Vai ir izeja no pašekspluatācijas?

Pēdējās desmitgadēs Rietumu pasaulē mākslas joma ir mežonīgi savairojusies. 50. gados Ņujorkā bija 800 mākslinieku, tagad tur ir 80 tūkstoši. Daudzās valstīs mūsdienās mākslinieku ir vairāk nekā karavīru. Mākslinieku armijai līdzi nāk ar mākslu saistīti administratori, organizatori, plānotāji, kuratori un kritiķi.

Starpkaru laikā ikviena vidusšķiras katoļu ģimene vienu ģimenes locekli nolēma klostera nabadzībai, lai pārējie varētu tikt glābti; tagad viņi glābj savas dvēseles, vienu ģimenes locekli nolemjot riskantajai mākslu pasaulei. “Mans dēls ir horeogrāfs, viņš šovakar dejo Bukarestē” vai “Mana meita taisa filmas, viņa ir ielūgta uz kinofestivālu Atēnās.” Fantāzijas par piederēšanu pie kapitāla pirmajām rindām.

Pēc tam, kad kalpojuši kapitālam par ģentrifikācijas aģentiem visās lielajās pilsētās, mākslinieki kapitālam kalpo par aģentiem un pētniekiem pārējās pasaules kolonizēšanā. Mākslinieki iemieso tādas Rietumu vērtības kā brīvais individuālisms. Šīs vērtības viņiem ir kaut kas ļoti būtisks, viņi tās nes un nodod tālāk gandrīz vai nevainīgi. Viņi ir kapitāla misionāri, kas bieži maskēti par tā oponentiem. Šajā ziņā viņi pārstāv kapitāla sabojātību.

Lielo mākslinieku laiks ir pagājis. Mūsdienās kāds ir slavens, ilgākais, trīs vai piecus gadus, un tad viņa vietā nāk cits talants. Būt par mākslinieku mūsdienās ir drīzāk dzīvesveids, nevis profesija. Mākslinieks pats pārvalda savu laiku un telpu. Tā varbūt izskatās pēc paradīzes, tomēr mākslinieki sevi nemitīgi nodarbina: šķietami brīvi, tikpat kā bez ienākumiem, viņi izmisīgi raksta pieteikumus – brīvi un nenodrošināti. Mākslinieks savu darbību veic pastāvīgi, 24/7. Viņš izvēlas būt mobils un dzīves kvalitāti vērtē augstāk par lieliem vai stabiliem ienākumiem. To pašu, par ko šeit tagad rakstu, neoliberālā semio-kapitālistiskā ekonomika attiecina uz savu nākotnes darbaspēku: visi ir pastāvīgās brīvdienās, bet savu darbu dara 24/7. Katrs pats par sevi, lai gan kapitāls saglabā varu pār ienākumiem. Arvien vairāk cilvēku vairs nevergos kādam citam, bet kļūs par vergiem paši sev. Mākslinieki šķiet esam šīs jaunās ekonomikas pētnieki, izmēģinājuma trusīši un iesildītāji.

Tāpat mākslinieki ir decentralizētas ražotnes, kas ražo retumus. Unikālus, retus modeļus. Retums ir motors zem kapitāla pārsega. Tas rada kāri pēc retām lietām, bet retums veicina unikalitāti. Jūs esat īpašs, kad esat ap sevi savācis retus objektus. Vēl vairāk, retums rada bagātniekus. Kapitālam vajag nevienlīdzību, tam vajag slavēt bagātos. Viņi tiek rādīti kā varoņi – kā tie, kuri bijuši visveiksmīgākie. Nevis kā zagļi un noziedznieki, kas viņi ir. Bagātie investē mākslā. Viņi pelna uz mākslas retuma rēķina.

Pēc 50 gadiem mūsu mazbērni varētu lūkoties uz šiem nodarbinātības apstākļiem ar tādu pašu neticību, ar kādu mēs atskatāmies uz verdzību un dzimtbūšanu. Laiki, kas ļāva rasties Sartra bēdīgi slavenajai formulai “l’enfer, c’est les autres” (“elle – tie ir citi”), ir gandrīz pagājuši. Cilvēki arvien vairāk dalās ar laiku, telpu, zināšanām un informāciju. Lēnām izplatās tāds kā racionāls altruisms – uzskats, ka citu turīgums un labklājība palīdz tavam turīgumam un labklājībai; ka tava veselība ir labāka, kad arī citi ir veselīgi; ka tava izglītība var kaut ko dot, kad arī citi ir labi izglītoti; ka tava datora vērtība pieaug, kad arī citiem tāds ir; un ka tava ekonomika strādā labāk, kad tavs tirgus pieejams arī citiem. Turklāt šāda dalīšanās ekonomika mazina bailes no cita, liekot saprast, ka viņu ir iespējams un vēlams iepazīt.

Labā ziņa ir tāda, ka neoliberālais kapitālisms nav vienīgā ekonomika, kurā mēs varam darboties. Ir arī citas, no kurām viena ir pat vēl lielāka – beznaudas ekonomika. Mēs daudz ko darām par velti, par to nemaz nedomājot un nepiešķirot tam vērtību. Mēs to darām tāpat vien, un mums tas šķiet normāli. Runājot par apmaiņas un laika daudzumu, šī beznaudas ekonomika ir daudz lielāka par naudas ekonomiku.

Padomājiet par diviem cilvēkiem – mani un jums. Ar mums jau pietiek, lai sāktu. Mēs dalāmies tik daudz, cik mums šķiet, ka būtu jādalās. Nav nekādu saistību un nekādas vajadzības dalīties vienādā mērā. Pamazām mēs dalāmies arvien vairāk – vai nu palielinot apmaiņas intensitāti, vai pievienojot arvien vairāk preču un pakalpojumu, arvien vairāk laika un telpas. Pamazām mēs atļaujam piedalīties arvien vairāk cilvēkiem. Mēs kļūstam desmit, simt, tūkstoš, desmit tūkstoši un tā tālāk.

Kopā mums ir vairāk, nekā bija katram atsevišķi. Mēs nedarbosimies kā laika banka: stunda, ko strādāju tavā dārzā, ir stunda, kad tu gatavo man vakariņas. Nē, nekādu kompensācijas shēmu. Tas piederas vecajai pasaulei – tai, kurā pašlaik dzīvojam. Vienkārši dalieties. Tas nekas. Nekādu aprēķinu, nekādu pārrunu – tikai beznosacījuma dalīšanās.

(c) Spike Art Magazine, 2015. gada pavasarī