Kaujas laukā

K. Sunī rāda (un rādīs vēl; pārsteidzoši, ka vēl joprojām rāda) Bergmanu. Pirms dažām dienām tur noskatījos apburošo 2006. gada dokumentālo filmu “Bergmana sala”; varbūt pareizāk būtu teikt, ka apburošs bija Ingmars Bergmans (gadu pirms nāves), bet filmas autore Marija Nīrerēda viņam tādam būt netraucēja. Filmas kadros Bergmans vairākkārt pieskaras stipri jaunākajai Nīrerēdai, reizēm to apkampjot. “Es gribēju pieskarties,” viņš saka kādā senākā New Yorker rakstā, “man ir spēcīga vēlme pieskarties citām cilvēciskām būtnēm.” (“Es trīcu, lūdzu, satver ciešāk manu roku,” saka ķīniešu homoseksuālis Ni Dunsjue rakstniekam un disidentam Ljao Jivu šajā Rīgas Laikā.) Bet, turpinot par Bergmanu, viņš, paredzot šādu jautājumu, jau iepriekš uz lapiņas kricelīgā rokrakstā uzskaitījis visus savus dēmonus (pats Bergmans tos raksta ar lielo “D”, kā, teiksim, D-diena), un tie ir tādi: 1. posta (katastrofas, nelaimes priekšnojautu) dēmons; 2. baiļu dēmons (no visa, bet īpaši no dzīvniekiem un putniem, un cilvēkiem); 3. dusmu dēmons; 4. kārtības un pedantisma dēmons; 5. nenovīdības dēmons. Varbūt tie arī nav visi Bergmana dēmoni (citur Bergmans min vēl, piemēram, “aizdomīguma” dēmonu), bet, teiksim, šī žurnāla 37. lappusē tobrīd divdesmitgadīgais Īzaks Ņūtons uzskaitījis savus pirms-Vasarsvētku un pēc-Vasarsvētku grēkus, kopā piecdesmit astoņus. Vienā ziņā Bergmana dēmoni daudz neatšķiras no Ņūtona grēkiem: runa ir par kaislībām jeb patvaļīgām dvēseles kustībām, kas cilvēku pārņem savā varā. Gluži automātiski iesāku uzskaitīt savējās, savējos dēmonus, iesākdams ar nepatiku pret dažiem cilvēkiem un nevēlēšanos, ka man pieskaras, bet, ticis līdz pieci, pārtraucu, vēl jo vairāk tādēļ, ka tā man nešķiet gluži publiska darīšana. Spriežot pēc Ņūtona paša rakstītā saraksta, viņš cīņu ar saviem grēkiem sāk, uzrādīdams tos pats sev un Dievam; Bergmans apgalvo, ka vienīgais veids, kā cīnīties ar dēmonu varu, ir viņa režisora darbs, kā arī cenšanās ievērot ikdienas kārtību un rutīnu. Šāda kārtība valda Bergmana Faro salas mājā, kuras transcendentais baltums un tīrība šķiet kā Bergmana kaujas lauks cīņai ar viņa dēmoniem, viņa bailēm (piemēram, bailēm arī “vēlāk” vairs nesatikties ar mirušo Ingrīdu). Un arī Bergmana žesti, gaita, grimases, kustības drīzāk liecināja par šo cīņu, nevis par piedalīšanos šīspasaules sarunā. Filmā ir epizode, kad Bergmans stāsta par savu kamīnu, kurš turpinās ar tādu kā atgultni, tādu kā mūrīti, uz kā var atlaisties, paņemt sarkanvīna glāzi un skatienā ietvert gan uguns liesmas tuvajā kamīnā, gan – tālāk – sniega vētru aiz loga jūras pusē. Un, lūk, Bergmans, to stāstot, viegli (ja šis apzīmējums ir piemērots 88 gadus vecam vīram) uzlec uz šīs pašas atgultnes... (sk. http://ej.uz/bergmanakamins) Šajā vienā kustībā, ja gribat, ir daudz kas no Bergmana filmām (starp citu, Bergmans kaut kur runā par to, kā masīvais Hičkoks nav gribējis kustēties – nav gribējis pārvietot savu masu – pa filmēšanas laukumu, tādēļ viņa filmas lielākoties uzņemtas no ļoti ierobežotiem filmēšanas punktiem). Jā, tieši to es gribēju teikt: vienā pašā kustībā viss Bergmans.