Godīgi sakot, Viktoram Goliševam es pievērsu uzmanību nepavisam ne tulkošanas sakarā: kādā fotogrāfijā es ieraudzīju viņa milzīgās ausis, piestiprinātas tādai kā dižciltīga bruņurupuča galvai.
Dažu cilvēku sejām vecums piešķir pagātnes vaibstus, tādēļ šķiet, ka viņi nekad nevienam nav bijuši laikabiedri. Reizēm tie ir deguni, reizēm – acis vai lūpas, vai pat pumpas, kuras, šķiet, vēl turpina stiepties šurp redzamībā prom no pārējās sejas, kas ir jau ēnā. Taču visbiežāk tās ir grumbas – kā Odenam, Beketam vai Frostam –, ko nesalasāmā kartē ievilkusi pagātne.
Lūk, un no šīs nepanākamās pasaules, kā šķita, savā saspiestajā Jaunarbata ielas dzīvoklītī bija iegriezies arī Goliševs, tāpēc mani it kā pat nepārsteidza, ka viņš draudzējies ar Brodski, pieteicies skaldīt malku Mandelštama atraitnei vai saticies ar Folkneru. Drīzāk pārsteidza tas, ka Goliševs nekā īpaši neizcēla savu klātbūtni šai “dzīvajai vēsturei”, it kā viņš to lāgā pat nebūtu pamanījis. Varbūt arī nebija. Turpretim es viņu jau biju paspējis iekļaut kādā garākā stāstā, kuru veidoja, varētu teikt, “vienas šķērsielas” mitoloģija ar tajā dzīvojošajiem neparastajiem pusdieviem. Pārliecināties, vai viņu brīnišķīgie darbi un piedzīvojumi patiešām kādā hipotētiskā pagātnē bija notikuši, man īsti nebija svarīgi: svarīgāks bija stāsts ar viņiem, kurā es labprāt dalījos ar meitenēm, kā nonākdams Mandelštama dzejoļa rindiņā “И нет рассказчика для жен”. Mani “noliek pie vietas” filozofi un zinātāji – parādot, ka nekas nav tā, kā izskatās. It īpaši – vēsturē.
Kā noteiktas kopienas daļa cilvēks iekārtots tā, lai vēstures vietā viņš sadomātu savu dzīvi attaisnojošu stāstu. Vēl vairāk, es sliecos piekrist Borisam Ravdinam, ka “reālā vēsture ir lieta sevī, tīrā veidā tās īstenībā nemaz nav”, bet vēsturnieki tikai ņem nost no tās teksta ideoloģiskus palimpsestus. Varbūt Salaspils “nāves nometnē” nacistu nezvēri tomēr nav indējuši bērnus, tāpat kā ne obligāti triekuši aiz kājām pret sienu zīdaiņus; varbūt ne vienmēr čekistu šaušanu slāpējis speciāli iedarbinātu mašīnu troksnis; varbūt ne vienmēr nacionālie partizāni izvēlējušies pašus humānākos veidus, kā sodīt vietējos kolhoza aktīvistus; varbūt ne vienmēr kolaboracionisms ved pie vēlāka nosodījuma un nelaimīgas dzīves; varbūt arhibīskaps Pommers tomēr nav gājis bojā mocekļa nāvē – visi šie “varbūt” no intervijas ar “mazās vēstures” vēsturnieku Borisu Ravdinu šūpina, kā viņš teiktu, “erzacvēstures, publicistikas, propagandas un mitoloģijas majestātisko ēku”. Dzīvot ārpus tās varētu būt auksti un neomulīgi, taču, tāpat kā Kasandras pareģojumi, lai arī patiesi, nevienam nav vajadzīgi, tāpat arī vēsturnieka urdīšanās dzen viņu ārā no stāstnieka, ģimenes, dzimtas, tautas vai valsts sirdij mīļajiem penātiem.
