Par putniņiem

Pārnesot kino realitātē savas ikdienas slēptākās bailes un šausmas, sākot ar raganām un beidzot ar arābu teroristiem, Rietumu cilvēks ir nonācis atpakaļ pie situācijas, kurā atradās pirms Apgaismības laikmeta sākuma, patiesību sakot, vēl pirms Renesanses.

Šis ir stāsts par trim filmām, kas pašas par sevi, iespējams, nav ne tik labas, ne arī tik sliktas, lai par tām būtu vērts rakstīt, taču fakts, ka interesanti un daudzsološi režisori ir uzņēmuši visai viduvēju kino, turklāt darījuši to bez jebkāda diktāta no lielo kinokompāniju puses, un šīs filmas kaut kādā ziņā skaras jaunu tēmu kino žanrā, īsti to nespējot pacelt - tas ir pārdomu vērts temats. Runa ir par Naita Šjamalana filmu “Notikums” (2008, Blinding Edge Pictures), Daniela Mairika filmu “Uzdevums” (2008, Gearhead Pictures) un Lerija Fesendena “Pēdējā ziema” (2006, Glass Eyed Pix).

Kas ir ar šiem režisoriem? Naits Šjamalans kļuva par uzlecošo zvaigzni pēc filmas “Sestais prāts” un stabili ieņēma mistiski psiholoģiska trillera nišu, piedāvājot jaunu un svaigu skatījumu uz nonēsātām kinosižetu klišejām. Sižeta pavērsiens (tas, ko angliski dēvē par twist) šīs filmas finālā tiek uzskatīts par labāko kino vēsturē.

Šjamalanam bija izdevies izveidot stāstu, kura nobeigums piedāvā iespēju paskatīties uz visu filmu ar jaunu skatienu, tas ir - spiež to noskatīties vēlreiz. Jūs jau zināt - Brūsa Vilisa tēlotais varonis beigās saprot, ka ir miris un ir bijis miris visu šo laiku, bet mēs (skatītāji) to nebijām pamanījuši kopā ar viņu. Nākamajā filmā “Neievainojamais” sižeta būvēšanas principi jau ir daudz plakanāki un Vilisa piedalīšanās vairs nespēj to glābt, lai arī kritiķi uzskata “Neievainojamo” par joprojām labu filmu, atšķirībā no nākamajiem, aizvien abstraktākajiem trilleriem “Zīmes”, “Ciems” un “Ūdensmeitene”. “Notikums” daudzās recenzijās tiek uzskatīts par vienu lielu izgāšanos. Patiesību sakot, kritizēšana sākās jau pirms filmas pabeigšanas, jo žurnālistu rokās nonāca scenārija versija. Stāsta vadlīniju banālā vienkāršība savienojumā ar atsevišķu epizožu komisko raksturu lika domāt, ka scenārijs ir rakstīts parodijkomēdijai par mistisku trilleri, nevis nopietni uztveramai kinometaforai, kuras mērķis ir brīdināt cilvēci par draudošajām briesmām.

Daniels Mairiks kļuva slavens un pārticis, jo kopā ar Eduardo Sančesu uzņēma filmu “Blēras ragana”, nedaudz atpūtās no pēkšņajiem panākumiem un sāka filmēt pa kādam mistiskam trillerim reizi gadā. Mairika filmas “Krasts”, “Ticīgie”, “Saulstāvji” nekļuva par kinopasaules notikumiem, taču nostiprināja viņa režisora rokrakstu, līdz ar to skatītāji jau varēja rēķināties, ka arī jaunākais veikums “Uzdevums” (vārda militārā izpratnē, varētu teikt arī - misija) izmantos tās pašas klišejas un paņēmienus.

Lerijs Fesendens kinoindustrijā ir jau ilgāku laiku - kopš 1979. gada viņš uzņēmis 18 dažāda garuma filmas, lielākoties šausmu filmu žanrā, kā kolorīts aktieris piedalījies vairāk nekā 40 filmās (arī Džima Džārmuša “Salauztajos ziedos”), viņam ir sava neliela kinokompānija. Filma “Wendigo” 2001. gadā saņēmusi visai jūsmīgas atsauksmes, tiesa - žanra tīrības aizstāvji šaubījušies, vai tā ir īsti šausmu filma, taču “Pēdējā ziema” tika sagaidīta ar interesi tieši kā “Wendigo” režisora jaunais veikums. Publikas sajūsma un panākumi nesekoja.

Visām trim filmām ir problēmas ar sižeta raitumu un loģiku. Tas, protams, ir sīkums, ja filma pārliecina un aizrauj ar ko citu - aktierspēli, spriedzi, specefektiem vai vēstījumu. Šo triju filmu skatītājs fiziski sajūt, kā tiek zaudēts laiks, un garlaicības mākts sāk pievērst uzmanību kļūdainām detaļām. Visas trīs filmas ir par to, kā cilvēku grupa sastopas ar kādu neizprotamu un naidīgu spēku, kā rezultātā lielākā daļa vai visi iet bojā. Tas ir klasisks mistiskā trillera paņēmiens - parādīt cīņu par izdzīvošanu, pakāpeniski liekot mirt visiem filmas personāžiem, līdz ir palicis dzīvs tikai viens vai divi (ja viņi viens otru mīl), kas atrod veidu, kā izglābties. Tā kā naidīgais spēks ir noslēpumains vai mistisks, izglābšanās ir cieši saistīta ar noslēpuma atminēšanu. Lielākoties šī tipa filmas var iedalīt kategorijās, kas atbilst uzbrucēja tipam - ir filmas par citplanētiešiem (tur jāuzmin viņu vājā vieta vai patiesais nolūks), ir filmas par monstriem (visbiežāk tos var uzvarēt, atrodot to pašu vājo vietu vai piesaistot spēcīgāku monstru), ir filmas par maniakiem (parasti palīdz viņu psiholoģijas atšifrējums), vēl ir filmas par dažādu etnisko kopienu “ļaunajiem spēkiem”, kurus vispārinot var saukt par sātaniskiem (izglābšanās ir iespējama, ļaunajam pretstatot labo, cik nu tas mums ir pieejams). Parasti šo filmu veidotāji cenšas nepārkāpt žanra noteikumus, jo neuzskata sevi par ģeniāliem režisoriem un apzinās pasākuma pieticīgi komerciālo raksturu. Šausmu filmas, gluži tāpat kā pornofilmas, ir konservatīvs žanrs kino industrijā, jo reiz atrastais psihofizioloģiskās iedarbības mehānisms ir pārāk vienkāršs un noderīgs, lai riskētu to mainīt. Ir režisori, kas tomēr riskē.

Visās trijās filmās cilvēki saskaras ar neizskaidrojamu, taču naidīgu spēku, kas nav tik viegli personificējams, lai ar to stātos kādās “attiecībās”, taču ir nepārprotami “vērsts” cilvēku virzienā. Divos gadījumos to var saukt par “dabu”. Šjamalana “Notikumā” koki un citi augi izplata gaisā toksīnus - tie liek cilvēkiem izdarīt pašnāvības, lai brīdinātu par draudiem, ko dabai nodara tehnoloģiju attīstība. Fesendena “Pēdējā ziemā” inženieru un pētnieku grupa, kas Aļaskā aiz polārā loka strādā pie enerģētikas kompānijas projekta, saskaras ar kaut ko līdzīgu - viņi pamazām sajūk prātā, redz halucinācijas vai sastrīdas, iespējams, kādas gāzes ietekmē, kas nonākusi atmosfērā cilvēka ģeoloģiskās mantkārības rezultātā. Tiesa, šajās halucinācijās figurē puslīdz klasisks monstra tēls, taču tas tā arī paliek viņpus sižeta pamatlīnijas - visas nepatikšanas un bailes, kas noved pie ekspedīcijas dalībnieku nāves, notiek abstraktā neizskaidrojamības atmosfērā. Abās filmās vienīgie mēģinājumi cīnīties pret uzbrūkošo spēku ar klasiskiem žanra paņēmieniem (atklājot “noslēpumu”) aprobežojas ar kautrīgu minējumu: “Mēs esam izdarījuši kaut ko nepieļaujamu un tagad daba mums par to atriebjas.” Te parādās jaunais kinodramaturģijas motīvs - atbilde uz globālās sasilšanas aktualitāti. Taču šajā žanrā, kas neprasa nekādas politiskas vai sociālas nianses, vides piesārņojuma vai drīzāk - kaut kādas nosacītas “līnijas pārkāpšanas” tēma aizvieto parastos uzbrūkošā ļaunuma motīvus. Daba kā uzbrucējs ir tik bezpersoniska, ka tai ir grūti piedēvēt “ļaunumu” vai antropomorfisku motivāciju. Trešajā filmā - Mairika “Uzdevumā” runa ir par kādu neizskaidrojamu un neizpētītu spēku, kas mīt Afganistānas kalnos. Uz turieni slepenas amerikāņu izlūkdienesta misijas ietvaros tiek nosūtīts speciālais aģents, laika ziņā tas sakrīt ar talibu režīma gāšanas operāciju 2001. gadā un acīmredzot amerikāņi grib noskaidrot, vai noslēpumainais spēks varētu tikt izmantots vienā vai otrā karojošā pusē. Lai arī šis spēks (viss, ko mēs par to uzzinām, ir tas, ka infrasarkano staru kamerā tas parādās kā apgāzts konuss, kurā “ienāk” kaut kādi cilvēkveidīgi silueti) ir veidā saistīts ar musulmanisko mistiku, bet nav īstas pārliecības, ka tam būtu kāda konkrēta - cilvēciska, dievišķa vai sātaniska izcelsme. Arī ciešā saistība ar ģeogrāfisko reģionu liek domāt par kaut ko, kas piemīt “Zemei” vai “Dabai” kā tādai. Lieki teikt, ka vienīgā reālā šī spēka izpausme ir bezkaislīgs naidīgums pret jebkādiem mēģinājumiem to “izpētīt tuvāk”. Tīri estētiski tas atgādina jau agrāk zināmu kino un zinātniskās fantastikas literatūras motīvu - augstāk attīstītu citplanētiešu attieksmi pret cilvēku mēģinājumiem iejaukties viņu darbībā, taču nekādas norādes uz šādu interpretāciju filmas sižetā neparādās. Toties tajā ir daudz galvenā varoņa aizkadra pārdomu (aktieris Džonass Bolls savā neilgajā taču spilgtajā karjerā to jau ir izmēģinājis filmā par Džona Lenona slepkavu Marku Čepmenu - arī tur nemitīgi skan rimts aizkadra teksts ar slepkavas dienasgrāmatu un pratināšanas protokolu citātiem). Slepenais aģents, kas nonācis bezizejas situācijā un dodas drošā nāvē, lai tikai nofilmētu un pārraidītu caur satelītu dažus neskaidrus attēlus, daudz domā un spriež par cilvēka dzīves uzdevumu un to, “kas ir patiesais ienaidnieks”. Tas vieno visu triju filmu noskaņas - cilvēks, kas nonācis baiļu un apdraudējuma stāvoklī, saprot, ka viņš personīgi vai visa cilvēce kopumā ir patiesais šī “ļaunuma” iemesls, turklāt īstas izejas no apdraudējuma situācijas nav, jo tas spēks, kas nupat ir nogalinājis cilvēku tev blakus un nepārprotami grasās nogalināt arī tevi, ir bezpersonisks, nepielūdzams un atrodas ārpus “laba un ļauna”. Tas, kas varēja mainīt šo situāciju, jau ir noticis un nav jēgas ne mukt, ne meklēt izeju vai iespēju cīnīties - viss, kas padara šādu trilleru sižetus par aizraujošiem un liek skatītājam līdz pēdējam brīdim cerēt uz glābiņu, ir bezjēdzīgs.

Tāds motīvs nav jauns - līdzīgi kā daudz ko šausmu filmu jomā, arī šo pirmais atklāja Alfreds Hičkoks filmā “Putni”, taču zīmīgi, ka ar šo vienu filmu viņš uzskatīja tēmu par izsmeltu un neko līdzīgu nav mēģinājis darīt. Viņš arī ir parādījis šāda veida sižetu ierobežotās iespējas - filma beidzas bez izskaidrojuma, kas īsti ir noticis un kāpēc.

Atšķirībā no detektīvžanra šausmu filmām un trilleriem par ļaunajiem maniakiem vai trakajiem zinātniekiem, kur galvenais ir beigu rozīnīte ar “visa izskaidrojumu” un atmaskotā ļaundara sodīšanu, “dabas šausmām” pietrūkst atrisinājuma. Cilvēks šādu šausmu priekšā ir tik bezpalīdzīgs, ka pašas šausmas kļūst kinematogrāfiski neinteresantas.

Jautājums ir tikai par to, kāpēc “dabas uzbrukuma” tēma ir kļuvusi aktuāla atkal - 45 gadus pēc Hičkoka “Putniem”? Filmas par vides problemātiku ir bijušas arī agrāk, visai līdzīgs, taču strukturāli pilnīgi cita veida kino ir t.s. “katastrofu kino”, kurā zemestrīces, viesuļvētras vai plūdi var tikt izskaidroti ar cilvēka postošās iedarbības sekām, taču tie nav mistiski trilleri, kas šausmina ar noslēpumu un neizskaidrojamību. Dabas atgriešanās mistiskā spēka lomā ir zīmīga ar savu antizinātniskumu. Tas ir motīvs, kas pēc būtības ir pilnīgi pretējs Indianas Džonsa tipa pragmatismam un racionālismam, saskaroties ar visdīvainākajiem senatnes mošķiem. Pārnesot kino realitātē visas savas ikdienas slēptākās bailes un šausmas, sākot ar raganām un beidzot ar arābu teroristiem, Rietumu cilvēks ir nonācis atpakaļ pie situācijas, kurā atradās pirms Apgaismības laikmeta sākuma, patiesību sakot, vēl pirms Renesanses. Zīmīgi, ka vienīgais “zinātniskais” viedoklis, kas šajās filmās izskan, ir kāda eksperta teiktais filmas “Notikums” beigās: “Tas ir dabas akts, un mēs nekad nevarēsim to līdz galam izskaidrot.”