Nospiedumi
Lasot, kā Miervaldis Polis šā numura lappusēs stāsta Ievai Lejasmeijerei par savu jaunības laika draugu Māri Ārgali, ir grūti noticēt viņa teiktajam, ka “man atmiņas nepatīk, tās man nav vajadzīgas”. Tas, protams, izklausās pēc ļoti vispārīga apgalvojuma; tikpat vispārīgi es varētu teikt, ka man atmiņas patīk. Jo sevišķi citu cilvēku atmiņas un jo īpaši tad, ja tās nekādi nav saistītas ar manu dzīvi. Ar paša atmiņām ir sarežģītāk, taču arī tajās bez visa cita glabājas kaut kādi it kā nejauši nospiedumi, kuru burvīgums, šķiet, slēpjas tieši to nejaušumā. Vienā no šādiem nospiedumiem figurē arī Miervaldis Polis un Līga Purmale. 70. gadu vidū viņi kādu brīdi vasarās dzīvoja pie Līgas mammas Dundagā, kur dzīvoju arī es. Un tātad: ir saulaina vasaras diena, man ir kādi 13–14 gadi, es eju gar pili uz parka pusi un redzu: pār tiltu brauc divi jauni cilvēki ar divriteņiem – priekšā meitene ar matiem kā ērģelēm un metrus desmit aiz viņas kaut kāds dīvains čalis ar kazbārdiņu, prievīti ap matiem un tik neizdibināmu sejas izteiksmi kā sfinksai. Brauc tā nesteidzīgi, distancēti, it kā šī pasaule uz viņiem neattiektos. Nezinu, kā, bet es uzreiz sapratu, ka meitene ir manas zīmēšanas skolotājas Purmales (godātas un mīlētas visā rajonā, kā pareizi atzīmē Polis) meita Līga, kuras vārdu mamma man šad tad, vienmēr ar lepnumu, bija minējusi. Un, ka tas otrs arī ir mākslinieks, – tas jau pa gabalu bija redzams. Nu labi, bet tālāk? – jūs vaicāsiet. Tālāk – nekas, tā arī aizbrauca. Lūk, tāds nospiedums, pilnīgi nejaušs (nekādu epifāniju es tajā brīdī nepiedzīvoju), bet tik “fotoreālistisks”, ka varētu šo ainu pēc atmiņas uzgleznot, ja vien mācētu.
Vairākus ne mazāk spilgtus nospiedumus atstājušas arī atmiņas, kas tā vai citādi saistās ar mūziku. Piemēram, šāds. Ir vasaras vakars, man ir kādi astoņi gadi, un es redzu, ka vecākie puikas no kaimiņu dzīvokļiem sanākuši bariņā mājas galā un vefiņā klausās Luksemburgas radio. No viņu runām saprotu, ka tūlīt notiks kaut kas ārkārtīgi svarīgs – pēc pāris minūtēm tikšot atskaņota jauna bītlu dziesma. Man tiek pieteikts netrokšņot. Un tad jau tā arī skan – mūzika ik pa brīdim kaut kur aizpeld, bet dziesmas piedziedājumu var saprast ļoti labi: o-bla-di, o-bla-da. Puikas, protams, ir sajūsmā. Es arī.
Tas, kā manās bērnības un skolas laika atmiņās pietrūkst, ir nospiedums ar Bobu Dilanu (par jauno Nobela prēmijas laureātu šajā numurā raksta Pauls Bankovskis). Viņa ieraksti mūsu ciemā necirkulēja. Dilana vārds manā popmūzikas apustuļu sarakstā, protams, figurēja, biju dzirdējis “Blowin’ in the Wind” Džounas Baezas izpildījumā un “Mr. Tambourine Man” grupas The Byrds ierakstā, bet viņa paša balsi pirmo reizi izdzirdēju tikai, kad man jau bija ap divdesmit. “Viņš dzied tā, it kā skrāpētu ar trulu nazi pa katla dibenu,” komentēja mans paziņa ierakstu kolekcionārs, uzliekot lenti ar kādu no Dilana 60. gadu albumiem. Un patiesi, viņa monotonā, nazāli dūcošā balss un intonēšanas maniere frāzes beigās atstāja dīvaini pirmatnēju iespaidu un nekādi nesaistījās ar iztēlē uzburtā protesta dziesminieka tēlu, kurš pretkara mītiņos spēj iedvesmot tūkstošgalvainus pūļus. Šis dziedātājs vairāk izklausījās pēc pusmežonīga kazādās tērpta saucēja tuksnesī, taču saprast, ko īsti viņš sludina, nebija iespējams. Es pārstāju par Dilanu interesēties. Droši vien – velti. Nobela komisijas lēmums, ar kuru amerikāņu kontrkultūras patriarha daiļrade tagad iecelta kultūras kanonā, varētu būt labs iegansts beidzot doties ceļojumā uz šo visiem zināmo, bet daudziem vēl neatklāto kontinentu.
