Nobela atbalsts

“Šī gada Nobela Miera prēmiju ieguvis ieslodzītais ķīniešu rakstnieks un tiesību aktīvists Liu Sjaobo, piektdien paziņoja Norvēģijas Nobela komiteja. Tā ir pirmā reize, kad šī prestižā prēmija pasniegta ķīnietim.”

LETA, 2010. gada 8. oktobrī

Nobela miera prēmijas piešķiršana ķīniešu disidentam Liu Sjaobo, kam Pekinas tiesa 2009. gada 25. decembrī piesprieda 11 gadus ilgu cietumsodu par “kūdīšanu uz valsts varas gāšanu”, Ķīnas varas iestādēm nebija pilnīgs pārsteigums. Starptautiskā rakstnieku PEN kluba izvirzītais Liu Sjaobo bija viens no 237 2010. gada Nobela miera prēmijas kandidātiem, starp kura atbalstītājiem bija arī Vāclavs Havels, Dezmonds Tutu, Andrē Gliksmans, Dalailama un Grigorijs Javlinskis. Brīdinājumi par attiecību pasliktināšanos starp Norvēģiju un Ķīnu tika izteikti jau iepriekš, tādēļ pašsaprotams ir Ķīnas Ārlietu ministrijas paziņojums, ka prēmijas piešķiršanu noziedzniekam ir jāuzskata par Nobela Miera prēmijas jēgas zaimošanu, par kādu to uzskatīja arī Ādolfs Hitlers, kad 1935. gadā Miera prēmija tika piešķirta vācu pacifistam Karlam fon Oseckim. Arī Mjanmas militārā diktatūra 1991. gada prēmijas piešķiršanu opozīcijas līderei Aunai San Su Či uzskatīja par iejaukšanos valsts iekšējās lietās. PSRS varas iestādes 1975. gada Andreja Saharova prēmijai paredzēto naudas summu salīdzināja ar Jūdasa grašiem. Diktatūrām patīk metaforiska valoda un tās mīl apelēt pie abstraktiem tautas jūtu aizskaršanas jēdzieniem.

Nevar noliegt to, ka šīs prestižās prēmijas komitejas pagātnes lēmumi, apbalvojot Henriju Kisindžeru, Jasiru Arafatu un pavisam nesen Baraku Obamu, ir izraisījuši asas diskusijas. Neapstrīdams ir arī fakts, ka šāds lēmums ir politisks, līdzvērtīgs tam, kad par tās laureātu 1989. gada nogalē kļuva Dalailama, kuru pēc 2008. gada pavasara nemieriem Tibetā, Ķīnas oficiālie plašsaziņas līdzekļi, sekojot ĶTR Tibetas autonomā reģiona partijas sekretāram Džanam Cjinli, dēvē par “vilku mūka drēbēs, velnu ar cilvēka seju un dzīvnieka sirdi”. Dalailama prēmijas saņemšanas brīdi bija labi pazīstama reliģiskā un politiskā figūra, kas vēlāk tikai palielināja savu kulta statusu, kļūstot arī par Holivudas ikonu, laikā, kad kritizēt Ķīnu bija izdevīgi un tas nedraudēja ne ar kādiem šķēršļiem tirdzniecībā. Turklāt tā bija rietumu reakcija uz 1989. gada 4. jūnija Tjeņaņmeņa laukuma slaktiņu, kam priekšvēstnesis bija tā paša gada martā notikušie nemieri Tibetā, kurus tolaik veiksmīgi, izmantojot karaspēku, apspieda reģiona partijas sekretārs Hu Dzjiņtao – pašreizējais Ķīnas prezidents. Tomēr līdzības starp Dalailamu un Liu Sjaobo šeit arī beidzas, galvenokārt jau salīdzinot laikmetus un abu popularitāti.

1955. gadā Dzjiliņas provinces galvaspilsētā Čančuņā dzimušais un doktora grādu literatūrā ieguvušais Liu Sjaobo ir praktiski nezināms plašākai ķīniešu publikai. Disidenti un cilvēktiesību aktīvisti Ķīnā vispār ir maz pazīstami, neskatoties uz to lielo popularitāti aiz valsts robežām. Tas viss pateicoties Ķīnas varas iestāžu neatlaidīgajam un titāniskajam darbam, ierobežojot jebkādu piekļūšanu “jutīgai” informācijai. Interneta cenzorāts regulāri filtrē informāciju, kas saistīta ar Taivānas neatkarību, Dalailamu, uiguru un tibetiešu nemieriem, neskaitāmiem iedzīvotāju protestiem pašā Ķīnas teritorijā, cilvēktiesību aizstāvjiem Ķīnā. 8. oktobrī, dienā, kad prēmija tika piešķirta Liu Sjaobo, arī viņa vārds tika cenzēts gan internetā, gan īsziņu pakalpojumos, CNN un BBC pārraides par šo notikumu tika pārtrauktas, līdzīgi kā tad, kad Baraks Obama 2009. gada 20. janvāra inaugurācijas runā pieminēja uzvaru pār komunismu – arī tad tiešraidi nomainīja apmulsusi komentētāja seja studijā.

Liu Sjaobo potenciālo atzīta pētnieka karjeru ASV, kur viņš uzturējās kā vieszinātnieks Kolumbijas universitātē, nomainīja pret tiesām, ieslodzījumu un pāraudzināšanas darbu 5 gadu garumā pēdējo 20 gadu laikā, jo viņš izlēma 1989. gadā atgriezties un piedalīties Tjeņaņmeņa protesta akcijās. Uzsākot bada streiku kopā ar vēl trijiem aktīvistiem, starp studentiem viņš iemantoja slavinošu epitetu “viens no cēlajiem vīriem”. Savukārt tikpat ievērojams viņš kļuva Ķīnas varas iestādēm, kas viņu notiesāja par kontrrevolucionārām darbībām un 90. gados neskaitāmas reizes apcietināja un notiesāja. ĶTR režīma pacietība bija galā, kad Liu Sjaobo piedalījās publiskā dokumenta “Harta 08” sagatavošanā, kura publikācija sakrita ar pirmās Ķīnas konstitūcijas pieņemšanas 100. gadadienu, kā arī ANO Cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 60. gadadienu. Par dokumenta paraugu un iedvesmas avotu kalpoja “Harta 77”, kas aicināja ievērot cilvēktiesības Čehoslovākijā. Arī 1977. gada 6. janvārī publicētā aicinājuma Čehoslovākijas valdībai cienīt konstitūcijā atrunāto runas brīvību autorus Vāclavu Havelu, čehu filozofu Janu Patočku, Zdeneku Mlinaru, Jirži Hajeku, Pāvelu Kohoutu notiesāja par mēģinājumu gāzt pastāvošo varu. Pekinas pilsētas tautas prokuratūras Nr.1 spriedumā tika konstatēts, ka Liu Sjaobo nav apmierināts ar valstī pastāvošo tautas demokrātisko diktatūru, jo apšauba Ķīnas komunistiskās varas monopolu, aicina mainīt konstitūciju, iestājoties par tādām “Rietumu vērtībām” kā pilsoniskās sabiedrības attīstība, runas un izteiksmes brīvība, tiesības veidot asociācijas, tiesu neatkarība, reliģijas brīvība un citām “universālajām vērtībām”, kas galu galā neesot nekas cits, kā Rietumu centieni destabilizēt situāciju valstī un novērst Ķīnas uzplaukumu nākotnē, kuru tik veiksmīgi jau ir īstenojis “sociālisms ar Ķīnas raksturīgajām iezīmēm”. Bet cīņā starp universālajām vērtībām un “raksturīgajām iezīmēm” līdz šim uzvarējusi konservatīvā politika, kas uzskata, ka Rietumu demokrātijas vērtības Ķīnai nav pieņemamas.

Debates par to, vai cilvēktiesību jēdziens ir piemērojams Ķīnai, risinās jau pāris desmitgades. Pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades sākumā kļuva populārs Āzijas vērtību jēdziens, kura mērķis bija attaisnot Āzijas autoritāros režīmus kā tiem raksturīgas politiskās institūcijas un ideoloģijas, kas sakņotas reģiona vēsturē un kultūras atšķirībās. Viens no Āzijas vērtību ideoloģiskajiem aspektiem rodams konfūcismā – tas nozīmē lojalitāti pret varu, kā arī individuālās brīvības ierobežošanu sabiedrības stabilitātes un labklājības dēļ. Slavenākie šī jēdziena aizstāvji bija Malaizijas un Singapūras premjerministri Mahathirs Mohamads un Li Guanjao. Arī Ķīnas varas konservatīvais slānis un tā aizstāvji sociālās saskaņas un morālā godīguma ideālus konfūcismā vērtē augstāk par individuālo tiesību jēdzienu Rietumos. Šādai autoritārai politikai ir ne mazums piekritēju arī Rietumos, un pats primitīvākais arguments par labu tai ir demogrāfijas un izglītības faktors, apgalvojot, ka liberālās brīvības novestu pie nestabilitātes un asinsizliešanas. Līdzīgs arguments ir, ka nabagam nav nepieciešama brīvība, bet ēdiens.

Ņemot vērā Ķīnas pieaugošo starptautisko ietekmi, Nobela Miera prēmijas piešķiršana ķīniešu disidentam un Ķīnas asā reakcija uz to šķiet apsveicama, vēl jo vairāk parādot, ka Ķīnas valdība neizprot atšķirību starp valsts institūcijām un nevalstiskām organizācijām Rietumos. Tomēr jāatzīst, ka prēmijas piešķiršana neizraisīs nekādus protestus Ķīnā. Aicinājumi atbrīvot Liu Sjaobo nāks no citām valstīm, turklāt gan ASV, gan Eiropas politiķi būs piesardzīgi, lai nepateiktu neko tādu, kas varētu apdraudēt tirdzniecības attiecības ar Ķīnu. Kā atzīmējis pats Liu Sjaobo, Ķīnas varas iestādes tikai ir ieguvējas, izsūtot slavenus disidentus trimdā – iemantojot labvēlību ārvalstu acīs, tās atbrīvojas no politiskajiem oponentiem un samazina disidentu morālo veidolu valstī.

Arī ķīniešu tradīcijā ir kāds apgalvojums, kas pielīdzina to mītam par Sīzifu un viņa akmeni. “Apkopotajās runās” kāds zemkopis reiz aprakstīja Konfūcija centienus morāli izglītot laikabiedrus kā bezmērķīgus, sakot: “zina, ka tas nav izdarāms, bet turpina to darīt”. Liu Sjaobo Nobela Miera prēmija ir morāls atbalsts tiem, kas cenšas paveikt pašreiz vēl nepaveicamo.