Pa tukšo

Aptuveni 20 bloka dalībvalstu līderi, tostarp Francijas prezidents Fransuā Olands un Vācijas kanclere Angela Merkele, dosies uz Oslo, lai piedalītos svinīgajā balvas pasniegšanas ceremonijā, taču vairāku ES dalībvalstu vadītāji noraidījuši ielūgumu ar savu klātbūtni pagodināt šo pasākumu, tādējādi izgaismojot ES dalībvalstu vidū valdošās nesaskaņas.

LETA, 2012. gada 6. decembrī

Ir gadījumi, kad cilvēki ir pelnījuši, ka tiek pārprasti. Tā liekas arī šoreiz, kad Norvēģijas Nobela komiteja ir izšķīrusies par miera prēmijas piešķiršanu Eiropas Savienībai. Nu jau noplakušo ņirgu un asprātību vilni lielā mērā izprovocēja pati šī Nobela komiteja, turklāt ne tik daudz ar savu izvēli, cik ar pašu procedūru. Atšķirībā no pārējām Nobela komitejām, kurās sēž zviedru zinātnieki, lēmumu par pasaules galveno poli-tisko atzinību necaurskatāmā veidā pieņem pieci pensionēti Norvēģijas politiķi, vairumā gadījumu  – izbijuši parlamenta deputāti, par kuriem ārpus Norvēģijas robežām iepriekš nav dzirdējis gandrīz neviens. Raugoties institucionāli, tas rada kliedzošu neatbilstību starp prēmijas reputāciju un tās piešķīrēju politisko kalibru  – apmēram tāpat, ja par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu pie mums lemtu bijušie Balvu pašvaldības deputāti. Pilnībā pieņemu, ka šie pieci norvēģi kopumā ir atbildīgi un inteliģenti cilvēki, kuriem turklāt padomus sniedz Nobela institūts. Taču skaidrs, ka šī nav institūcija, kura būtu spējīga uz ļoti tālredzīgiem un politiski drosmīgiem lēmumiem  – tā vietā biežāk ir vērojama piesardzība un izvēle par labu kompromisa figūrām. Ja Nobelu piešķirtu Krievijas cilvēktiesību aizstāvjiem no Memorial vai radiostacijai Eho Moskvi, kuri arī šogad bija nominēti, pavisam droši šādam lēmumam būtu savas politiskās sekas. Kremlis droši vien sarīkotu skandālu, taču Norvēģijas Nobela komitejai skandāls nav vajadzīgs  – tad jau labāk pieciest ņirgāšanos.
Skaidrības labad jāteic, ka notikušais nav nekas neparasts. Neapmierinātība ar laureātiem ir pausta nepārtraukti, turklāt krietni agresīvākā formā nekā šogad  – teiksim, kad 1973.  gadā balvu kopā ar vjetnamiešu kolēģi piešķīra Henrijam Kisindžeram vai 1994.  gadā  – Jasiram Arafatam kompānijā ar Šimonu Peresu un Ichāku Rabinu. Šoreiz dzirdamais sašutuma vilnis vairāk liecina par laureātu nekā par komiteju, kura ir tāda, kāda tā ir  – kā mēdz teikt, pat no visskaistākās andalūzietes nevar prasīt vairāk, nekā viņa spēj dot.

Vispirms būtu vērts pavērot, kas ir visskaļākie lēmuma kritiķi. Tie vispirms ir tradicionālie politiskie ekstrēmisti no abām galējām nometnēm  – Gērts Vilderss no galēji labējās Nīderlandes Brīvības partijas vai Pāns Skurletis no grieķu kreisajiem populistiem Syriza. Savukārt valdību līmenī galvenie balvas zākātāji, protams, ir britu toriji, kuriem komitejas lēmums ir sniedzis iespēju nodemonstrēt savu tradicionālo aroganci pret Eiropas Savienību  – pat tiktāl, ka Deividam Kameronam pusoficiāli neļāva braukt uz Oslo ceremoniju. Visas šīs kritiskās balsis pasaulē izskanēja krietni skaļāk par lēmuma aizstāvju balsīm, par pašas Norvēģijas Nobela komitejas balsi nemaz nerunājot. Tas viss deva savu artavu Eiropas Savienības idejas tālākā diskreditācijā, pēc kuras šodien acīmredzot ir pieprasījums. Komitejas izvēle ir vērtējama kritiski vairāku iemeslu dēļ. Vispirms, sabiedrībai noteikti labāk patīk, ja tiek apbalvoti konkrēti cilvēki, nevis lielas, bezpersoniskas institūcijas. 2001.  gadā balvu saņēma ANO, 1997.  gadā  – Starptautiskā kampaņa kājnieku mīnu aizliegšanai, tomēr līdz ar šīm organizācijām tika personiski apbalvoti to vadītāji  – attiecīgi Kofi Anans un Džodija Viljamsa. Turpretī ES acīmredzot nav nevienas figūras, kura spētu šo savienību leģitīmi pārstāvēt. Tai ir tikai bariņš tādu puslīderu, no kuriem neviens nav apveltīts ar īpašu harismu un popularitāti, – Barrozu, Šulcs, Eštone, Rompejs. Otrkārt, Nobela balvas politiskie “Oskari” tiek piešķirti haotiski un pēc dīvainiem kritērijiem  – reizēm tā ir balva “jaunajai cerībai” (Obama, 2009.  gads), reizēm balva par labi padarītu darbu (Ahtisāri, 2008.  gads), citkārt  – balva par mūža ieguldījumu (Kārters, 2002.  gads) vai vienkārši apsveikums dzimšanas dienā (Sarkanais Krusts 1963.  gadā vai ES – 2012. gadā). Tomēr nebūtu taisnīgi aiz ķengāšanās nesaklausīt to, ko tad īsti komiteja ar šo savu lēmumu ir gribējusi pateikt. Savukārt, ja ieklausāmies, redzam, ka komitejas apsvērumi nebūt nav tik nesaprātīgi. Noliegt to, ka ES tiešām “sešdesmit gadus ir veicinājusi mieru, izlīgumu, demokrātiju un cilvēktiesības Eiropā”, kā savu lēmumu pamato komiteja, ir gluži vienkārši muļķīgi. Šodien bažas par ES nākotni ir visai pamatotas. Tomēr nevajadzētu piemirst, kāda izskatījās Eiropa pirms 60  gadiem un cik lielu lomu turpmākajā attīstībā spēlēja šī te pati garlaicīgā, birokrātiskā un galīgi neromantiskā organizācija. Arī pie mums, ironizējot par Nobela komitejas lēmumu, būtu vērts padomāt: kā šodien izskatītos Latvija, ja tā neilgi pēc PSRS sabrukuma nebūtu iegājusi ES civilizējošajā orbītā, kur apmaiņā par piederību “bagāto valstu klubiņam” (kā savulaik teica VVF) tika prasīts turēties zināmos tiesiskos un demokrātiskos rāmjos. Ļoti iespējams, ka bez ES mēs pašlaik būtu tāda Moldova pie Baltijas jūras  – tikai bez vīnogām un krietni
aukstāka.

No otras puses, ES šodien patiešām nav nekādu dižo iemeslu svinēt. ES miera nodrošināšanā reizēm ir bijusi noderīga  – īpaši tur, kur vairs nelaiž iekšā amerikāņus. Tomēr ES joprojām nav vienotas ārpolitikas, kura ļautu tai īstenot kādu konsekventu politiku globālā līmenī. Turklāt paši ES pilsoņi to joprojām uzlūko par elites projektu, un, līdzšinējām proeiropeiskajām elitēm zaudējot ietekmi daudzviet kontinentā, reputāciju zaudē arī ES. Tā nu atliek tikai cerēt, ka komitejas lēmumu patiesībā nav motivējusi tālredzība un vēlme nenokavēt  – kā zināms, Alfrēda Nobela testaments neļauj piešķirt prēmijas post humum.