No grāmatas “Prāta sabiedrība”

1.Prologs

Viss jāvienkāršo, cik iespējams, bet ne vairāk.

Alberts Einšteins

Šajā grāmatā mēģināts izskaidrot, kā darbojas prāts. Kā no nesaprātīguma var rasties saprātīgums? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mēs jums parādīsim, ka prātu var uzbūvēt no daudzām mazām daļām, kuras katra par sevi nav apveltīta ar prātu.

Šo shēmu, kurā katru prātu veido daudzi mazāki procesi, es saukšu par “prāta sabiedrību”. Šos procesus mēs sauksim par “aģentiem”. Katrs mentālais aģents pats par sevi spēj paveikt tikai kādu vienkāršu lietu, kuras paveikšanai nekādu prātu vai domāšanu nevajag. Tomēr, kad mēs šos aģentus noteiktos, ļoti īpašos veidos apvienojam sabiedrībās, rezultātā iegūstam īstu saprātu.

Šajā grāmatā nav nekā īpaši tehniska. Arī šī grāmata ir sabiedrība – daudzu mazu ideju sabiedrība. Katra no tām atsevišķi ir pilnīgi pašsaprotama, tomēr, pietiekami daudzas saķēdējot kopā, mēs varam izskaidrot visdīvainākos prāta noslēpumus.

Traucē tas, ka šīs idejas daudzviet krustojas. Mani skaidrojumi nebūt nav glītas, taisnas līnijas no sākuma līdz beigām. Man būtu gribējies tās uzzīmēt secīgi, lai jūs pa tām, liekot soli pēc soļa, varētu kā pa prāta pakāpieniem nokļūt līdz augšai. Bet tās ir sapītas mezglainos tīklos.

Varbūt tā ir mana vaina, ka neesmu spējis atrast tīrus pamatus ar glīti sakārtotiem principiem. Tomēr es tiecos vainu novelt uz prāta iedabu: tā spēks lielā mērā šķiet nākam tieši no aģentu juceklīgās krustošanās. Ja tas ir tā, tad no šī sarežģījuma nav iespējams izvairīties; mums vienkārši jārēķinās ar evolūcijas daudzajiem trikiem.

Ko mēs varam darīt, ja kaut ko ir grūti aprakstīt? Mēs sākam ar to, ka uzskicējam aptuvenas aprises, lai tās kalpotu par karkasu visam pārējam; nav svarīgi, ja dažas no šīm formām izrādīsies mazliet greizas. Tālāk mēs iezīmējam detaļas, lai piešķirtu skeletam vairāk dzīvīgas miesas. Beigās, aizpildot pēdējos tukšos laukumus, mēs atmetam visas sākotnējās idejas, kuras mūsu zīmējumā vairs neiederas.

Tieši tā mēs rīkojamies reālajā dzīvē, mēģinot salikt šķietami grūtu puzli – vai tās būtu saplēsta poda lauskas vai lielas mašīnas zobrati. Atsevišķs puzles gabaliņš mums neko nenozīmē, kamēr neesam redzējuši kaut ko no kopējās bildes.

1.1. Prāta aģenti

Labas teorijas par prātu ietver vismaz trīs dažādas laika skalas: lēnā laika skala smadzeņu evolūcijas mērīšanai miljarda gadu garumā; ātrā – cilvēka smadzeņu attīstības mērīšanai zīdaiņa un bērna vecumā; un vidējā – ideju attīstības mērīšanai cauri vēstures gadsimtiem.

Lai izskaidrotu prātu, mums jāparāda, kā prāts ir būvēts no lietām, kas nav apveltītas ar prātu, no daļām, kas ir daudz mazākas un vienkāršākas nekā jebkas, ko mēs uzskatām par saprātīgu. Kamēr neesam izskaidrojuši prātu caur lietām, kurām pašām nav nekādu domu vai sajūtu, mēs tikai turpinām riņķot pa apli. Bet kas varētu būt šīs vienkāršākās daļiņas – “aģenti”, kas veido mūsu prātu? Tas ir šīs grāmatas priekšmets, un, to zinot, aplūkosim mūsu uzdevumu. Ir daudz jautājumu, kas prasa atbildes.

Funkcija: Kā šie aģenti darbojas?

Iemiesojums: No kā tie ir veidoti?

Saskarsme: Kā tie savā starpā sazinās?

Izcelsme: No kurienes nāk pirmie aģenti?

Iedzimtība: Vai mēs visi piedzimstam ar vienādiem aģentiem?

Mācīšanās: Kā mēs radām jaunus aģentus un nomainām vecos?

Raksturs: Kuru veidu aģenti ir vissvarīgākie?

Autoritāte: Kas notiek, kad starp aģentiem ir nesaskaņas?

Nodoms: Kā šādi tīklojumi var gribēt vai vēlēties?

Spējas: Kā aģentu grupas spēj paveikt to, ko nespēj paveikt atsevišķi aģenti?

Patība: Kas tiem piešķir vienību vai individualitāti?

Nozīme: Kā tie jelko saprot?

Jutīgums: Kā tiem var būt sajūtas un emocijas?

Apzināšanās: Kā tiem var piemist apziņa vai pašapzināšanās?

Kā gan teorija par prātu varētu izskaidrot tik daudzas lietas, ja katrs atsevišķais jautājums jau šķiet pārāk grūts, lai uz to rastu atbildi? Patiesi, kad mēs aplūkojam katru jautājumu atrauti no citiem, tie visi šķiet sarežģīti. Bet, tiklīdz palūkosimies uz prātu kā uz aģentu sabiedrību, viena atsevišķa atbilde izgaismos visas pārējās.