīnajiem Anglijas apjūsmotājiem – tādiem pašiem, kādi 18. gs. sākumā bija franču apgaismotāji Š. L. de Monteskjē un Voltērs (ar pēdējā darbu par Angliju – “Filosofiskās vēstules” Himzels ir labi pazīstams un to vairākās vietās citē).

Starp Himzela laikabiedriem rīdziniekiem, šķiet, grūti būs atrast tādu, kura vērtību skalā lielāka vieta būtu ierādīta tām, ko pieņemts saukt par eiropeiskām mūsdienu izpratnē, – demokrātijai, vārda brīvībai un reliģiskajai tolerancei politikā, liberālismam un personīgajai iniciatīvai ekonomikā. Himzelā vislielāko sajūsmu izraisa visu kārtu vienlīdzība likuma priekšā un tas, ka Anglijas parlamentā bagāts tirgotājs sēž līdzās pēram. Varētu likties, ka šī politiskās iekārtas īpatnība būtu jāpamana katram ceļotājam, tomēr, ja salīdzina ar viņa laikabiedru aprakstiem, Himzela dienasgrāmata ir rets izņēmums.

Edgars Ceske, Dr. hist.

1752. gada 3. jūnijā es ar pasta karieti devos prom no Hannoveres. Es braucu cauri Osnabrikai un Deventerai, no kurienes ar kuģi caur Kampenu un Zeiderzē nonācu Amsterdamā; tur es laimīgi ierados pulksten 11 vakarā. Pretvēja dēļ uz jūras biju spiests pavadīt 3 dienas, bet parasti var pārcelties 24 stundās. Šajā jūrā kuģot var droši, un ir tikai daži gadījumi, kad kuģi, kas vienmēr ir pārpildīti, piedzīvojuši avārijas.Amsterdama

Viena no lielākajām tirgotāju un tirdzniecības pilsētām, kur māju skaitu rēķina uz 33 000, neskaitot tā sauktos kaktus, un iedzīvotāju ap 400 000, no kuriem 20 000 ebreju.

Ielas Amsterdamā ir pa lielākai daļai diezgan šauras, un gar mājām ved krietnu olekti platas, ar ķieģeļiem bruģētas ietves (kādēļ pa ielām var pastaigāties tikpat ērti kā pa istabām). Māju rotājumi no ārpuses nav nekas sevišķs; toties jo vairāk greznības un komforta atklājas iekšpusē.

Tas, ka holandieši mīl tīrību, ir vispārzināms; tomēr šajā virzienā viņi pārspīlē, un ierodoties es ar pārsteigumu ieraudzīju, kā, piemēram, divas meitenes zivju kaula krinolīnos ilgāk par stundu ņēmās, mazgādamas trepes, kas atradās durvju priekšā. Bija sestdienas vakars, un tas izskaidroja meiteņu čaklumu un viņu īpašās rūpes par tīrību un kārtību. Šis gadījums mani pārliecināja par kāda drauga izteikuma pareizību, kad viņš teica, ka jaukās sievietes Holandē kopumā pusi savas dzīves izlietojot nelietderīgi, jo rūpējoties par pārspīlētu tīrību. [..]

Kā ap Amsterdamu, tā arī pilsētā pašā gar kanāliem ir skaistākās pastaigu vietas, piemēram, gar Ķeizara, Kungu un Prinču kanāliem; šeit atrodami arī visskaistākie nami, kuru īpašniekiem nereti pieder miljoni.

Spēļu nami, kas Amsterdamā ir tik ļoti slaveni, nav nekas cits kā m. m.[1. Oriģinālā: H. H., šeit laikam domātas Huren Häuser – m...u mājas. (Šeit un turpmāk tulk. piez.)] paveids, kur trīs reizes nedēļā, kā ierasts, redz duci meiču, ko dēvē par mīlas māsām, dejojam ar matrožiem un laiviniekiem violu un cītaru skaņu pavadībā. [..]

Amsterdamā tiek paciestas visas reliģijas un sektas. Valdošā reliģija ir reformāti. Luterāņiem ir 2 baznīcas, un tās var atšķirt vienīgi pēc zvaniem, kuri tomēr kalpo tikai par greznojumu, jo nekad netiek kustināti.

Katoļiem, kvēkeriem un visām pārējām sektām nav publisku ēku, kur noturēt dievkalpojumus, un tiem savas sanāksmes jānotur noteiktās mājās norobežotos kvartālos, kur katrs var piedalīties viņu dievkalpojumos. Mani ļoti izbrīnīja, ka ebrejiem ir publiskas ēkas, kur tie notur savus dievkalpojumus.

Portugāļu, tāpat kā vācu, ebrejiem ir pašiem savs templis, kurš ir skaisti uzcelts un ļoti jauki rotāts no iekšpuses. Vācu ebrejiem, kuru skaits ir nesalīdzināmi lielāks, ir dažādi tempļi. [..]Ievērības cienīgi objekti

Daudzie retumi un ievērības cienīgie objekti, kādus var sastapt Amsterdamā, manu uzmanību pamodināja jo vairāk arī tāpēc, ka tos man izrādīja un paskaidroja to mīļotāji un lietpratēji.

Amsterdamā var atrast dažādus gleznu, gravīru, konhīliju[2. Spirālveida gliemežnīcas.], kukaiņu utt. kabinetus. Tomēr lielākā daļa no tiem vākti vienīgi paša īpašnieka intereses apmierināšanai, bez īstām zināšanām par eksponātiem.

Šloitera konhīliju kabinets ir pelnījis, lai to apskatītu. Tāpat apskates vērta ir arī Brankama kunga gleznu kolekcija, kas izvietota 7 istabās, kur savāktas slavenāko holandiešu mākslinieku izmeklētākās un izcilākās gleznas (izņemot dažas, kas pieder vācu meistariem). Tur var atrast Adriāna Ostades un Dāvida Tenīrsa visādu veidu komiskas ainas, zemniekus, kāzas utt., Rembranta jūras ainavas, dažādas Rubensa, Paulusa Potera, Hansa Venigsa, Sneidersa, Slingelanta, Rotenhammera, P[ītera] v[an] d[er] Hoha, [..] G[abriela] Metsi gleznas. Kopējā šo gleznu vērtība tiek lēsta uz 100 000 dālderu.

Rīvju nams ir viens no briesmīgākajiem šejienes cietumiem. Ļaudīm, kas tur ieslodzīti, pa diviem jāsarīvē 80 U[3. Ja šeit domātas mārciņas, tad tas ir ap 32 kg.] (?) cietā Indijas krāskoka. [..] Ja kāds neizpilda uzlikto normu, tas sākumā tiek sodīts ar rīkstēm; ja tās nepalīdz, tad to iesloga pagrabā, kur tam bez pārtraukuma jāpumpē [ūdens], ja negrib noslīkt. Zagļi ļoti baidās no Rīvju nama, jo tāds, kas vienreiz tur nonācis, reti no turienes iznāk. Tiesa, tur iesloga tikai uz dažiem gadiem, bet tas ir tas pats, kas mūža ieslodzījums. [..]Sociālā aprūpe

Holande kopumā sociālajai aprūpeiizdod 20 miljonus holandiešu guldeņu, Amsterdama turpretī 50 tūkstošus dienā, kas, zināms, ir ievērojama summa.

Nabagu atbalstīšanai Holandē un jo īpaši Amsterdamā tiek daudz darīts, un bagāti iedzīvotāji šajā pilsētā liek ēdināt un apkopt nabagus uz sava rēķina. Pazīstamais Korvers, kas pieder pie bagātas ģimenes, pie Kungu kanāla licis uzbūvēt nelielu skaistu māju un pie tās ierīkot dārzu. [..] No šiem slavenajiem un atdarināšanas vērtajiem piemēriem redzams, cik ļoti šajā pilsētā tiek domāts, lai arī privātpersonas varētu rūpēties par daudziem nabagiem un savu vārdu iemūžināt uz visilgāko laiku.

Starp slimnīcām un aprūpes iestādēm labā iekārtojuma, skaistā izskata un visur valdošās tīrības dēļ ir ievērojami: Lielā slimnīca, arī Uzraudzības nams un Mēra nams, kurš atrodas ārpus pilsētas un kurā slimnieki tiek ļoti rūpīgi uzraudzīti un apkopti; tā notiek arī tā saucamajā Lācara patversmē.

Veco ļaužu patversme, līdzīgi kā das Proveniez-Haus, ir labi uzceltas; tie ir sabiedriskie nodibinājumi, kur vecos ļaudis atbilstoši viņu gadiem uzņem par zināmu summu un tie pavada atlikušo dzīves laiku, būdami nodrošināti ar visu, kas tiem nepieciešams. Katram ir sava atsevišķa istaba, kas gan ir neliela, toties tīra. Ēdiens šeit ir ļoti labs, un katrā sanākšanā pie galda var novērot vislielāko kārtību un vienprātību, par ko rūpējas virsuzraugs, kurš nekārtību gadījumā uzliek noteiktus sodus.Zārdama un Zārdeina

Zārdama[4. Tagad Zāndama Ziemeļholandē, ievērojams manufaktūru centrs Holandes "Zelta laikmetā" - 17. gadsimtā.] atrodas nepilnas stundas braucienā no Amsterdamas, un uz turieni katru dienu iet divi kuģi – viens no rīta un otrs vakarā. [..] Zārdama ir slavena tur dzīvojošo bagāto zemnieku dēļ, no kuriem daudziem pieder vairāk nekā miljons dālderu. Stundas attālumā no Zārdamas atrodas Zārdeina[5. Tagad Zāndeika, pilsēta Ziemeļholandē, ap 11 km uz ZR no Amsterdamas.] – uz turieni pie Honiga k[unga] mani pavadīja mans Amsterdamas draugs B. k[ungs]. Tas [Honigs] mani vispirms pacienāja ar labām brokastīm, bet pēc tam aizveda uz savām papīrdzirnavām, kuras pelna, lai tās apskatītu to skaistā, pilnīgā un pamatīgā iekārtojuma dēļ; grūti iedomāties, cik daudzām rokām papīram jāiziet cauri, pirms tas sasniedz gatavību. [..] Minētajam H. kungam pieder 2 šādas dzirnavas, no kurām katras (tā man šķiet) varētu maksāt kādus 400 000 Holandes dālderu, un abās tiek nodarbināti 100 cilvēki. Atkarībā no darba veida katru mēnesi tās ienes 15 000 dālderu, ierēķinot izdevumus strādnieku darba algām. No tā var spriest par abu šo manufaktūru nozīmīgumu. [..]

Gan Zārdamā, gan trijos tuvējos ciemos darbojas daudz un dažādas dzirnavas[6. Lai arī Himzels šeit runā par dzirnavām vispār, ar tām šeit jāsaprot dažādas vēja darbinātas iekārtas, kā kokzāģētavas, papīra ražotnes, graudu maltuves, eļļas spiestuves.], kā koka, papīra, eļļas, graudu, pelnu utt.[7. "Kafijas, tabakas dzirnavas, kuras visas darbina vējš, bet arī ūdens.” (Autora piez.)], un pavisam šajos 4 ciemos rēķina 900 dzirnavu; īpaši Zārdeinā atrodas daudz [dažādu] dzirnavu, kā arī eļļas spiestuvju, tādējādi lielākā daļa iedzīvotāju iztiku iegūst no savām dzirnavām, uzkrādami ievērojamas bagātības. Zārdama bez tam ir slavena arī savu kuģu būvētavu dēļ.Leidene

26. jūnijā es ar satiksmes kuģi caur Hārlemu devos uz Leideni, kas atrodas 6 stundu brauciena attālumā no Amsterdamas.

Hārlema – viena no skaistākajām pilsēta Holandē – ir samērā liela un labi uzbūvēta. Ievērī­bas cienīga ir skaistā zvanu spēle galvenajā baznīcā, kā arī lieliskās ērģeles, kam līdzvērtīgu nav visā Nīderlandē. Tās tiek spēlētas 3 reizes nedēļā no 12 līdz 1 – un “cilvēka balss”[8. Vox humana - viens no ērģeļu reģistriem.] ir neparasti dabiska.

Leidenē es uzturējos dažus mēnešus, jo tā sniedza izdevību pavairot manas zināšanas botānikā un dabas zinātnē; tādēļ komunikācija ar dažādiem šīs slavenās akadēmijas zinātniekiem man nevarēja būt citāda kā vienīgi ļoti noderīga.

Leidenē atrodami dažādi skaisti kabineti, starp tiem jo īpaši apskates vērti ir profesora Gronoviusa un viņa dēla kunga kabineti. Jaunā d[oktora] Gronoviusa kunga vietējo zivju kolekcija, pie kuras jaunais zinātnieks sācis strādāt tikai 1744. gadā, jau ir krietni bagāta. Visas zivis ir izžāvētas, sapresētas un tiek uzglabātas kā herbārijs.

La Kūra kunga gleznu kolekcijā ir daudzu Holandes vecmeistaru darbi. [..] Prof. Mushenbrūka[9. Mushenbrūks, Pīters van (Pieter van Musschenbroeck, 1692–1761), holandiešu matemātiķis, filozofs, mediķis un astrologs.] kunga dažādu fizikas instrumentu krājumam līdzīgu pilnīguma ziņā reti iespējams atrast. [..] Arī prof. Alamānam[10. Alamāns, Žans Nikolā Sebastjēns (Allamand, Jean Nicolas Sébastien, 1713/16?–1787), šveiciešu-holandiešu matemātiķis un dabas filozofs.] ir ievērojama fizikas instrumentu kolekcija, ko viņš pa daļai iepircis Anglijā, pa daļai mantojis no sava skolotāja Gravehanda, kā, piemēram, magnēti, dažādi mikroskopi, misiņa saldējamā mašīna, dažādi mehāniski, hidrauliski un hidrostatiski instrumenti, lieliska angļu prizma, ar kuras palīdzību var 7 krāsu staru kūli sakopot vienā; šo eksperimentu es nekur agrāk vēl nebiju redzējis; termometru kolekcija, no kuriem skaistākie ir Fārenheita un Reomīra no Parīzes. [..]

Blakus minot, Leidene ir klusa pilsēta, tur gandrīz nav tirdzniecības, un to, kā arī lielāko daļu tās iedzīvotāju uztur universitāte. Pastaigu vietas alejās ap pilsētu, ko dēvē par Ziegel, ir neparasti patīkamas; tāda pati ir arī tuvākā apkārtne, kur var uziet izcilus dārzus. [..]Hāga un Delfta

Hāga – viena no skaistākajām Holandes pilsētām, kas atrodas brīnišķīgā apkārtnē, un to var apbraukt pusotras stundas laikā. Hāgā var ieraudzīt daudzas skaistas celtnes un mājas[11. "Hāga ir štathaltera rezidences pilsēta. Tajā ir daudzas lielas un masīvas celtnes; tikai žēl, ka daudzām no tām trūkst modernās arhitektūras izjūtas [..]” (aut. piez.)], no kurām viena no greznākajām pieder ebreju baronam de Švarcam.

Dzīvesveids Hāgā ļoti atšķiras no tā, kas valda pārējā Holandē. Iedzīvotāji ir patīkami, un es atzīstu, ka pat pūļa rupjība šeit ir mīkstinājusies. Sievietēm piemīt dzīvīgs saprāts un skaistums – to palīdz izcelt ģērbšanās stils, kas tuvs franču modei, un pat franču valoda, ko visās sabiedrībās uzskata par labo toni, panāk to, ka šīs pilsētas daiļais dzimums kļūst nesalīdzināmi patīkamāks un saskarsme ar viņām līdz ar to – jaukāka un valdzinošāka.

Hāgā iespējams viegli nodibināt patīkamākās pazīšanās, jo īpaši abu sūtņu namos, kuri patlaban šeit uzturas, – krievu ķeizarienes sūtņa grāfa Golovskina[12. Pareizi: grāfs Aleksandrs Golovkins (Александр Гав­рилович Головкин, 1689–1760), Krievijas sūtnis secīgi Prūsijā, Francijā un Holandē.]

un spāņu galma sūtņa marķīza del Puerto nami ārzemniekiem allaž atvērti, un tiem tiek izrādīts daudz laipnību, kā, piemēram, man, kam tika parādīts gods tikt stādītam priekšā grāfam Golovskinam un pusdienot pie viņa galda.

Hāgas apkārtne ir skaistākā visā Holandē [..].

Delfta ir neliela, klusa un ne visai biezi apdzīvota pilsēta. Tur atrodamas daudzas skaistas ēkas. Veco un jauno baznīcu ir vērts apmeklēt dažādo skaisto kapu pieminekļu dēļ. [..]

Jaunajā baznīcā atrodas Orānijas prinča Vilhelma I kapenes. Tornis slēpj sevī brīnišķīgas zvanu spēles, ko uzskata par skaistākajām visā Holandē.

Delftas arsenāls ir liela celtne, un tajā atrodams viss vajadzīgais, lai apbruņotu prāvu karaspēku, – ap 50 000 vīru šeit viegli varētu apgādāties ar ieročiem. Delftas arsenāls ir izcilākais visā Holandē.

Porcelāna fabrikā tiek izgatavoti labi ikdienā lietojami trauki, ko var iegādāties par zemu cenu. Delftā atrodas arī dažas vadmalas fabrikas, tomēr šejienes vadmala nav ne tuvu tik laba kā slavenā Leidenes.Roterdama

Roterdama atrodas 2 stundu attālumā no Delftas, tā ir skaista pilsēta, kas bagāta ar iedzīvotājiem un ko attīstītās tirdzniecības dēļ var nosaukt par mazo Amsterdamu.

Lielākā daļa māju no ārpuses izskatās slikti, toties jo skaistāks ir to iekšējais iekārtojums, un istabas ir mājīgas, tīras un bieži grezni mēbelētas. [..] Baznīcās, kuru celtniecības stils nav nekāds sevišķais, nav nekā ievērības cienīga. Angļiem, kuri veido lielāko daļu no Roterdamas tirgotājiem, ir divas jaukas baznīcas. Arī ebrejiem ir labi uzbūvēta sinagoga, kas atrodas pie Māsas.

Starp izcilākajiem apskates cienīgiem objektiem Roterdamā jāpiemin visādu veidu retumu kolekcijas, kas pieder brāļiem Bishopiem. Ja kaut kur ir zeme, kur cilvēks ar čaklumu un pūlēm var sakrāt lielas bagātības, tā, zināms, ir Holande, un to starp daudziem citiem piemēriem visspilgtāk apstiprina gadījums ar abiem brāļiem, kuriem tēvs, kā viņi paši atzinās, atstājis mantojumā 50 steiverus[13. Steivers (nīderlandiešu stuiver, stiver) – zemas raudzes sudraba, bet vēlāk arī bronzas monēta. Sudraba saturs tajā gadsimtu gaitā mainījās. Vienā Holandes guldenī ietilpa 20, Holandes dālderī – 30 steiveru. ] un 30 no tiem – parādos, tā ka šo tirgotāju lielo bagātību aizsākums esot bijis viens Holandes guldenis. Viņu tirdzniecības prece esot bijuši linu diedziņi, ar kuriem tie nopelnījuši tik nozīmīgas naudas summas, ka viņu bagātību vērtē uz pāris miljoniem. Viņu unikālais kabinets, kam dažādības, skaistuma un pilnīguma ziņā nav līdzvērtīga visā Holandē, tiek vērtēts uz 600 000 Holandes dālderu. Tas izvietots piecās mazās, toties grezni mēbelētās istabās, un, ja, satiekot šos abus vecos vīrus, kuri pēc apģērba drīzāk līdzinās trūcīgiem amatniekiem, grūti ir iedomāties par greznību, kāda valda viņu dzīvojamās istabās, – cik tad reižu grūtāk ir iztēloties tās bagātības, kas glabājas viņu lādēs. Vecākais brālis – jo otrais nevarēja atrauties no savām darīšanām – man vispirms kādā nelielā apakšstāva istabā parādīja šķirstu, pilnu ar Ostindijas porcelānu, un vēl otru, kurā glabājās dažādu mākslinieciski slīpētu glāžu kolekcija, no kurām skaistākās bija izgatavojis Roberts no Leidenes. [..] Augšstāva istabā es redzēju skaistu gleznu kolekciju, no kurām ļoti daudzas savas īpašās vērtības dēļ tiek uzglabātas riekstkoka lādēs. [..]

Pēdējā istaba ir svarīgākā un pilna ar ievērības cienīgiem retumiem. Vienā šķirstā redz visādu veidu Japānas, Ķīnas, Saksijas un Delftas porcelānu, otrā – vēl citus porcelāna traukus, jaspisu, ahātu un dažādus no tiem pagatavotus dzeramos kausus, dozes utt., ģipša priekšmetus un retu, kā arī dažādu ievērojamu antīkās mākslas priekšmetu kopijas, no kuriem daudziem oriģināli gājuši bojā.

Kādā citā šķirstā glabājas ķīniešu zelta un sudraba trauki, nelielas bļodiņas, kas izgatavotas ziedu formā, un tik daudz dārgumu, kurus nav iespējams aprakstīt, bet vienīgi apskatīt un bez kuriem ceļotājs nevar teikt, ka būtu kaut ko patiesi dārgu Holandē redzējis. [..]

Utrehta un Zeista

Ceļojums pa ūdeni no Amsterdamas līdz Utrehtai ir patīkamākais visā Holandē, jo ceļotājam allaž acu priekšā ir visskaistākā apkārtne un daudz brīnišķīgu izpriecu vietu; un iztālēm Utrehta izskatās līdzīga lielam pasaku dārzam. Jau pusstundas brauciena attālumā no pilsētas ceļu ieskauj skaisti koki, kas sastādīti pēc stingrākās kārtības, veidojot brīnišķīgākās pastaigu vietas; tā ka no vienas puses redzams ūdens, kas apņem pilsētu, no otras – lieliskākie dārzi. Šis greznojums ir arī pilsētas lielākā bagātība, jo katru koku rēķina 50 Holandes dālderu vērtībā. Pirms daudziem gadiem, kad provincei trūka skaidras naudas, bija ienācis priekšlikums šos kokus nozāģēt un pārdot, kas iedzīvotājos sacēla lielu satraukumu. [..]

Gaiss un ūdens Utrehtā ir labāks nekā visā [pārējā] Holandē. Tur vispār ir tikai divi kanāli, kas abi satur tekošu ūdeni, tā ka vasarās nekas nepūst, nevis kā citās pilsētās – Hāgā un jo īpaši Amsterdamā. Jaunais kanāls, ko dēvē arī par Jauno grāvi, ir Reinas atteka.

Utrehtā ceļotājam ir iespēja nodibināt patīkamākās pazīšanās. Dzīvesveids šeit ir jauks un patīkams, un ārzemnieku laipni uzņem slēgtajās sabiedrībās, kas sapulcējas jo īpaši aristokrātu namos. Arī saskarsme ar šejienes mācītajiem ļaudīm ir patīkama.

Bez tam aiz Amsterdamas vārtiem atrodas priekšpilsēta, kur var apskatīt v[an] Molmsa kunga zīda fabriku un brīnišķīgus dārzus.

[Fabrikas] otrajā stāvā atrodas viens vienīgs liels rats, kuru darbina ūdens, un tas liek kustēties visām tītavām un spolēm. 8 līdz 9 tītavas uzrauga viena meitene, kurai gadījumā, ja pavediens notrūkst, tas no jauna jāsasien, lai neapstātos pārējās tītavas. Minētais rats, tā man šķiet, darbina arī visas strūklakas dārzos un grotās. [..]

Divu stundu brauciena attālumā no Utrehtas, Zeistā, īpašumu iegādājušies hernhūtieši. Van Seista (van Seyst) kungs, kuram tas faktiski pieder, arī ir hernhūtietis; viņš uzcēlis tur brīnišķīgu māju, pie kuras ir arī skaists dārzs. Abās pusēs dzīvojamai mājai atrodas divas skaistas un lielas ēkas, no kurām vienā dzīvo brāļi, otrā – māsas. Pirmajiem ar otrajām nav nekādas saskares, un tie viens otru redz vienīgi baznīcā. Brāļi nodarbojas ar dažādiem amatniecības darbiem, viņi ir kurpnieki, skroderi, zvejnieki un tātad iztiku katrs nopelna ar roku darbu. Ja pie viņiem kaut ko pasūta, tas gan izmaksā dārgi, toties ir daudz labāks un kalpo ilgāk nekā tas, ko izgatavo citi amatnieki. [..] Precētajiem brāļiem ir atsevišķa mītne. Starp māsām sastopamas skaistas un bagātas meitenes; pie brāļiem [apmeklētāji] drīkst iet viņu istabiņās, pie māsām tas nav atļauts.

Es vēl piebildīšu, ka neviens ebrejs Utrehtā nedrīkst palikt pa nakti, ja viņam nav pilsoņa tiesību.Par Holandi kopumā

Grāvjos stāvošā un pūstošā ūdens dēļ gaiss ir neveselīgs un smirdīgs, tādēļ Holandē arī lietus ūdens tiek rūpīgi uzglabāts un par dārgu naudu tirgots.

Iedzīvotājiem ir bāla un neveselīga sejas krāsa, un vasarās pūstošā ūdens izgarojumi, ko pavairo siltums, ir sevišķi kaitīgi, jo izraisa karstu un bīstamu drudzi.

Tējas un kafijas dzeršana Holandē ir ļoti izplatīta, un, ja mīļais sieviešu dzimums iegūst neveselīgu un vāju ķermeņa uzbūvi, tas tā notiek, pateicoties šim samaitājošajam paradumam. Katra kalpone laukos iebauda savu rīta tēju vai kafiju. Lielais patērētais ūdens daudzums nevar nenovājināt māgu, un tādēļ var novērot tik daudz slimību, kuru cēlonis ir aizkavēta un nepilnīga gremošana.

Nav nepareizi aprakstos sastopamie apgalvojumi, kuri spriedumus par elementiem pavada ar šādiem vārdiem: “La Hollande est un pais, ou les quatre elemente ne valent rien, et ou le demon de l’or, couronne de tabac, est assis sur un trone de fromage.”[14. "Holande ir zeme, kur četri elementi ir saindēti, kur zelta dēmons sēž siera tronī ar tabakas kroni galvā” – šeit pieminētie četri elementi (zeme, gaiss, ūdens, uguns), pēc viduslaiku filozofu apgalvojuma, esot pamatā visai materiālajai pasaulei. Siera tronis, tabakas kronis – mājiens uz Holandes galveno ražojumu un koloniālo eksporta preci, tās bagātību avotu.] Holande, zināms, ir zeme, kur netrūkst naudas un bagātības[15. "Holandiešu skopums un savtīgums ir pie vainas, ka ceļotājam par visu jāmaksā pietiekami dārg; tas liekas īpaši uzkrītoši, ja šajā zemē uzturas neilgu laiku. Lauku viesnīcās viss ir nesalīdzināmi dārgāks nekā pilsētā, tādēļ jāievēro piesardzība (kas iesakāms arī visos citos gadījumos) – un par visu pasūtīto jāvienojas jau iepriekš; citādi var nākties maksāt 3 reizes dārgāk”. (aut. piez.) ] un kur, pateicoties šai laimīgajai satversmei, var ieraudzīt tirdzniecību tās uzplaukumā un mākslas un zinātnes to attīstībā.

Saskarsmē ar holandiešiem maz ir patīkama.[16. "Un cik nepanesama ārzemniekam ir jo īpaši pūļa rupjība, kad tam nekautrīgi tiek pieprasīta nauda!” (aut. piez.)]

[..] Lielākajā daļā sanākšanu tiek runāts ļoti maz vai arī nemaz. Starp vīriešiem vispārpieņemts laika pavadīšanas veids ir tabakas smēķēšana, un bieži man ir vajadzējis apbrīnot flegmatisko holandiešu saietus, kuri vai nu mīl pilnīgu klusumu un nodarbināti vienīgi ar savām pīpēm, vai arī, tām pa pusei nodziestot, caur žāvām izdveš pāris vārdu.

Ceļojumi ar pasta kuģiem (baržām) šajā zemē ir patīkama ērtība, kas ļauj pastāvīgi mielot acis, skatot izkoptu vasarnīcu apkārtni un alejas. Šādā veidā var izbraukt cauri gandrīz visai Nīderlandei. [..]

Kuģi velk viens zirgs, kuram pastāvīgi jārikšo, un ik pēc divām stundām viņu nomaina. Ceļotājs gandrīz visu laiku brauc cauri vieniem vienīgiem dārziem[17. "Dārzus, kurus mēdz saukt par Compagnes, holandieši tur vienīgi savam priekam, un tie gandrīz neko neienes, jo lielākā daļa neko neražo. Viņiem jāizdod bieži tūkstotis [dālderu] un vairāk, lai tos uzturētu kārtībā.” (aut. piez.).], kas izceļas ar savu karaliskumu – dzīvžogi ir skaisti apcirpti un veido patīkamu baudījumu acīm. Par Holandi kopumā var teikt, ka tā ir viens vienīgs izpriecu dārzs – jo pilsētā nenonāk citādi kā vienīgi, izbraucot cauri alejām, kam abās pusēs plešas visskaistākās pļavas.Anglija

Ārzemniekam, kurš redzējis citas zemes, Anglija salīdzinājumā ar tām un pat ar Holandi šķitīs nesalīdzināmi dārgāka, un visās lietās šeit pastāv nesalīdzināma atšķirība cenā; vienkāršā tauta un nesēji naudu pieprasa uzstājīgi. Ceļotājs darīs gudri, ja, kur vien iespējams, par samaksu vienosies iepriekš.

[Vēstule no Londonas 1755. gada 25. maijā]

Jau 14 dienas es dzīvoju šajā lielajā un skaistajā pasaulē, kuru tomēr pārāk maz pazīstu.

Tas, kas mani pārsteidza vispirms, bija šejienes dzīves veids un apģērbs. Es vēl nebiju Londonā pavadījis pat divas dienas, kad savas franču ieloces un piedurknes biju spiests nomainīt pret angļu modi, un tagad nēsāju modernu fraku ar šauriem atlokiem, apaļām pogām un platu samta apkakli. Šeit man ir tā priekšrocība, ka varu saudzēt savu zobenu. Tomēr šīs pārvērtības bija saistītas arī ar citiem izdevumiem, jo man vajadzēja iegādāties spieķi un galvassegu. Pagaidām es vēl neesmu izšķīries par labu šejienes jaunmodes parūkai, kas ir apaļa un atgādina lielu naktsmici, neskatoties uz sava friziera daudzajiem pamudinājumiem, kurš gandrīz katru dienu atnes sev līdzi kādu jaunu modeli, lai manu galvu padarītu ievērojamāku. Tomēr man jau laikus bija jāveic dažas reformas manā franču frizūrā – matu tīkliņš paliek neizmantots.Londona

Šī tikpat bagātā, cik lielā un biezi apdzīvotā pilsēta atrodas pie Temzas. Tās garumu rēķina 8 angļu jūdzes, bet platumu – 3. [..] Londonā rēķina ap 120 000 māju, un, ja katrā no tām rēķinātu tikai 8 iedzīvotājus, tad šī lielā pilsēta ietver vienu miljonu cilvēku.[18. “Īstajā Londonā dzīvo gandrīz tikai tirgotāji un Vestminsterā pa lielākai daļai aristokrāti.” (aut. piez.)]

[Londonā] ir daudz skaistu ielu – Strenda, Čīpsaida, Flītstrīta, Holborna. Bruģis ielās tomēr ir slikts – tāds tas ir gan tikai pašā ielas vidū, gar mājām tas sastāv no lielām, platām akmens plāksnēm, kas ir ļoti ērtas kājāmgājējiem. [..]

Tauers ir vecs un nolaists cietoksnis. Tajā apskates vērts irarsenāls, monētu kaltuve un jo īpaši Karalisko dārgumu glabātava ar impērijas kroni, scepteri un zobenu. Tā bijusi nelaimīgā uzturēšanās vieta arī daudziem valsts noziedzniekiem. [..]

Londonas tilts ir vecs un brūkošs. [..] Mājas un krāmu tirgotavas, kas atrodas abās tā pusēs, to izķēmo tikpat ļoti, cik daudzās būdas – Jauno tiltu Parīzē [..]

Jaunuzceltajam Vestminsteras tiltam nav līdzīgu. Tas celts no Portlendas akmeņiem, kas slaveni ar savu izturību; garumā un platumā tas pārspēj Londonas tiltu. To iesāka celt pirms kādiem 12 gadiem, un 1751. gadā tas pilnīgi pabeigts. Tā greznā un ilgstošā izbūve izmaksājusi vairāk nekā 500 000 mārciņu.

Londonā ir redzams liels daudzums kariešu un t.s. divriču. Gandrīz katrs, kura ienākumi to atļauj, tur savu personīgo ekipāžu. Bez tam arī īrētās karietes un fiakri ir ērtība, kas sastopama tik lielā pilsētā kā Londona. [..]

Lēta ērtība ir arī lielais daudzums laivu, kuras kustas pa Temzu un ar kurām visi, kas to vēlas, var nokļūt jebkurā pilsētas vietā. Laiviniekiem ir sava noteikta takse, virs kuras tie neko nedrīkst prasīt. Viņu laivas ir numurētas, un, ja kāds no tiem pārsniedz [noteikto maksu] vai arī rupji izturas, klients var īpašai komisijai norādīt laivas numuru, un, ja sūdzību atzīst par pamatotu, īpašniekam tiek uzlikts naudas sods. Arī fiakriem, tāpat kā nesamajiem krēsliem, ir noteikta takse. Gan vieniem, gan otriem aizmugurē uzkrāsoti cipari. [..]

Svētdienās visi darbi ir aizliegti. Pat bārdas griešana un [matu] frizēšana nav atļauta.[19. “Šī likuma dēļ man bija jācieš savas ierašanās dienā, jo tā notika vēlā sestdienas vakarā. Ceļojuma laikā biju apaudzis ar kapucīņu mūka cienīgu bārdu, un cik sapīcis es biju, kad man svētdien vajadzēja izlaist skaisto promenādi.” (No Himzela vēstules 1755. g. 25. maijā.)] Aizliegta opera, komēdija, koncerti, atklāti nedrīkst notikt pat kāršu spēles. Lai cik slavējams šis likums arī būtu, tomēr mani ļoti nepatīkami pārsteidza, ka neviens nemēģina ierobežot visādu veidu rupjo izlaidību, kam līdz vēlam vakaram nododas tauta; un svētdiena izceļas starp pārējām nedēļas dienām ar to, ka tās vakarā un naktī visvairāk tiek ļauta vaļa nesātīgai žūpošanai un netiklībai.

[..] Daiļais dzimums šajā zemē ir patiešām daiļš un samērīgi labi veidots. Pa lielākai daļai sastopamas vienīgi gaišmates, brunetes ir rets izņēmums. Angļu sievietes pelna, lai taptu pieskaitītas lielākajiem Anglijas lepnumiem. [..]Sieviešu ziņā Anglija ir paradīze.Bieži ir diezgan nedroši

Londona gan nakts laikā tiek apgaismota iedzīvotāju ērtībai un lielākai drošībai; tomēr vēlajās vakara stundās attālākajos pilsētas kvartālos bieži ir diezgan nedroši. Tik lielā pilsētā kā Londona netrūkst samaitātības, un starp tik daudziem bagātiem un tikumīgiemiedzīvotājiem ik uz soļa sastopami arī daudzi nabadzīgi un ļauni. Slinkums, nabadzība un žūpošana daudzus noved pie nežēlīgākajiem varas darbiem, un laupīšanas un slepkavības šeit nav nekas neparasts; īpaši jau pirmo daudzi padarījuši par savu profesiju un dienišķās maizes pelnīšanas līdzekli. Tā saucamie lielceļa vīri jeb lielceļa laupītāji mēdz uzturēties pilsētu, īpaši Londonas, tuvākajā apkārtnē. Viņi laipni palūdz: “Your money, if you please”, katram pieliekot pie deguna pistoli, un, ieguvuši laupījumu, uz saviem ašajiem zirgiem ātri aizjoņo; lai gan par šādām laupīšanām bieži lasāms avīzēs, ļaundarus tomēr reti ga­dās notvert. Šādu nelaimīgo un citu, kas dzīvi padara nedrošu, soda vieta ir Taibērns, kur to alga ir karātavas, kas ir parastākais nāvessoda veids Anglijā – jo sods uz rata šeit nepastāv.

Ar tik daudzām ļaundarībām, kādas šajā lielajā pilsētā tiek pastrādātas, nav nekāds brīnums, ka Londonā sastopamas daudzas ēkas šādu ļaundaru ieslodzīšanai un sodīšanai; proti, Londonā var saskaitīt 27 publiskos cietumus.

Kauna stabs (Pillory) šeit, Londonā, ir īpašs sodīšanas veids, kurš pats par sevi gan nav pārāk mokošs, tomēr daudziem ļaundariem tas kļūst ļoti sāpīgs vai pat beidzas ar nāvi. To pielieto pret laupītājiem, bezkaunīgākajiem krāpniekiem un slepkavām no slēpņa. Pillory ir ierīce, kas novietota uz nelielas platformas, un notiesātais tai tiek piestiprināts tādējādi, ka delnu locītavas un galva tam ieslēgtas šim nolūkam paredzētajos caurumos. Šī platforma ir grozāma, lai visi to savu reizi varētu labāk aplūkot. Bieži šādam nelaimīgajam šis sods pēc 14 dienām vai 3 nedēļām tiek atkārtots citos pilsētas kvartālos, kur līdzīgā kārtā tiek izstādīts ļaužu apskatei; pēc tam to uz vairākiem gadiem iesloga cietumā, kā arī iededzina kauna zīmi. Notiesātā vārds un noziegums tautai tiek iepriekš darīts zināms ar drukātu lapu, kas rotā kauna stabu. Šādi [ļaundari], tiesa, neizsauc ne mazākās līdzjūtības, un noziegums pelna, lai tiktu sodīts citiem par piemēru. Tomēr bieži pūļa sašutums šādos gadījumos aiziet pārāk tālu un dažkārt pat pārsniedz cilvēcību – pat apkārt stāvošā sardze nespēj aizkavēt varasdarbus. Uz notiesāto tiek raidīti mēsli un akmeņi, un reizēm tas jau pirmajā stundā tiek tā savainots, ka tiek noņemts no siekstas asiņojošs un bez samaņas, un dažkārt drīz vien turpat izlaiž garu.Tie vairāk laika pavada pie galda

Labie un barojošie ēdieni, kādus angļi lieto, jo īpaši daudzie gaļas ēdieni, dod viņu asinīm spēku. Maize un dārzeņi uzturā tiek lietoti tikai nedaudz, lai arī zeme tos saražo bagātīgi; toties daudz lielākos daudzumos – visādos veidos sagatavota gaļa[20. “Ēdieni ir ļoti sātīgi; šeit pasniedz 2 līdz 3 bļodas ar cepešiem un ievērojama lieluma pudiņu – tie ir ēdieni, kas galdā parādās katru dienu; par zupām un citiem viegliem ēdieniem šeit nezina nekā.” (No Himzela vēstules 1755. g. 25. maijā.)], kas šajā zemē ir sevišķa labuma, galvenokārt vērša, teļa un aitas gaļa[21. “Katru gadu Londonas pilsētā tiek kauti un šeit arī pa lielākai daļai apēsti pārsteidzošs daudzums lopu: rēķina ap 700 000 aitu un jēru un 100 000 vēršu. (aut. piez.)].

Angļu rostbifs jau ir pietiekoši pazīstams; un, atšķirībā no vāciešiem, kas cepetim bieži laupa visu sulīgumu un bauda to sausu, angļi prot izmantot aromātisko gaļas sulu, kura bieži – un pie tam pavisam sarkanīga – izplūst no viņu gaumē pagatavotā, mēreni apceptā gaļas gabala. Šeit pastāv zināmas mājas, ko dēvē par “bifšteka namiem”; tajās no agra rīta līdz vēlam vakaram, jebkurā dienas laikā, iespējams dabūt iepatikušos gaļas gabalu, uz restēm apceptu; un šajās mājās tie vienmēr ir izmeklēti labi. Ja kādam darīšanas kavē paēst pusdienas mājās vai arī kaut kur citur, kur tas šajā laikā mēdz pusdienot, tad šeit viņš tās var atrast jebkurā dienas laikā. Apmeklētājs pēc patikas izraugās sev kādu jēlu teļa, jēra vai liellopa gaļas šķēli, nosaka porcijas lielumu, kas tiek nosvērta vienas mārciņas apjomā vai lielāka un izcepta uz restēm; pa tam viņš var kavēt laiku ar laikrakstiem. Pie laba steika netrūkst arī plašas alus[22. “Bez labā vienkāršā alus ir vēl arī tā saucamais porteris jeb stingrais alus, ko sevišķi iemīļojusi vienkāršā tauta un kas arī tai vislabāk noder tās smagajā darbā; arī smalkais alus, bostons, sidrs – dzēriens no āboliem un medus –, ruma un araka punšs ir ierasti dzērieni Angl[ijā].” (aut. piez.)] un vīna izvēles. Bez tam apetīti rosina arī saimnieka tīrīgums, kurš kopā ar saviem ļaudīm bieži visu dienu svīst pie plīts. Anglijā ir paradums pusdienot vēlu, īpaši tas attiecas uz tirgotājiem, kuri tikai ap divpadsmitiem sapulcējas biržā un reti ietur maltīti pirms pulksten trijiem pēcpusdienā. Toties, pielāgodamies saviem darījumiem, tie vairāk laika pavada pie galda, un labs vīns sniedz iespēju tik iemīļotajiem tostiem, un visi pēc kārtas dzer cits uz cita veselībām un arī saka tostus. Ieilgušu pusdienu gadījumā sievietes atstāj vīriešus, un, kamēr tie tukšo pudeles, dāmas nobauda tēju. Saimnieces šeit, kā liekas, ir laipnākas nekā citur, un viesus apkalpo kā pēdējos, lai viņiem tiktu stiprāka tēja.Viņu brīvība nezina mēra

Pūlis Anglijā gan ļoti nodevies žūpošanai, un dzeršana šeit ir vispārējs lāsts. Sievietes no vienkāršās tautas noslēdz derības ar vīriešiem, kurš kuru nodzers zem galda. Viņas ļoti iemīļojušas stipros dzērienus, pie kādiem ārzemnieks pierod ne tik drīz. Pie tam viņas arī nodevušās netiklībai; no šāda dzīvesveida viņu dzīslās rit nevis asinis, bet duļķes, un nervi priekšlaicīgi pilnīgi pazaudē savu spriegumu. Pavedinošās sieviešu kārtas personas bieži paver ceļu lielākajiem un postošākajiem netikumiem šajā pilsētā. Izlaidīgu sieviešu skaitam nav ne gala, ne malas, viņu brīvība nezina mēra, un viņu nekaunība sniedzas tiktāl, ka tās ne vien vakara krēslā uzrunā garāmejošos vīriešus, bet pat gaišā dienas laikā mēģina aizvilkt sev līdzi, izsakot piedāvājumus pašos neķītrākajos izteicienos. Visas ielas ir pilnas ar šīm pavedinošajām nimfām, un Strendu viņas ir pilnīgi apsēdušas [..]

Viņu grēcīgo netikumu piekopšanai kalpo šejienes tavernas (vīnūži), kuru šeit ir tāds daudzums, ka mēdz teikt, ka Londonā esot vairāk tavernu nekā krietnu māju, vairāk palaistuvju nekā godīgu sieviešu, vairāk laupītāju nekā džentlmeņu un vairāk dzērāju nekā skaidrā prātā esošo. Lielākā daļa tavernu ir bordeļi, un tajos apmeklētājs jebkurā laikā var iegūt tādu sabiedrību, kādu vien vēlas. Šejienes pirtis (kuras dēvē par Bath vai bagnios) arī ir domātas tam, lai viesi šai izvirtībā varētu iet vēl tālāk. Tur atrodamas tīras istabas, mēbeles, gultas un visas ērtības, un tās ir atvērtas visu cauru nakti.

Man šķiet, ka nevienā zemē nevar sastapt lielāku samaitātību kā starp šiem saliniekiem, lai arī katrā lielpilsētā netrūkst iespēju tikt pavestam, un tādā gadījumā gandrīz vienmēr seko arī daudzi postošākie netikumi; tomēr tur to veids ir daudz rupjāks nekā šajā pilsētā, kur cilvēks, gluži atklāti tos piekopdams, neizjūt nekādu kaunu. Šeit ir tikpat grūti, cik nepieciešami apspiest kaislības, kas jaunības gados bieži smagi nomoka. [..]

Pūlis Anglijā ir nevaldāms un rupjš[23. “Lielā brīvība, kāda valda Anglijā un jo īpaši šajā pilsētā, ārzemnieku nepatīkami pārsteidz vēl jo vairāk tādēļ, ka pat brīvajās republikās to nesastop tik neiegrožotās formās, un vienkāršā tauta, kas ir ļoti rupja un nevaldāma, bieži sagādā dažādus pārsteigumus.” (No Himzela vēstules 1755. g. 25. maijā.)], un ceļotājam ir pamats no tā uzmanīties. Uz ielām katru dienu redzami nesēji un tml. ļaudis, kuri savā starpā uzsāk ķīviņus un pat kautiņus, kam netrūkst skatītāju, kuri strīdoņas bieži visādi iekarsē. Es bieži tiku redzējis šādus ļaudis, kā tie noliek ielas malā savas neticami smagās nastas, ko nes uz pleciem, novelk virsdrēbes, izkaujas ar pretiniekiem, steidzīgi nodara lietu un pēc saņemtajiem belzieniem un sekojošā izlīguma atkal dodas savu ceļu.Aktieri paglābās bēgot

Pret frančiem angļu tautai ir neizdzēšams naids, un visu, kas vien pieder pie franču modes, tie nicina un izsmej. Ārzemnieks, kurš parādās uz ielas, ģērbies franču manierē, piedzīvo daudz nepatīkamu brīžu, un tas, ja vienkāršā tauta to nosauc par franču suni, vēl ir mazākais ļaunums.

Par to, cik tālu šāds naids spēj iet, man savas uzturēšanās laikā Londonā pašam bija iespēja pārliecināties. Reiz Drūrīleinas teātrī pēc izrādes tika uzvests skaists ķīniešu balets, ko izpildīja no Francijas nolīgta trupa. Tautai, kurai šādās lietās vienmēr ir pietiekoši smalka oža, nelikās pieņemami, ka šim nolūkam izmantoti īstie franči, un tā ļāva manīt savu nepatiku jau no pirmā uzveduma; otrajā tā vēl pavairojās, un nemitīgā kurnēšana un svilpieni, kas atskanēja no galerijas, skaidri vēstīja par briestošajiem nemieriem, kam es pats biju liecinieks. Daži aristokrāti tomēr iedrošināja teātra direktoru Geriku[24. Geriks, Deivids (David Garrick, 1717–1779), ievērojams angļu aktieris, dramaturgs, režisors un teātra direktors.] baleta uzvedumu turpināt. Tomēr nākamajā reizē, kad tas notika, pūlis centās iesākto deju turpinājumu visādi aizkavēt. Skatītāji, kuri tam pretojās, tika izzoboti un
piekauti, un pēc tam, kad izrāde drīz tika pārtraukta, kautiņš kļuva vispārējs; ļaužu bars salauza solus, triecienā ieņēma skatuvi un palīgtelpas un visbeidzot pielaida teātrim uguni. Visi, kas vien piederēja pie teātra, paglābās bēgot.

Pūlis mēģināja nodarīt kaitējumu Gerikam [pat] viņa paša mājā. Vakarpusē tika izdauzīti logi, un, ja laikus nebūtu ieradusies sardze, nesaprātīgā tauta būtu gājusi vēl tālāk. Dienu vēlāk bija dzirdamas runas par asiņainām galvām un ievainojumiem, ar ko pietiekoši dārgi ticis samaksāts par izrādi. Nu dejas pilnīgi izpalika, un Geriks nākamajā reizē, kad atvēra teātri, lūdza viņa apvainotajai tautai formālu piedošanu, apsolīdams, ka franču dejotāji nekad vairs neparādīšoties. [..]

Vienkāršā cilvēka brīvība Anglijā ir vairāk nekā pazīstama. Tomēr teātra izrādēs tā izpaužas jo īpaši, un, proti, ļoti izlaidīgās formās. Pirms izrādes sākuma parasti no galerijām, kuras aizpilda pūlis, dzirdami strīdi un troksnis. Daži reizi pa reizei pat izmēģina savu dūru spēku cits pret citu. Viens otrs augšā dzied savas iemīļotākās ārijas, vai arī no turienes atskan vesels koris, un šī priekšspēle ilgst līdz pat tam brīdim, kad izpelnās vispārējas ovācijas. Šis laiks ir visnepatīkamākais skatītājiem parterā, jo tad tie visvairāk dabū izjust vienkāršo ļaužu rupjo izlaidību, kuri no galerijām čakli apmētā tos ar pusapgrauztiem āboliem, riekstu čaumalām un citādām drazām.

Izrādes laikā vienmēr dzirdami skatītāji, kas pārkliedz cits citu. Dažiem palaikam patīk aktieri viņu labākajās lomās vai izpildījums šķiet aizkustinošs un aizgrābjošs, vai arī valdzina duets, un tad tie ļauj manīt savu labpatiku ar vairākkārtīgiem encore[25. “Atkārtot!” (franču val.)]. Citi, kam minētā aina nav gājusi pie sirds, mēģina tās atkārtojumu aizkavēt, pieprasot izrādi turpināt, savu prasību pavadīdami ar svilpieniem un šņācieniem. Šāds strīds starp abām skatītāju nometnēm ilgst vairākas minūtes, līdz tā vai cita pro vai contra partija ņem virsroku, kliedzot uzstājīgāk, un tad aktieris vai nu iznāk no jauna un atkārto savu skatu, vai arī neparādās, pirms to prasa lugas notikumu attīstība. Taču ar to strīds dažkārt vēl nav galā. Tikko aktieris, kura iznākšanu pieprasījis viņa piekritēju pārsvars, atkārtoti parādās uz skatuves, saceļas jauns troksnis, un viņa pretinieki, kuri vai nu nevēlas ainas atkārtojumu, vai arī nav labvēlīgi aktierim personīgi, ar svilpieniem to no jauna iedzen atpakaļ kulisēs – un šāds liktenis piemeklē pat vislabākos un iecienītākos aktierus.

Francijā teātros parterā un ložām blakus šur un tur stāvošā sardze novērš daudzas nekārtības. Šeit turpretī teātris ir brīvā zona, kur neviens, kas samaksājis naudu, nevēlas, lai to ierobežotu, un arī sardzei nenāktos viegli savaldīt stūrgalvīgo un rupjo pūli, kurš negrib paciest nekādus iegrožojumus.Ko vien spēj iedomāties brīvais gars

Angļu nācija mīl savu brīvību vairāk par visu un tās ierobežojumiem pretojas ar visiem spēkiem. Cik daudz šai nācijai ir maksājusi brīvības saglabāšana un nodibināšana. Voltērs saka: “C’est dans des mers de sang, qu’on a noye l’idole du pouvoir despotique.”[26. Despotiskās varas elks noslīcis asiņu jūrā.” (franču val.)] Viņi mīl savu karali, viņi godā to tajos pasākumos, kas veicina valsts un tās pavalstnieku labklājību; un viņa brīvība ir tiesības bez ierobežojumiem darīt labu; bet viņi necieš nekādu likumu pārveidošanu tiem par sliktu, nekādu ierobežotu brīvību; viņi ciena un ievēro tikai likumu, ar ko paši pēc savas vēlēšanās sevi saistījuši. Bomēls[27. Bomēls, Lorēns Anlivjē de la (Laurent Angliviel de la Beaumelle, 1726–1773), franču publicists; protestants un brīvmūrnieks. Par katoļu baznīcas un Luija XIV valdīšanas kritiku uz pusgadu bija ieslodzīts Bastīlijā.] izsakās ļoti skaisti, teikdams: “La Constitution d’Angleterre est une constitution on tous peuvent tout. C’est une pyramide, qui a une Baze fort large, et un Sommet fort pointu; proportions, qui rendent cette figure la plus solide de toutes”.[28. “Anglijas konstitūcija ir konstitūcija, kura visiem atļauj visu. Tā ir līdzīga piramīdai ar varenu pamatu un smailu virsotni; šīs proporcijas to padara par visizturīgāko no visām būvēm.” (franču val.)]

Londonā iznāk dažādu veidu publiski laikraksti un informatīvās lapas (Intelligenz-Blättern), kurās var izlasīt mūsu kara un valsts lietas un citādas ziņas par dabu, ekonomiku, politiku, kā arī par morāli un bez tam arī daudz brīvā stila un smieklīgus rakstus. Katru dienu tādas šeit var saņemt liela formāta avīzēs un biļetenos, kas iznāk ar tādiem nosaukumiem kā “Daily Advertiser”, “Public Advertiser”, “The Evening Post”, “The Gray’s Inn Journal”vai “Craftsman”un citiem. Par kādiem pāris šiliņiem katrs šeit var likt nodrukāt jebko, pat visbezgaumīgākos un ļaunprātīgākos ekspromtus. Šo publisko izdevumu brīvība, kuros pārsteigtais lasītājs bieži var atrast visu, ko vien spēj iedomāties brīvais gars, droši vien nevienā citā zemē netiek praktizēta vairāk kā šeit. Augstākā tiesa, parlaments un dažkārt pat karalis saņem brīvdomātāju uzbrukumus; un cik reti tāds tiek atklāts, bet tad parastais sods tam ir kauna stabs.[29. “Tomēr arī no tā pūļa uzstājības dēļ viņš bieži tiek atbrīvots.” (aut. piez.)] Tomēr, ja tas šajās publiskajās lapās kaut nedaudz iestājies par tautu, nopeldams augstāko institūciju lēmumus, kas vērsti uz nodokļu vai nodevu paaugstināšanu, tad viņam tautas piekrišanas dēļ nav jābaidās ne no kā, arī tad, ja tiek atzīts par vainīgu un tam piespriests augšminētais sods – par ko man pašam reiz bija izdevība pārliecināties. [..]

Neviens un nekad šajās dienas lapās nav licis iespiest neparastākas un smieklīgākas ziņas kā tas, kuram vajadzīga sieva. Tāds sevi apraksta no galvas līdz kājām, piedevām vēl pastāstīdams par savu īpašumu, pēc tam nosaukdams nepieciešamās īpašības, kādas tas gaida no savas nākamās dzīves biedrenes, ar kuru vēlas saistīties. [..] Aicinājumi uz nelielām ārlaulības dēkām šādās publiskās lapās ir pavisam parasta prakse. Raksti par politiku tajās ieņem mazāku vietu salīdzinājumā ar tirgus mākleru, dziednieku, zīlnieku, dažādu amatnieku un tamlīdzīgu ļaužu adresēm, kuri cits pār citu publikai uz to vislabāko slavē savu preci un darbu. Skroderi piedāvā gatavos apģērbus ar virsdrēbi un oderi no dažāda materiāla, par 25 mārciņām lētāk nekā parasti. Tirgotāji piedāvā savas preces ar nepārspējamu kvalitāti par vislētākajām cenām. Tomēr visvairāk šādas avīzes pilda visādi ārstniecības līdzekļu piedāvājumi, kuru brīnumainā iedarbība jebkuras slimības gadījumā esot plaši aprakstīta. Jāpiezīmē, ka visbiežāk pieminētas veneriskās slimības, pret kurām tiek piedāvātas dažādas šejienes ārstniecības formas. [..]Čaklums un darbošanās dziņa

Nav nepatiesi, kad angļus sevišķi slavē tādu tikumu dēļ kā strādīgums, čaklums, augstsirdība, drosme un cilvēkmīlestība, un šajā ziņā tie, protams, var kalpot par piemēru citām nācijām. Tomēr līdzās visām šīm labajām īpašībām netrūkst arī daudzu grēcīgu netikumu, kas šajā zemē bieži sasniedz augstākās virsotnes. Katru dienu tie parāda straujumu kaislībās: dusmās, mīlestībā, žūpošanā utt. Anglija ir Bakha un Veneras augstskola. [..]

Bez tam šai nācijai jo sevišķi piemīt zināms lepnums, jo tā uzskata, ka viss labais un lieliskais pieder tai vienīgajai; bet patiesi to angļiem sagādā viņu lielais izveicīgums un sevišķais čaklums, kas daudzās jomās ļauj sasniegt neatdarināmu lielumu un pilnīgumu; tomēr tas iespējams tādēļ, ka tie parasti balstās vienīgi uz savām prasmēm vai zinātni, tādējādi iegūstot priekšzīmīgas iemaņas, ar ko atnes vislielāko labumu gan paši sev, gan vēl jo vairāk – savai valstij. [..]

Čaklums un darbošanās dziņa ir Angliju pacēluši tādos augstumos. Tirdzniecība ir tā, kas šos saliniekus padarījusi tik laimīgus un, kam pateicoties, tie vēl tagad iegūst dārgumus un bagātību; un Angliju tiešām var nosaukt par Eiropas Peru. Anglija tirgojas ar visām Eiropas malām. Preču apgrozījuma ziņā ļoti svarīgas ir Amerikas kolonijas, un, pateicoties Ostindijas kompānijai, pieaug nozīme tirdzniecībai ar Āziju. Anglija veic ievērojamu tirdzniecību ar vilnu[30. “Angļu vilna ir ļoti smalka un izturīga; tās eksports sastāda lielāko daļu no Anglijas ienākumiem. To uzskata par labāko pēc spāņu vilnas.” ( aut. piez.)], vadmalu, samtu, ādu, siļķēm, alvu un svinu (šajā ziņā īpaši ienesīga ir Kornvolas grāfiste) un tamlīdzīgiem produktiem. Tirdzniecība šeit liek visam zelt un plaukt; pateicoties tai, Anglijas karalis no saviem pavalstniekiem nodevās un nodokļos var iekasēt desmit reizes vairāk nekā pāvests no savējiem, un, kamēr pēdējie dzīvo vislielākajā nabadzībā, pirmie pazīst vienīgi pārpilnību. Anglijā tirgojas pat dižciltīgie, un, pateicoties tam, tirdzniecība gūst arvien lielāku ievērību. Anglijā var novērot lielu kārtu vienlīdzību, kam šeit ir vislaimīgākās sekas.

Bagātam tirgotājam, tāpat kā Anglijas pēram, var piederēt vieta un balss parlamentā.

Kaut nu angļu piemērs pamudinātu citas tautas vairāk padomāt par tirdzniecības veicināšanu un attīstīšanu. Šis ienesīgais bagātības avots varētu kļūt par vispārējās labklājības ķīlu, ja dižciltīgie arī citos apgabalos [valstīs] atmestu kļūdaino aizspriedumu, ka tirdzniecība pazemojot bruņinieka cieņu. Anglijā tā visu laiku saglabā savu lielo nozīmi; un lords, kurš nodarbojas ar tirdzniecību, šeit dzīvo cieņā un bagātībā, kamēr citās zemēs nabadzīgs grāfs, pārņemts vienīgi no sava augstdzimušā titula un privilēģijām, atstāj novārtā darbošanos un nicina tirgotāja nodarbošanos, bet tajā pašā laikā to apskauž.

Kuģniecība Anglijā ir nostādīta brīnišķīgi, un droši vien nevienā citā zemē nevar atrast tādu pilnību un tik labu tās organizāciju. Anglija uz jūras ir varena, un angļu karakuģi ir viņu cietokšņi. Tajā pašā laikā šī spēcīgā un labi apbruņotā flote izmaksā valstij krietnas summas, lai to spētu uz to labāko uzturēt. Dažādās kuģu būvētavās Londonas tuvumā, arī Plimutā un Portsmutā, pastāvīgi var redzēt dažādus kuģus, kurus tur vai nu uzlabo, vai būvē no jauna.

Citas tautas angļus kuģniecībā uzskata par saviem skolotājiem; viņi ir labi karavīri un vislabākie matroži.

Gandrīz visi manufaktūru izstrādājumi Anglijā ir lieliskas kvalitātes. Sevišķi rūpīgi izstrādātas lietas, kas izgatavotas no tērauda, kam šeit prot piešķirt kā cietību, tā lielisku pulējumu. Slaveni ir skaistie angļu pulksteņi, un tagad visvērtīgākie ir Ellicott un Harring [firmu pulksteņi].
Matemātiskie instrumenti, mikroskopi un teleskopi saskaņā ar dažādiem atklājumiem Londonā tiek pagatavoti ļoti labi. [..]Ārsti šeit vairāk seko dabai

Angļu medicīnas organizācija tiek slavēta, un to ne bez pamata uzskata par vislabāko. Ārsti šeit vairāk seko dabai un ar mazākiem līdzekļiem sasniedz vairāk un labākus rezultātus, jo uzskata, ka vienkāršie līdzekļi ir iedarbīgāki – nevis kā citās valstīs, kur tiek samaisītas kopā dažādas zāles, pie tam vienas vājina otru iedarbību. Šeit neatzīst Vācijas aptiekās tik ļoti bieži sastopamos eliksīrus, esences utt., ko bieži reklamē ar kliedzošiem nosaukumiem, izceļot to brīnumdarītājas spējas. [..] Starp ķirurgiem šeit sastopami daudzi izveicīgi ļaudis – tomēr frančiem gribas dot priekšroku, jo tos uzskata par pieredzējušākiem un izveicīgākiem operācijās. Angļi apgalvo, ka viņi savām operācijām patērējot mazāk laika un tādēļ saīsinot sāpes, kas slimniekiem esot jācieš to laikā. Tomēr tieši šāda steiga bieži ir saistīta ar ilgāku laiku, kāds nepieciešams brūču dziedināšanai un dubultām pēcoperācijas sāpēm, kādas jācieš slimajam. Piemēram, amputējot kādu locekli, bieži neliels asinsvads ķirurga bezrūpīgās paviršības dēļ var palikt neievērots un nenosiets, izraisot bīstamu asins saindēšanos; vai arī izgriežot kārpu, no tās var palikt kas neizgriezts, kas ar laiku var novest pie ļaundabīga audzēja.

Šajā pilsētā ir arī izveicīgi aptiekāri, kuri savu zināšanu dēļ medicīnā ir spējīgi palīdzēt slimniekiem ar noderīgiem padomiem. Pat viņu palīgi bieži ir spējīgi aizvietot ārstus viņu prombūtnes laikā, kā arī veikt ķirurga darbu pie asins nolaišanas vai arī citādos gadījumos.

Aptiekas šeit ir labi nostādītas. Ārstniecības līdzekļus prot skaisti iesaiņot, un atšķirībā no citām valstīm, kur ārsti slimniekam paraksta zāles ēdamkarotēs vai kādās citās devās, šeit tās jau aptiekā tiek sadalītas pa daudzām atsevišķām pudelītēm, lai nekāda kļūdīšanās nebūtu iespējama. [..]

Parastākās slimības Anglijā, izņemot tās, kas izsauc karstumus, ir skorbuts, dilonis, lauzošāģikts (reimatisms), aukstais drudzis un tā saucamā angļu slimība – rahīts, angļu valodā ricket –, un šīs slimības arī visbiežāk var sastapt hospitāļos.Nepārtrauktiem aplausiem skanot

Angļi mīl mūziku, un vasarās izklaides nolūkos operu un komēdiju vietā, kuras tad uz īsu laiku tiek pārtrauktas, notiek dažādi atklāti koncerti dārzos, kas atrodas visapkārt Londonai. [..] Kupersgārdena, Merībona, Ranlo un Vokshola ir tādi publiski izpriecu dārzi, starp kuriem divi pēdējie ir visslavenākie un visapmeklētākie.

Pils biedrība ziemā liek organizēt koncertus uz sava rēķina, ar abonementu palīdzību apmaksājot labākos dziedātājus. Es gan šajā sabiedrībā, gan arī operas namā tiku dzirdējis lieliskus Hendeļa oratoriju uzvedumus, no kuriem par labākajiem tiek uzskatīti “Aleksandra dzīres”, “Estere” un “Samsons”. Īpaši iemīļots šajā tautā ir Hendelis, jo viņš pratis neparasti precīzi uzminēt tās gaumi mūzikā. Šo slaveno komponistu arī joprojām Anglijā godā īpaši. Pirms dažiem gadiem viņš pilnībā zaudēja dzirdi; neskatoties uz to, viņš reizēm diriģē koncertus, kad tiek uzvestas viņa oratorijas. Orķestra vidū es viņu sākumā pat nepamanīju, bet oratorijas beigās viņš tika pagodināts un izvests priekšā, nepārtrauktiem aplausiem skanot. Hendelim par godu Voksholā uzslieta arī marmora statuja. [..]Cepure allaž galvā

Tāpat kā visās lietās, arī pat reliģijā angļi mīl savu brīvību. Sektu skaits Anglijā ir neparasti liels, bet [starp konfesijām] pārsvars ir prezbiteriāņiem Skotijā, episkopātiem Anglijā un Īrijā. Katoļiem, luterāņiem un visām sektām, kas atrodas Anglijā – anabaptistiem, kvēkeriem un citiem – Londonā ir dažādas kapelas viņu sanāksmēm, kurās tie netraucēti notur savus dievkalpojumus. Kvēkeri jeb drebētāji neatzīst kristību un Sv. Vakarēdienu, tomēr parāda sevišķu godu Dievišķajai Būtnei. Katru – gan vienkāršos ļaudis, gan augstdzimušos – tie uzrunā ar “tu”, nesveicina nevienu un patur savu cepuri allaž galvā. Viņu stingrākās atbildes ir “jā” un “nē”, un viņi neatzīst zvērestus. Pat tiesās viņi no tiem ir atsvabināti, un vienkāršs viņu apstiprinājums vai noliegums tiek pielīdzināts zvērestam. Tā kā kvēkeri atsakās zvērēt, tie nevar ieņemt arī nevienu sabiedrisku amatu[31. “Viņi apgūst kādu [praktisku] amatu vai arī nododas tirdzniecībai.” (aut. piez.)].

Bez tam šie ļaudis dzīvo ļoti savrupi, tie neapmeklē teātri, neiet sabiedrībā, nespēlē spēles un neatzīst tamlīdzīgus laika kavēkļus, kā to darām mēs. Vēl īpatnējāks ir kvēkeru apģērbs, ar kuru tie atšķiras no citiem. Tas ir bez ielocēm un pogām uz kabatām un aprocēm. Cepurēm, kādas šie ļaudis nēsā, malas nav uzlocītas. Tomēr Holandē šī sekta joprojām ir spēcīgāka nekā Anglijā, kur tā vājinās ar katru dienu. [..]

Līdz Kromvela laikam Anglijā nebija neviena ebreja; šis zemes protektors atļāva tiem atkal ierasties. Pēc tam, kad tie šeit bija samērā savairojušies, tie sāka domāt par to, kā naturalizēties. Patiešām, daudz netrūka, lai ebreji šai zemē iegūtu īpašuma tiesības, tomēr tam kategoriski pretojās pūlis – un parlaments bija spiests no jauna grozīt viņiem labvēlīgos aktus.Draudzība uzplaukst lēnām

Angļi, pateicoties savam bieži visai flegmatiskajam un melanholiskajam raksturam, atstāj uz ārzemnieku ne to vislabāko iespaidu, īpaši tad, ja tas pirms tam paspējis pierast pie viņu kaimiņu franču tikpat patīkamās, kā smalkās uzvedības. Ja franči bieži ir pārāk dzīvi un vieglprātīgi, tad angļi – pretēji, šķiet pārāk nopietni un smagnēji. Viņi nekā nezina no visas laipno vārdu greznības un komplimentiem, ar ko jo īpaši franči tik viegli bārstās, un tomēr visbiežāk visi viņu vispadevīgākie pakalpojumu piedāvājumi nemaz nav nopietni domāti. Angļi turas vairāk pie zemes, un tādēļ izjūt riebumu pret draudzības ārējiem pierādījumiem, kas neiesilda sirdi. Katra draudzība tikai tad ir pastāvīga un ilgstoša, kad tā uzplaukst lēnām. Šāda savienība neizbēgami kā priekšnoteikumu izvirza dziļu cieņu, un tā nevar rasties ātrāk, pirms labās rakstura īpašības, kas ir par pamatu draudzībai, neiziet caur pārbaudījumiem. Pie cilvēka drīz vien atklājas dzīvīgākās vai nopietnākās iezīmes, un ārējā uzvedība ļauj par viņu spriest, vai tas ir pieklājīgs vai nekautrīgs, mundrs vai laisks; uz to ļoti ātri norāda viņa acis, stāja, mīmika un runa – tomēr, lai iegūtu spriedumu par viņa iekšējām sajūtām un pārliecinātos par viņa krietnumu un dievbijību, nepieciešama ilgstošāka saskarsme. Tā spriež angļi, un, lai iegūtu viņu draudzību, nepieciešams laiks – tomēr šāda patiesa draudzība tad arī ir jo ilgstošāka un uz to var paļauties un no tās gaidīt vairāk, jo ilgākus pārbaudījumus tā izturējusi.

[Vēstule no Londonas 1755. gada 28. decembrī]

Anglija man ar katru dienu kļūst pamācošāka, un savas ieilgušās uzturēšanās laikā starp tās laimīgajiem iedzīvotājiem es tos arvien vairāk iepazīstu. Šajos laimīgajos saliniekos es novēroju tikpat daudz atšķirīgā un savdabīgā salīdzinājumā ar citām tautām, cik laba sastopu viņos pašos. Viņi ir drosmīgi, augstsirdīgi un savas tēvzemes patrioti. Viņi mīl mākslu, kura tos uzmundrina un padara labākus; savā vidū viņi saglabā zināma veida vienlīdzību, kas veicina vispārējo labumu. Mazākie līdzpilsoņi bauda tādas pašas priekšrocības, kā augstdzimušie; viņi jūtas pasargāti no tā, ka lielmaņi varētu tos apspiest. Bez mazākās kārtu un izcelsmes atšķirības tie visi dzīvo likuma aizsardzībā, un, kas ir vēl jo vairāk – karaļa vara ir neierobežota vienīgi tad, ja viņš vēlas darīt labu. Ņemot vērā visas šīs priekšrocības, es šos saliniekus varētu nosaukt par pilnīgi laimīgiem, ja nebūtu starp viņiem sastapis arī nelaimīgus un muļķus; un savos ceļojumos es esmu novērojis, ka visās nācijās ļaunais un labais, lai gan dažādos veidos, ir gluži kopīgs un, kad cilvēks ceļo, tad viņš, tā sakot, joprojām turpina palikt šajā pašā pasaulē.