No salonu filozofiem līdz salonu apkalpotājiem

Čackis: Ciest nevaru es Maskavu.

Hļestova: Lūk, Maskavai tā vaina!

Famusovs: No viņa tālāk nost!

Aleksandrs Gribojedovs “Gudra cilvēka nelaime”

Ir .. jautājumi, kurus var uzdot, par kuriem var spriest un strīdēties kaut divdesmit gadus no vietas, bet ne pie kādas atbildes nenonākt. Gadās sastapt prātus, kuri mīl medīt šāda veida jautājumus, jo laika viņiem pietiek un spriganu, žiglu suņu arīdzan: ja ir jautra kompānija, kādēļ gan nedoties nebeidzamās medībās ar suņiem? Vai tur būs zvērs, vai būs medījums, tas mūsu nesavtīgajiem medniekiem nerūp.

P.A. Vjazemskis

Kad 1914. gadā, sāka brukt vecā pasaule, Maskavā Sabašņikovu apgādā iznāca Mihaila Geršenzona grāmata “Gribojedova Maskava”. Grāmatas žanru pats autors apzīmēja kā “vēsturiskas ilustrācijas mēģinājums lugai “Gudra cilvēka nelaime””. Domāju, ka grāmatas sacerēšana sagādāja autoram ne mazumu prieka – Geršenzons mīlēja Maskavu; pats būdams no Kišiņevas, viņš jaunībā brīnumainā kārtā tika uzņemts Maskavas Universitātē un tā arī nodzīvoja šajā pilsētā līdz savai nāvei. Geršenzona rīcībā bija milzīgs materiālu klāsts, un ne tikai arhīva dokumenti. Par “Famusova Maskavas” garu daudz bija rakstījis P. A. Vjazemskis, kuram nebūt negāja pie sirds Gribojedova ķengāšanās par cienījamām Maskavas ģimenēm. Kņazam Vjazemskim Maskava, bez šaubām, bija jauka, silta un sirsnīga vieta, daudz labāka par auksto, manierīgo, ierēdniecisko Pēterburgu; šāds viedoklis tolaik noteiktās aprindās bija visai izplatīts – atcerēsimies kaut vai Puškinu[1. A. Puškins, “Jevgeņijs Oņegins”, 7. nodaļa, M. Bendrupes atdzejojumā: “Ai, Maskava, Krievzemes meita,/Kur līdzīgu tev atrast var?/Dmitrijevs: Kā dzimto Maskavu lai nemīl?/Baratinskis: Pelt Maskavu! Jā, jā, kad redzēts ir tik daudz!/Kur labāk? Tur, kur mūsu nav.”]. Čackim Maskava nepatīk, jo viņš ir histēriķis, kurš nav saistīts ar šīs pilsētas sociālo un kultūras augsni; viņš Maskavā ir liekais, bet lieko šajā pilsētā nekad nav bijis – visi ir apmīļoti, visi ietuntulēti izslavētās maskaviešu viesmīlības lāčādas kažokos. Čackis ir inteliģents, precīzāk – protointeliģents, bet Maskavā inteliģentu tajos laikos nebija. Arī grāmatā par Gribojedova Maskavu nav neviena inteliģenta. Geršenzons tajā sīki apraksta Aleksandra I un Nikolaja I valdīšanas laikā pazīstamās Maskavas lielkundzes Marijas Ivanovnas Rimskas-Korsakovas “dzīvi un darbus”. Tāda ir Maskava, ar kuru nav mierā Čackis.

Interesantākais ir tas, ka pāris gadu pēc mūsu nelaimīgā gudrinieka Maskavas apmeklējuma tur patiešām sāka veidoties inteliģence. Maskavas Universitātes jauno absolventu (cilvēku bez noteiktas nodarbošanās) vidē tika iesēts fermentējošs elements. Šis elements bija Čaadajevs. Viņa slaveno “Filozofisko vēstuļu” publikācija Maskavas žurnālā Teleskops izsauca ne tikai Krievijas valsts varai pazemojošu (starp citu, Krievijas valsts vara visbiežāk ir tik zemiska, ka diez vai vispār iespējams atrast ko tādu, kas tai būtu patiesi pazemojošs) grāmatas autora un izdevēja vajāšanu. “Filozofiskās vēstules” izraisīja labi zināmo viedokļu šķelšanos jautājumā par Krievijas pagātni, tagadni un nākotni, un karikatūriskā formā šī sašķeltība pastāv vēl šodien. Maskavā – tieši šeit, nevis Pēterburgā vai Samarā – parādījās “rietumnieki” un “slavofili”. Viņu strīdu saturs ir zināms, atzīmēsim tikai to, ka šāda veida diskusijās var ieslīgt vienīgi tie, kuri pieder pie sociālās grupas ar nosaukumu “inteliģence”. Atsevišķus inteliģentus Krievijā varēja sastapt arī pirms Čaadajeva (kurš, protams, nebija inteliģents), taču nebija inteliģences. Ar Homjakovu, Samarinu, Granovski, Hercenu un citiem Krievijā piedzimst inteliģence tieši kā sociāla grupa. Un tā ir Maskavas inteliģence. Citas tolaik nebija. Citur Krievijā tā parādījās vēlāk, jau pēc Nikolaja I nāves.