Apšūt vēstures augumu

Boriss Ravdins ir viens no pasaulē vislabāk pazīstamajiem rīdziniekiem, kurš darbojas humanitārajās zinātnēs. Ravdina pētnieciskās intereses atrodas literatūrvēstures, kultūrvēstures un sabiedrības vēstures krustpunktā. Tās skar ārkārtīgi plašu periodu – no Puškina un dekabristu laikmeta līdz padomju režīma sabrukumam – un aptver ļoti dažādas un atšķirīgas tēmas: atsevišķu cilvēku likteņus, presi, sabiedriskās kustības Latvijas un Baltijas vēsturē, Krievijā (tiklab padomju valstī, kā emigrācijā) un Eiropā, kā arī dažādas Latvijā dzīvojošas tautas (krievus, latviešus, ebrejus).

Ravdina pirmā lielā publikācija, monogrāfija “Ļeņins Gorkos – slimība un nāve” (publicēta ar pseidonīmu N. Petrenko), bija veltīta tai laikā faktiski aizliegtai tēmai un tapusi, ilgus gadus rūpīgi pētot milzīgu materiālu, kas lielā mērā atradās aiz septiņiem zīmogiem bibliotēku “speciālajos” fondos. Tā iznāca 1986. gadā Parīzes vēstures almanaha Минувшее otrajā laidienā: šis almanahs bija galvenais placdarms “vēsturnieku samizdatam”, kas PSRS veidojās kopš 70. gadiem. Ja nebūtu sākusies perestroika, diez vai monogrāfijas autoru nebūtu skārušas represijas, no kurām cieta citi kustības dalībnieki.

Ravdins sāka strādāt Rīgas žurnāla Даугава redakcijā, kad tas perestroikas laikā kļuva par vienu no interesantākajiem un ietekmīgākajiem preses izdevumiem.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Borisam Ravdinam radās iespēja nodoties padziļinātiem pētījumiem gan Latvijas valsts un privātajos arhīvos, gan citu Baltijas valstu, Krievijas, Ukrainas, ASV, Lielbritānijas, Baltkrievijas, Vācijas, Čehijas u.c. valstu dokumentu krātuvēs. Viņš neapšaubāmi ir viens no labākajiem un autoritatīvākajiem Baltijas valstu un krievu emigrācijas arhīvu avotu pārzinātājiem. Ravdins bijis pasniedzējs un uzstājies ar priekšlasījumiem Kalifornijā ASV, Lielbritānijā, Vācijā, Austrijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Somijā, Japānā.

Par Ravdina daudzpusību un zinātnisko interešu loka plašumu liecina viņa galvenie pētījumi, kuri nākuši klajā pēc monogrāfijas par Ļeņinu. Pa lielākajai daļai tie publicēti Stanforda Universitātes Slāvistikas katedras zinātniskajā sērijā. Kopā ar J. Abizovu un L. Fleišmanu Ravdins sagatavojis izdošanai rūpīgi komentētu krājumu “Krievu prese Rīgā: no avīzes Сегодня vēstures 30. gados”. Šis monumentālais pētījums 5 sējumos, kas iznāca 1997.–1998. gadā, palīdzējis zinātnes apritē nonākt milzīgam brīnišķīgās avīzes redakcijas dokumentu kopumam un uzskatāmi nodemonstrējis krievu Rīgas dzīves ainu uz citu krievu trimdas centru fona. Tajā pašā Stanforda sērijā 2005. gadā publicēta Ravdina monogrāfija “Uz kara skatuves. Latvijas krievu kultūras dzīve nacistu okupācijas laikā (1941–1944)”. Šis pētījums iznāca laikposmā, kad okupācijas un “kolaboracionisma” tēma bija neizkopta joma, tai trūka drošas avotpētnieciskās bāzes un tā vēl aizvien atradās padomju laika šablonu un noklusējumu valgos. Kopā ar Lazaru Fleišmanu Ravdins ir publicējis “Baltijas krievu krājumu” divos sējumos: pirmo veidoja referāti, kas nolasīti viņu Rīgā 2001. gadā sarīkotajā lielajā starptautiskajā konferencē, bet otro – agrāk nezināmi, Stanforda Universitātes Hūvera institūta arhīvā atrasti materiāli par krievu minoritāti Latvijā un Lietuvā laikā starp diviem pasaules kariem. Izmantojot jaunus, līdz šim nezināmus dokumentus, Boriss Ravdins sarakstījis arī slavenā Rīgas zīlnieka Eižena Finka biogrāfiju (“Rīgas gaišreģis Eižens Finks”, 2002).

^{Pēdējā laikā Ravdina galvenās publikācijas saistās ar periodiskajiem izdevumiem un žurnāliem, kuri vācu armijas okupētajās teritorijās (ne tikai tagadējā Latvija}s teritorijā, bet arī citās Austrumeiropas un Rietumeiropas valstīs) iznāca Otrā pasaules kara laikā. Viņš sastādījis sīku un smalku tajos gados iznākušo laikrakstu, žurnālu, brošūru, vārdnīcu un visvisādu citu drukāto izdevumu sarakstu, virknei publikāciju noskaidrojis un pamatojis šajos izdevumos ar pseidonīmu vai anonīmi nodrukātu rakstu autorus. Šis gigantiskais, rūpīgais darbs, kas paver ceļu pilnīgi jaunai pētniecisko zināšanu nozarei, pagaidām pieejams tikai starptautiskos zinātniskos izdevumos.

Rīgas Laiks: Jūs esat diezgan pamatīgi pētījis Ļeņina dzīves pēdējo posmu: kā jums patika Sokurova filma “Vērsis” par Ļeņinu?

Boriss Ravdins: Vispār jau vara un varas nesējs nav viens un tas pats, tos identificēt, kā to dara režisors, protams, ir pieļaujami, tomēr tikai tādēļ, lai demonstrētu savu attieksmi pret varu, pret tās nesējiem. Tieši to arī Sokurovs atļāvies savā filmā, paveicis to lieliski, izmantojot grotesku, tai skaitā krāsu, optikas līmenī – vecuma plankumi Ļeņina sejā un dziļās bakurētu grambas Staļina sejā. Finālā režisors savam varonim ļāvis pabūt vienatnē kopā ar “mūžīgo dabu”, kurā viņam par sarunu biedriem ir te debesis ar plaisām mākoņos, te lakstīgalu skanīgā pogošana, te vējš un lapu šalkoņa, te govs māvieni miglainā rītā – atsaukšanās uz slaveno izmisīgo Ļeņina kliedzienu 1923. gada vasarā, kuru režisors pārveidojis par kaut ko līdzīgu maralbrieža riesta baurošanai. Protams, to visu var uzskatīt par tradicionālu, kaut arī mazliet aizplīvurotu finālu “nu re, tagad lido putniņi”, “tagad ceļš aiziet tālumā” stilā, jo vairāk tāpēc, ka fināla efekta pastiprināšanai varoņa sejā divas reizes uzzīmēts līksms smaids gandrīz kā Džuljetai Mazīnai filmā “Ceļš”. Vai varbūt tas ir tāda cilvēka smaids, kuram, grasoties pāriet no vienas dimensijas citā, beidzot kaut kas ir atklājies. Vai varbūt smaids ir prieks par atsvabināšanos no ciešanām un pazemojumiem, arī no tiem pazemojumiem, kurus viņam sarīkojis režisors...

RL: Jums šķiet, ka Sokurova filma jēgas un izjūtas ziņā ir tuvu tam, kas tur notika?

Ravdins: Jā, tuvu scenārija autora un režisora priekšstatiem par to, kā veidojas – kā jāveidojas telpai ap varoni, kuram vairs nav to varas atribūtu, kuri vēl nesen bija tik labi redzami, ka varonis vēl aizvien saož, sajūt, redz to krāsu, faktūru un smaržu. Vai gan to var salīdzināt ar nožēlojamām fantomsāpēm, kas palikušas kā piemiņa no amputētas ekstremitātes! Amputēta vara! Tomēr, no otras puses, viņu gaida kaut kas dižāks par varu. Viņu gaida nāve.

Filmas autoriem, lai nostiprinātos pārliecībā par savu priekšstatu par vēstures pamestu varoni, nācies piešķirt mazliet citu jēgu reālajai ainai Gorkos, kur slimais Ļeņins mūža nogalē piespiedu kārtā pavadīja daudz laika, kur viņš, atrazdamies bezpalīdzīgā stāvoklī, spēja ievērojamā mērā uztiept savu gribu ārstiem, apsardzei, ģimenes locekļiem, turēja slimīgā sasprindzinājumā Politbiroju – savus partijas biedrus. Vismaz es savos Ļeņinam veltītajos darbos¹ esmu mēģinājis parādīt, cik sekmīgi viņš pretojās slimības un tuvākā ļaužu loka spiedienam, cik mērķtiecīgi viņš centās apsteigt dabisko nāvi, pieprasīdams indi.

RL: Man diezgan savāds likās Staļina tēls.

Ravdins: Manuprāt, Staļins tur ir daudzmaz līdzvērtīgs galvenajiem personāžiem, kuru funkcijas režisors ir diezgan stingri iezīmējis. Režisors varonim atvēlējis regulāru saskarsmi ar ārstu, māsiņu, sievu, apsardzes priekšnieku un ar viņa daudzajiem te redzamajiem, te neredzamajiem padotajiem; muižā ir divi jaunpienācēji – gados jaunais apsargs Fjodors un kāda Šura, kura varbūt ir no apkalpojošā personāla, bet varbūt arī no žēlsirdīgajām māsām, ieviesta scenārijā tāpēc, lai, slimnieku žēlojot – tautas vārdā, vai? –, viņam blakus izrunātu vārdus: “Te jūs neviens nemīl...” Sižeta attīstības gaitā tieši Šura kaut kur aizkadrā jau skaļi smejas rotaļās ar savu aplidotāju. Cilvēkiem Ļeņina tuvākajā lokā lielākoties – izņēmums laikam ir Krupskaja – piekrīt loma tā vai citādi izrādīt atvaļinātajam vadonim žēlumu, nicinājumu, nerēķināšanos, familiaritāti, nekaunību, pamācīt viņu, gan viņam, gan skatītājiem parādīt, ka viņā nav nekā tāda, kas vedinātu domāt par pasaules pārveidotāju, ja nu vienīgi viņa nemākslotā interese par nāvessodu un spīdzināšanas paņēmienu vēsturi. Režisors laiku pa laikam ievieto slimo vadoni pazemojošos apstākļos – te parāda viņu kailu, ar dikti jau nu kārnu pakaļu, turpat – ar to pašu nolūku, pazemojot – publiska kāju nagu griešana, krākšana guļot, medību un pļaušanas simulācija. Tomēr atgādināšu: īstenībā Gorku iemītnieks kautrējās no jebkādām fizioloģiskām izpausmēm, tieši tādēļ viņš no sava tuvākā loka izraidīja medicīnas māsas; no sanitāru pierakstiem zināms, ka pēc tam, kad ticis noņemts krampītis no tualetes durvju iekšpuses, slimnieks izvēris no biksēm siksnu un uzmetis to uz durvju roktura... Runājot par demonstratīvu pazemošanu: Krupskaja skatītāju acu priekšā nodarbojas ar puņķu izķeksēšanu no sava dzīvesbiedra deguna.

Un modrais, visuresošais  – sava aizbilstamā mazgāšanas un apmazgāšanas laikā mīņājas turpat vannā – apsardzes priekšnieks, viņš arī, lai funkcijas būtu pilnīgas, cenzors – lasa, plēš – un krāsnī, krāsnī! vadonim sūtītās vēstules –, Pjotrs Petrovičs Pakalns, latvietis, lai gan brīžiem viņš nez kāpēc sāk runāt ar igauņu akcentu. Viņš tramda arī tūļīgo Krupskaju, viņu gan tramda visi, tai skaitā vīrs un partijas cīņubiedrs, kurš sievu gurdi sveic, uzrunājot nevis vārdā, bet senajā partijas iesaukā “Nēģis” – arī viņa tam apnikusi ar savām rūpēm, bet vēl trakāk apnikusi familiārā, uzmācīgā māsiņa. Gan vienai, gan otrai vai nu zeķes saplīst uz stilba, vai tās jākārto, jāsavelk uz augšu. Varētu teikt, slimnieka pazemošanas procedūras apoteoze ir Staļina ierašanās Gorkos – slavenajā baltajā frencī un garajā šinelī ar tajos gados neredzētiem platiem atlokiem, tas mazliet atgādina mēteli, kurā staigāja varonis Sokurova iepriekšējā filmā par varas nesējiem, “Molohā”. Ārā rej suņi – saož svešu, vai? Aiz sienas gammas, Staļina vīpsnāšana – no Bonča-Brujeviča atmiņām par Staļina ierašanos Gorkos 1924. gada 21. janvārī, Ļeņina nāves dienā. Režisors ievieš “epizodi proscēnijā” – Ļeņina mantinieks, bilzdams Krupskajai: “Tu šodien tāda pabāla...,” – nevērīgi pieskaras sava vadoņa un skolotāja sievas vaigam ar pirkstiem.

Terase ar balustrādi no slavenās 1922. gada fotogrāfijas “Staļins apciemo Ļeņinu Gorkos”. Staļins iepleš rokas, lāčo ieliektām kājām un, purpinādams: “Nu, kur tad jūs palikāt?”, tēlo, ka nekādi nespēj atrast Ļeņinu, kurš it kā kaut kur paslēpies.

Staļins Gorku vientuļniekā – nav ne telefona, ne avīžu, ne vēstuļu, ne apmeklētāju – vēlas redzēt personāžu, kurš vairs nespēj strādāt partijas labā, bērnībā ieslīgušu neko, un ir gatavs pret šo neko attiecīgi izturēties. Bet nekā nebija! Paslēpju vietā sākas spēle “Vilks un kaza”, turklāt vilka lomu režisors visbiežāk iedala Ļeņinam. “Dzīvais politiskais līķis” te miedz Staļinam ar aci, te sazvērnieciski viņam uzsmaida, te nosmej, te uzdod provokatīvus jautājumus, un Staļinam atliek tikai likt roku viņam ap plecu un apkampt, mīļi pieskarties, līdz apkamptais asi uzsauks: “Rokas!”; ar to gan roku likšana nebeigsies. Un nav skaidrs, kurš no viņiem izrunā vārdus: “Kas tā par spēli?”

Šī skaļā aina beidzas ar Staļina dusmu lēkmi – tas, pēkšņi iesaucies: “Ej tak tu!” vai “Ej tak tu...”, paķer no galda akmentiņu un sviež to pa kaut ko vai kādu, un atsišanās nez kāpēc ir skārdaina. Pēc tam Staļins pieceļas un, skanot atbalsotai frāzei: “Eju es...,” – pasper dažus soļus pa terasi un ar zābaku, pēc visa spriežot, saberž putekļos savas nesenās akmeņsviešanas objektu. Ne mazāk izcila ir vēlāka aina, kurā Ļeņins nekādi nespēj atcerēties, kas tas viņam bijis par viesi, turpretī režisors gan zina, ka šis viesis ir... nē, nevis drīzā nāve ar izkapti, bet Ļeņina dubultnieks, viņa mantinieks.

Staļina tēls ir pilnībā pakļauts režisora iecerei, taču tālaika – un daļēji pat mūsdienu – skatītājiem viņu šai filmā nav viegli pazīt, ja nu vienīgi pēc gaitas, pēc fonētikas. Mēs esam pieraduši Staļinu redzēt vai nu diženumā, vai noziegumā, vai karikatūrā. Sokurovam tāds unificēts Staļins nav vajadzīgs, nav derējis. Viņam bija vajadzīga no Staļina izvilkta funkcija, nevis pats Staļins.

RL: Tā droši vien ir tāda kā nepieciešamība korektāk papētīt stāstus un savus priekšstatus par Staļinu, veikt tādu kā revīziju attiecībā uz viņu. Īstenībā taču ir ļoti maz cilvēku, kuri par to interesējas.

Ravdins: Atceraties, Mandelštamam 1931. gada dzejolī par cienastu, ar kuru sešpirkste Nepatiesība mielo ceļinieku, kas klimst ar degošu skalu rokās – proti, ir no meklētāju ģints:

А она из ребячьих пупков

Подает мне горячий отвар.²

Un tātad burtiskā, fiziskā nozīmē: vai Staļins ēda bērnu nabu novārījumu? Burtiskā – tomēr ne. Tomēr kaut ko garīgā uztura ziņā līdzīgu viņš izbaroja saviem daudzmiljonu padotajiem, un 20. gadsimtā tas jau bija zināms anahronisms. Viņa neuzticēšanās cilvēkiem, nicinājums pret tiem bija patiesi fenomenāls. Savukārt vēsture atkal un atkal pielāgojās viņa personības struktūrai, viņa priekšstatiem par savu valsti un pasauli, par revolucionāro nemieru un kustību. Manuprāt, viņš justos apmierināts, redzot, kāda uzmanība mūsdienu Krievijā veltīta viņa personai, tas tikai apstiprinātu viņa nicīgo viedokli par cilvēku. Taču vispār jau auditorijai parasti nav nekādas daļas gar reālo Staļinu vai jebkuru citu vēstures varoni. Vēstures vēju vietā ir vēstures Prokrusta gulta, pēc kuras garuma pieņemts piedzīt to vai citu personāžu. Reālā vēsture ir lieta sevī. Tīrā veidā jau tās īstenībā nemaz nav. Vēsturi var aizvietot vai samainīt ar erzacvēsturi, publicistiku, propagandu, mitoloģijas majestātisko ēku. Vēsturnieks ir uz pagātni ieciklojusies Kasandra; un Kasandrai neviens neticēs, nevienam nav viņai jātic, visviens, par ko viņa sludinās – par nākotni vai pagātni. Kas gan ir vēsture salīdzinājumā ar mītu, mīta mistērijām un atklāsmēm?! Ziņkārība, nekas vairāk.

Bez vēstures var dzīvot un mūžu nodzīvot vienā mierā, turpretī bez mitoloģijas ne ģimene, ne dzimta, ne valsts, ne kopiena utt. vienkārši nekust: nav iespējams iztikt bez visiem acīmredzamajiem atbalsta punktiem. Savukārt vēsture domāta tiem, kuriem patīk ķert vēju maisā. Vēsture ir tāds gaisīgs taurenītis, ne vairāk. Lidinās un lidinās, te tas ir, te jau vairs nav. Atvainojiet, es runāju labi zināmas, banālas lietas.

Pie viena, lūdzu, pievērsiet uzmanību fotogrāfam filmā “Vērsis” – fotogrāfam, kurš bez apsardzes atļaujas uzņem attēlus, visiem spēkiem cenšas muižā nofotografēt to, ko viņam fotografēt nav atļauts. Fotogrāfs, protams, ir ja ne pats Sokurovs, tad viņa vienolas dvīnis, kurš karo par tiesībām redzēt un demonstrēt bildes, kuras veidojas viņa fizisko un gara acu priekšā.

RL: Jūs Ļeņinu sākāt pētīt 80. gados, viskaulainākā brežņevisma laikā, kad gals tam visam vēl ne mazdrusciņ nebija manāms.

Ravdins: Kāpēc es sāku pētīt Ļeņinu, viņa dzīves pēdējos gadus? Neatceros, kā tur bija – vai līdz Ļeņinam nonācu pats vai Gefters ierosināja tēmu. Atminos gan, ka ar Gefteru mani iepazīstinājas pa daļai tāpēc, ka ap to laiku man jau bija šādi tādi uzmetumi saistībā ar Ļeņinu. Gefters jebkuru vēsturisku notikumu aplūkoja, vadoties pēc principiāliem atzinumiem, kaut kādu savu vispārīgo uzskatu ietvaros, viņam bija skola – savukārt man skolas nav, skaidru un noteiktu uzskatu, šķiet, arī nav. Lai nu kā, man teorētiski, principiāli, žilbinoši postulāti ir kaut kas otršķirīgs. Man ir svarīgs notikuma materiālais, fotogrāfiskais komponents, atgadījums, epizode, sadursme, notikuma tehnoloģija, kā notikums ir uztaisīts un tā tālāk. Mani interesē mazi sižeti, tādi, kuriem vajag tikai atrast pareizo apgaismojumu, vajadzīgo skatpunktu, un tie risinās paši, izplaukst visā krāšņumā, galvenais ir paspēt ķīķerēt. Ļeņina dzīves pēdējais gads vai pusotrs atsaucas daudzās citās viņa, un ne tikai viņa, agrākās dzīves epizodēs, spuldzītes sāk mirgot arī citos laboratorijas stendos. Acīmredzot pa daļai ar to arī aizsākās mana uzmanība pret šo personāžu. Nav izslēgts, ka līdz Ļeņinam nonācu, kaut kā atsperdamies arī no Čehova, piemēram, no viņa “Rotšilda vijoles”, kur varonis savā pēdējā stundiņā, jau pa pusei izdzisis, tomēr paspēj ielēkt garām ritošā pustukšā kravas vilcienā.