Mans ķermenis kļuvis nelietojams

Plānotās miršanas dienas priekšpusdienā 2016. gada aprīlī Avrila Henrija devās pēc indes uz pirmā stāva vannas istabu. Viņa pagāja garām mīkstajam šūpuļkrēslam, kurā mēdza stundām sēdēt, sacēlusi kājas augstāk par galvu, lai mazinātu pampumu potītēs. Atbalstījusies pret galda virsmu, viņa sniedzās augšējā plauktā un taustījās pēc stikla pudelītēm, kuras bija paslēpusi aiz tualetes tīrīšanas līdzekļa un zīdaiņu pūdera.

– Es tās nelegāli pasūtīju no ārzemēm, – Avrila bija teikusi par savu slepeno krājumu. – Tas ir diezgan viegli, bet ļoti riskanti.

Viņa atradās savā mājā Bramfordspīkā – mazā ciemā Anglijas dienvidrietumos ar 300 iedzīvotājiem, krogu “Slinkais krupis”, Sv. Pētera baznīcu un draudzes padomi, kurā Avrila bija darbojusies vairākus termiņus un ieguvusi ar asu prātu un nelokāmību apveltītas, lai arī dažkārt nevajadzīgi strīdīgas personas slavu.

80 gadu vecumu pārsniegušajai Avrilai bija brīva, nekonkrēta gaume: visi džemperi maigi bēšā krāsā, plastmasas tupeles, staigāšanas palīglīdzekļi, bieži vien nokareni sudraba auskari, dažreiz kāds lūpukrāsas triepiens. Ap plānotās miršanas laiku viņas sirmie mati bija tik gari, ka gandrīz sniedzās līdz viduklim. Tajos allaž kaut kas ieķērās, kāda pūka vai zariņš no dārza. No rītiem Avrilai bija pamatīgi jānopūlas, lai atvilktu matus no sejas un ieviestu tajos kaut kādu kārtību ar gumiju un sprādžu palīdzību. Ap dienas vidu to šķipsnas jau bija atbrīvojušās no sprādzēm un krita uz pieres kur kurā.

Tad Avrila kāpa uz augšstāvu – lēnām, kā vienmēr, saliekusies un turēdamās pie margām, gandrīz rāpus, lai, ja kristu, tad ne smagi. Avrila bija vienmēr gribējusi nomirt vannā – guļus un pilnībā apģērbta. Viņa bija uzrakstījusi pārdomātu pirmsnāves zīmīti: “Es grasos sevi nonāvēt. Esmu viena. Lēmumu esmu pieņēmusi pilnībā pati. [..] Šo soli esmu apdomājusi visos sīkumos.”

Kad viss bija gatavs, Avrila piezvanīja interneta pakalpojumu sniedzējam un paskaidroja, ka, lai gan viņa plānojot nonāvēties pulksten septiņos vakarā, viņa vēlētos saglabāt savu abonementu aktīvu līdz laikam, kad izpildītāji būs tikuši skaidrībā ar viņas mājas lietām. Viņas pastāvīgais jurists Viljams Maiklmors vēlāk piekrita: ja tā padomā, tas bija neprāts. No otras puses, Avrila jau bija par to pastāstījusi draugiem, palīgstrādniekam, aprūpētājam, dārzniekam un viņa sievai un paziņām no vietējā peldbaseina. Kādā interneta forumā viņa bija lasījusi, ka labāk painformēt citus par saviem plāniem šķirties no dzīves, tad pašnāvība viņus traumēs mazāk. Viņi arī sapratīs, ka neesat rīkojies pārsteidzīgi vai sliktā garastāvoklī, bet gan esat tiešām gribējis mirt un būt miris. Kad Avrila to pavēstīja juristam, viņš, labi pazīdams Avrilas raksturu, nebija neko izbrīnīts.

– Vairums cilvēku, – teica Avrila, – ziņu uzņēma viegli, kaut arī daži ne.

Kāds draugs, bijušais universitātes kolēģis, pat strīdējies ar viņu.

– Vai esi apsvērusi, kādas sekas tas atstās uz ģimeni? – viņš jautājis.

– Protams, es, sasodīts, esmu kārtīgi apsvērusi sekas, – atbildējusi Avrila. Tad viņa tam izstāstījusi visu par savām sāpēm, nedziedināmajām kaitēm un nu jau neko vairs nesaturošajām zarnām.

– Viņš bija šausmās! – viņa vēlāk apmierināti teica. – Un man prieks, ka tā.

Pirmo reizi ar Avrilu es sazinājos, kad veidoju reportāžu par tiesībām uz cienīgu nāvi un strādāju pie dokumentālās filmas medijam Vice. 2016. gada februārī kolēģi mums bija sarunājuši ar viņu tikšanos un nopirkuši vilciena biļetes ceļam. Viņa atsūtīja garas, samudžinātas norādes, kā pie viņas aizbraukt, un piekodināja paņemt līdzi čības.

– Es viesiem parasti lūdzu novilkt kurpes sava nabaga paklāja dēļ. Ceru, ka neiebilstat.

Atvērusi durvis pelēkā džemperī ar augstu apkakli un jaku pa virsu, viņa piedāvāja:

– Kafiju? Tēju? Dubulto brendiju?

Pēc Avrilas domām, viņa mira no visa kā un ne no kā konkrēta. Nāve no tā, ko mēs eifēmiski dēvējam par “vecumu”, no tā, ko Viljams Oslers savā klasiskajā darbā “Medicīnas principi un prakse” nodēvējis par “aukstajām sabrukšanas stadijām”.

Pirms dažām nedēļām Avrila bija uzrakstījusi eseju, kurā sīki izklāstīti viņas daudzie simptomi, un viņa piedāvājās to nolasīt skaļi kā sava veida atskaiti par ķermeņa stāvokli. Viņa visus brīdināja, ka traktāts būs “garlaicīgs” un “pretīgs”. Tad viņa nobīdīja zemāk uz deguna brilles plastmasas rāmjos un sāka lasīt: “Esmu nodzīvojusi 82 gadus, man vairs lāgā nefunkcionē mugurkauls, pēdas, gurni, perifērā nervu sistēma, zarnu trakts, urīnpūslis, elkoņi un plaukstas. Tas viss apvienojumā ar sāpēm un nespēju strādāt nākotni zīmē drūmās krāsās.”