Pirms un pēc mīlestības

Kad 1993. gada rudenī tika paziņots, ka Nobela prēmiju literatūrā ieguvusi amerikāņu rakstniece Tonija Morisone (1931), Amerikas un pasaules literārajās aprindās ne viens vien purpināja par Nobela komitejas pārspīlēto “politkorektumu”. Kā ierindas lasītājai arī man šķita, ka izšķiroša loma šai gadījumā būs bijusi faktam, ka tā ir melnā rakstniece. Biju lasījusi divus viņas romānus The Bluest of Eye (Viszilākās acis, 1970) un Jazz (Džezs, 1992), un tie man šķita labi, sevišķi svaigās, jutekliskās, “džeziskās” (un ar to es nedomāju tikai improvizācijas veiklību, bet arī aicinājumu muzicēt līdzi un pretī) valodas dēļ, taču ne satriecoši labi. Beloved (1987), kas tūlīt pēc iznākšanas saņēma Pulicera prēmiju, bet pērnā gada beigās laikrakstā New York Times tika atzīts par labāko amerikāņu romānu pēdējo 25 gadu laikā, es izlasīju tikai gandrīz 20 gadus pēc tā sarakstīšanas, taču izlasīju, cik “cieši” vien iespējams – tulkojot (“Mīļotā”, Zvaigzne ABC, 2006). Un biju satriekta – tik lielā mērā satriekta, ka nevaru to tā vienkārši aizbīdīt kādā attālākā apziņas reģionā, kur gluži kā Dantes šķīstītavā skumji drūzmējas kādreiz lasītas (un pat tulkotas) grāmatas – godīgi sakot, īsti pat nevaru to aizvērt. Franči to mazliet patētiski formulē tā: “Pēc romāna “Mīļotā” izlasīšanas nav iespējams izlikties, ka tas nepastāv.” Viņiem taisnība kaut vai tajā nozīmē, ka pārējo Morisones sarakstīto – romānus Song of Solomon (1977), Sula (1973), Tar Baby (1981), Paradise (1998) un Love (2003), kā arī eseju krājumu Playing in the Dark: Whiteness and the Literary Imagination (1992) esmu lasījusi pavisam citādi. Varbūt vienkārši lēnāk un piesardzīgāk.

Vai Morisone ir vai nav pelnījusi Nobela prēmiju, man nešķiet interesants jautājums, kaut gan par “Mīļoto” es viņai to iedotu noteikti. Toties interesanti man joprojām liekas tas, kā romāna piesaukšana gluži kā buramvārdi klinti kaut ko parāva vaļā mūsu sarunā pērnajā rudenī Parīzē. No vēsi atturīgas – lai neteiktu aizdomu pilnas vai pat viegli naidīgas intervējamās, no kuras mani šķīra rases, biogrāfijas un vēstures, sociālā stāvokļa un finansiālo iespēju, kā arī, protams, talanta bezdibenis, viņa kļuva par patīkamu sarunas partneri ar dziļu, siltu balsi un aizrautīgiem, viegli izprovocējamiem smiekliem. Protams, es būtu varējusi sākt ar “Mīļoto”, taču man tas šķita kaut kā pārlieku intīmi, gandrīz nepieklājīgi un uzbāzīgi. Galu galā es taču intervēju vienu no slavenākajām pasaules rakstniecēm, Prinstonas profesori, atzītu “postmodernisti”, “feministi”, “antirasisti” – tātad (kaut vai aiz respekta) vispirms jāmēģina, kā pieņemts, valodā, kādu esmu lasījusi citās intervijās ar Morisoni... Lai nu kā, sākumā viss bija gluži aplam. Marmors, kristāls un zelts viesnīcā Le Bristol, Morisones apmešanās vietā, kur 11. novembra pēcpusdienā sarunāta intervija, šķita par žilbinošu. Vīrs aiz reģistratūras letes – par franciski augstprātīgu. Uzbraucot vajadzīgajā stāvā, ieraugu uzrakstu: “Klusu! Filmē!” Kad tomēr viegli pieklauvēju, parādās rakstnieces jaunākais dēls Sleids (mūziķis un mākslinieks, ar kuru kopā viņa strādājusi pie vairākām bērnu grāmatām; vecākais, Harolds, ir arhitekts), kurš pusčukstus paskaidro, ka tiek uzņemta dokumentāla filma Tonijas Morisones arhīvam un – ja vien es piekrītu – viņam vajadzētu, lai parakstu atļauju izmantot šai filmā arī manu interviju. Palielā, zeltainos toņos ieturētā telpa šķiet smacīga – gan no versmes, kādu izplata spožie prožektori, gan no Morisones Marlboro Lights. Lai diskomforts būtu pilnīgs, man jāstāv – pareizāk sakot, jāsēž – rindā, jo patlaban viņa sarunājas ar kādu žurnālistu no Beļģijas, kurš visu laiku pieglaimīgi smaida un vai katrā jautājumā pamanās ieslidināt pa komplimentam. Tātad esmu kārtējā viņas “preses dienā”! Kad, interviju pabeidzis un saņēmis kāroto autogrāfu, viņš, jau vilkdams digitālo fotoaparātu laukā no somas, lūdz atļauju Morisoni nofotografēt, viņa visai šerpi noskalda: “Nekādā gadījumā!” Beļģis tiek ātri vien izvadīts laukā pa durvīm. Nākošais! Kad, piestiprināta pie mikrofona, jau sēžu viņai pretī pie mazā stikla galdiņa, viņa nesteidzas sākt interviju, bet skata cauri dēla pasniegto vēstuļu kaudzīti. Varu viņu kārtīgi nopētīt. Viņa ir neuzkrītoši, bet eleganti ģērbusies mīkstos, pelēkos svārkos un tādas pašas nokrāsas džemperī. Kājās – ērtas, labas ādas kurpes. Ap rokas locītavu un kaklu – vairāki grami zelta. Zelts arī ausīs, ko atsedz uz augšu saņemtie garie, iesirmie “dredi”. Uz sejas – mazliet grima un sārtuma, lielo muti vēl izteiksmīgāku padara labā lūpu krāsa pagaiša burgundieša tonī ar tikko manāmiem spīgulīšiem. Viņai ir septiņdesmit pieci gadi, un viņa izskatās lieliski.

I.L.

Rīgas Laiks: Varbūt sākumā mēs varētu parunāt par to, kāpēc tiekamies tieši Parīzē?

Tonija Morisone: Nu, es te būšu apmēram mēnesi, un jūs dzīvojat Eiropā… Esmu Parīzē tāpēc, ka mani uzaicināja par vieskuratori Luvrā, un tēma – “Svešinieks mājās” – ir no tām, kas man ir visai nozīmīgas. Es domāju, tā šodien ir nozīmīga daudziem cilvēkiem. Amerikāņu literatūrai, gan 19. gadsimtā, gan mūsdienās, vienmēr piemitusi šī melanholija, šīs alkas pēc piederības, bailes no izolācijas – kā arī sava veida vainas apziņa. Es to atrodu kā Melvilam un Hotornam, tā arī Ficdžeraldam, Markam Tvenam un Folkneram. Un vēl fonā skan pastāvīgs rečitatīvs par amerikāņu bērnišķo nevainību – bet ja tu visu laiku atkārto, ka esi nevainīgs, vai gadījumā ko neslēp? Un, protams, izrādās, ka slēpjama mums ir visai daudz. Par “Svešinieka” tēmu biju lasījusi dažas lekcijas, bet, kad pienāca uzaicinājums no Luvras, sāku domāt, ka tā neattiecas tikai uz amerikāņu literatūru, tā parādās arī lielā daļā mākslas darbu, kas ir Luvrā. Un tad es izteicu viņiem šādu priekšlikumu, un galu galā tas izauga par tādu kā sarunu starp dažādām mākslām, kurā ir runa gan par sāpēm, gan par priekiem, ko nes pārvietošanās, migrācija, trimda. Jo man liekas, šobrīd viens no būtiskākajiem jautājumiem ir, vai mēs dzīvojam pasaulē, kurā mums visiem pietiek vietas, kurā varam cits ar citu sadzīvot. Sadzīvot ar citādo. Patlaban mēs meklējam un atrodam dažādus ienaidniekus un dēmonus citādo vidū. Un gan komerciāli, gan politiski, gan juridiski mūs nodarbina šis cits, kurš iemieso haosu un briesmas. Bez tam ļaudis atrodas pastāvīgā kustībā – ne tikai bēgļi, bet arī akadēmiskās aprindas, lielo korporāciju darbinieki, diplomāti, militāristi – visi savā ziņā tiek pārvietoti – labprātīgi un ar prieku vai traģiski un ar varu. Taču tieši šī ļaužu staigāšana ir cēlonis aizvien pieaugošam satraukumam. Tāpēc padomāt par to Luvras kontekstā man šķita īsti vietā. Es sāku pie Žeriko “Medūzas plosta”, kas man šķiet perfekta metafora tiem miljoniem, kas svaidās starp izmisumu un cerību, starp elpošanu un nāvi.

RL: Bet kā šķiet jums pašai? Vai šajā pasaulē ir iespējams sadzīvot ar citādo, ar citu?

Morisone: (Ļoti klusi.) Jā. Tas ir, tā vajadzētu būt. Evolūcija, manuprāt, nozīmē ne tikai atstatus novietotu īkšķi, bet arī virzību pretī labākajam, kas cilvēkā vispār ir – var būt.

RL: Vakar Luvrā biju priecīga uziet vairākas jūsu grāmatas – tiesa, tikai tulkojumā – kā arī kritiskus apcerējumus un biogrāfijas. Vasarā Savienotajās Valstīs biju pārsteigta par to, cik grūti tikt pie grāmatām par jums – pat cienījamās universitāšu grāmatnīcās. Vai ir starpība starp jūsu auditoriju Amerikā un te, Francijā?

Morisone: Es īsti nezinu, kāda ir šī starpība... Nu, Savienotajās Valstīs noteikti ieņem vairāk naudas par pārdotajām grāmatām. Taču te rakstniekus uztver daudz nopietnāk nekā pie mums. Cilvēkiem, kas ar mani te sarunājas, piemīt tāda intensitāte!

RL: Kādā ziņā?

Morisone: Savienotajās Valstīs tevi uztver nopietni, ja tev ir labs noiets vai arī tevi kaut kādā mērā atzīst recenzenti, taču te kā svarīgu un jēgpilnu uztver pat to, ko es saku ārpus romāniem (smejas). Turpretim ASV skaļākās balsis ir žurnālistiem un politiķiem, nu, un dažām slavenībām. Tur nevienam nenāk ne prātā, ka rakstnieks varētu komentēt pasaules kārtību, kamēr te to uzskata pat par normu.

RL: Kā pret jūsu rakstīto attiecas afroamerikāņu kopiena? Vai viņi pazīst sevi tajos tēlos, kas parādās jūsu romānos?

Morisone: Nē, diez vai. Taču viņi pazīst pasauli, par kuru es rakstu. Es varbūt nerakstu par tipiska cilvēka tipisku dzīvi – es rakstu par to, kas šai dzīvē ir nopietns. Negatīvā kritika no melno kopienas sākumā bija – un tas droši vien raksturīgi jebkurai minoritātei – ka tiek atklātas negācijas, tādas lietas, par kurām cilvēkiem – un es domāju, runa, protams, bija par baltajiem cilvēkiem – labāk nezināt. Apmēram tā kā ar [īru rakstnieka Frenka Makkorta] “Andželas pelniem” – tā grāmata patīk visā pasaulē, bet īri ir sašutuši, jo viņi tur nav parādīti glaimojošā gaismā. Taču mans pienākums nav uzburt baltajiem gaišu dzīves ainu – man tas vispār nenāk prātā. Mani galvenokārt interesē mans melnais lasītājs. Mani interesē precizitāte, mani interesē tas, kā cilvēkiem izdodas triumfēt pār kaut ko pilnīgi graujošu – vai tas būtu rasisms vai briesmīgi sociālie apstākļi – vai arī, tieši otrādi, neizdodas: kā viņi tiek iznīcināti vai sakropļoti. Tās ir nopietnas lietas, tur nepastāv tikai tā vai šitā, labi-slikti, melns-balts. Agrāk pa lielākai daļai rakstīja vīrieši – par vīriešiem, kurus nodarbina vīru lietas. Taču pēdējos divdesmit trīsdesmit gadus raksta arī sievietes – un tā ir tāda kā jauna teritorija. Atšķirībā no melnajiem rakstniekiem viņas nemetas konfrontēties ar balto vīrieti. Tas, ka melnajam vīrietim tas bijis svarīgi, ir saprotami, jo tieši baltais vīrietis viņu apvainojis, apspiedis, pazemojis, iestāstījis, ka melnais ir kas mazāks un necienīgāks.

RL: Jūsu darbos mani pārsteidz simpātijas un iejūtība, ar kādām jūs runājat par afroamerikāņu vīriešiem.

Morisone: Kāpēc lai es to nedarītu?

RL: Nu, vienkārši stereotips ir pavisam cits – arī literatūrā.

Morisone: Kā stereotips?

RL: Nu, labi, varbūt balto radīts un uzturēts, taču nevar noliegt, ka arī krietnā tiesā afroamerikāņu rakstnieču darbu stipras ir sievietes, kamēr melnie vīrieši ir vāji, neuzticami, gļēvi, ar kriminālu noslieci...

Morisone: Bet tam nav nekāda sakara ar rasi. Vai tad jūs neesat dzirdējusi, kā baltās sievietes “noliek” baltos vīriešus? Tas nav kas tikai afroamerikāņiem raksturīgs – noniecināt pretējo dzimumu. Kā rakstniece es nevaru atļauties nevienu noniecināt – es tikai liecinu. Es necildinu, es vienkārši respektēju. Neatkarīgi no tā, kas viņi ir. Neatkarīgi no tā, ko viņi izdarījuši. Es respektēju viņu dzīves pietiekami, lai rakstītu par tām “no iekšpuses”. Mani neinteresē radīt viltus varoņus vai kādu nopelt – vai tie būtu vīrieši, vai sievietes. Tie ir sarežģīti cilvēki – daži no viņiem dara labu vienu brīdi un sliktu citu brīdi. Tā tas vienkārši ar cilvēkiem ir. Nevis ar melnajiem cilvēkiem. Ar cilvēkiem. Un vēl man patiešām liekas, ka melnie vīrieši ir vislabākie pasaulē. Taču, ja es būtu baltais vīrietis, jā, tad man būtu pamats no viņiem baidīties.

RL: Lasīju kādas literatūrzinātnieces apcerējumu, kurā bija pausta doma, ka jūsu spēcīgie sieviešu raksturi patiesībā ir vīrišķīgi. Vai jūs tam piekrītat?

Morisone: Es nezinu, ko tas nozīmē. Vienmēr jau uzskata, ka stiprām sievietēm piemīt vīriešu rakstura īpašības. Tā apgalvo vīrieši. Tas, ko viņi sauc par stipru, ir viņi paši. Tātad, ja tu izrādi jebkādu spēku – ahā, vīrišķīgi. Bet spēks nozīmē riskēt – un tā viņas visas dara, vai tās būtu īru mātes vai melnās mātes – pilnīgi visas. Protams, es rakstu arī par vājām sievietēm, kas zem spiediena sabrūk un zaudē prātu. Nuja, tā laikam būs sievišķīga īpašība – sabrukt. Ja tu visu mūžu stāvi taisni izslējusies – nu, vīrišķis kas vīrišķis! (Smejas.)

RL: Tai rakstā tika it kā aizrādīts, ka jūs neesat pietiekami liela feministe.

Morisone: Es nezinu, ko tas nozīmē. Tā autore izklausās pastulba.

RL: Ja pavisam godīgi, mani maz neinteresē, vai jūs esat vai neesat feministe. Patiesībā visvairāk man gribētos parunāt par “Mīļoto”. Pēc tās iztulkošanas man ir bijis ļoti grūti “iebraukt” citās grāmatās, pat cita veida valodā. Un tā ir pirmā grāmata, kuru tulkojot sāku raudāt. Pat ne aiz aizkustinājuma vai sentimenta, bet aiz tāda kā fiziska, fizioloģiska izmisuma.

Morisone: Jā, es to labi saprotu. Man daudzi saka, ka grāmata izraisot tīri fizioloģiskas reakcijas. Arī es raudāju, to rakstot. Tas bija grūti, ellišķīgi grūti. Es sāku to grāmatu ar pavisam citu domu. Astoņdesmito gadu sākumā sievietes visā pasaulē diskutēja par tiesībām uz abortu: mums pieder mūsu ķermeņi – utt. utjp. Nu, jūs jau zināt. Likās, ka sievietes, kam ir bērni un kas tiem ziedojušās un kas neko citu nedara, jāuzskata par kaut kādā ziņā zemākiem radījumiem. Un ka var un vajag izdarīt izvēli, ka var izvēlēties nedzemdēt bērnus. To pat sauca par atbrīvošanos. Man šādas izjūtas bija pasvešas, taču tas mani uzvedināja uz domām, vai iespējami tādi apstākļi, kuros tieši bērnu dzemdēšana ir sava veida atbrīvošanās – un kas tad būtu šie apstākļi? Un tad es atcerējos, ka pirms daudziem gadiem biju lasījusi par to sievieti, par Mārgaretu Gārneri, kura kļuva slavena ar to, ka bija gatava nogalināt savus bērnus, lai viņiem nebūtu jāuzaug kā vergiem. Viņa aizbēga uz vienu no brīvajiem štatiem, bet īpašnieki uzzināja, kur viņa slēpjas un dzinās pakaļ. Un kad viņi bija klāt, viņa nolēma nogalināt savus bērnus. Mēģināja nogalināt visus, bet izdevās tikai vienu. Man likās, tas ir kaut kas pavisam cits, pretējs – kā pagriežot spoguli. Jo viņa teica: šie bērni ir mani, es noteikšu viņu likteni, nevis jūs – tas ne tikai bija revolucionāri, tas bija pretlikumīgi – ražot pēcnācējus galu galā bija verdzenes pienākums. Tai pašā laikā viņai nebija nekādas teikšanas par bērnu nākotni. Viņus varēja pārdot – un pārdeva arī, jo viņi bija tikai īpašums. Turpretim laulāties bija liegts. Precēties nevari, bet vairojies uz nebēdu! Bet šī sieviete pēkšņi saka: nē, tie ir mani bērni! Tajos apstākļos tas bija kas nedzirdēts. Nu, un tātad es ķēros klāt. Man likās, ka es visu zinu par verdzību – bet, protams, es zināju tikai to, kas man stāstīts un ko biju lasījusi. Vienīgais veids, kā iespējams saprast, kas tas bija, ir izlaist to caur sevi, iedomāties sevi tur. Nevis kaut kādi abstrakti bērni uzaugs kā vergi, kā rīki, kā priekšmeti – bet tavējie.

RL: Nuja, tāpēc jau arī man bija tās fizioloģiskās reakcijas. Es nevarēju nedomāt par savu mazo meitiņu.

Morisone: Jā, tā grāmata pārvēršas tajā brīdī, kad tu iztēlojies, kā tas bija Mārgaretai, kad viņa vilka asmeni cauri tām biezajām, eļļai līdzīgajām asinīm. Man bija jādomā par sevi. Man bija jādomā par viņu (norāda uz dēlu) un par savu otru dēlu. Ja es tādā brīdī turētu rokās bērnu? Ko tas no manis prasītu? Kas varētu būt tik šausmīgs, ka man liktos, viņam labāk mirt? Tā emocionālā telpa ir visai graujoša un traumatiska. Tur ir baisi ieiet, baisi pat neilgu laiku uzturēties. Bet tad es sev teicu: to izdarīja viņa, viss, kas jādara tev, ir par to jāuzraksta. Viņa bija verdzene, viņa spēja pārstāt būt verdzene – un ja viņa to spēja, tad tu vari vismaz beigt gausties par to, cik grūti par to rakstīt. (Smejas.)

RL: Vai Mārgareta Gārnere nogalināja savu bērnu tieši tāpat kā jūsu Seta? Ar zāģi?

Morisone: Nē. (Ilgs klusums.) Ar miesnieka nazi. Bet saviem puikām viņa tiešām iesita pa galvu ar lāpstu – tie gan tikai zaudēja samaņu – un tad viņa pagrāba otru meitiņu, vēl zīdainīti, bet tieši tajā brīdī ienāca viņas vīra māte ar vergu ķērājiem. Atšķirībā no “Mīļotās” sižeta, viņu aizveda atpakaļ. Pa ceļam gan viņa no kuģa ielēca – nu, varbūt iekrita – upē ar visu mazuli. Taču viņu izvilka laukā. Noslīka tikai meitiņa. Viņai pašai gals pienāca tikai pāris gadus vēlāk – viņa nomira plantācijā ar tīfu. Bet pats interesantākais šajā lietā man šķita juridiskais aspekts: kādu brīdi nevarēja izlemt, vai Mārgareta būtu tiesājama par slepkavību vai par zādzību. Jo viņa, protams, bija aplaupījusi vergu īpašnieku – nozogot tam sevi un savus bērnus. Abolicionisti gribēja, lai viņu tiesā par slepkavību, jo tas nozīmētu, ka viņai jāuzņemas atbildība kā jebkuram cilvēkam – tātad viņa ir cilvēks – turpretim plantatori uzstāja – nē, nē, te svarīgas ir īpašumtiesības. Šo patieso stāstu par Mārgaretu Gārneri es gribēju izmantot tādā mērā, cik nepieciešams, lai runātu par šīm lietām. Es nezināju, vai es to vispār spēšu, nezināju, ko ar to visu darīt. Bet vienlaikus es arī nespēju viņu no sirds nosodīt. Un tad man ienāca prātā, ka vienīgais cilvēks visā pasaulē, kas varētu viņu tiesāt, būtu tas nogalinātais bērniņš, tā mazā meitenīte. Un tā nu manā grāmatā viņa atgriežas, kaut gan diez cik labi vis nejūtas, vai ne? (Smejas.)

RL: Vai jums šķiet, ka, visu ņemot vērā, Setas dzīve vispār ir dzīvojama? Es domāju – pēc tam?

Morisone: Nezinu. Varbūt. Vispār jau viņa ir no dzīvotājiem. Lielākā daļa tādi nebija. Es kādreiz domāju, kāpēc vajadzēja importēt uz Ameriku tos miljonu miljonus – vai tad vienā brīdī nebija jau diezgan turpat uz vietas? Bet tad es papētīju statistiku un konstatēju, ka tik ilgi – divsimt gadu – tā vadāšana vilkās tāpēc, ka viņi tik ātri atstiepa kājas. Ne jau tikai kuģos, kur nomira kāda trešā daļa vai pat puse – arī tie, kas izdzīvoja, nostrādāja labi, ja četrus piecus gadus. Tātad, ja tevi atveda kā piecpadsmitgadīgu pusaudzi, tu visdrīzāk biji pagalam, kad tev vēl nebija ne divdesmit – no pārstrādāšanās, no trūkuma, no slimībām. Nu, un līdz ar to darbaspēku vajadzēja nemitīgi atjaunot. Grāmatu es veltīju tiem, kuri neizdzīvoja. Taču tie, kuriem tas izdevās, bija briesmīgi sīksti – ne jau kurš katrs var izvilkt cauri visām tām šausmām.

RL: Jūsu biogrāfijās rakstīts, ka nākat no ļoti stabilas, mīlošas ģimenes. No kurienes jūs zināt par nestabilitāti un tādu mīlestību, kas var arī iznīcināt?

Morisone: Es nerakstu par savu dzīvi. Es rakstu par to, kas ir bīstami. Par nodevību. Nodevība ir nodevība, neatkarīgi no tā, vai esi bērns vai pieaugušais, vai runa ir par reliģisku vai seksuālu, vai vecāku mīlestību. Ja tu uzticies kaut kam vai kādam, kas nav tā vērts un tevi pieviļ, tā ir nodevība. Tas ir pilnīgā pretstatā tam, ko piedzīvoju kā bērns, taču mani tas fascinē, jo tās ir manas bailes. Mūsu visu bailes ir no tā, ka mūs nodos kaut kādā fundamentālā veidā, ka mēs nezināsim, kas ir uzticēšanās un kas ir uzticības vērts. Un tas, kā cilvēki pārdzīvo vai pat uzvar šīs bailes vai arī sabrūk zem tām, ir universāla pieredze. Manā grāmatā Love divas meitenes samīlas viena otrā, kā tas reizēm notiek ar bērniem – viņiem nav ne jausmas, kas tu esi, viņi vienkārši mīl. Nu, un tad parādās citi cilvēki, kas padara šīs draudzības izdzīvošanu par neiespējamu. Un tā neizdzīvo. Taču mīlestība ir bijusi tik cieša, ka viņas izvēlas dzīvot kopā – kaut vai naidā, nesarunājoties viena ar otru – bet vienā mājā. No mīlestības ne miņas, neviena vārda līdz pat pašām beigām, kad nekas vairs nav darāms – tad viņas atsāk sarunāties un atgūst šo sajūtu par pilnīgi nepelnītu, nenopelnītu mīlestību. Un to taču mēs visi gribam. Vai man tava mīlestība jānopelna? Nē, nē – tu vari to dabūt tāpat vien. (Smejas.)

RL: Un kas nāk pēc mīlestības?

Morisone: Nūū, to es neteikšu – būs vien jāpaciešas. Neesmu pabeigusi, bet Parīzē lasīšu fragmentus no jaunās grāmatas. Nu, vienu es varu atklāt – nosaukums ir Mercy. Nu, man šķiet, ka tā būs. Es, protams, zinu, ko nozīmē pats vārds, bet grāmatas uzdevums ir savilkt visas šīs nozīmes kopā un attīrīt tās no sekundārajiem uzslāņojumiem.

RL: Kāds kritiķis izteicies, ka, lasot jebkuru Morisones grāmatu, ir pilnīgi skaidrs – vienā brīdī viņa dosies uz kādu no Dienvidu štatiem. Ko īsti jums nozīmē Dienvidi?

Morisone: Neko. Man tie ir jāizdomā no jauna, jo tādi Dienvidi jau vairs nepastāv. Daudzi ir izceļojuši uz ziemeļiem un kultūra izceļojusi viņiem līdzi. Dienvidi ir lauki – līdz ar to, piemēram, romānā Jazz laucinieki piedzīvo milzu šoku, nokļūstot Ņujorkā. Dienvidos es nekad neesmu dzīvojusi, esmu tikai tur bijusi un zinu par tiem no citu cilvēku pieredzes.

RL: Arī es esmu mazliet bijusi Dienvidos, piemēram, Misisipi...

Morisone: Īstā vieta! Tas nu reiz ir viens elles caurums! (Smejas.)

RL: Man tā nemaz nelikās. Jokaini, bet man tā atgādināja Latviju – varbūt tieši lauku ainavas dēļ. Taču arī cilvēki, kurus tur gadījās sastapt – pa lielākai daļai tie bija afroamerikāņi – man likās tādi pazīstami Latvijas lauku tipāži. Un vēl man šķita interesanti, ka vecie blūzmeņi spēlē bāros, kur drūzmējas baltie, tādi pusmūža baltie kā es. Kamēr melnie jaunekļi iet pavisam uz citiem bāriem un repo.

Morisone: Taisa paši savu mūziku, jā. Bet tieši to pašu savulaik darīja arī blūza dziedātāji, viņus īpaši neinteresēja tas, kas bija pirms viņiem. Vai arī džezisti – viņus nolādēja par to, ko viņi dara. Tiem jauniešiem blūzs droši vien šķiet vecmodīgs. Bet paies vēl desmit gadi un kāds teiks: nu ko tu ar to repu, tas taču ir galīgi vecmodīgi.

RL: Jūs pati klausāties repu un jums tas patīk?

Morisone: Jā, klausos, klausos. Es gan nekad nesaprotu, ko viņi tur runā. (Smejas.) Labi, ka dēls kādreiz pārtulko. Viena daļa tekstu ir tīri asprātīgi. Un interesanti man likās tie repisti un slam dzejnieki, ar kuriem kopā uzstājos vakar vakarā Luvrā. Daļa ir pilnīgi fantastiski. Patiesībā jau arī es esmu blūza fanātiķe – ko gan no tādas vecas kundzes citu var sagaidīt. Un vēl es ārkārtīgi cienu Ninu Simonu – tāds varens atvēziens! Skaidrs, ka viņa būtu šad tad arī uzrepojusi (smejas). Viņa bija gatava uz visu. Vēl viena no tām, kas riskē.

RL: Kā jūs kļuvāt par Toniju Morisoni?

Morisone: Aiz stulbuma. Ar to Toniju es kļūdījos – nu, tā ir iesauka, jo mans otrs vārds ir Antonija, bet priekšvārds – Klouija, bet visi, izņemot ģimenes locekļus, to mūžam izrunāja aplam. Kad nokļuvu koledžā, mani kāds neviļus uzrunāja par Toniju, un es nolēmu, lai tā arī paliek. Man bija apnicis klausīties, kā manu vārdu izkropļo gan rakstos, gan mutiski. Nu, un es biju nolēmusi kā rakstniece atgriezties pie sava meitas uzvārda Voforde, taču, kad bija jāiznāk pirmajai grāmatai, es domāju – nu, izlabošu gatavajās slejās, taču tas tā arī nenotika. Tagad nu jāsamierinās. Man gan ir arī slepens vārds, kuru zina tikai daži.

RL: Šķiet, jūs ļoti rūpīgi izraugāties arī savu varoņu vārdus, pievēršat lielu uzmanību tam, kā nosaukts cilvēks – un reizēm arī lieta...

Morisone: Jā, melnajiem tas vēsturiski ir bijis ļoti svarīgi. Es, piemēram, nezinu daudzu tēva draugu īstos vārdus – viņi vienmēr lietoja pavisam citus. Pa daļai tā bija atteikšanās no vārda, kas dots apstākļos, kam nav nekāda sakara ar viņu vai viņu vecāku izvēli. Mana tante savā dzimšanas apliecībā ir tikai “Nēģeru Bērns”, manai mātei vispār nav dzimšanas apliecības... Kad cilvēku aizveda no Āfrikas, viņš savu īsto vārdu pazaudēja. Un tas jau nebija tikai viņa vārds, tas bija viņa dzimtas, viņa cilts vārds. Un kad tu nomirsti, kā gan, pazaudējis vārdu, lai tu pievienojies savu senču gariem? Labākais, ko tādā situācijā var darīt, ir izvēlēties citu vārdu, tādu, kas kaut kādā ziņā saistīts ar to, kas tu esi, un atspoguļo tavu izvēli.

RL: Kā “Mīļotajā” izpirktā verdzene atsakās no balto dotā vārda Dženija, jo neviens, kas viņai svarīgs, taču ar tādu vārdu viņu nepazīst – viņas bērnu tēvs viņai vienmēr teicis: “Mazulīt.”

Morisone: Jā, tāpēc viņa līdz pat mūža galam nav nekas cits kā Mazulīte Sugsa. Vai arī “Zālamana dziesmā” – es lietoju Bībeles vārdus arī tāpēc, lai parādītu, kāda milzu ietekme Bībelei bijusi uz melno ļaužu dzīvi, kā arī to, kā viņi to pielāgojuši savām vajadzībām. Savukārt Milkmenam Dedam – kurš kļuvis “miris” (angliski dead – I.L.) baltā ierēdņa kļūmes dēļ – jāuzzina pašam sava vārda nozīme un jāiemācās nosaukt lietas īstajos vārdos. Zināt īsto vārdu nozīmē iegūt varu. Milkmenam arī jāiepazīst visi elementi – viņš ielien zemē un staigā pa tās virsmu, viņš brien pa ūdeni un galu galā uzlido gaisā. Lai arī citi uzskata, ka te ir darīšana ar Ikara mītu, man padomā bija Āfrikā visai bieži sastopamie stāsti par cilvēkiem, kas spēj lidot. Staigājot pa zemi, viņš jūtas kā daļa no tās, viņš sāk beidzot pieaugt, sāk savienoties ar savu pagātni.

RL: Kā jums šķiet, vai cilvēks līdz ar vecumu kļūst gudrāks?

Morisone: Tas atkarīgs arī no attieksmes pret pagātni. Ja tu kaut ko nožēlo, tad vari to izmantot, lai darītu citādi un labāk – tātad gudrība ir pieejama, taču nenāk viegli, jo tik daudz ko gribas attaisnot. Pagātne nav jāpadara par idilli, bet tai nav jākļūst arī par dūri, kas visu sadragā drupās. Vispārinot es sacītu, ka vecie cilvēki ir daudz tuvāk gudrībai – vienkārši pieredzes dēļ. Tātad, ja kāds uzdod jautājumu: “Kā rīkoties x situācijā?” es varu teikt, re, nu, déjà-vu, par šitām lietām es zinu, tur iznākums varētu būt tāds un šitāds. Ne jau tāpēc, ka man piemistu kāda īpaša gudrība, bet tāpēc, ka – kā tad, esmu par to domājusi. Nesen man jautāja par vardarbību, uz kādu gatavi jaunie radikāļi, un es teicu – jā, vienmēr viens un tas pats: grupa cilvēku, kas grib, lai notiek straujas izmaiņas, viņu vidū vēl mazāka grupiņa, kas uzskata, ka šī mērķa labad vajag nogalināt, un viss beidzas kā vienmēr: tiek nogalināti tieši tie, kuru dēļ tu it kā cīnies. Un tas jau nu ir galīgi idiotiski. Ja tu nodedzini savu rajonu, tad tev nav kur dzīvot, tieši tu paliec uz ielas. Vai vēl tāds klasisks piemērs: viens no (60. gados un 70. gadu sākumā aktīvās radikālās organizācijas – I.L.) Weatherman biedriem nolēma uzspridzināt telekompānijas AT&T kantori, lai nogalinātu kādu no vadošajām personām. Ielika bumbu vadības tualetē, un tā uzsprāga. Un kā jūs domājat, kas aizgāja bojā? Sētnieks un apkopēja! Viņi negrib saprast, ka ir taču valoda. Tāpēc man patīk tie slam dzejnieki. Ja aizmirst par lodēm, var likt runāt valodai – valodā tu vari sevi izteikt, tu vari kaulēties, tu vari samierināties un samierināt, vari arī kliegt un lamāties. Un tas vienmēr būs efektīvāk.

RL: Pirms kāda laika jūs teicāt: “Mani ļaudis tiek aprīti.” Vai atceraties kontekstu?

Morisone: Nē. Bet kaut kas notiek, un šī sajūta atgriežas. Pa daļai jau tā ir tikai tāda lēna indēšana, un tā ir sociāla, nevis rasu problēma. Taču tad notiek kaut kas tik briesmīgs kā “Katrīna”. Nu, tas taču ir baigi, šī nievājošā attieksme, šīs nefunkcionālās, nekompetentās valdības iestādes, kas vienkārši ļāva cilvēkiem nomirt... Un no sekām nekur nevar aizbēgt vēl šodien. Man ir jādomā par tām sievietēm, medmāsām slimnīcā... Lielākā daļa dakteru bija aizgājuši mājās, bet daži mediķi palika pie tiem ļoti vecajiem cilvēkiem, pie tiem, kam bija vēzis vai kas bija pārcietuši insultu, pie tiem, kas jau gulēja uz nāves gultas. Ūdens paceļas līdz pirmajam stāvam un turpina celties. Nav elektrības, tāpēc skābeklis jāpumpē ar rokām, operācijas tiek izdarītas kabatas lukturīšu gaismā. Daži cilvēki nomirst, viņus nav kur likt, viņus novieto garderobē, kāpņu laukumiņā. Ūdens turpina celties, bet neviens nenāk viņus glābt. Neviens. Un pāris medmāsas iedod dažiem pacientiem lielāku devu morfija – jo ir skaidrs, ka izdzīvot viņiem nav ne mazāko izredžu. Ak dievs, kā gan tie slimnieki vispār varēja justies? Tu jau tā esi slimnīcā, guli savā vadu mudžeklī, un tad sāk gāzties tas netīrais ūdens... Tātad viņas uzskatīja, ka šie slimnieki ir neglābjami. Un tagad viņas arestē par slepkavību! Kaut gan, atšķirībā no daudziem ārstiem, viņas bija palikušas pie tiem nabaga cilvēkiem un vienā brīdī viņām bija jāpieņem lēmums. Skaidrs, ka līdzīgā situācijā Ņūorleānā bija arī nabadzīgi baltie cilvēki, tomēr lielākā daļa bija melnie, viss smagums vērsās tieši pret melno kopienu. Varbūt tajā sakarā es būšu ko tādu teikusi. Katrā ziņā atpakaļ es tos vārdus neņemu.

RL: Ko jūs domājat par tādiem savas rases pārstāvjiem kā Kondolīza Raisa?

Morisone: Nu, viņa jau ir neokonservatīvā. Un konservatīvu melno ļaužu nav mazums – tiesa gan, tik politiski konservatīvus kā viņa būs grūti atrast. Melnie un sievietes nevar ieņemt valdībā augstus posteņus, ja viņi nav stingri labēji – viņus vienkārši nelaiž cauri. Nu, ir daži izņēmumi – piemēram, Madelēna Olbraita ir uz mēreno pusi. Taču parasti viņi pārstāv labējo spārnu vai ir tam tuvu stāvoši. Un Kondolīza Raisa atbilst visiem vajadzīgajiem parametriem.

RL: Tātad viņa dara to, ko no viņas sagaida baltie?

Morisone: Viņai vajag varu. Kaut kāda iemesla dēļ viņa bez tās nevar. Varbūt tāpēc, ka grib darīt labu, vai varbūt vienkārši darīt, nu, un tad viņa mērķtiecīgi iet turp, kur šī vara ir. Un, ziniet, daži melnie ļaudis ar viņu ļoti lepojas, jo tas taču ir statuss. Viņi priecājas paši par sevi. Viens paziņa man stāstīja, ka NCAAP (National Association for the Advancement of Color People – Nacionālā asociācija krāsaino ļaužu progresam) viņai piešķīra kaut kādu balvu, un tā tika pasniegta baznīcā. Nu, un draudze esot pietrūkusies kājās un aplaudējusi savas piecpadsmit minūtes. Piecpadsmit minūtes! Tā taču ir vesela mūžība. Un viņa esot izplūdusi asarās. Es nezinu, kam īsti viņi aplaudēja – viņas politikai vai viņas rasei, vai viņas sasniegumiem – droši vien daļēji tam visam. Viņi būtu aplaudējuši arī Kolinam Pauelam. Nu, vienkārši viens no tavējiem sasniedzis augstu varas pakāpi. Atcerieties, manā grāmatā Love viens no vīriešiem runā par viesnīcu tās ziedu laikos un kā viņš nevarēja tur ieiet, jo viņam nebija naudas, viņš tikai vēroja, kā tur iekšā ārā staigā tūristi – melnie tūristi, jo segregācijas laikos bija daudz tādu melno kūrortu, kas bija pieejami ārstiem un advokātiem, bet ne jau nabadzīgajiem melnajiem. Nu, un viņš uz to visu noskatās un sajūsmināts domā, ak, cik brīnišķīgi!

RL: Nesen lasīju Deivida Remnika grāmatu par Muhamedu Alī un man bija jādomā, cik intīmi Remnikam vispār iespējams pazīt Alī...

Morisone: Jā, viņš mani intervēja tai grāmatai – nu, nedaudz ar mani parunāja. Viņš jūsmoja par Alī. Vispār baltie vīrieši Alī sabiedrībā – tur bija ko redzēt. Viņi uzvedās kā mazi puišeļi: ak kungs, paskaties uz viņa rokām, paskaties uz viņa rokām – cik milzīgas plaukstas! Paskaties uz to, paskaties uz šito! Un tie bija tādi dūšīgi tēviņi, lieli, vareni biznesmeņi. Un vienreiz Alī ir redakcijā – es rediģēju viņa biogrāfiju – bet viņam būtu laiks iet, viņam ir preses konference, bet viņam negribas, viņš turpina plēst jokus. Un neviens viņam neko neaizrāda. Visi tikai stāv apkārt un noraugās ar apbrīnas pilniem skatieniem. Un es sapratu, ka neviens no viņiem nekad neteiks: “Zini, Alī, tagad tev laiks iet.” Sākumā viņš arī pret man izturējās kā pret muļķa meiteni – ja es viņam uzdevu kādu jautājumu, viņš atbildēja nevis man, bet tuvākajam vīrietim (smejas). Bet tajā situācijā kaut kas bija jāizdomā. Es zināju, ka viņš ciena un klausa vecākas sievietes (smejas) – nesen viņš, piemēram, bija izglābis kādu večiņu, kas bija izlikta no dzīvokļa. Nu, un es piecēlos un ļoti mātišķi, bet stingri, tā, it kā es būtu viņa māte, teicu: “Alī, tagad celies, tev jāiet.” Un viņš uzreiz pielēca kājās (smejas). Tas mani briesmīgi uzjautrināja: ne jau tas, ka viņš darīja, ko es viņam liku, bet ka visi šie izdevniecības tipi, kas pilnībā kontrolēja mūsu dzīves, viņa klātbūtnē pārvērtās par bērniem. Un tad vienreiz mēs kopā kaut kur gājām, un viņš teica: “Gribi redzēt pūli?” Un es teicu: “Lai notiek.” Un viņš vienkārši izgāja ielas vidū – tā bija 42. iela pie Taimskvēra, un visas mašīnas piepeši apstājās, un no visiem tuvējiem veikaliem sāka plūst laukā ļaužu bari (smejas)...

RL: Vai jums arī iznācis piedzīvot tādu pielūgsmi?

Morisone: Nē. Protams, ir ļaudis, kas lasījuši manas grāmatas un grib pateikt ko patīkamu. Man ir sava publika, kuras uzmanība ir glaimojoša un, jā, mani reizēm sveic ar ovācijām, kājās stāvot. Varbūt ne gluži piecpadsmit minūtes (smejas)... Nu, jā, un tad ir tie ar kamerām – nu, kamera tagad ir katram, vai ne, visi tie mobilie telefoni... Un viņi neko par tevi nezina, bet nez no kurienes viņiem ienāk prātā, ka kaut kas tu tomēr esi, nu, un tad nospiedīs, tad jau redzēs... Tas tiešām kaitina.

RL: Man jau jūs arī neļausiet nospiest?

Morisone: Nē. (Smejas.) Katram var būt savas kaprīzes. Tāda ir manējā.