Apziņas neatminamā mīkla

Kādā 1994. gada pavasara rītā Arizonas pilsētā Tūsonā pamodās nevienam nezināms filozofs, vārdā Deivids Čalmerss.¹ Viņam todien bija jālasa referāts par apziņu, un par apziņu viņš dēvēja sajūtu, ka tu atrodies savā galvā, raugies no turienes ārā jeb – aprakstot to valodā, no kuras neirozinātniekiem varētu plīst aorta, – ka tev ir dvēsele. Jaunais austrāliešu zinātnieks Čalmerss vēl nenojauta, ka ar savu priekšlasījumu uzsāks karu starp filozofiem un zinātniekiem, jo būs pievērsis uzmanību ļoti svarīgai, taču neatrisinātai cilvēka dzīves mīklai – iespējams, svarīgākajai no visām – un atklājis, cik apkaunojoši tālu esam no tās atminēšanas.

Zinātnieki, kas bija sapulcējušies Arizonas Universitātē uz konferenci, kura nu jau iegājusi vēsturē kā pavērsiena punkts šīs jomas pētniecībā, zināja, ka iesaistījušies visai šaubīgā pasākumā: daudzās augstskolās apziņa vēl aizvien bija tabu, kaut kas pārāk jau nu dīvains un piemērots labi ja new age entuziastiem, nevis ņemams nopietni; dažs labs klausītājs, ierazdamies šajā saietā, bija licis uz spēles savu reputāciju. Tomēr divi pirmie tārīta referāti galīgi nebija aizraujoši.

– Godīgi sakot, tie bija totāli nesaprotami un garlaicīgi, man tā arī nekļuva skaidrs, par ko viņi tur runā, – vēlāk atcerējās par konferences sasaukšanu atbildīgais Arizonas profesors Stjuarts Hamerofs. – Es kā pasākuma organizētājs skatos, ka klausītāji mieg ciet vai sāk dīdīties.

Viņam kļuva nemierīgs prāts.

– Taču trešais runātājs, tieši pirms kafijas pauzes, tas bija Deivs.

27 gadus vecajam Čalmersam bija gari, pinkaini mati, džinsa auduma drēbes, un viņš izskatījās kā iemaldījies pa ceļam uz Metallica koncertu.

– Viņš iznāk uz skatuves, mati līdz dibenam, viņš tur lēkā apkārt kā Miks Džegers, – stāstīja Hamerofs. – Bet tad viņš sāk runāt. Un pēkšņi visi pamostas. Smadzenes, uzsākdams savu priekšlasījumu, sacīja Čalmerss, zinātniekiem uzdod dažnedažādus jautājumus, lai viņiem būtu ar ko nodarboties. Kā mēs mācāmies, glabājam atmiņas un uztveram apkārtējo pasauli? Kā jūs zināt, ka vajag atraut roku no verdoša ūdens, vai trokšņainās viesībās sadzirdat, kad istabas otrā galā kāds izrunā jūsu vārdu? Taču šīs īstenībā ir “vieglas problēmas”: ja speciālistiem būtu gana daudz laika un naudas, viņi tiktu skaidrībā. Ir tikai viena patiešām grūta problēma, teica Čalmerss, un tā ir apziņa.

Šī mīkla bija tik neticami mulsinoša, ka pēc Čalmersa referāta to sāka pagodināt ar lielajiem burtiem – the Hard Problem of Consciousness, grūtā apziņas problēma –, un tā ir šāda: kāpēc visi šie sarežģītie smadzeņu darbības procesi vispār ir kaut kā jūtami no iekšpuses? Kāpēc mēs neesam tādi kā roboti, kas spēj saglabāt informāciju, reaģēt uz trokšņiem, smaržām un karstiem katliem, bet iekšpusē ir tumši, bez nekādas iekšējas dzīves? Un kā smadzenes to dabū gatavu? Kā 1,4 kg smagais mitru, sārti pelēcīgu audu pikucis galvaskausā spēj radīt kaut ko tik neizdibināmu kā būšanas pieredzējumu?

Tas, kā Čalmerss bija šo jautājumu noformulējis, vienā rāvienā atmodināja klausītājus no miegainās apātijas.

– Kafijas pauzē es staigāju apkārt, ausis saspicējis, kā dramaturgs pirmizrādes vakarā, – stāstīja Hamerofs. – Un no visām pusēm dzirdēju vienu un to pašu: “O! Tā grūtā problēma! Tā grūtā problēma! Tad tāpēc mēs esam šeit!” Filozofi tā saucamo “prāta un ķermeņa” problēmu jau bija apcerējuši ne vienu gadsimtu vien, taču Čalmerss bija to atdzīvinājis tik īpatnēji, ka tā izgāja ārpus filozofijas un elektrizēja visus klātesošos. Tā nodefinēja pētījumu lauku. Tā lika mums jautāt: uz ko mēs te īsti esam notēmējuši?

20 gados, kas pagājuši kopš Arizonas konferences, mēs par smadzenēm esam uzzinājuši apbrīnojami daudz; lasot un klausoties ziņas, nepaiet ne nedēļa, kad neizskanētu kāds jauns stāsts par zinātniekiem, kuri atklājuši, ka tāds un tāds smadzeņu apvidus ir saistīts ar azartspēlēm vai slinkumu, vai mīlestību no pirmā acu uzmetiena, vai nožēlu, – un te mēs runājam tikai par tiem pētījumiem, kuri nokļūst ziņu virsrakstos. Arī mākslīgā intelekta jomā – tas gan nodarbojas nevis ar “sajušanu no iekšpuses”, bet ar cilvēka smadzeņu spēju radīšanu no nulles – ir noticis grandiozs progress. Taču “grūtā problēma”, līdzīgi uzbāzīgam radagabalam, kurš uzprasās ciemos uz nedēļu, taču nebrauc un nebrauc mājās, nekur nav pazudusi. Kad es šorīt atsitu kājas īkšķi pret brokastgalda kāju, notika tas, ko jums spētu izklāstīt jebkurš smadzeņu pētnieks: par C šķiedrām dēvētās nervu šķiedras zibensātri sazinājās ar manām muguras smadzenēm, raidīdamas neiromediatorus uz to manu smadzeņu daļu, ko sauc par talāmu, kurš iedarbināja manu limbisko sistēmu (un ne tikai). Nu smalki! Tikai kāpēc tas viss bija komplektā ar piepešām, neizturamām sāpēm? Un kas vispār ir sāpes?

Izdzirdot šos un līdzīgus jautājumus, kuri sniedzas pāri dabaszinātnes robežām un ietiecas filozofijā, dažs labs speciālists pat nepūlas slēpt īgnumu. Dažs cits ņemas pierādīt, ka apzinātas sajūtas – piemēram, sāpes – nemaz neeksistē, un kas par to, ka brīdī, kad kliegdams lēkāju pa virtuvi, es jutu tieši sāpes; vēl kāds, tieši otrādi, uzstāj, ka arī puķes un koki noteikti jūt, kas ar tiem notiek. “Grūtā problēma” ir nopietnos žurnālos izraisījusi strīdus par to, kas gan darās zombiju prātā, kā arī – citējot slavenu 1974. gadā publicētu rakstu, kura autors bija filozofs Tomass Neigels, – jautājumu: “Kā ir būt sikspārnim?” Citi apgalvo, ka šī problēma ne tikai skaidri iezīmē mūsu tagadējo zināšanu robežu, bet arī norāda, līdz kādai robežai zinātne jebkad spēs kaut ko izskaidrot. No otras puses, bariņš neirozinātnieku pēdējos gados ir sākuši uzskatīt, ka “grūto problēmu” beidzot izdosies atrisināt – taču tikai tad, ja būsim gatavi pieņemt stipri satraucošo secinājumu, ka drīz apziņa piemitīs arī datoriem un internetam.

Līdz 1994. gadam, kad Čalmerss Tūsonā uzstājās ar referātu, zinātne bija sparīgi centusies izlikties, ka apziņas problēma nepastāv. Šī naidīguma sākotne meklējama 17. gadsimta sākumā, kad Renē Dekarts identificēja dilemmu, kas zinātniekiem gadiem ilgi lika lauzīt galvu. Dekarts atskārta, ka, no vienas puses, nekas nav acīmredzamāks un nenoliedzamāks par faktu, ka tev ir apziņa. Teorētiski viss pārējais, ko tu domājies zinām par pasauli, varētu būt ilūzija, kura rūpīgi un cītīgi izveidota, lai tevi maldinātu, – šajā brīdī mūsdienu rakstnieki visi kā viens piesauc The Matrix –, taču tava apziņa gan nevar būt ilūzija. No otras puses, šis visdrošāk zināmais un pazīstamākais fenomens nepakļaujas nevienam no parastajiem zinātnes likumiem. Diez vai apziņa ir kaut kas fizisks. To nevar novērot citādi kā vienīgi no iekšpuses – pati ar apziņu apveltītā persona. Īstenībā to pat nevar lāgā aprakstīt. Dekarts secināja, ka acīmredzot prāts ir radīts no kaut kādas īpašas nemateriālas vielas, kas nepakļaujas dabas likumiem; to mums dāvājis Dievs.

Šī reliģiozā un lielā mērā manipulatīvā pozīcija, ko dēvē par kartēzisko duālismu, bija un palika valdošais pieņēmums arī 18. gadsimtā un mūsdienu smadzeņu pētniecības pirmsākumos. Taču tā neizbēgami kļuva nepieņemama arvien sekulārākajiem zinātniekiem, kuri par zinātnes pamatprincipu definēja fizikālismu – pārliecību, ka eksistē tikai fiziskas lietas. Tomēr pat 20. gadsimtā, kad neirozinātne uzņēma apgriezienus, tā arī neuzradās neviens cits pārliecinošs izskaidrojums, un tā šī tēma mazpamazām kļuva par tabu. Bija maz tādu, kas apšaubītu, ka smadzenes un prāts ir ļoti cieši saistīti: ja jums tas nešķiet pārliecinoši, pamēģiniet vairākas reizes iedurt sev smadzenēs ar virtuves nazi un paskatieties, kas notiks ar jūsu apziņu. Taču jautājums, kā tie ir saistīti – un vai “smadzenes” un “prāts” gadījumā nav pilnīgi viens un tas pats –, šķita pilnīga mīkla, kuru vislabāk būtu atstāt filozofiem, lai jau gudro, sēdēdami savos ērtajos krēslos. Britu psihologs Stjuarts Saterlands 1989. gadā visnotaļ nopietnajā The International Dictionary of Psychology par apziņu pikti secināja, ka “nav iespējams precīzi aprakstīt, kas tā ir, ko tā dara un kāpēc ir attīstījusies. Par to nav sarakstīts nekas tāds, ko būtu vērts lasīt”.

Tikai 1990. gadā Frānsiss Kriks – viens no tandēma, kas bija atklājis DNS dubultspirāli, – izmantoja savu slavu, lai izteiktu nepiekrišanu. Nupat jau neirozinātne ir tikusi pietiekami tālu, viņš pasludināja mazliet pūcīgā rakstā, ko bija izstrādājis kopā ar Kristofu Kohu, ka apziņu vairs nedrīkst ignorēt. “Apbrīnojami,” autori iesāk, “ka lielākā daļa publikāciju tiklab kognitīvo zinātņu, kā neirozinātņu jomā apziņu vispār nepiemin,” – daļēji, kā viņiem šķiet, “tāpēc, ka lielākā daļa no tiem, kuri šajās jomās strādā, nespēj saskatīt nevienu lietderīgu veidu, kā šo jautājumu aplūkot.” Abi izklāstīja savu “teorijas uzmetumu”, kurā apgalvoja, ka mūsu iekšējo apzināšanos varbūt izraisa noteikti neironi, kas rada impulsus noteiktās frekvencēs; tiesa, nebija skaidrs, kā tas notiek.

“Visi domāja, ka esmu traks, kāpēc es tur lienu iekšā,” rakstīja Kohs. “Viens no vecākajiem kolēģiem uzaicināja mani pusdienās un teica: jā, viņš ārkārtīgi cienot Frānsisu, taču Frānsiss esot Nobela laureāts un pusdievs, viņš varot darīt, ko vien gribot, turpretī man vēl nav štata vietas, tāpēc man esot jābūt ārkārtīgi uzmanīgam. Nenovirzies no zinātnes pamatstraumes! Šīs marginālās lietiņas prātīgāk atstāt uz pensijas laiku, kad nāve jau vairs nebūs aiz kalniem un tu varēsi lauzīt galvu par dvēseli un tādām lietām.”

Apmēram tajā pašā laikā Deivids Čalmerss sāka runāt par zombijiem.