Pa labi uz leju

Fotogrāfijas liek mums kūtri domāt, izlasīju pie Barta.

Tieši vārds “kūtri” pievērsa manu uzmanību. Es iedomājos situāciju, kurā sarunājas vīrietis un sieviete: viņos vairs nav cerības uz mīlestību, tā vietā viņi lēni pierod pie domas par nāvi. Tādēļ viņu jūtas līdzinās tām, ko izraisa fotogrāfijas. Viņi lēnām pastaigājas pa Radlofas fotogrāfiju izstādi un kūtri sarunājas. Sarunā pieminētie personāži redzami fotogrāfijās; tie, kas sarunājas, ir izdomāti.

— Heinriha Bella fotogrāfija liek man domāt par to, cik viņš bija skumjš un simpātisks, pats labākais no visiem šiem Dodereriem, Frišiem, Jonesko, Ārentēm un Sarojaniem. Tu zini — viņam bija stāsts Mana skumjā seja. Un tas sākās tā: es stāvēju ostā un skatījos uz kaijām… Tajā valstī bija pavēlēts visiem būt laimīgiem, un policists to cilvēku apcietināja tādēļ, ka viņam bija skumja seja. “Bet es esmu laimīgs aiz skumjām,” taisnojās cilvēks. Un beigās viņš nolemj mēģināt, lai viņam vispār nebūtu sejas, tikai “laime un ziepes” — tāda ir tā brīža devīze tajā valstī.

Vai tu nezini, kāpēc gandrīz visi cilvēki, kas tēlo fotogrāfam, skatās pa labi uz apakšu? Starp citu, aklie skatoties augšup tādēļ, ka viņiem kaut kāds centrs smadzenēs esot bojāts… Pagājušajā gadsimtā esot bijis pētījums, kurā secināts, ka, skatoties tikai uz ārprātīgo cilvēku sejām fotogrāfijās, nav iespējams secināt, ka viņi ir ārprātīgi. Barts saka, ka visi, kas vēl pēc simt gadiem skatās acīs, ir ārprātīgi.

— Tu arī vienmēr skaties pa labi uz leju.

— Tiešām — vienmēr?

— Nu, kad ir lieli sūdi, tad reizēm arī pa kreisi. Es vispār nezinu, kur skatīties — visur ir tikai spoguļi, kas atspoguļo spogu­­ļus, kuros vajadzētu būt man. Viens mans paziņa teica, ka vajadzētu mēģināt lūgties.

— Es sev riebjos fotogrāfijās, kurās esmu nofotografēts nejauši. Tad jau labāk pieņemt jebkuru grimasi, nekā to, kura, kā man šķiet, ir manējā.

— Vai tu kaut ko zini par savām grimasēm?

— Nezinu.

— Tas pats ir ar balsi: nevaru ciest dzirdēt savu balsi.

— Un kādu tu gribētu?

— Tādu rupju, nodzertu un nopīpētu, gandrīz vai baritonu.

— Tas man atgādina situāciju kādā Selindžera stāstā: sieviete, šķiet, Zūijam patētiski saka: “Es redzu sevi mirušu šajā lietū…” Un Zūijs atbild: “Vai tas nav no Ardievas ieročiem, mīļā?”

— Rupji. Starp citu, Sarojana meitene viņam rakstīja vēstules, kurās izmantoja rindiņas no Selindžera vēstulēm viņas draudzenei. Sarojanam meitenes vēstules likās ļoti stulbas.

— Sarojans, tas nu tā, protams, tā puskār­totā viesnīcas gulta, pavērtais skapis ar tukšumu iekšpusē, lietussargs kā fallisks simbols idiotiem — bet skaties uz pirkstu nospiedumu, kas bijis uz negatīva…

— Nu jā, svarīgi, ka viņš skatās uz mani.

— Vai tad tev liekas, ka skatās?

— Neliekas. Es vienkārši cenšos saprast, kas tas ir — kāpēc es uz to skatos.

— Ir taču starpība starp cilvēku, kas uz tevi skatās, un fotogrāfiju, kas uz tevi skatās.

— Nu, pats par sevi. Es taču neesmu galīgi ķerta. Es nekad neaplūkošu nevienu cilvēku tā, kā aplūkoju fotogrāfiju. Taču tas vienalga ir skatiens, iespēja aplūkot cilvēku, kas skatās.

— Uz kurieni viņš skatās?

— Viņš neskatās ne uz kurieni. Viņš skatās uz turieni, kur viņš skatījās.

Tas papīra gabals neskatās ne uz kurieni.

— Mongoļi arī vienmēr ļoti centās pirms fotografēšanās — uzvilka smalkākos ķiteļus, sasēdās grupās, sataisīja “āža” sejas, un tad varēja fotografēt.

— Ir viena veca fotogrāfija, kur viens tāds, atvainojiet, žīds griež manam vectēvam matus…

— … atvaino, paskaties, viņiem visiem ar tādiem deguniem ir tik daudz vietas brillēm.

— Jā. Un tāda maziņa maziņa bildīte. Vectēvam ir šlipsīte un krekls balts, katrā ziņā, ne jau no lauka viņš nāk. Un uz to bildīti es esmu vienmēr skatījusies ar īpašu interesi — tieši tāpēc, ka tā ir it kā pilnīgi neobligāta un pilnīgi nejauša starp tām bildēm, kad — atbrauca fotogrāfs, mēs apsēdāmies, mūs nofotografēja. Un atbrauca mammas māsa no Austrālijas, skatījās uz to bildīti un sāka raudāt. Viņa gan teica — cik viņš uz tās bildes jau izskatoties vājš… Varbūt uz tās bildītes mans vecaistēvs patiešām sakrita ar to, kas viņš bija.

— Visi viņi grib kaut kas būt. Uz bildes. Viņi raustās sevis iedomu pasaulē. Vienīgais vectētiņš šajā izstādē varētu būt Boiss. Varbūt tādēļ, ka viņš jau ir ikona.

— Un cilvēka tur nemaz nav.

— Vai tu domā, ka cilvēks ir tas, kurš kautrējas no objektīva un fotogrāfijā izskatās slikti?

— Jā. Kaut ko tādu — kā ir pa īstam — es meklēju — piedod — savu bijušo mīļāko fotogrāfijās.

— Tu tās glabā?

— Ir tādas, kuras es glabāju, jā. Fotogrāfijas pirms manis.

— Tu mēģini tajās izlasīt nākošo satikšanos ar sevi?

— Nē, es tieši skatos uz viņiem, kas vēl nav sastapušies ar mani. Protams, tas ir iluzori, bet es viņus it kā vairāk redzu tādus, kādi viņi ir pa īstam. Un es jūtu šausmīgu maigumu pret viņiem.

— Bet ja tev nebūtu jūtu pret viņiem, tad taču tu viņus tā ieraudzīt nespētu. Atce­ries, kā Senlū Rašelē redzēja dievieti, ka­mēr blakus esošais Svāns viņu bija pircis par pieciem rubļiem? Vai otrādi. Un ko šādā gadījumā nozīmē — “tāds, kāds ir”?

— Šajās fotogrāfijās nekas nav atkarīgs no manis, bet no tā, kas redzams, arī ne. Plika pornogrāfiska interese.

— Nu jā, nav nekāda punktuma. Vai arī tas ir jāizdomā, nu, teiksim, Doderers

šajā bildē ir Austroungārijas impērijas punkts, punktums. Bet tikai tāpēc, ka es zinu, kas viņš ir. Citādi, protams, bildē nekam vairs nav vietas bez viņa sievas. Doderers ir tikai viņas garās mutes upuris.

— Nav punkta, toties var izpētīt, kādas smalkas mežģīnes ir Horkheimera sievai, vai kas tas par dīvainu rakstu uz Ārentes brošiņas.

— Pirms Prustam mirst, šķiet, Bergots, viņš kādā recenzijā izlasa par kādas gleznas detaļu, šķiet, mājas sienas krāsu. Gleznā. Bergots saprot, ka viņš, labi zinādams to bildi, nespēj atcerēties to sienu. Un viņš aiziet uz izstādi, ar pūlēm uzkāpj pa trepēm, apskatās gleznu un nomirst.

Tādā bildē pats svarīgākais izrādās skatītāja dzīves nejaušība.

— Bresons pats piedāvā šādas nejaušības.

— Bet es nerunāju par bildes kvalitāti. Sūdīgā fotogrāfijā arī var gadīties tavas nāves iespējamība.

— Man ir saglabājusies vecmāmiņas kastīte, kurā viņa glabāja fotogrāfijas; dažas bildītes bija aploksnītēs, dažas — neaploksnītēs, un viņa ņēma tās un man rādīja: tas ir jau miris, un tas arī… Un tagad, kad tās bildītes jau ir albumā, es kādreiz skatos uz tām un saku — tagad šajās bildītēs jau visi ir miruši.

— Es nekad vecās fotogrāfijās neredzu viņus mirušus. Tad iznāk salīdzināt viņus ar kaut ko neiespējamu. Neesamība nevar būt redzama.

Paskaties uz vīriešu gaismu, kurā sēž brīnišķīgā Veruška. Viss, kas uzņemts šādā gaismā, būs patiess. Īsts fotogrāfijas laiks.

— Vai par fotogrāfiju var teikt — tā ir patiesa?

— Tā atbilst kādai mums nezināmai harmonijai, mēs neko nevaram ieraudzīt agrāk, pirms mēs jau redzam. Paskaties uz to veco austriešu krupi, kas kā perēdams sēž aiz rakstāmgalda…