Pāršķelt Mēnesi

“Tad Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un Tas Kungs lika jūrai, spēcīgam austruma vējam pūšot, plūst atpakaļ visu nakti, un Viņš darīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās. Tā Israēla bērni iegāja jūras vidū pa sausumu, un ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi.”

Tā Otrajā Mozus grāmatā aprakstīts viens no slavenākajiem Bībelē minētajiem brīnumiem. Nevienā pasaules jūrā vai okeānā ne pirms, ne pēc šī gadījuma nav bijuši tādi vēji, kuri ūdenī būtu radījuši caurstaigājamu eju. Zinātniski runājot, lai to panāktu, būtu nepieciešams noturīgs, pa noteiktu trajektoriju virzīts virpuļviesuļa stabs, kas pūstu ar orkāna spēku, – fenomens, ko vienīgi nelielā mērogā varētu mākslīgi izraisīt 20. gadsimtā radītā vēja tunelī. Tomēr Sarkanās jūras pāršķiršana notika pirms trim tūkstošiem gadu. Mozus lūdza, un Dievs sūtīja vējus. Tas bija “brīnums”, kaut kas tāds, kas ir pretrunā ar dabas normālo uzvedību, “pārdabisks” notikums, kas izskaidrojams vienīgi ar dievišķā iejaukšanos.

Nesen Harris aptaujā noskaidrots, ka 74% amerikāņu tic Dievam, bet 72% tic brīnumiem. Brīnumi parasti tiek saistīti ar dievu vai dievišķu būtņu rīcību, un tie notiek ne tikai jūdaismā un kristietībā, bet visās izplatītākajās pasaules reliģijās. Islāmā Muhameds sašķēla Mēnesi. Hinduismā, kad svētajam Dņānadevam liedza skandēt vēdas, viņš ar plaukstu pieskārās ūdens bifelim, kurš tūlīt sāka skaitīt vēdu pantus. Vairums budistu tic, ka visas dzīvās būtnes atrodas nāves un atdzimšanas ciklā un pirms katras atdzimšanas jaunā ķermenī tās šķērso dažādas telpas, kuras nav fiziskas.

Brīnumi pēc definīcijas atrodas ārpus zinātnes jomas. Brīnumi nav savienojami ar racionālu fiziskās pasaules ainu. Tomēr pat mūsu zinātniski un tehnoloģiski attīstītajā sabiedrībā ar visiem tās mobilajiem tālruņiem, automašīnām un citām tehnoloģijām, kuras zinātne padarījusi iespējamas un no kurām mēs esam pat kļuvuši atkarīgi, daudzi turpina ticēt brīnumiem. Vairums no mums nemaz neaizdomājas par šo pretrunu. Viena mana krustmāte bija pārliecināta, ka viņas mirušais tēvs ik pēc pāris mēnešiem ierodas viņu apciemot. Viņa sadabūja magnetofonu – zinātnes radītu ierīci –, lai ierakstītu viņa balsi. (Pēc tam spokainie apmeklējumi mitējās.)

Brīnumi nāk no iztēles pasaules, sapņiem, vēlmēm, bet zinātne – no praktiskas nepieciešamības, loģikas un vēlmes pēc organizētas kontroles. Mani allaž ir apbūrusi mūsu spēja vienlaikus dzīvot šajās acīmredzami pretrunīgajās pasaulēs. Katra no tām savā veidā atspoguļo kaut ko dziļu un būtisku mūsos pašos.

Tai gan brīnumi, kas šķietami izaicina dabā pastāvošo kārtību, cilvēces vēsturē minēti jau sen, tikpat seni ir arī mūsu centieni sistematizēt dabu, aprakstot tajā pastāvošos principus tā saucamajos “dabas likumos”. Viens no senākajiem kvantitatīvo dabas likumu piemēriem ir Arhimēda ūdens cēlējspēka princips, kuru viņš izklāstījis darbā “Par peldošiem ķermeņiem” ap 250. gadu p.m.ē.: “Šķidrums uz tajā iegremdētu ķermeni iedarbojas ar vertikāli augšup vērstu spēku, kas skaitliski vienāds ar ķermeņa izspiestā šķidruma smaguma spēku.”

Dabas likumus ierasts izteikt matemātiski. Labākais piemērs zinātnes vēsturē ir Īzaka Ņūtona gravitācijas likums: jebkuri divi materiāli punkti savstarpēji pievelkas ar spēku, kas tieši proporcionāls abu masu reizinājumam un apgriezti proporcionāls materiālo punktu savstarpējā attāluma kvadrātam. (Matemātikas valodā tas būtu: F = Gm1m2/r2.) Šis likums Ņūtonam ļāva izskaidrot planētu orbītas, un to var izmantot, lai noteiktu, kā divi ķermeņi jebkurā Visuma punktā viens uz otru iedarbosies ar savu gravitācijas spēku. Lūk, pielietojums Ņūtona likumam – tā kā Mēness ir aptuveni 4 x mazāks un 100 x vieglāks par Zemi, uz Mēness jūsu svars būtu 6 x mazāks nekā uz Zemes. (Neesmu manījis, ka šis maz zināmais fakts būtu pieminēts kādā grāmatā par tievēšanu.)

Vēl viens piemērs, kuru varat pārbaudīt paši: ļaujiet kādam priekšmetam krist no 1,22 m augstuma un izmēriet tā krišanas laiku. Kritienam vajadzētu ilgt aptuveni 0,5 sekundes. No divarpus metru augstuma tam vajadzētu ilgt aptuveni 0,7 sekundes. No gandrīz piecu metru augstuma – aptuveni vienu sekundi. Atkārtojiet eksperimentu no dažādiem citiem augstumiem, un jūs atklāsiet, ka, četrkāršojot kritiena augstumu, krišanas laiks divkāršojas. Šo likumu 17. gadsimtā atklāja Galileo Galilejs. (Matemātiski: t = √2h/g.) Izmantojot šo likumu, var aprēķināt laiku, ar kādu objekts nokritīs no jebkāda augstuma. Šādi jūs pats varat pārliecināties par dabai piemītošo regularitāti.

Kādēļ dabai vajadzīgi likumi? Var viegli iedomāties visumu, kurā viss notiktu, kā pagadās, bez kāda pamatojuma un regularitātes. Tādu Visumu, kurā ķerra varētu piepeši pacelties un palikt karājoties gaisā. Kur diena un nakts nomainītu viena otru patvaļīgos brīžos. Protams, zinātnieki šādā visumā būtu bez darba. Zinātnieki ne tikai paļaujas uz to, ka dabā pastāv loģika, bet vairums arī uzskata, ka iracionāls un nematemātisks visums nemaz nav iespējams. Fakts, ka dabā pastāv “likumība” un jo īpaši mūsu spēja šos likumus atklāt – no Arhimēda līdz Ņūtonam un Einšteinam –, dod mums varas, drošības un paļāvības sajūtu.

Neatkarīgi no zinātnieku personiskās ieinteresētības priekšstats par dabu kā tādu, kurā pastāv likumi, ir izrādījies ārkārtīgi lietderīgs. Gadalaiku cikla regularitāte un paredzamība ļāvusi attīstīties lauksaimniecībai. Materiālu nemainīgās īpašības ļāvušas attīstīties rūpniecībai. T limfocītu un citu antivielu izstrādāšanās apstākļos, kad tās pakļautas vaccinia vīrusa iedarbībai, ļāvusi izskaust bakas – vienu no izplatītākajiem nāves cēloņiem cilvēces vēsturē.