Piezīmes no stūra

Jūtos atvieglots, kad šaušalīgi aukstā vakarā izkāpju no autobusa Daugavpils autoostā, teju četras stundas pavadījis apturētas esamības stāvoklī. Lielāko ceļojuma daļu es kliedēju, vērojot garām slīdošo ainavu un pavirši lasot fragmentus no Dona Kihota, ko biju paķēris līdzi laika kavēšanai autobusā.

Vispirms es aizsmēķēju cigareti. Tas ir mans paņēmiens, kā apzināties mirkli, iekams tas paguvis izgaist. Pāris soļu atstatumā viens aiz otra divi noplukuši, nervozi vīri ievēro mani pīpējam un palūdz pa cigaretei. Saprotams, ka mani neviens no viņiem nav pamanījis – vien manu tumsā gailošo smēķi, kas viņus pievelk kā bākas uguns. Esmu mērojis ceļa gabalu no Rīgas, lai izsniegtu šiem diviem vīriem pa cigaretei. Es jūtos ļoti laimīgs, ka esmu Daugavpilī. Ar nelielu plecu somu kā vienīgo nešļavu es aizsteidzos naktī.

Daugavpils jau sen manī ir raisījusi savādu valdzinājumu. Lai gan dzīvoju Rīgā, šķiet, ka man ir vairāk kopēja ar Daugavpili. Rīga eksistē tādēļ, ka tā jau ir, turpretī Daugavpils pastāv par spīti savai eksistencei. Šī iemesla dēļ vien es ar to izjūtu īpašu radniecību.

Diez vai jebkad esmu par Daugavpili dzirdējis ko labu. Lonely Planet Baltijas valstu ceļvedis to apraksta šādi: “Daugavpils lielākoties ir neizteiksmīgs pēckara padomju veidojums, kas atstāj nomācošu iespaidu, parādot mazāk veiksmīgo Baltijas realitātes pusi.” Tā jau ir – vairumam latviešu Daugavpils kalpo tikvien par simbolisku pretsvaru Rīgai un Ventspilij, noenkurojot kuslo valsts ģeogrāfisko masu tās drūmajos Austrumu pierobežas nomales apgabalos.

Pirmajā vakarā es nedaudz piedzeros. Vienkārši nespēju novaldīties – esmu pārāk saviļņots par savu ierašanos. Kādā pagraba restorānā trīs stundas norunāju ar jaunu meiteni, vārdā Santa. Viņa pamīšus dzer sulu un tēju, kamēr es leju iekšā skrūvi pēc skrūves. Mēs uzsākam sarunu par Daugavpili, bet drīz vien pievēršamies seksam. Viņa izstāsta, ka tiekoties ar diviem vīriešiem vienlaikus. Šķiet, ka viņas zilās acis smeldz no pārāk ilgas un pārlieku ciešas raudzīšanās pagalam neizdibināmā pasaulē. Santa saka, ka tikko man, svešiniekam, atklājusi vairāk nekā jebkuram no saviem draugiem. Paldies, es atbildu.

Es šķērsoju upi un piereģistrējos padomju ēras viesnīcā, kuras nosaukumu pat necenšos uzzināt. Šī ēka ir līdz kaulam piesūkusies ar savādi spēcīgu bezcerības smārdu. Kādu stundu norunāju ar izskatīgu divdesmitgadnieci Jeļenu, kas strādā reģistratūrā. Es saku, ka vēlos viņai uzsaukt ko ēdamu vai dzeramu, un Jeļena ļauj, lai nopērku viņai prāvu šokolādes tāfeli, bet pats sev paņemu šķebīgi garšojošu alu.

No sava numura lejā nokāpis sadzēries krievs vaļēju krūti sāk viņai kaut ko niknā balsī stāstīt. Nez, vai viņš ir noskaities tādēļ, ka es runāju ar meiteni? Varbūt esam bijuši pārlieku skaļi. Varbūt viņš meitenē ir iemīlējies un domā, ka es ar viņu koķetēju. Visbeidzot Jeļena ar eņģeļa seju viņu nomierina un vīrietis dodas atpakaļ. Vaicāju, kas noticis. “Ak,” meitene atbild, “viņš teica, ka jūtoties tik vientuļš un gribot ar kādu parunāt.”

Guļu briesmīgi. Mana sega ir tik plāna, ka, lai sasildītos, jāsaraujas pavisam čokurā. Groteski sapņi par manu pirmo mīlestību un nogurums liek man celties augšā pagalam dezorientētam. Atsvaidzinos, cik vien spēju un kāpņu laukumiņā izdzeru tasi neiedomājami sliktas kafijas, jo tā ir vienīgā vieta, kur atļauts smēķēt. Garām paiet vairāki cilvēki, lai vannas istabā uzpildītu tējkannas. Ar šausmām noprotu, ka viņi faktiski te dzīvo.

Soļoju pāri tiltam uz pilsētas centra pusi un par spīti nogurumam sajūtos itin līksms. Ir ārkārtīgi auksts, bet saules apspīdētā pilsēta mirdz. Ļaužu straume bezrūpīgi dodas pāri upei uz darbu. Bikli smaidīdams, tilta vidū padodu labrītu vecai sieviņai, kas man atbild ar neslēpta nicinājuma pilnu skatienu.

Absurdās pretrunas, kas ir Daugavpils vēsturiskais pamats, galu galā šo pilsētu ir novedušas līdz sāpīgam šķietamas bezjēdzības stāvoklim. Tai nav nekā cita, ko stāstīt, kā vien par savu dienišķo izdzīvošanu; tai nav nekā cita, ko rādīt, kā vien savu pussagruvušo realitāti. Tieši tas padara Daugavpili par tik ideālu stāvokli, kurā mēģināt sevi atklāt.

Tas atsauc atmiņā Mišela Lerī[1. Mišels Lerī (1901–1999) dzejnieks, sirreālists, etnogrāfs.] rakstīto par vēlmi ieraudzīt sevi maksimāli patiesā gaismā, piemēram, ar sāņus skatienu negaidīti pamanīt savu atspulgu veikala skatlogā. Daugavpils, kurai ir atņemts jelkāds mērķis, kurā nekas nenovērš uzmanību, piespiež cilvēku stāvēt aci pret aci pašam ar sevi.

Daugavpils centra ielu ģeometriskā struktūra jau izsenis jebkurai politiskajai sistēmai kalpojusi par ērtu uzkundzēšanās šablonu. Tagad, savukārt, visi pēcneatkarības ielu nosaukumi – Rīgas iela, Lāčplēša iela, Valdemāra iela utt. – lingvistiski padarīti viendabīgi saskaņā ar Latvijas monokultūras valsts sankcionētajiem simboliem. Tomēr par spīti mēģinājumam valodnieciski atgūt Daugavpili kā Latvijas daļu, vairuma šejienes iedzīvotāju prātos tā joprojām stūrgalvīgi paliek atdalīta.

Šai pilsētai ir burvīgi nenosakāma aura. Labākajā gadījumā tā ar savām pabalējušajām jūgendstila fasādēm izstaro appelējušu Eiropas gaisotni un sliktākajā – ar savu visnotaļ iekšup vērsto skatienu – atgādina eksistenciālā karantīnā slēgtu pilsētu.