Politiskie pīšļi

 
 

Mēs visi bijām sapulcējušies Pablo Nerudas dēļ, taču likās, ka pats Neruda te nevienam lāgā nepatīk. Čīles mediju pārstāvji bija sakāpuši uz akmeņu grēdas okeāna krastā; apaugusi ar fotoaparātu trīskāju statīviem, tā tagad atgādināja jūras ezi. Kāds ducis objektīvu bija pievērsti Nerudas pakalnes mājas aptumšotajiem logiem. Nebija vērojama nekāda rosība; dzejnieks mierīgi atdusējās savā kapā.

“Viņš sarakstīja veselu lēveni mīlestības dzejoļu, bet pats bija gatavais draņķis,” teica kādas ziņu aģentūras reportiere. Viņa ielēja sev no termosa kafiju un uzskaitīja galvenos punktus dzejnieka pastrādāto mīlas cietsirdību sarakstā. Reportierei bija zināmas šaubas par Nerudas pirmās laulības šķiršanu – steigā, iespējams, neoficiāli nokārtotu formalitāti Meksikā. Vai Neruda bija bigāmists?

“Neruda bija plaģiators,” teica kāds cits reportieris. Izķeksējis no sava sendviča šķiņķi, viņš to pasvieda klejojošam sunim, bet maizi notiesāja pats. Reportieris bija veģetārietis. Viņš citēja pantiņu no krājuma “Divdesmit mīlas dzejoļi un viena izmisuma dziesma” 16. dzejoļa, ko Neruda gandrīz vārds vārdā nospēris indiešu dzejniekam Rabindranatam Tagorem. 30. gados tas sacēla zināmu skandālu. Reportieris aizrādīja, ka mums šodien vispār nevajadzētu te ņemties ar Nerudu; daudz svarīgāka ziņa esot citam čīliešu dzejniekam, Visentem Uidobro (Vicente Huidobro), veltīta muzeja atklāšana turpat okeāna piekrastē, tikai kādu gabalu tālāk.

Pludmalē, akmeņu grēdas pakājē, bija vērojama godbijīgāka aina. Pie Nerudas mājas bija sanākuši Sanantonio provinces orķestra jaunākās paaudzes pārstāvji, kuri spēlēja klasiskus skaņdarbus un čīliešu tautas dziesmas. Uz maza, ar nacionālo karogu izgreznota altāra plīvoja svecīšu liesmas. Tūristi fotografēja kaftānā ģērbtu folkloristu. Komunistiskās partijas amatpersonas klejoja apkārt, sniedzot komentārus videokamerām. Vietējās zvejnieku arodbiedrības priekšnieks deklamēja Nerudas “Odu zuša buljonam”.

Nerudas kaps bija norobežots no ziņkārīgām acīm ar baltu palagu. Žurnālisti šo primitīvo barjeru pūlējās pārvarēt, rāpjoties uz žoga, ķīķerējot caur fotoaparātu teleobjektīviem no kaimiņu mājas balkoniem un izmantojot insektam līdzīgu tālvadības helikopteru ar kameru, kas lidinājās virs mūsu galvām.

Piecpadsmit pāri deviņiem orķestra mūziķi salika instrumentus atpakaļ futrāļos. Nerudas ģimene vairāku ietekmīgu politiķu pavadībā sapulcējās aiz baltā palaga uz nelielu ceremoniju. Divdesmit minūtes valdīja klusums. Pieliekot aci pie žoga cauruma un ar skatienu uzmeklējot spraugu baltajā aizkarā, man izdevās saskatīt cilvēkus baltos laboratorijas virssvārčos, gāzmaskās, cimdos un ķirurgu cepurītēs. Trešo reizi pēdējo četrdesmit gadu laikā Pablo Neruda atgriezās virszemē.

Čīliešu dzejnieks Nikanors Parra 1962. gadā sava drauga un sāncenša Pablo Nerudas darbu aprakstīja šādi:

“Kopumā varētu sacīt, ka mūsu dzejnieka attīstības gaita sastāv no:

1) kritiena no šķībā apziņas torņa haotiskās un miglainās bezapziņas bezdibenī;

2) samērā ieilgušas uzkavēšanās šajā smacējošajā atmosfērā;

3) triumfējošas atgriešanās realitātē pēc asiņainas cīņas.”

Šo vērtējumu viņš pēc tam atkārtoja jau citiem vārdiem:

“Uz Nerudas evolūciju iespējams attiecināt arī šādas savstarpēji līdzvērtīgas formulas:

konflikts, sprādziens, izlīgums;

krēsla, nakts, rītausma;

sadursme, atkāpšanās, uzvarošs uzbrukums;

rudens, ziema, pavasaris–vasara;

tēze, antitēze, sintēze.”

Parra runāja par Nerudas dzeju. Šodien, kad pagājis pusgadsimts, šī formula tikpat labi izmantojama, spriežot par Nerudas pīšļu gaitām telpā un laikā. Viena dialektiskā shēma nevainojami sasaistās ar otru: trīs Pablo Nerudas apbedīšanas; konflikts, sprādziens un izlīgums Čīlē; čīliešu kreiso spēku krēsla, nakts un rītausma. Neruda nomira 1973. gada septembrī, vētrainajā laikā pēc militārā apvērsuma, ar ko aizsākās ilgā Augusto Pinočeta diktatūra; viņu steidzīgi apglabāja mauzolejā, ko uz laiku atvēlēja kāds ģimenes draugs. 1974. gadā, nostiprinoties Pinočeta varai, Nerudas mirstīgās atliekas pārvietoja uz neuzkrītošu kapu citā Santjago Galvenās kapsētas daļā; tur tās arī pavadīja visus garos diktatūras gadus. 1992. gadā, četrus gadus pēc referenduma, kas iezīmēja Pinočeta diktatūras galu, dzejnieks visbeidzot nonāca atdusas vietā, ko pats bija sev izvēlējies, – jūras krastā, pie savas mājas Islanegrā.

Līdz 2013. gadam neticamā sagadīšanās, ka Nerudas nāve sakrita ar Pinočeta diktatūras sākumu, uzturēja spēkā kādu sentimentālu preses pīli: lai gan oficiāli dzejnieks divpadsmit dienas pēc apvērsuma nomira ar prostatas vēzi, Čīlē bija paradums ar smagām nopūtām gausties, ka komunistiski orientētā dižgara nāves cēlonis bijusi “salauzta sirds”. Ar šo izskaidrojumu visiem pietika gandrīz četrdesmit gadus. Un tad 2011. gadā Nerudas kādreizējais šoferis nāca klajā ar apgalvojumu, ka dzejnieku toreiz kapā nenovedis ne prostatas vēzis, ne salauzta sirds – viņu puča pirmajās dienās Santjago Svētās Marijas slimnīcā noindējis Pinočeta režma algots aģents. Dzejnieka dzīvi palikušie radinieki jau atkal apvilka sēru drānas, Čīles Komunistiskās partijas vadība atkal sagatavoja paziņojumu, un televīzijas satelītu furgoni atkal sabrauca Islanegrā.

Slavenāko dzejoļu krājumu Neruda sarakstīja pusaudža gados, un tā ir grāmata par pusaudža mīlestību. “Divdesmit mīlas dzejoļi un viena izmisuma dziesma”, viena no visu laiku populārākajām dzejoļu grāmatām spāņu valodā, nāca klajā 1924. gadā, kad Nerudam vēl nebija divdesmit. Pēc dubļu, cinka jumtu, samirkušu kurpju un zemestrīču pilnās bērnības Čīles dienvidos viņš tikai nesen bija atradis patvērumu Santjago. “Lietus klātbūtne tolaik manā dzīvē bija neaizmirstama,” viņš vēlāk rakstīja par savām zēna dienām.

Bērnībā Neruda bija pazīstams ar savu drūmo dabu un izkāmējušo stāvu. Draugi viņu bija iesaukuši par Kaulkambari. Neruda, atdarinot Bodlēru un Rembo, dzīvoja Santjago noplukušos īres namos un līdz kaulam piesātinājās ar sarkanvīnu. Viņš darīja visu, lai piedzīvotu 20. gadu Santjago neskaitāmo tuberkulozes slimnieku likteni; biogrāfi ir vienisprātis, ka no tā dzejnieks izvairījies, tikai pateicoties īstam brīnumam. Neruda klaiņoja pa pilsētas ielām melnā apmetnī un cepurē ar platām malām, draudzējās ar anarhistiem un katru dienu rakstīja dzeju. Viņa pirmo krājumu, “Krēslainē”, publicēja kāda anarhistu studentu apvienība; otro, “Divdesmit mīlas dzejoļi”, klajā laida Nascimento, viena no valsts prestižākajām izdevniecībām.

Kaut arī dzīvesstilā Neruda atdarināja eiropiešus, dzeja, kurā viņš Dienvidčīles vulkānisko ainavu sirreāli transponēja uz savu mīļāko ķermeņiem, nepārprotami piederēja 20. gadsimta Amerikai un nelīdzinājās itin nekam, kas līdz tam bija sarakstīts spāņu valodā. “Divdesmit mīlas dzejoļi” runāja par divām autora vienaudzēm – lauku meiteni, kurai Neruda deva vārdu Marisola (jūra un saule), un pilsētnieci, kuru viņš sauca par Marisombru (jūru un ēnu). Pirmajā vēlāk pazina Teresu Vaskesu, Nerudas draudzeni no pusaudža gadu vasarām kādā piejūras mazpilsētā. Otrā bija Albertina Rosa Asokara, ar kuru Neruda iepazinās, kad viņam bija astoņpadsmit, bet viņai – sešpadsmit un abi mācījās Santjago Pedagoģiskajā institūtā. Kādā tā laika Asokaras fotogrāfijā redzama nīgra izskata tumšacaina meitene ar lielu lentes pušķi galvas vidū – kā akmeņu krāvums, uz kura avarējis pussaplacis cepelīns. Taču, pateicoties Nerudam, vēsture viņu vienmēr atcerēsies citādu: “Augums no ādas, no sūnām, no alkaina un stingra piena./ Ak, krūšu kausi! Ak, tālās acis!” Čīlieši nav zaudējuši savas siltās jūtas pret “Divdesmit mīlas dzejoļiem”, taču atsaucēm uz tiem viņi mēdz piešķirt ironisku nokrāsu. Teiksim, “Man patīk, kad tu klusē, it kā tālu būtu,” kāds jauneklis varētu sacīt savai mīļotajai ar 15. dzejoļa vārdiem. Un tad abi pasmietos. Nerudas “Divdesmit mīlas dzejoļiem” sekoja “Bezgalīgā cilvēka pūliņi”, krājums, kas ievērojams ar dzejnieka lēmumu atteikties no jebkādām pieturzīmēm. Savu solījumu to kompensēt ar grāmatu, kas savukārt sastāvētu tikai un vienīgi no pieturzīmēm, Neruda tā arī neizpildīja. Toties 1933. gadā, 29 gadu vecumā, viņš publicēja “Dzīvoju uz zemes”, ko mēdz uzskatīt par viņa izcilāko dzejoļu krājumu. Lielāko daļu dzejoļu Neruda sarakstīja, strādājot par konsulāta ierēdni Āzijā, – piecos vientulības gados, ko dzejnieks pavadīja, lasot Prustu, Šopenhaueru un Rembo. Viņš turpināja rakstīt mīlas dzeju, pārsvarā par kādu vietējo sievieti, kuru bija saticis Rangūnā. Neruda dzejoļos viņu sauc izdomātā vārdā, par Džosiju Blisu, tāpēc sievietes patiesā identitāte paliek nezināma. Viņa mīlēja Nerudu ar apmātības pilnu kaislību; viņš iemūžināja skaņu, ar kādu viņa čurāja aiz mājas stūra. 1929. gadā Neruda “Džosiju Blisu” pameta, lai pārceltos uz jaunu darbu Kolombo; tur viņa tuvākie biedri bija mangusts, vārdā Kirija, un kalps Bhrampi. Neruda lūdzās, lai Asokara brauc uz Āziju un kļūst par viņa sievu. Viņa uz vēstulēm neatbildēja.

Nerudas salauztā sirds paplašināja viņa poētisko repertuāru. Viņš tagad pievērsa uzmanību tikšķošiem pulksteņiem, veikalu skatlogiem un sadzīves priekšmetiem, ar kuriem pārblīvēta mūsdienu pilsētnieka dzīve. “Pārāk daudz mēbeļu un istabu šai/ pasaulē/ un mans ķermenis starp un zem visām šīm lietām dzīvo nospiests,” viņš rakstīja “Manu kāju rituālā”. Nerudas tālaika dzejā izkristalizējas viņa iecienīto priekšmetu saraksts: kurpes, dūjas, pelni, asaras, uzvalki, sieviešu zeķes un pulksteņi. Aplūkoti visi kopā, tie vedina domāt par pielāgošanos pastmarku, vilcienu un rakstāmgaldu gadsimtam. Dzejolis “Klejojot”, Nerudas veltījums Džeimsam Džoisam, viens no viņa vismīlētākajiem darbiem, apraksta nogurumu, kas nāk līdzi eksistencei pilsētā: “Gribu tikai atelpu no akmeņiem un vilnas,/ gribu tikai neredzēt ne iestādes, ne dārzus,/ ne preces, ne brilles, ne liftus.”

Vēl vienu pārvērtību Nerudas dzeja piedzīvoja 30. gados, kad dzejnieks ieņēma diplomāta posteni Spānijā. Nerudas dzejas apvāršņi paplašinājās līdz ar diviem pavērsieniem viņa dzīvē: pirmais no tiem bija romāns ar Deliju del Karrilu, 20 gadus vecāku argentīniešu gleznotāju, kuru viņš iesauca par Skudriņu (La Hormiguita). Karrila bija enerģiska, pieredzējusi un komuniste; Neruda pārņēma daudzas viņas idejas. Lai Karrilu apprecētu, viņš pameta savu pirmo sievieti, holandieti, ar kuru bija salaulājies Indonēzijā, un abu mazo slimo meitiņu. Ar šo rīcību nopelnītā neuzticīgā mīlētāja slava Nerudu pavadīja līdz mūža galam. (20. dzejolis: “Mīla tik īsa – tik gara ir aizmirstība.”) Varbūt pārliecinošākais pierādījums dzejnieka skopajām jūtām pret pirmo sievu ir fakts, ka viņa nav pieminēta nevienā no vairākiem simtiem Nerudas mīlas dzejoļu; ja runājam par viņa meitiņu, kura piedzima ar hidrocefāliju un jau bērnībā nomira kādā Nēderlandes slimnīcā, Neruda reiz vēstulē nosauca viņu par “kaut kādu semikolu – trīs kilogramus smagu vampīru”.