Pie Mongolijas politologiem

Politoloģiskas intereses vadīts, ceļojot pa Ļeņina vietām (Pēterburga, Maskava, bijusī Austroungārija, Tampere Somijā - 2. KSDSP kongresa norises vieta), es nolēmu apmeklēt Mongoliju. Vēsture klusē par to, ka Ļeņins jebkad būtu bijis šajā valstī, tomēr es esmu pārliecināts, ka dzīvodams Šušenskas trimdā, viņš būs daudzreiz gājis turp un aģitējis nomadisko proletariātu - kā tad citādi Mongolija būtu 1921. gadā paveikusi sociālistisko revolūciju un, apejot kapitālismu, ķērusies pie sociālisma celtniecības? Izgājis no savas mājas Novosibirskā, Ļeņina ielā 9, es paņēmu taksi un (pa Ļeņina ielu) aizbraucu uz lidostu. Ielas nosaukums dots par godu tam, ka proletariāta vadonis, dodoties uz Šušensku, pa šo ielu braucis no vienas stacijas uz otru. Es par godu tam katru dienu pa šo ielu staigāju. Pusi no attāluma mēs nobraucām klusējot, bet tad taksometra vadītājs pēkšņi teica: ”Puse Mongolijas braukā ar uazikiem.” Es to uztvēru kā labu zīmi.

Kā īsts revolucionārs pagrīdnieks es Mongolijā ierados nelegāli, bez vīzas. Tie, kas mani ielūdza, apgalvoja, ka par 50 dolāriem vīzu var nopirkt Ulanbatoras lidostā, un ka tas attiecas arī uz Krievijas pilsoņiem. Mani ceļabiedri, indiešu izcelsmes brits Balihars, marksists un šņabja cienītājs, un Skotijā dzīvojošais itāļu/vācu izcelsmes Izraēlas pilsonis Omers, vegāns, rīkojās tālredzīgāk un vienas dienas laikā dabūja vīzas Mongolijas pārstāvniecībā Irkutskā. Bet es kopā ar vēl diviem krieviem, kurus bija ielūgusi Mongolijas aviācijas ministrija, un kuriem arī bija teikts, ka vīzas varēs nopirkt ielidojot, tiku ievests dienesta telpā, kur manu pasi ilgi pētīja, zvanīja uz dokumentā norādītajiem ielūdzēju numuriem (protams, neviens neatbildēja), un visbeidzot kāda priekšniece man pa telefonu krieviski sacīja: “Tad nu ir jums atpakaļ jābrauc, jums nav vīzas.” Starp citu, es nejutu viņas balsī pārliecības spēku, un atbildēju: “Man paziņoja, ka varēšu vīzu iegādāties lidostā.” - “Nē, uz krieviem un ķīniešiem tas neattiecas,” viņa atbildēja (un tas viss notiek apstākļos, kad Mongolija ir Krievijai parādā 11 miljardus dolāru un prasa bezvīzu režīma ieviešanu). Es nepadevos: “Bet jums jāsaprot, ka mums ir starptautiska delegācija, mēs atbraucām pasniegt universitātē politoloģiju, tas ir Mongolijas interesēs.” Saruna turpinājās vēl 5 minūtes, tad ieradās mongoliete Onona, kurai vajadzēja mani sagaidīt, un vīza manā pasē tika iespiesta.

Mēs braucām uz pilsētu. Uz šosejas rāmi stāvēja govs. “Like in India, ” es teicu. “Yeah, this is probably the only thing like in India that you’ll find in Mongolia, ” atbildēja mūsu barvede, Civic Education Project Mongolia vadītāja, visās valstīs dzīvojošā grieķu izcelsmes nezin kādas valsts pilsone Evangelija P. Pēc brīža viņa teica: “Welcome to the great city of Ulan-Bator. ” Mēs palūkojāmies pa labi. Tur atradās milzīgs burjatu ciems ar mazām vienstāva mājiņām, smilšainām ielām, koka sētām un pagalmiem bez neviena zaļumiņa - toties katrā pagalmā bija jurta. Pilsētā pavisam ir 7 jurtu rajoni, bet centrs atgādina kādu Sibīrijas provinces pilsētu, piemēram, Usoļje-Sibirskoje vai Ulanudi. Apmaldīties nav iespējams, jo pilsētu veido viena galvenā (Miera) iela un īsākas šķērsielas, bet no visām pusēm to apņem kalni. Apmēram 30 procentus pilsētas teritorijas aizņem vēstniecības, dažas no tām (Krievijas, Ķīnas) ir milzīgi plašas. Procenti iznāks vēl lielāki, ja pieskaitīsim arī dažādu valstu kultūras centru, tirdzniecības pārstāvniecību u.c. teritorijas. Man sanāca iegriezties britu vēstniecības pabā - ļoti patīkama, nepiespiesta atmosfēra! Katrs var mierīgi iet iekšā vēstniecības pagalmā, kur atrodas pabs celtniecības vagoniņa veidolā. Piemēram, Maskavā neko tādu neatradīsi! Pagalmā ir arī jurta, kas tiek izmantota kā smēķējamā istaba. Mēs Ulanbatorā apmetāmies elegantā vācu viesnīcā “Ēdelveiss”. Lai kurp es dotos savās vēsturiskajās Ļeņina gaitās, vietējie iedzīvotāji mani uzņem atsaucīgi. Piemēram, Somijā, Tamperē kāds jauns soms, kokzāģētavas strādnieks, mani apturēja uz ielas, lai noskaidrotu, kāpēc Russia vienmēr uzbrūk Finland. Manas atbildes, šķiet, viņam likās apmierinošas, jo viņš pārstāja dusmoties un aicināja mani iedzert alu - tiesa, man izdevās izvairīties. Ulanbatorā visciešākais kontakts sanāca Bogdhāna pilī, kuru mēs ar Omeru devāmies apskatīt. Izrādījās, ka ceturtdienās pils ir slēgta. Piektdienā mums bija jālasa lekcijas, bet sestdien no rīta jau jādodas projām, tāpēc izlēmām apvaicāties pils apsargiem, vai viņi nevarētu vienkārši atļaut mums ieiet aiz nožogojuma un aplūkot pils kompleksu no iekšpuses. “Nauda ir?” apsargi jautāja. - “Ir. Atkarībā no tā, cik.” Viņi mūs ielaida. Kad bijām visu apskatījuši (bija vērts to redzēt!), viens no apsargiem izdomāja mūs vairākas reizes nofotografēt uz skaisto ēku fona, bet otrs, vārdā Lhagva, aicināja ienākt kādā galvenās ēkas telpā un atnesa šņabja pudeli (par laimi jau pustukšītu). Mums nācās noklausīties viņa stāstu par to, kā pirms 30 gadiem viņš mācījies padomju milicijas skolā Krievijā, uzdienējis par apakšpulkvedi, bet tagad strādā te par sardzes priekšnieku. Apmēram 20 reizes viņš atkārtoja frāzi: “Es vienmēr uzticos krieviem,” un piebilda: “Ja gadījumā neaizbrauksiet, atnāciet rīt atkal, ielaidīsim par brīvu”. Lhagva paskaidroja, ka vispār jau apsargiem nebija tiesību mūs pilī ielaist, bet šodien muzeja priekšnieks, kas viņus kontrolējot, neesot ieradies darbā, jo guļot mājās piedzēries. Tad viņš paņēma no mums 2500 tugrikus (2, 5 dolāri), teikdams, ka vajagot iedzert. Mēs pateicāmies un posāmies prom, bet tas izdevās tikai kopā ar Lhagvu virzoties caur alus bāriņu, kur vajadzēja iedzert alu, vēl daudzas reizes noklausīties, ka “krieviem vienmēr vajag ticēt”, un tad mūsu ceļi beidzot šķīrās.

Ulanbatorā ir interesanti muzeji - novadpētniecības muzejā atrodas milzīgi dinozauru skeleti, atrasti Gobi tuksnesī, bet vēstures muzejā redzēju interesantu fotogrāfiju no neatkarības kara laikiem (1911-1912) - tajā attēlota mongoļu armijas vienība, un ir skaidri redzams, ka visi kareivji ir mongoļi un visi virsnieki - krievi. Es uzreiz atcerējos, kā, mācoties Novosibirskas universitātē, sagatavoju semināram ‘Āzijas un Āfrikas valstu vēsture” referātu par Mongolijas 1921. gada revolūciju - tajā es citēju frāzi no kādas grāmatas par šiem notikumiem: “Visiem pa priekšu ar revolveriem rokā auļoja Politbiroja locekļi”. Citāts izsauca dzīvu auditorijas reakciju un pasniedzēja neapmierinātību. Mongolijā pašlaik lieto kirilicu, bet agrāki viņiem bijis ļoti skaists alfabēts ar burtiem, ko raksta no augšas uz leju - tas izskatās brīnišķīgi. Mongoļi grib pie sava alfabēta atgriezties un māca to skolās, tomēr, tā kā tas ir zilbju alfabēts ar 91 zīmi, cilvēkam ar vidējām intelektuālām spējām to apgūt ir diezgan grūti, un šī atgriešanās pagaidām nav notikusi.

Runājot par mongoļu studentiem, Onona uzreiz nosauca divas galvenās studentu īpašības - “ļoti kautrīgi” un “ļoti daudz dzer”. Viņa paskaidroja, ka daudz dzer arī pasniedzēji, tajā skaitā Politoloģijas katedrā, kur mums jārunā. To apstiprināja arī Evangelija un izstāstīja gadījumu, kad viņa aizsūtījusi Ononu ar kādu uzdevumu uz Politoloģijas katedru, bet tur izrādījies, ka visi pasniedzēji ir piedzērušies un guļ zemē. Tomēr arī šādā spēku izsīkuma pakāpē viņiem esot pieticis spara pasūtīt Ononu, kur pienākas, un asistente atgriezusies Civic Education Project birojā vienās asarās. Mans kolēģis Karpovs, kurš jau agrāk vairākas reizes ir apmeklējis Mongoliju, apgalvo, ka mongoļu pasniedzēji dzerot šņabi arī lekciju laikā un uz beigām esot diezgan iesiluši.

Mongolijā ir maksas izglītība, viens gads augstskolā maksā 600 dolārus, un nav īsti saprotams, kur cilvēki šo naudu ņem. Onona pašlaik strādā par asistenti, cerot sakrāt šos sešus simtus, lai turpinātu mācības maģistrantūrā. Mans paziņa amerikāņu politologs Stīvens Fišs, kas pašlaik strādā Eiropas universitātē Pēterburgā, pirms dažiem gadiem uzrakstīja rakstu, kurā, balstoties uz kaut kādiem abstraktiem kritērijiem, apgalvoja, ka post-Communist transition vislabāk esot izdevies Mongolijā - taču pats viņš šajā valstī nav bijis. Es raksturotu situāciju tā: visi ir nabadzīgi, piedzērušies un bez darba, bet kopumā viss veicas labi. Katrā ziņā ir skaidrs, ka vienā ziņā Mongolijas augstskolu sistēma ir līdere tirgus attiecību attīstīšanā - augstskolu tualetes ir privatizētas un par maksu.

Es novadīju divas prezentācijas pasniedzējiem (krievu valodā) un nolasīju trīs lekcijas studentiem (divas angļu valodā, vienu krievu valodā). Studenti atstāja labu iespaidu, aspiranti bija pavisam simpātiski, uzmanīgi klausījās un uzdeva daudz jautājumu. Lekciju tēmas viņiem līdz šim nebija pazīstamas un viņi klausījās ar tulka starpniecību, kas, manuprāt, ir grūti. Par tulkojuma kvalitāti es baidos spriest, katrā ziņā, lasot lekciju “Mūsdienu anarhisms”, uz beigām sapratu, ka vārds authority tiek tulkots kā “autoritāte”, un man radās aizdomas, ka ap 50 procentiem lekcijas satura varētu būt pārveidots līdz nepazīšanai. Arī pasniedzēji man patika ne mazāk kā studenti. Tā bija tipiska padomju Zinātniskā komunisma katedra (un tieši Zinātniskā komunisma katedra tā agrāk arī ir bijusi), kas sevi nav apgrūtinājusi ar mūsdienu politoloģijas teorijām. Lai šos pasniedzējus nosoda kāds, kam roka un mēle ceļas apsūdzēt kandidātus un docentus, kam maksā 100-120 dolārus mēnesī (par 30 mācību stundām nedēļā.)

Evangelija un viņas kolēģe Jasmina universitātē pārstāv Rietumus, cenšoties palīdzēt reformēt Mongolijas augstāko izglītību, lai gan augstākā izglītība pati nemaz netiecas reformēties. Taču tā visam piekrīt, visu sola, un nekad neko nepilda. Universitāte ir ieinteresēta, lai Civic Education Project birojs turpinātu darboties - tas nozīmē naudu, stažēšanos (Mongolijai tiek piedāvāts daudz vairāk stažēšanās programmu, nekā, piemēram, Krievijai), tikai visa šī bezreformu reformēšanās iegūst kaut kādu ironisku veidolu. Piemēram, Rietumu priekšstāves pārliecina universitāti, ka vajag ieviest katedru vadītāju rotācijas sistēmu, kāda darbojas Rietumu universitātēs, lai cilvēkiem būtu izaugsmes perspektīva, lai viņi iegūtu administratīvā darba pieredzi utt. Un rotācija patiešām tiek ieviesta: tagad katedru vadītāji viņiem mainās katru mēnesi! Tīrs zemnieku pretošanās taktikas paraugs, kā to apraksta sociāli vēsturiskā antropoloģija - sabotāža, “izslīdēšana”, viltības. Nesen Evangelija un Jasmina uzzinājušas, ka universitāte, viņām nezinot, iesniegusi kādu granta pieteikumu arī viņu abu vārdā.

Es gan jutos visai adekvāti - mongoļu augstskolu tikumi ir ļoti līdzīgi tiem, kas valda Krievijas augstskolās. Forma ir viss, būtība - nekas. Tavas īpašības - nekas, vieta “feodālajā” hierarhijā - viss. Evangelijai ar to tikt galā ir nācies daudz grūtāk, un viņa atzīst, ka pieļautas daudzas kultūras nezināšanā sakņotas kļūdas. Piemēram, viņas ar Jasminu tik ilgi sūtījušas uz Politoloģijas katedru Ononu - nu, pilnīgi normāli no viņu viedokļa - tādēļ taču birojā ir asistente, lai viņu sūtītu dažādos uzdevumos. Netika ņemts vērā, ka Onona ir šo pasniedzēju bijusī studente, turklāt sieviešu dzimuma. Bet politologi to uztvēra tā: “Pie mums sūta personu, kas ieņem zemu vietu hierarhijā! Necieņa!” Un tomēr šķiet, ka galvenā barjera nav saistīta ar kultūru un tradīcijām, bet ar ļoti racionāli pamatotu vienaldzību - ar reālu stimulu trūkumu. Kad pienāca laiks doties projām, es ļoti nožēloju, ka neesmu atradis ļeņinisku iemeslu un ieplānojis ceļojumu arī uz Ķīnu. Ulanbatorā var nedēļas laikā par nieka 30 dolāriem bez lielām grūtībām dabūt Ķīnas vīzu un ar vilcienu doties uz Pekinu. Evangelija un Jasmina jau ir veikušas šādu ceļojumu un stāstīja man par savu piedzīvojumu: kupejā kopā ar viņām brauca mongolis, kuram līdzi somā bija apmēram 30 kilogrami gaļas un tauku, ko viņš pa ceļam ēda. Laiks bija karsts, smaka atbilstoša, un Jasmina kautrīgi ieminējās ceļabiedram: “Zināt... baktērijas...” Viņš priecīgi pamāja ar roku un sacīja: “Nē, nē! Nav nevienas baktērijas!” Un viņu ceļojums turpinājās.

Bet es atgriezos Krievijā mongoļu aviokompānijas lidmašīnā ar propelleru (An-24), kas lidoja virs Baikāla. No augšas es skaidri redzēju, cik milzīgs ir šis ezers: ledus nesen bija sācis kust un plaisāt, un ezerā peldēja milzīgi ledus gabali - daži no tiem Irkutskas pilsētas lielumā.