Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Millera kungs, jūs uzskata par vienu no 20. gadsimta ievērojamākiem dramaturgiem. Cik bieži jūs ejat uz teātri?
Augstākais trīs četras reizes gadā. Pirms pāris dienām New York Times galvenā redakcija ielūdza mani pusdienās. Kungi man sajūsmināti stāstīja, cik brīnišķīgi vitāla un radoša esot Brodveja. Man šķita, ka es labi nedzirdu. Mana 32 gadus vecā luga Cena ir gandrīz vai vienīgais runājamais gabals, kas uzvests Brodvejā. Jo šeit taču rāda vienīgi mūziklus. Tas ir traģiski: šajā pilsētā dzīvo divpadsmit miljoni cilvēku, bet Brodvejā gandrīz nav neviena teātra iestudējuma. Mēs esam zeme bez skatuves kultūras.
Jūsu lugas Londonā tiek biežāk uzvestas nekā jūsu dzimtajā pilsētā Ņujorkā. Bet kādēļ tieši šeit par jums ir tik sliktas kritikas?
Šajā pilsētā par kāda gabala dzīvību vai nāvi visu izšķir viens vienīgs cilvēks. Ja visvarenā New York Times kritiķis pēc pirmizrādes pavērš īkšķi uz leju, tad jebkurš jauns uzvedums īsā laikā ir pagalam. Es bieži iedomājos, ka šīs avīzes kultūrmonopols daudz labāk iederētos Maskavā.
Pieņemsim, ka jūs savu klasisko Komivojažiera nāvi būtu uzrakstījis šodien. Vai jūs varētu atrast kādu teātri, kas būtu ar mieru uzvest jūsu sociālo traģēdiju?
Brodvejā — nē. Šeit uzvedums maksātu divus miljonus dolāru, un neviens producents šādu risku šodien neuzņemtos. Kad 1949. gadā lugu iestudēja Elija Kazans, mums vajadzēja saskrabināt 38 000 dolāru. Toreiz varēja pajautāt pāris bagātiem draugiem, vai viņi nevarētu piemest pa 5000 dolāriem. Pie diviem miljoniem jūs par to varat aizmirst. Laiks, kad Brodvejā radās jaunas idejas un formas, ir garām. Šodien šeit visu diriģē vienīgi šitais izklaides sūds. Kā sociālkritisks dramaturgs jūs varat cerēt tikai uz to, ka kāds no Holivudas lielajiem sagrib spēlēt tieši un vienīgi jūsu lugu. Ja jums pie rokas ir kāda zvaigzne, tad jūs atradīsiet arī producentu.
Kas tad padara Brodveju tik dārgu?
Tas izklausās neticami, bet mana pieredze liecina, ka nekomerciālajos teātros strādā ātrāk un labāk. Brodvejā arodbiedrību dēļ uz katru darbu ir pa trim cilvēkiem. Tādēļ vidēja biļete maksā apmēram 75 dolārus. Šīs vājprātīgās cenas novedušas pie tā, ka teātros sēž gandrīz vienīgi tūristi un bagātnieki. Kad es rakstīju savas pirmās lugas, skatītāju zālē bija arī policisti un ugunsdzēsēji. Šodien skolotājs nopirkt biļeti vairs nevar atļauties. Pie mums teātris kā demokrātiska mākslas forma ir iznīcināts. Un es nezinu nevienu, kam būtu kāds priekšstats, kā šo stāvokli varētu mainīt.
Vācijā teātri tiek pabalstīti ar četriem miljardiem marku gadā. Kā tas ir šeit?
Jūs jokojat? Subsidēšana šajā zemē tiek uzskatīta par to pašu kas komunisms. Augstākais likums skan: vienīgi tam, kas nes peļņu, ir arī tiesības eksistēt. Ja kaut kas neienes naudu, tas nozīmē, ka sabiedrība to arī nemaz negrib redzēt.
ASV tiek sponsorēta opera, balets un orķestri. Kādēļ ne teātris arī?
Uz to man politiķi jau piecdesmit gadus ir atbildējuši ar vienu un to pašu idiotismu: “Mēs esam dzirdējuši par producentiem, kas ar vienu teātra iestudējumi ir nopelnījuši miljonus. Kāpēc lai mēs to vēl pabalstītu?” Ja es iebilstu, ka runa ir par kādiem citiem iestudējumiem, nevis lugām, ko rakstu es, par atbildi skan: “Tad jums steidzami jāsāk rakstīt tādi gabali.”
Jūsu jaunajā lugā Mr. Peter’s Connections galvenais tēls ir depresīvs, vecs vīrs, kas vairs nesaprot pats savu zemi. Vai tas būtu pašportrets?
Petera kungs ir kā cilvēks, kam ar tenisa raketi jāairē uz priekšu kanoe laiva. Un bieži viņš nevar atbrīvoties no sajūtas, ka Dievs pasauli ir uzvilcis kā pulksteni un pats pēc tam notinies. Petera kunga sajūtas man ir pazīstamas. Es neesmu uzrakstījis nevienu rindiņu par personu, kurai līdzīgi nebūtu juties arī pats.
Amerikāņu kritika jūsu lugu novērtējusi kā drūmu un pesimistisku vecuma darbu.
Pesimists savas sakāves padara par pasaules uzskatu. Bet Petera kungs turas pretī tam, ka viņa dzīvei jābūt absurdam nekam. Kamēr viņš meklē patiesību un nozīmi, viņam vēl ir cerība. Rakstot es vienmēr esmu uzskatījis, ka arī traģēdijā jābūt uzvaras iespējamībai.
Petera kungu apņem alkatība, virspusība un morāls pagrimums; kas viņam vēl ļauj cerēt?
Lielākā daļa amerikāņu dzīvo ar sajūtu, ka nekas viņu dzīvē nefunkcionē pareizi. Neraugoties uz to, viņi no rīta ceļas augšā ar paļāvību, ka šodien kaut ko noteikti paveiks. Tas ir šīs zemes ētoss, pieķerties pie vismazākā cerību stariņa. Eiropā tas ir daudz fatālāk un raudulīgāk. Tur cilvēki jūtas kā vecā katedrālē un uzskata, ka vēsture jau ir garām. Turpretī amerikāņi tic, ka viss var tikt mainīts. Šeit tas nozīmē: “Jums šī māja nepatīk? Okei, mēs jaucam to nost un ceļam citu.”
Petera kungs ir bijis pilots PanAm, kamēr viņu kāds “sasvīdis sīks firmas statistiķis” izmet ārā kā “sūdu maisu”. Pēc atlaišanas viņš lasa lekcijas par pašnāvības impulsu lielkoncernos.
Kāda anonīma instance ir atņēmusi viņam darbu un ienākumu avotu, neizrādot neko, kas līdzinātos cieņai vai pateicībai. Tiktāl Petera kungs ir Villija Lomana turpinājums no Komivojažiera nāves. Kad Lomanu atbrīvoja sešdesmit gadu vecumā, viņš ar savu veco studebekeru triecās pret koku.
ASV pilsoņi ir bagātāki nekā jebkad iepriekš. Neraugoties uz to, jūsu Komivojažieris joprojām tiek spēlēts ar milzu panākumiem.
Jo cilvēki baidās, ka viņu nauda var izkūpēt, viņi jūt, ka pamats izslīd viņiem zem kājām. Lomana liktenis var būt arī jūsējais. Ņemiet par piemēru firmu saplūšanas drudzi, kas šajā zemē izplatās kā sērga. Agrāk firmas īpašnieki juta kaut kādu atbildību par saviem strādniekiem. Šodien liela koncerna menedžeris savus strādniekus nav acīs redzējis. Kad viņi kādu ceturtdaļu atlaiž, lai ietekmētu akciju kursu, viņiem nav jāskatās strādniekiem sejā. Un tādēļ viņiem nav arī nekādu šaubu. Viņiem viss ir tikai nauda.
ASV saimniecība pasaulē tiek uzskatīta par paraugu.
Pēc komunisma gala amerikāņu kapitālisms nu paceļas kā vientuļš uzvarētājs. Bet kas notiek ar kādu sistēmu, kam vairs nav pretinieka? Tā kļūst neiedomājami tauka un sāk pieļaut kļūdas, jo to vairs neuzrauga konkurents. Līdz astoņdesmitajiem pasaule sēdēja uz krēsla ar trīs kājām: ASV, Krievija un Ķīna. Šodien pasaule sēž uz krēsla, kam ir tikai viena kāja — ASV. Cik ilgi kāds var noturēties, sēžot uz krēsla ar vienu kāju?
Vai jūs uzskatāt, ka būs milzu krīze?
Es neesmu ekonomists. Taču esmu sapratis, ka firmas biržas vērtība nav saistīta ar produktivitāti un peļņu. Tas, kā šķiet, vairs tā nevar turpināties. Volstrītas propaganda grib mūs piespiest noticēt, ka akcija ir tik vērta, cik tā maksā. Ir vecmodīgi jautāt, vai akcija izsaka arī reālu vērtību. Es pārdzīvoju 1929. gada biržu krīzi. Toreiz biržās runāja to pašu. Un tad pienāca melnā piektdiena.
Vai jums pieder akcijas?
Dažas, bet es neesmu no tām atkarīgs. Ja spekulācijas burbulis pārsprāgs, es izdzīvošu.
Jūsu tēvs 1929. gada krīzē zaudēja savu miljoniem vērto īpašumu. Jums toreiz bija četrpadsmit.
Manam tēvam gandrīz nebija skolas izglītības. Pirms Pirmā pasaules kara viņš no Polijas ieceļoja ASV. Pēc pāris gadiem viņam jau piederēja labi funkcionējoša dāmu apģērbu fabrika. 1927. gadā viņš izdarīja lielisko atklājumu, ka daudz vairāk naudas viņš varētu iegūt, ieguldot to akcijās nevis mēteļos. Kad iestājās lielā krīze, viņam joprojām piederēja labi funkcionējoša fabrika, tikai viņš vairs nespēja samaksāt strādniekiem, jo visa viņa nauda bija vienā rāvienā aizskalota klozetā. Cilvēki sevišķi nemainās. Vienmēr viens un tas pats: alkatība. Un to es arī saprotu. Uzskats, ka bez darba iespējams nopelnīt daudz naudas, ir pārāk vilinošs.
Vai jūs bijāt nikns uz tēvu, kad pēkšņi nācās iztikt bez šofera un auklēm?
Nē. Mūsu ģimenes pasaules sabrukums Lielās depresijas laikā man iemācīja, ka nekas šajā pasaulē nav pastāvīgs. Nedrošība ir vienīgais atbilstošais princips. Es zinu arī, ka bez mana tēva katastrofas es nekad nebūtu kļuvis par dramaturgu. Viņa liktenis ir ieplūdis ikvienā manā lugā.
Petera kunga sakaros par to rakstīts: “Beigās pārņem sava veida bezcerīga vienaldzība, un ikviena zarnu darbība ir uzbudinošāka nekā prezidenta vēlēšanas.” Vai astoņdesmit četru gadu vecumā jūs joprojām esat tikpat negants morālists kā kādreiz?
Es nejūtos pietiekami bez vainas, lai nosodītu citus, un, jo vecāks kāds kļūst, jo mazāk viņš urķējas sevī. Taču paskatieties uz vēlēšanu cīņu pie mums. Arī es nesaprotu, kas šajos šovbiznesa rituālos var būt tik piesaistošs. Neviens no kandidātiem nediskutē par patiešām reālām problēmām. Ņemiet par piemēru šīs histēriskās debates par abortiem. Ja paklausās mūsu politiķus, šķiet, ka aborti vidusmēra amerikānim ir milzu problēma. Sūdu! Šie politiķi grib tikai uzvārīties. Kādēļ viņos neizsauc sašutuma vētru tas, ka 20 miljoni amerikāņu bērnu dzīvo taipus nabadzības robežas? Konservatīvie nebeidz vien vaimanāt, ka šai valstij no jauna vajadzīgas vērtības. Taču tur tas joks, ka tie paši konservatīvie ieņem galvenās pozīcijas tajā pašā sistēmā, kas mūsu vērtības ik dienas iznīcina arvien vairāk. Lielākā komēdija man ir šis miljardieris Stīvs Forbss, kurš tagad nu tur stāv kā idiots. Viņš savai vēlēšanu kampaņai izgrūda 70 miljonus dolāru un panāca vienīgi to, ka var turpināt skriešanos. Vai jūs varat iedomāties, kā tagad izskatās viņa ego? Vienmēr saka, ka Amerikā visu var nopirkt par naudu. Bet viņš pierādīja, ka pat tāds Stīvs Forbss ar naudu nespēj nopirkt vēlētāju labvēlību.
Levinskas skandāla laikā eiropieši kā apstulbuši noraudzījās uz Ameriku. Kas iznācis no reliģisko fundamentālistu mēģinājuma pārtvert politiku?
Viņi izmēģināja visu, taču amerikāņi nezaudēja veselo saprātu.
Tagad viņi grib dažos štatos desmit baušļus piekārt pat skolu klasēs.
Kāpēc tad ne kaut ko tādu kā Irānā?
Vai tas nebūtu brīnišķīgi? Ar mullām?
Ak Dievs, cik tas ir garlaicīgi… Desmit baušļi klasē ir pretlikumīgi.
Pašreizējā vēlēšanu cīņā reliģijai ir liela nozīme, pat demokrāts Als Gors nesen lūdza Dievu kameru priekšā. Kā jūs izskaidrojat šādu svētulību?
Politika un reliģija šajā valstī nekad nav bijusi patiešām šķirta. No jauna ir tikai tas, ka reliģiju nelietīgi izmanto politiķi. Tāds labējais kā Eizenhauers ne reizi neuzdrošinājās operēt ar Dievu. Vienkārši bija tā pieņemts, ka vēlēšanu cīņā sava ticība nav izrādāma. Šodien ir kritusi arī šī kauna robeža. Tā vietā, lai kameru priekšā raustītu savus bērnus, šodien rāda savu lūgšanu grāmatu.
Vai jūs baidāties no reliģiskā fundamentālisma savā valstī?
Reliģiskie labējie ir propagandas eksperti, bet, ja mēģinātu viņus saskaitīt, viņu skaits nebūtu sevišķi liels. Aptaujas rāda, ka astoņdesmit procenti amerikāņu tic, ka viņi nonāks debesīs. Taču lielākā daļa no viņiem tic arī, ka viņi tur nesastaps nevienu no paziņām. Reliģijai ASV ir apmēram tāds pats garīgais dziļums, kāds ceļojumam komiksā.
Pirms diviem gadiem jūs bijāt Berlīnē. Kā jums tur patika?
Man šķiet, ka tā kļūst līdzīga Ņujorkai. Daudz lielisku ēku, taču baidos, ka nav vairs vietas cilvēciskai būtnei. Tas ir kā uz Parka avēnijas. Ja tu pēc pieciem pēcpusdienā mirsti uz ielas, tevi atradīs tikai nākošajā dienā.
Kopš 1962. gada jūs esat precējies ar austriešu fotogrāfi Ingu Moratu. Ko jūsu dzīvesbiedre saka par sava tautieša Jorga Haidera karjeru?
Viņa ir šausmīgi uztraukusies. Ja Haideru skatās televizorā un nogriež skaņu, viņu var noturēt par amerikāni. Viņam piemīt kaut kas no Toma Krūza vaļīgās pievilcības. Es bieži esmu pavadījis Ingu uz viņas dzimteni. Austrieši līdz pat šai dienai vēl nav iekļuvuši savā vēsturē. Tādēļ arī viņi nesaprot, kādēļ pasaule ir tik norūpējusies par Haideru. Viņi joprojām uzdodas par Hitlera pirmo upuri.
Taču viņi to mīlēja, un viņi bija labākie nacisti. Austrieši joprojām tic, ka ir Eiropas nocietinājuma mūris pret turkiem. Šajā ziņā viņi ir kā teksasieši, kas ienīst meksikāņus. Nekur naidīgums pret svešajiem nav tik liels kā robežvalstīs. Mana lielākā cerība ir austriešu tūrisma industrija. Daži no maniem draugiem šoziem nebrauca uz Austriju slēpot. Varbūt tie būs slēpošanas trašu īpašnieki, kas parūpēsies par to, lai Haiders nekļūst pārāk varens.
Stern, Nr. 10, 2.3.2000.
Tulkoja Uldis Tīrons