Notvert sevi

Man 2006. gadā bija piecdesmit, un es jutu, ka viss sāk iet grīstē.

Līdz tam es allaž biju skaidri zinājusi, kas esmu – ārkārtīgi veiksmīga un laimīga sieviete, pilna iracionālas vitalitātes un dzīvesprieka.

Es zināju, kas esmu profesionālā ziņā. Sešpadsmit gadu vecumā es atklāju kognitīvo zinātni un analītisko filozofiju un uzreiz sapratu, ka vēlos dzīvot nelokāmo, precīzo intelektuālo dzīvi, ko tās piedāvāja. Doktora grādu es ieguvu 25 gadu vecumā un vēlāk kļuvu par psiholoģijas un filozofijas profesori Bērklija Kalifornijas Universitātē.

Es zināju arī, kas esmu personīgajā dzīvē. Pirmkārt, man patika vīrieši. Es neesmu nekāda skaistule, taču heteroseksuālo attiecību un flirta rotaļa vienmēr bija bijusi svarīga manas dzīves daļa, kā fona mūzika, kas paspilgtina un asāk iezīmē visu pārējo. Visi mani tuvākie draugi un kolēģi bija bijuši vīrieši.

Tomēr pāri visam es biju māte. Pirmais dēls man piedzima 23 gadu vecumā, un turpmākajos gados – vēl divi. Bērnu audzināšana bija intelektuāli interesantākā un morāli pilnīgākā manas dzīves pieredze – kā arī laimīgākā. Biju ilgus gadus precējusies ar labu vīru, kurš bērniem veltīja tikpat daudz rūpju kā es. Mūsu jaunākais dēls drīz grasījās stāties koledžā.

Man bija paveicies arī tajā ziņā, ka biju spējusi savienot šīs dažādās lomas. Mans mūža darbs bija apliecināt bērnu zinātnisko un filozofisko svarīgumu, un darba kabinetā es saglabāju rotaļu stūrīti vēl ilgi pēc tam, kad mani bērni no tā bija izauguši. Bērni bija manas dzīves un darba centrā – manas identitātes pamats.

Un pēkšņi man vairs nebija ne jausmas, kas es esmu.

Bērni bija izauguši, laulība izirusi, un es nolēmu aiziet. Izvācos no lielās profesores mājas, kurā biju uzaudzinājusi savus bērnus, un noīrēju istabu vecā, drūpošā namā. Es pirmo reizi dzīvoju viena, un vainas sajūta un nemiers manī mijās ar cerību un satrauktām gaidām.

Es iemīlējos – sev par lielu pārsteigumu – sievietē, un mēs plānojām sākt jaunu dzīvi kopā. Bet tad mana mīļākā tam pielika punktu.

Prieks pazuda, un tā vietu ieņēma skumjas. Savu jauno istabu biju izvēlējusies tās paputējušās godības dēļ: melnas ozola sijas un paneļi, apkvēpis ķieģeļu kamīns centrālapkures vietā. Bet man nebija ienācis prātā, cik tumša un auksta šī istaba būs lietainajās Ziemeļkalifornijas ziemās. Es sevi piespiedu ēst, līdzīgi kā reiz biju darījusi ar saviem bērniem (“vēl tikai trīs kumosiņus!”), bet tik un tā divu mēnešu laikā nokritos svarā par 10 kilogramiem. Katru dienu mērīju pēc tā, cik stundas pagājušas kopš pēdējās raudāšanas lēkmes (“Paskat tik, nevienas histērijas jau kopš 11 rītā!”).

Strādāt es nespēju. Ģimenes iziršana jebkuru domu par bērniem padarīja nepanesamu. Es biju ieguvusi vairāku miljonu dolāru finansējumu, lai pētītu bērnu mācīšanās procesa matemātiskos modeļus, un parakstījusi līgumu, ka uzrakstīšu grāmatu par bērnības filozofiju, bet nespēju bez asarām iziet cauri rotaļu laukumam, nemaz nerunājot par eksperimenta izstrādāšanu trīsgadnieku pētniecībai vai rakstīšanu par vecāku mīlestības morālo nozīmību.

Viss, kas mani definēja kā mani, bija zudis. Es vairs nebiju ne zinātniece, ne filozofe, ne sieva, ne māte, ne mīļākā.

Ārsti man izrakstīja Prozac un ieteica jogu un meditāciju. Es ciest nevarēju Prozac. Jogā biju šausmīgi neveikla. Turpretī meditācija šķita palīdzam, un tā vismaz bija interesanta. Patiesībā meditācijas izzināšana šķita palīdzam ne mazāk kā nodarbošanās ar to. No kurienes tā nāk? Kāpēc tā palīdz?

Lai gan biju pārliecināta ateiste un ar aizdomām skatījos uz jebko, kas saistīts ar reliģiju, mani vienmēr bija interesējis budisms. Bet 50 gadu vecumā kļūt par biseksuāli un budisti šķita pārlieku paredzami – tāds kā Bērklija bat micva, standarta rituāls novecojošai ebreju akadēmiķei Ziemeļkalifornijā. [1. Bat micva – pilngadības sasniegšanas rituāls meitenēm jūdaismā.] Tik un tā es sāku lasīt budisma filozofiju.

Skotijā 1734. gadā kāds 23 gadus vecs jauneklis juta, ka viss sāk iet grīstē. Pusaudža gados viņam likās, ka ieraudzījis jaunu domāšanas un dzīves veidu, un kopš tā laika viņš bija centies to izstrādāt un darīt zināmu arī citiem izcilā grāmatā. Piepūle burtiski darīja viņu traku. Viņam dauzījās sirds un griezās vēders. Viņš nespēja koncentrēties. Pāri visam – viņš vienkārši nespēja piespiest sevi rakstīt grāmatu. Ārsti viņam konstatēja “tvaikus”, vāju garu un “mācīto vīru slimību”. Šodien, lietojot citu terminoloģiju, taču joprojām bez labākas izpratnes mēs teiktu, ka viņš cieta no trauksmes un depresijas. Ārsti viņam ieteica mazāk lasīt un lietot tabletes pret histēriju, jāt ar zirgu un dzert Bordo vīnu – tālaika Prozac, jogu un meditāciju.

Jaunekļa vārds bija Deivids Hjūms. Nākamo trīs gadu laikā viņš kaut kā pamanījās ne tikai atgūties, bet arī brīnumainā kārtā pabeigt savu grāmatu. Vēl vairāk, tā izrādījās viena no izcilākajām grāmatām filozofijas vēsturē – “Traktāts par cilvēka dabu”.

“Traktātā” Hjūms noraidīja tradicionālos reliģiskos un filozofiskos priekšstatus par cilvēka dabu. Tā vietā par paraugu viņš ņēma Ņūtonu un pieteica jaunu prāta zinātni, kas balstītos novērojumos un eksperimentos. Šī jaunā zinātne viņu aizveda pie jauniem, radikāliem secinājumiem. Viņš apgalvoja, ka nav nekādas dvēseles, nekādas nepārtrauktas patības, nekāda “es”. “Kad, cik vien vērīgi spēdams, ielūkojos tajā, ko saucu par sevi,” viņš rakstīja “Traktātā”, “es vienmēr uzduros kādam noteiktam uztvērumam – aukstumam vai karstumam, gaismai vai tumsai, mīlai vai naidam, sāpēm vai baudai. Es nekad nespēju notvert sevi bez uztvēruma un nekad nespēju novērot neko citu kā vienīgi kādu uztvērumu.” Hjūms vienmēr bijis viens no maniem varoņiem. Es biju iepazinusi un iemīlējusi viņa darbus jau bakalaura studiju laikā. Savos zinātniskajos rakstos es līdzīgi Hjūmam argumentēju, ka nepārtraukta patība ir ilūzija. Mani pētījumi bija mani pārliecinājuši, ka mūsu patība ir kaut kas, ko mēs uzbūvējam, nevis ieraugām. Es biju atklājusi, ka bērnībā mēs savu tagadnes “es” nesavienojam ar pagātnes vai nākotnes “es”. Mēs iemācāmies būt tas, kas mēs esam.

Līdz Hjūmam filozofi bija meklējuši metafizisku pamatojumu, kas izskaidrotu mūsu ikdienas pieredzi, – visvarenu Dievu vai transcendentālu realitāti ārpus mūsu prātiem. Taču Hjūms to visu satricināja. Viņš apgalvoja, ka, cieši aplūkojot visu, ko iedomājamies zinām, šie pamati sāk brukt. Dekarts bija teicis, ka katrs no mums var vienmēr zināt vismaz to, ka viņš pats eksistē (“Es domāju, tātad esmu.”), taču Hjūms noraidīja pat šo premisu.

Tas, ko Hjūms ietērpj vārdos, ir visu caurstrāvojošas, reibinošas, eksistenciālas šaubas. “Traktātā” viņš stāsta, ka, pirmoreiz sastopoties ar šīm šaubām, viņš bijis “pārbijies un apstulbis”. Tās viņam likušas justies kā “kādam savādam, lempīgam briesmonim”. Nav brīnums, ka viņš vērsās pie ārstiem. Bet Hjūma patiesi izcilā ideja ir šāda: galu galā metafiziskajiem pamatiem nav nozīmes. Pieredze ir pašpietiekama. Ko mēs zaudējam, atsacīdamies no Dieva vai “realitātes”, vai pat “es”? Mēness joprojām spīd tikpat spoži; joprojām var paredzēt, ka glāze nokrītot saplīsīs, un joprojām varam mēģināt to notvert; joprojām spējam just līdzi citu ciešanām. Zinātne, darbs un morāle paliek savās vietās. Pēc skepticisma krīzes atgriezieties pie sava ričurača, Hjūms rakstīja, un tā joprojām būs tā pati spēle ar tiem pašiem noteikumiem.