Pazīstams ar nakti

Līdzīgi, kā man pietrūka jēgas Jaunanglijas ainavā, man tās pietrūka arī Frosta biogrāfijā. Jo es - kā domāju? Es domāju, ka šausmām, kas piemīt Frosta dzejā, vajadzētu izpausties arī viņa dzīvē, un mēģināju tās pacietīgi uztaustīt, taču, iespējams, tas jau no paša sākuma bija strupceļš.

Varbūt arī vārds “šausmas” ir par skaļu - pirmais, šo vārdu, šķiet, uz Frostu attiecināja amerikāņu kritiķis Rendals Džarels, kurš 1947. gadā rakstīja, ka “Frosta dzejoļi sākas, konstatējot skaidru un šausminošu ļaunuma klātbūtni pasaulē, un beidzas, sakot, ka “tas tā ir, un jūs tur neko nevarat darīt”. Vēlāk kritiķis piebilst, ka Frosta “uzmācīgās tēmas ir atšķirtība, izzušana un cilvēka galīgums”. Par “šausminošu dzejnieku” Frostu nosauca Kolumbijas universitātes angļu literatūras profesors Laionels Trilings svētku uzrunā sakarā ar Frosta 85. dzimšanas dienu. Grūti spriest, cik patiess savā atbildes runā bija Roberts Frosts, bet viņš, šķiet, bija samulsis par šo izteikumu: “Es priecājos par dziļāku kā jebkad ieskatīšanos manī, bet vai tad es esmu šausminošs? Tas viss man ir kas jauns - vēršanās pie D.H. Lorensa (Trilings uzrunā vēl arī citē angļu modernistu Lorensu, ka “vecie amerikāņu mākslinieki ir bezcerīgi meļi” - U. T). Es šovakar nervozēju, ļoti nervozēju... Vai es vienkārši meloju, kā saka Trilinga kungs?... Ak, dievs, visā manā mūžā man nav likts tik daudz domāt par sevi.” Ja šeit teiktajam pievieno vēl citu Frosta izteikumu no viņa vēstulēm: “Es mēģinu teikt, ka esmu ļoti smags raksturs, ja vispār varu spriest par cilvēka dabu. Es viegli varu visvairāk maldināt tad, kad tiecos teikt patiesību,” tad kļūst redzams, ka Frosts apzinājās, ka viņa pārdomām par sevi nevar uzticēties, bet, no otras puses, iespējams, viņš arī nealojās, teikdams, ka visā mūžā nav tik daudz domājis par sevi, proti, arī par to, ka viņš varētu ar saviem dzejoļiem iedvest šausmas. (Tiesa, gadu pēc astoņdesmit piektās dzimšanas dienas viņš intervijā atzina, ka viņa dzejā “ir daudz kā tāda, kas varētu būt tumšs. Tur ir tumsas pilns.” Tomēr neatstāj iespaids, ka pastāv būtiska neatbilstība starp to, ko Frosts rakstīja dzejoļos, un ko pats par tiem domāja.)

Es savukārt par “šausmu” attiecināšanu uz Frostu kā parasti esmu parādā Josifam Brodskim, viņa Frostam veltītā eseja “Par skumjām un saprātu” - jāatzīstas - arī izraisīja manu interesi par amerikāņu dzejnieku. Šajā esejā Brodskis pievērš uzmanību tam, ka priekšstats par Frostu kā par lauku dzīves apdzejotāju ir pilnīgi aplams, lai arī gandrīz visi Frosta dzejoļi ir saistīti ar dabu, Jaunanglijas laukiem un turienes cilvēkiem. Savulaik Ezra Paunds jau savā pirmajā atsauksmē par Frosta dzeju runāja par viņa garlaicīgajiem, nedomājošajiem personāžiem (“Es ne sevišķi gribu tos satikt, bet zinu, ka tādi eksistē.”), bet 1931. gadā par Frosta krājumu “Strauts uz rietumiem” rakstīja: “Sirsnīga, ļoti garlaicīga dzeja, bez traģēdijas, bez emocijām, metriski neinteresanta; uzticīgi pierakstīta dzīve, kurā nav intelektuālas intereses vai kādas kaislības... Jaunanglijas dzīve, iespējams, ir tāda, kā to apraksta Frosts. Taču grūti saskatīt, ar ko tāda dzīve būtiski atšķiras no tā, kā dzīvo zirgi un aitas.” Paunds acīmredzami neuzskata, ka “uzticīgi pierakstīta dzīve” dzejā var būt tas, pēc kā arī ir vērts tiekties un kas var izrādīties kaut kas daudz vairāk - un biedējošāk - nekā tēli, alūzijas, atsauces, līdzības un metaforas. Frostu patiešām ir uztvēruši un uztver kā tradicionālu un pastorālu dzejnieku. Kādā aptaujā studenti, topošie filologi, atbildēja, formulējot savus iespaidus no Frosta dzejas: “gudrs vecs vīrs - fermeris”, kurš “prot dabā saskatīt to, ko līdz viņam nebija ievērojuši citi”, tādēļ spēj “par Jaunangliju izstāstīt tā, ka ikviens sapratīs, kāda tā ir brīnišķīga vieta.” Tādu iespaidu var gūt tikai no viņa dzejoļiem vien, taču amerikāņiem klāt nāca vēl arī paša Frosta radītais publiskais tēls - sirms gudrais no laukiem, baltiem izspūrušiem matiem, viltīgām, zem kuplām uzacīm iegrimušām acīm, lielām, sastrādātām rokām, nesteidzīgu zemniecisku runu, bieži lietojot kādu raksturīgu apvidvārdu; Frostam piemita, teica kāds intervētājs, “milzīga nesatricināmība kā tādam lielam dabas objektam”. Saviem laikabiedriem viņš šķita dzejnieks zemkopis, patriarhālās fermeru Amerikas dziedonis, kam sirdij tuvi lauku nesamākslotie prieki un kas it nemaz neiekļaujas tajos intelektuālajos sarežģījumos un šaubās, ar ko bija pilnas citu viņa paaudzes dzejnieku grāmatas. (Patiesībā no Frosta nekāds fermeris nesanāca arī tajos gados, kad viņš vēl mēģināja nodarboties ar lauksaimniecību, un, ja nebūtu viņa vectēva novēlētā pabalsta, tad viņa ferma Derijā jau sen būtu bankrotējusi). Lielāko daļu dzīves Frosts pavadīja, lasīdams brīva stila lekcijas dažādās Amerikas universitātēs, bet vēlāk - arī ieņemot apmaksātus akadēmiska dzejnieka amatus. Sava mūža otrajā pusē Frosts saņēma visdažādākās literārās prēmijas (tostarp četras Pulicera prēmijas) un goda nosaukumus, 1961. gadā viņš lasīja dzeju prezidenta Džona Kenedija inaugurācijas ceremonijā, Frosta dzejoļi bija iekļauti obligātajā amerikāņu kultūras kanonā un skolas literatūras antoloģijās, un lielākā daļā amerikāņu skolēnu pret viņu izturējās kā pret obligāto literatūru, proti, ar nepatiku. Paldies dievam, lasot Frostu, es to visu nezināju, vai nu Brodska dēļ, vai kā citādi, man Frosts uzreiz izpaudās tikai vienā, draudīgajā izskatā.

Vēlme meklēt mākslinieka dzīvē viņa daiļrades cēloņus ir acīmredzama tieksme vienkāršot; arī Frosta dzejoļu komentāri lielākoties balstās atsaucēs uz literārajām ietekmēm vai notikumiem viņa dzīvē; patiešām, Frosta dzejoļi dod tam iemeslu: Frosts bieži rakstījis par ļoti konkrētiem savas dzīves notikumiem, aprakstījis labi pazīstamus cilvēkus, ceļus, strautus, kokus. Piemēram, patiešām drūmajā poēmā “Mājas bēres” runa ir par vīra un sievas attiecībām pēc viņu mazā bērna nāves; dzejoļa komentārā rakstīts: “Roberts Frosts vairākkārt sacījis, ka “Mājas bēru” uzrakstīšanas iemesls bijis Leonas Hārvejas reālais liktenis. Leona - Frosta sievas Elinoras vecākā māsa, izšķīrās ar vīru pēc viņu bērna nāves 1895. gadā. Taču Frosts bieži pārveidoja vai uzlaboja savas biogrāfijas faktus. Ir pietiekams pamats domāt, ka “Mājas bērēs” atspoguļotas sāpes, Frostiem zaudējot pirmo dēlu 1900. gadā. Un runa nav tikai par to, ka darbības vietas apraksts (kāpnes uz otro stāvu ar logu) atbilst Frostu Derijas mājas interjeram vai ka poēmas varone saka frāzi: “Pasaule ir ļauna,” kuru pēc dēla nāves pastāvīgi atkārtoja Frosta sieva. Vīra un sievas nesaprašanās ne reizi vien atkārtojas Frosta dzejā. Vīra stoiciskā pozīcija - tā ir paša Frosta pozīcija, pie kuras viņš nonāca pēc mokošajiem jaunības pārdzīvojumiem.” Būtībā komentārā ir pateikts, ka sieva un vīrs dzejolī varētu būt pats Frosts un Elinora, aizmirstot, ka ir arī kāds trešais, kurš pārstāv abus un kura realitātei būtu jābūt vēl lielākai par to, kāda piemīt abiem personāžiem, un tas neatrodas šo divu biogrāfijā. Brodskis “Mājas bēru” personāžus uzskata par divām Frosta balsīm - minētajā rakstā “Par skumjām un saprātu” Brodskis saka, ka skumjas pārstāv sieviete, prātu - vīrietis, un saplūstot šīs balsis iedarbina kaut ko, kam nevar atrast labāku vārdu kā dzīve.

Frosta dzīvē bija pietiekami daudz dramatisma vai traģisma, kas varēja atstāt un, iespējams, arī atstāja ietekmi uz viņa dzeju - skarbais tēvs, grūtie jaunības gadi un neveiksmīgā fermera dzīve, dažādas bailes, kas vajāja Frostu visu mūžu, tai skaitā bailes no neveiksmes un no trakuma (meita Irma bija psihiski slima, māsa Dženija nomira klīnikā pēc deviņu gadu ilga psihiska sabrukuma), bērnu nāve - pirmais dēls Eliots nomira nepilnu četru gadu vecumā, meita Mārdžorija nomira pēc dzemdībām divdesmit deviņos gados, dēls Kerols izdarīja pašnāvību trīsdesmit astoņu gadu vecumā -, sarežģītās attiecības ar sievu Elinoru un viņas nāve 1938. gadā, kad Frosta pastāvīgā vainas sajūta, šķiet, sasniedza augstāko pakāpi. Visu viņu kopdzīves laiku Frostu bija mocījusi Elinoras klusēšana, kas, kā Frostam likās, tika lietota, lai pārmestu viņam un sodītu viņu par nodarītajām ciešanām. Saskaņā ar Frosta teikto viņa biogrāfam Lorensam Tompsonam, divas pēdējās dienas, kad Elinora mira, Frosts gaidīja gaitenī, kad viņa to iesauks istabā un kaut ko teiks - iespējams, piedos upurus un ciešanas, kurus bija prasījusi viņa izvēle - būt par dzejnieku, taču Elinora, kas visticamāk tobrīd bija par vārgu, lai sāktu sarunu ar vīru, tā arī Frostu nepasauca, un viņš, savukārt, pats mirējas istabā neiegāja - varbūt baidījās, ka Elinora atkal varētu viņam ko pārmest. Taču līdz ar to Frostam bija iespēja jau neatgriezeniski palikt neskaidrībā, vai Elinora negribēja vai nevarēja viņam kaut ko teikt, un izvēlēties sāpīgāko - ka viņas beidzamā klusēšana bija sods. Vēstulē 1938. gada augustā, četrus mēnešus pēc Elinoras nāves, Frosts rakstīja: “Baidos, ka liku viņai dzīvot tādu dzīvi, kādai viņa bija par trauslu. Par daudz bērnu, par daudz dzīvesvietu, par daudz izmaiņu. Tam vajadzēja tādu uzticību, kas būtu atņēmis spēkus jebkurai sievietei. Lai Dievs mani nolād, kad to vēlas. Es nespēju pārdzīvot citu nāves tā, kā to darīja viņa. Es plauku neiedomājami izlutinātā dzīvē.” Runājot par savām nelaimēm, kas atgādināja Vecās Derības Ījabu (Frostu vienmēr bija interesējusi Ījaba grāmata, kurā aprakstītas nepelnītas ciešanas: viena no viņa dramatiskajām poēmām, “Cēloņa maska” (A Masque of Reason) bija veltīta Ījabam), Frosts pēc meitas Irmas ievietošanas psihiatriskajā dziednīcā teica savam draugam Lūisam Antermairam: “Paskaties uz manu ģimenes “laimi” un tu droši vien nodomāsi, vai nu jau nav gana.” Frosts reiz sevi nosauca arī par “Vecās Derības kristieti”, iespējams, tādā pašā nozīmē, kā par to runāja Brodskis, proti, ka Dieva rīcībai attiecībā pret cilvēku nav nekāda pamatojuma, un Frosts baidījās, ka viņa darītais Dieva acīs var palikt neattaisnots.

Vainas sajūta veidoja pastāvīgu Frosta pašapziņas fonu, bet, spriežot pēc dzejoļiem un biogrāfijām, Frostu visu mūžu vajāja bailes. Frosta baiļu saraksts, kādu to sniedz viņa biogrāfs Lorenss Tompsons, ir garš, tostarp: bailes no uzstāšanās publikas priekšā, bailes no nāves, bailes no Dieva, bailes tikt aprakstītam, bailes no cilvēka, bailes nerealizēties kā dzejniekam, bailes, ka Robinsons varētu būt labāks dzejnieks par viņu, bailes sajukt prātā, bailes no tēva kā sodītāja, bailes no tumsas, bailes no neizdošanās, bailes no bailēm, bailes zaudēt iemīļoto, bailes gulēt vienam, bailes no pelnīta soda, bailes kļūdīties, bailes kļūt par konformistu. Paralēli daudzajām bailēm Frosta pārdomās atvēlēts daudz vietas baiļu pārvarēšanai, un spēt pierādīt savu varonību Frostam bija pastāvīgs dzīves uzdevums: savulaik viņš apsveica sava drauga, angļu rakstnieka un dzejnieka Edvarda Tomasa lēmumu pieteikties brīvprātīgajos Pirmajā pasaules karā - Tomass gāja bojā kaujas laukā.

Bet gadījums, ko pārstāstu, saistīts ar bailēm no tumsas: runa ir par notikumu 1895. gada vasarā, kad Frosts (tobrīd viņam bija 21 gads) vienatnē nakšņoja lauku mājā un kādu nakti pie durvīm klauvēja. Aizmirsis par pielādēto pistoli, ko viņš katram gadījumam bija nolicis pie gultas, Frosts piesardzīgi aizgāja uz virtuvi, nostājās uz palodzes, no turienes uzsauca, cik braši spēdams: “Nāciet iekšā!”, bet pats izlēca ārā tumsā. Visu nakti viņš pavadīja, staigādams no mājas līdz netālajam viesu namam un atpakaļ, tā arī neiedrošinādamies ieiet mājā, kur varēja būt svešinieks. No rīta izrādījās, ka viņa virtuvē dzērumu izguļ kāds nekaitīgs kaimiņš, kas naktī nebija gribējis reibumā atgriezties savās mājās. Baismīgais piedzīvojums, kā var spriest pēc Frosta attieksmes pret to, vajāja Frostu gadiem, līdz kļuva par dzejoli “Durvis bez atslēgas”, kurš beidzas ar vārdiem: “Izdzirdis klauvējam,/ Pametu sprostu/ Lai pasaulē slēptos/ Mainītos līdzi gadiem.”

Veids, kā mēs mēdzam meklēt cēloņus psihiskām parādībām, liek domāt, ka bailes no tumsas slēpj sevī ko vairāk par tumsu, ka tās izsaka vēl kaut ko citu; apmēram tā, kā saka Brodskis, aprakstot Frosta dzejoli “Ienāc” - par pastaigu līdz mežam, kurā ir jau satumsis un no kura atskan strazda dziesma, kas līdz ar pēdējiem saules stariem it kā sauc iekšā tumšajā mežā, bet staigātājs atsakās: “Ja gribat izlasīt “Ienāc” kā dzejoli par dabu, lūdzu. Lai gan es uzskatu, ka divdesmit dzejoļa rindas būtībā ir virsraksta tulkojums. Un baidos, ka šādā tulkojumā “ienāc” nozīmē “nomirsti”.” Bet man tomēr šķiet, ka “bailes no tumsas” vai “bailes no meža” varbūt arī ir tādas sajūtas, kas nepadodas to tālākai reducēšanai līdz kādam saprātīgi piemeklējamam cēlonim, un ka tieši šādas “nesaprastas bailes” arī izpaužas Frosta dzejoļos; iespējams, ka starp Frosta bailēm būtu vieta arī tādām, kas vairās tikt izskaidrotas - kā no situācijas skaidrojuma baidījās sieviete dzejolī “Mājas bēres”.

Varbūt šādas bailes nevar aprakstīt vārdos, taču tās ir sajūtamas - tādā nozīmē, kā Frosts mēdza runāt par “jēgas skaņu” (sound of sense): “Tas, kas mums dots dzīvē un kā tik bieži pietrūkst literatūrā, ir teikuma skaņas, kas ir aiz vārdiem. Vārdi paši par sevi neizteic jēgu...” Te Frosts min piemēru par diviem cilvēkiem, kuri sarunājas aiz aizvērtām durvīm, kad balsis ir dzirdamas, bet vārdi nav izšķirami: klausītājs tik un tā spēj uztvert pateiktā jēgu. Šausmas (vai tomēr - bailes?), kas dveš no meža Frosta dzejoļos, ir ar prātu nesaprotamas - kā nesaprotamas bija mistiskās balsis, kuras kopš bērnības mēdza dzirdēt Frosts. Vēlāk šīs balsis mēdza atkārtot to, ko viņš teica - ar nedaudz atšķirīgu modulāciju, un šķita, ka tās izsmej viņa domas.

Frosts nodzīvoja garu mūžu (kāds krievu dzejnieks, domādams par Frostu, skumji noteicis: “Mūsu dzejnieki tik ilgi nedzīvo”), un pat Lorensa Tompsona trīs biezo sējumu biogrāfija nespēj to aptvert, bet, ja būtu tiesa, ka daži notikumi spēj raksturot cilvēka dzīvi, tad nevarētu atturēties no stāsta par Frosta jaunības pašnāvības mēģinājumu - ja to tā var saukt -, par spīti tam, ka tas varbūt bija vienīgais “poētiskais” solis viņa mūžā: divdesmit gadu vecumā Frosts centās “izzust” Dizmalsvompā, proti, Drūmajā purvā. 1894. gada rudenī Frosts no savas iecerētās Elinoras Vaitas vēstulēm bija sapratis, ka viņa dod priekšroku kādam no viņas universitātes studentiem, un nolēma rīkoties: viņš pasūtīja nelielas grāmatiņas iespiešanu uz senlaicīga papīra divos eksemplāros un lūdza to iesiet ādas vākos: grāmatiņas nosaukums bija “Mijkrēslis”, tajā bija četri Frosta mīlestības dzejoļi. Kādu rītu viņš ar vilcienu ieradās Kantonā, kur Seintlorensas universitātē mācījās Elinora, un klauvēja pie pansijas durvīm. Taču Elinora, ieraugot Frostu, bija sašutusi un dusmīga - Frosts nebija gaidīts, vēl jo vairāk tādēļ, ka vīrieši pansiju drīkstēja apmeklēt tikai noteiktā laikā. Elinora vienaldzīgi, kā Frostam likās, paņēma tik zīmīgo dzejoļu krājumiņu, pieprasīja, lai Frosts tūlīt pat brauc mājup, un aizvēra durvis. Atraidītais mīlnieks soļoja pa sliedēm līdz nākošajai stacijai, pa ceļam plucinādams un izkaisīdams zemē savu dārgo dzejoļu krājumiņa eksemplāru.

Viņa mīlestības sabrukums saistījās ar nedrošību, meklējot savu ceļu kā dzejniekam, likās, ka dzīvē vairs nav nekādu cerību, un Frosts nolēma darīt sev galu - tā sodot savu iemīļoto par vienaldzību. Taču viņš izvēlējās dīvainu veidu, kā to izdarīt - proti, pazust mežonīgajā trīsdesmit kilometrus garajā purvā, kas atradās uz Virdžīnijas un Ziemeļkarolīnas robežas, turpat vai pusotru tūkstoti kilometrus no Lorensas. Visticamāk, viņa izvēli noteica poēzija: par Dizmalsvompu bija rakstījis Frosta iemīļotais dzejnieks Longfello, bet varbūt viņš gribēja būt kā īru dzejnieka Tomasa Mora dzejoļa “Dizmalsvompas ezers” jauneklis, “kurš zaudēja prātu pēc mīļotās meitenes nāves un pēkšņi pazuda, tā ka neviens no draugiem par viņu vairs neko neuzzināja, [..] bet, klīstot drūmajā purvājā, nomira aiz bada vai noslīka kādā no šausmīgajiem akačiem”. Dzejolī purvs aprakstīts kā visai šausmīga vieta ar indīgām čūskām un plēsīgiem zvēriem, slīkšņām, brikšņiem, kur “miruši vīnogulāji raud savas indīgās asaras”, vārdu sakot, tā bija ainava, kas labi atbilda Frosta izmisumam un, jāsaka, arī pašam purvam. Greizsirdības niknumā, aizvainotā lepnumā un grūtsirdībā, nevienu nebrīdinot, Frosts 1894. gada 6. novembrī devās prom no mājām un pēc vairāku dienu ceļojuma ar vilcienu un tvaikoni ieradās Norfolkā, bet vakarā sasniedza Dīpkrīkas ciemu, aiz kura sākās dzejnieku aprakstītais purvs, un devās tajā iekšā. Frostam par laimi vai nelaimi nekas īpašs, ja nerunā par nakts bailēm, nenotika. Bija pilnmēness, un Frosts gāja pa vecu ceļu netālu no kanāla, pie kura viņš pēc pusnakts uzdūrās slūžām - tur stāvēja tvaikonītis, kura komanda sagaidīja pīļu medniekus, kas devās gadskārtējā izklaides braucienā. Kad Frosts no rīta pamodās uz kuģīša klāja Elizabetes ostā, neviena nebija, tikai veca melnādaina apkopēja viņam nepievērsa nekādu uzmanību, dziedādama dziesmiņu, kas labi atbilda Frostam: “Bēdīgi, bēdīgi man ap sirdi.” Brauciens turpinājās kopā ar plītējošajiem pīļu medniekiem, kuri devās uz Nagshedu, netālu no Atlantijas okeāna. Nākošajā rītā mednieki atklāja negantu uguni pa pīlēm, skrotis tā vien bungāja pa nelielās viesu mājas jumtu, liekot Frostam skumji nodomāt, ka būtu labi, ja Elinora uzzinātu, ka viņas iemīļotais gājis bojā no piedzērušos pīļu mednieku rokas Nagshedā Ziemeļkarolīnā. Palicis bez naudas, Frosts sāka ceļu mājup, braukdams ar preču vilcieniem, strādādams gadījuma darbus, līdz, pārvarējis kaunu, aizrakstīja mātei, lūgdams atsūtīt naudu atpakaļceļam, un pēc nepilna mēneša prombūtnes atgriezās Lorensā.

Lai arī šis romantiskais piedzīvojums atstāja iespaidu uz vairākiem Frosta dzejoļiem un Frosts vairakkārt pats to atcerējies un atstāstījis, un tas, iespējams, parāda, kādā mērā Frosts varēja iespaidoties no poēzijas, tomēr tas diez vai būtu izmantojams, lai raksturotu Frostu viņa dzejoļu toņkārtas nozīmē - no Dizmalsvompas stāsta iznāktu pavisam citāds, daudz romantiskāks dzejnieks. Tiesa, baiļu pārdzīvojums vienmēr saistīts ar kaut ko, kas vēl tikai varētu notikt, un varētu pieņemt, ka Frosta rīcībā bija daudz “baiļu paredzējuma”, ko saistīja kopā Dizmalsvompas dzejiskie tēli un paša iztēle.

Es nezinu, vai tuvāk viņa dzejoļiem (vai Frosta “būtībai”, ja tāda pastāv) varētu nonākt, arī izstāstot gadījumu par to, kā kādu nakti Frosts pamodinājis vecāko, tobrīd sešgadīgo meitu Lesliju un aizvedis uz virtuvi, kur sēdējusi raudošā Elinora, un tikai tad Leslija ieraudzījusi, ka tēvam rokā bijis revolveris. Mādams ar revolveri uz Elinoras pusi un uz sevi, viņš pieprasījis Leslijai izvēlēties - tēvu vai māti, jo viens no viņiem no rīta būšot miris.

Varētu arī pierastā veidā meklēt cēloņus bērnībā, nu kaut vai gadījumā, kad no tuberkulozes mirstošais tēvs lūdzis Robertam atgulties viņam blakus, tiecoties pēc kāda cilvēciska siltuma. Kad tēvs iekritis miegā, zēns, baidoties viņu pamodināt un nespēdams kustēties, jutis tēva smago elpu sev uz sejas. Frosts, kas bija ļoti slimīgs, vēlāk teicis, ka viņa tēvs tam “iedevis” tuberkulozi.

Visi šie gadījumi manā apziņā darbojas pēc vienas shēmas: tie it kā raksturo Frosta personu, iezīmējot bailes un šausmas, kurām vēl kādā citā, autonomā veidā vajadzēja atrast savu ceļu līdz Frosta dzejai - starp citu, paša Frosta spriedumu par tām tikpat kā nav; savas bailes un nedrošību viņš mēdza slēpt, tāpat kā publiski izvairījās lasīt savus drūmākos dzejoļus; tiesa gan, arī tajos drūmuma klātbūtne ir tikai jūtama. Visa dzeja ir izteikti atturīgā stilā - iespējams, tāda pati atturība piemita viņa publiskajiem izteikumiem. Par spīti tam nevaru atkauties no atsevišķām Frosta rindām un metaforām, kas atkal un atkal nāk prātā, teiksim, zvaigznes kā Minervas neredzīgās sniegbaltās marmora acis dēla Eliota nāvei veltītajā dzejolī “Zvaigznes” vai “nāves universālā katarakta” dzejolī “Strauts uz rietumiem”, kurā Frosts turklāt vēl iespēj salikt trīs tukšumus vienu uz otra: “It seriously, sadly, runs away / To fill the abyss’s void with emptiness. ” (Latviski nav tik daudz tukšumu; aptuvens dzejoļa parindenis varētu būt: “Tas nopietni un drūmi skrien prom,/ Lai piepildītu bezdibeņa dzīles ar tukšumu.”) Vai arī draudīgais tēls no dzejoļa “Vilcējs zirgs”, kur no meža iznāk kāds vīrs, pienāk pie pajūga un nodur ceļinieku zirgu, un viņiem nu atlikušo ceļu nāksies iet kājām. Pārsteidzošā kārtā arī tādā šķietami “nevainīgā” un ārkārtīgi slavenā 1922. gada dzejolī, kurā runa ir par cilvēka pārdomām, ziemas vakarā braucot pajūgā mājup un apstājoties pie meža, un kas tā arī saucas: ‘Apstājoties pie meža sniegotā vakarā”, un kuru mēdz saprast arī kā Frosta tieksmi pēc nāves un izvairīšanos no šīs tieksmes, lai gan dzejolī nav pateikts daudz vairāk par to, ka jāiet vēl ilgi: “The woods are lovely, dark and deep,/But I have promises to keep, / And miles to go before I sleep, And miles to go before I sleep. ” (“Mežs ir burvīgs, tumšs un dziļš,/ Bet man ir solījumi, kas jāpilda,/ Un jūdzēm ejams, pirms vēl var gulēt iet,/ Bet jūdzēm ejams, pirms vēl var gulēt iet.”) Kamēr Frosts pats dzejoļa rašanos saistīja ar tādu kā “nelielu halucināciju”, kritiķi ir pārliecināti, ka tas atspoguļo Frosta noskaņojumu Derijas fermas gados, pie tam meita Leslija domā, ka ezers, kas pieminēts dzejolī, ir dīķis netālu no viņu saimniecības, kam Frosts bieži brauca garām un kas varēja izsaukt viņā vairāk vai mazāk apjaustu vēlēšanos noslīcināties vai - un tas vairāk atbilst dzejoļa tekstam - nogulties sniegā un aizmigt. Un atkal - šajā dzejoļa skaidrojumā netiek saprasts, ka šeit “cilvēks pa īstam nodarbojas ar dzejoļiem, nevis savu dzīvi. Ja viņš būtu izvēlējies dzīvi, viņš nerakstītu dzejoļus, dzīvi nevar nopirkt ar dzejoļiem. Un jūs to zināt, jūs zināt, ka dzeja jūs nodrošina ar kaut ko absolūti pretēju. Tā ir antibiogrāfisks process.” Jau minēju, ka pašnāvības mēģinājums Dizmalsvompā, iespējams, bija vienīgais “poētiskais” solis Frosta mūžā - tāds, kāds varētu tikt sperts garākā poēmā; tikmēr viņa dzīve tā arī nesniedz nekādu atbildi uz jautājumu, kāpēc viņa dzejoļi ir tik drūmi. To nesniedz arī viņa īstās nāves brīži, kā, par spīti neskaitāmām liecībām, joprojām gribētos cerēt, kad domājam par pēdējiem brīžiem. No pamācības par Frosta dzīves beigām nekas lāgā nesanāk, un spilgtākais, kas varbūt tajā iezīmējas, muļķīgā veidā saistīts ar viņa “Krievijas lietu”, proti, 1962. gadā Frosts kā daļa no “padomju-amerikāņu kultūras apmaiņas” bija viesojies Padomju Savienībā, kur tikās arī ar tā brīža padomju valsts vadītāju Ņikitu Hruščovu, kuru pat mēģināja pārliecināt par Berlīnes apvienošanu, izpelnīdamies Hruščova repliku: “Jums ir dzejnieka dvēsele.” Vēlāk Frosts presei izmeta, ka Hruščovs esot “huligāns”, kas “no mums [amerikāņiem] nebaidās”, un izraisīja apjukumu Baltajā namā, atstāstot reportieriem Hruščova it kā teikto, ka “amerikāņi esot par liberāliem, lai cīnītos”. Kad pēc pusgada Frosts jau gulēja uz nāves gultas slimnīcā Bostonā, viņu uzskatīja par nepieciešamu apmeklēt trīs krievu kultūras darbinieki - tā viņus gribas saukt, jo šis lempīgais jēdziens vislabāk atbilst tiem, kuriem padomju gados bija iespēja apmeklēt Rietumus - rakstnieks Valentīns Katajevs, dzejnieks Konstantīns Simonovs un kinorežisors Viktors Rozovs. Šo apciemojumu tādu, kādu viņš to vēlējās redzēt, vēlāk aprakstīja Valentīns Katajevs, plaši pazīstams ar dažādu bijušu un nebijušu notikumu izmantošanu savas biogrāfijas izdaiļošanai: “...klusējošā daudzstāvu slimnīcā, dienu un nakti fotoreportieru un televīzijas korporāciju ielenkts, uz augstas gultas, kas bija novietota atsevišķās palātas vidū, lielu svaigu spilvenu balstīts, starp ziediem un zeltkaklainām franču šampanieša pudelēm bļodā ar sasmalcinātu ledu, - nenogurstoši runādams, mira simtgadīgais Roberts Frosts, slavenais amerikāņu dzejnieks, grozot uz visām pusēm rudās acis, kas bija bargas kā pravietim un naivas kā bērnam un pletās nekustīgajā pergamentīgajā plankumiem noklātajā sejā, ko jau it kā bija sagrābuši mūžības brūnie pirksti. [..]Tagad viņš, guļot ar glāzi rokā uz augstās ķirurģiskās gultas, skatījās man tieši virsū un, cenzdamies, lai kliko neaplietu viņa sniegbalto kreklu, kas atklāja brūniem plankumiem klāto pergamentīgo kaklu, runāja augstā pravietiskā Bostonas stilā, vēršoties pie kāda, kas bija redzams tikai viņam vienam.” Tālāk Katajevs turpina ar visai nekautrīgu frāzi: “Varbūt viņš redzēja man aiz muguras sadegušos spārnus, un tas piespieda viņu vēl vairāk uztraukties.” Un, saskaņā ar Katajevu, Frosts esot teicis: “Man jāsmejas, dzirdot, ka cilvēki apgalvo, ka tā nebūs. Varat man ticēt: tas noteikti var kaut kad sākties. Bet ja tas sāksies... Cilvēki, es jūs aicinu... Cilvēce, ieklausieties manā balsī... Augstākās patiesības vārdā, ja sāksies vispārējais pasaules neprāts, - neindējiet akas, atstājiet zaros ābolus, lai cilvēki varētu remdēt badu un slāpes, ja mēs negribam, lai dzīvība uz zemes pazustu uz visiem laikiem. Es esmu beidzis. Bet tagad runā tu,” viņš dusmīgi teica un ar piepūli savu glāzi pielika manējai. Viņš skatījās uz mani ar savām prasīgajām acīm, kuras šajā brīdī man šķita mākslīgas, un kuras skatījās no plankumainās maskas spraugām, mēmi pieprasot atbildi.” Katajevs atbildes vietā esot klusējis, un, protams, viņš ne vārda nebilst par to, ka lielāko daļu vizītes viņš bija nodarbināts, teikdams propagandistisku runu un slavinot mīļoto padomju tēvzemi - tā bija domāta publicēšanai laikrakstā Pravda -, piebilstot arī, ka, ja visa cilvēce būtu tāda kā Frosts, karu nebūtu un dzīve būtu citāda.

Pēdējā intervijā īsi pirms ievietošanas hospitālī, Frosts bija stoiski teicis: “Es neņemu dzīvi pārāk nopietni. Ir grūti ieiet šajā pasaulē un grūti no tās iziet. Un tam, kas ir pa vidu, nav īpašas jēgas. Ja arī tas skan pesimistiski, lai tā būtu.” Spriežot pēc Frosta izteikuma, ka viņš no slimnīcas vairs neatgriezīsies, viņš saprata, kas viņu sagaida, un viņš arī, šķiet, apzinājās, ko ar savu dzeju sasniedzis, tā ka vairs nevarēja būt tās atgriešanās, par kuru viņš runāja dzejolī “Projām”: “Un es atgriezīšos,/ ja nepatiksies,/ ar to, ko no miršanas/ mācījies” (atdzejojis Gunars Saliņš).

Frosts nomira 1963. gada naktī no 28. uz 29. janvāri no tromba kreisajā kājā un atkārtotas plaušu embolijas. Pēdējie viņa vārdi 28. janvāra pēcpusdienā bija: “Es jūtos tā, it kā šīs būtu manas pēdējās stundas.”

Bet man ir tā, it kā Frosta biogrāfija un viņa dzīves ainas būtu mani piemānījušas: no tām manā atmiņā visdrīzāk saglabāsies tikai daži notikumi - kaut kādas bildītes no jaunības Sanfrancisko, Dizmalsvompa, Elinoras nāve, attiecības ar dēlu Kerolu, kaislība uz vēlāko Frosta sekretāri Ketlīnu Morisoni -, dažas fotogrāfijas ar Frostu laukos un viņa uzstāšanās, kas redzama jūtubā (dokumentālās filmas par Frostu neesmu redzējis): piemānījušas tādēļ, ka “īstais” Frosts un “īstās”

Frosta ainavas slēpjas viņa dzejoļos, bet no tiem man pretī veras tās pašas dievietes Minervas baltās, neredzīgās acis, kas mani jau nobiedēja dzejolī “Zvaigznes”, un fonā - tumši koki, pamesti šķūņi un aizsniguši lauki, kur nav vietas cilvēkam, un reizēm šķiet - arī ne dzejoļa autoram. 

Rakstā izmantotas šādas Roberta Frosta biogrāfijas:

Thompson, Lawrence. Robert Frost: The Early Years. New York, Chicago, San Francisco: Holt, Rinehart and Winston, 1966.

Thompson, Lawrence. Robert Frost: The Years of Triumph. New York, Chicago, SanFrancisco: Holt, Rinehart and Winston, 1970.

Thompson L., Winnick R. Robert Frost: the later years. New York: Holt, Rinehart and Winston, 1976.

Meyers, Jeffrey. Robert Frost: A Biography. Boston, New York: Houghton Mifflin Company, 1996.