Sava stāvokļa dzīve

Mani draugi dievina kino. Viņi labprāt citē filmas, skatās un pārrunā tās, reizēm pārvēršot filmu skatīšanos par pamatīgu vīna dzeršanu, un, patiesību sakot, arī viņi paši nedaudz izskatās pēc filmu personāžiem, lielākoties tādiem kā no franču Jaunā viļņa. Un dažās dzīves situācijās viņiem sāk jukt, vai viņi neatrodas kādā filmā, kā tas šķiet arī Dāvim Sīmanim, kurš savā rakstā šajā žurnāla numurā tā arī apgalvo, ka kino ietekme uz mūsu dzīvi ir lielāka, nekā varētu likties. Tā ir nopietna aizrautība ar filmu pasauli, kas liek viņiem aizmirst, ka patiesībā kino ir ļoti maziņš.

Pirms dažām dienām Maskavā notika kas neparasts un lielākoties nepamanīts: pirmā Pjatigorska prēmija par filozofisko prozu netika vis kādam postmodernam daiļradim, bet, pārkāpjot pašu principu nenominēt mirušos, žūrija to piešķīra Vladimiram Bibihinam par viņa izcilo un arī lielākoties nepamanīto grāmatu “Ļeva Tolstoja dienasgrāmatas”. Pats šis notikums man liek domāt ne tik daudz par banalitāti, ka pasaulē tomēr ir vēl taisnība, bet par to, ka tajā reizēm izpaužas spēks, kuru sinefili sliecas aizstāt ar kino. Lai gan Dāvis S. atzīmē, ka bieži vien filmu veidotāji paši nesaprot, kāds iespaids varētu būt viņu filmām, viņš, neturpinot tālāk domāt par šo nesaprašanu, atkal pārlec no kino uz dzīvi, kā aizmirstot, ka tās abas, tos abus uztur vēl kāds trešais spēks, kura dēļ kino arī ir iespēja iespaidot dzīvi un otrādi.

“Taisnība tam, kurš laimīgs. Gudrība, ērtums, derīgums un blakus tiem muļķīgais 1. skūpsts,” Bibihins pamanījis Tolstoja dienasgrāmatās. Vārdu “pamanījis” es lietoju šeit mērķtiecīgi, jo parastā režīmā starp dzīvi un kino nav pamanītāja, un ir aplam tam nepievērst uzmanību; bezkaislīgs vērotājs ir “savs stāvoklis”, kā teiktu Bibihins, režīms, kas nepieciešams, lai “es neonanētu, skatoties erotisku šovu vai lasot žurnālāPlayboy atskaiti par stagfilmām”. Un tālāk: “Bērnišķīgais neprātīgas laimes apsolījums, ārprātīgā pusaudža erotika var arī likties muļķība, taču nekā dārgāka par šo saldmi un brīnišķīgumu nav, nemelojiet, jūsu melošana sev un citiem ir nomācoša.”

Nepamatotas laimes (1. skūpsta) un savas nāves apzināšanās, Bibihinaprāt, ļauj izvairīties no dzīves bezdomīgas zaudēšanas, dodot iespēju sākties šai “sava stāvokļa” dzīvei, kad notiek “uzmanīga lietu atstāšana tām pašām”. Iespējams, ka labs kino arī atstāj lietās tām pašām, taču tas pavisam noteikti nav šīs “sava stāvokļa” dzīves nosacījums, kad tevi kā Tolstoju pārņem “kaislība jāšus vajāt zaķus pirmajā sniegā”.

Vēl divos šī numura rakstos es ar prieku (šo pārdomu gaismā) pamanu to pašu “savu stāvokli”, par kuru runā Bibihina Tolstojs, turklāt es to drīzāk uzeju intonācijā, netiešā norādē, nevis prātošanā; teiksim: “Mana tēva gondoljers Džino Makropodio bija 60 gadus vecs, valkāja līdz jostasvietai atpogātu kreklu un ķēdīti ar svētā Marka lauvu no tīra zelta,” kā raksta Šons Vilzijs stāstā par savu mēģinājumu kļūt par gondoljeru Venēcijā. Vai satriecoši ieinteresētā novērotāja, rīdzinieka Nikolausa fon Himzela, ceļojumu dienasgrāmatās: “Tomēr man jau laikus bija jāveic dažas reformas manā franču frizūrā – matu tīkliņš paliek neizmantots.”