Populistu internacionāle

“Lībijas līderis Muammars Kadafi ceturtdien nāca klajā ar aicinājumu uzsākt džihādu (svēto karu) pret Šveici un sodīt to par minaretu būvniecības aizliegumu.”

LETA–AFP, 2010. gada 25. februārī

Kolektīvā identitāte un atmiņa šodien ir “ejoša” tēma sociālajās zinātnēs. Tā ietver ne tikai jautājumus, kādas piederības izjūtas cilvēki lolo un ar kādām atmiņām saista savu identitāti. Ne mazāk tā skar arī šo piederības jūtu un atmiņu artikulēšanu politiskos kontekstos: kā piederības apziņa tiek veidota, kādos nolūkos tā tiek aktualizēta, un kas to dara? Tas, vai kāda sabiedrība ir “nacionālistiska”, “neiecietīga” vai “toleranta”, ļoti bieži ir atkarīgs nevis no sabiedrības locekļiem, bet gan no politiski kulturāliem “uzņēmējiem”, kuri stimulē noteiktu stāstu un identitāšu izplatību. Tādēļ izdarot jebkurus apgalvojumus par kādas valsts iedzīvotāju politiskajām simpātijām, ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Tas visai bieži ir atkarīgs no ietekmes sadalījuma un pašsavaldības dažādās elites grupās, nevis no tautas “kā tādas”. Turklāt nereti izrādās, ka starp hiperdemokrātiskām un galēji autoritārām valstīm šeit ir daudz kopīga. Sabiedrības atbalstu politiķiem vajag visā pasaulē – neatkarīgi no tā, vai attiecīgajā valstī ir vai nav brīvas un godīgas vēlēšanas. Savukārt tā iegūšanas vārdā viņi ir gatavi darīt visdīvainākās lietas. Šveices un Lībijas piemērs minaretu skandāla kontekstā to lieliski parāda.

Islamofobija ir diezgan izplatīta visā Rietumu pasaulē. Tas var nepatikt, taču bailes no islāma nebūt nav muļķīgas vai nepamatotas. Tiem, kas par tām sašutumā brīnās, tomēr vajadzētu atcerēties, ka ne jau budisti ietrieca lidmašīnas Dvīņu torņos, un ne jau jūdi spridzināja Londonas metro rīta sastrēguma stundā. Taču Šveicē galvenā problēma ir ne tik daudz islamofobija, cik dažu politiķu gatavība mobilizēt savus atbalstītājus, pilnīgi nerēķinoties ar kontekstu un veselā saprāta balsi. Šveice ir ļoti bagāta, kopumā konservatīva un diezgan ekskluzīva sabiedrība, kuras vairākums ir pārliecināti, ka savas ietekmes un bagātības dēļ reizēm var atļauties būt neiecietīgi pret citiem. Taču slavenais minaretu skandāls nebūtu ieguvis pašreizējo rezonansi, ja to kā pateicīgu tēmu nebūtu uztvēruši “uzņēmēji” no Federāli Demokrātiskās savienības un Šveices Tautas partijas pēc 2005. gadā aizsākušās problēmas ar kādu nelielu turku musulmaņu draudzi Šveices ziemeļu daļā. Šie politiķi vairākus gadus veiksmīgi tracināja publiku ar musulmaņu draudiem, līdz pagājušā vasarā viņiem izdevās panākt izmaiņas konstitūcijā, ka “minaretu būvniecība ir aizliegta”. Iniciatori var gan justies apmierināti. Atbalsts partijām pieauga, piemēram, ŠTP populisti no desmitdaļas reitingos ir pakāpušies līdz ceturtdaļai. Taču šis pasākums kopumā Šveicei ir radījis krietni daudz problēmu, no kurām pulkvedis Kadafi ir viena no mazākajām. Vispirms, minaretu būvniecības aizliegumu var iztulkot kā cilvēktiesību ierobežojumu – gan jau kāds ar to agri vai vēlu aizies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Taču šis aizliegums ir visai dīvains no konceptuālā viedokļa. Vispirms, ja reiz Šveice tik ļoti uzskata sevi par kristīgu zemi, tā varēja paklausīties arī kristīgo konfesiju viedokļos. Šīs konfesijas ar katoļiem priekšgalā gandrīz vienbalsīgi ir pret minaretu būvniecības aizliegumu. Otrkārt, likumā neviens nav papūlējies definēt, ko īsti nozīmē “minarets”: vai tad, ja es piestiprināšu pusmēnesi virs savas mājas skursteņa, mans skurstenis uzreiz kļūs antikonstitucionāls? Visbeidzot, Šveices musulmaņu kopiena (Šveicē ir ap 5 % islāmticīgo) nekādus citus, izņemot ideoloģiskus, draudus līdz šim nav radījusi. Tagad turpretī 57 % referendumā balsojušo šveiciešu ir radījuši krietni daudz vielas antagonismam, tādējādi apstiprinot islāma valstīs izplatīto stereotipu par Rietumiem kā musulmaņiem naidīgu vietu. Tas nekādi neatbilst patiesībai salīdzinājumā ar pašām islāma valstīm – lai kāds pamēģina celt kristīgas baznīcas islāma citadelēs. Turklāt, ja runa ir par imigrācijas ierobežošanu, tad tam varētu atrast daudz efektīvākus līdzekļus: Šveice jau tagad ir slavena ar savu visai ekskluzīvo pilsonības un imigrācijas likumdošanu.

Kopumā referendumu rosināšana kā populisma instruments ir iecienīta visā pasaulē. Šveice gan ir diezgan galējs piemērs: diez vai kāda cita valsts var sacensties ar šo īpatno federāciju referendumu izplatības ziņā. Taču arī Latvijai tā nav sveša. Nerunāsim šeit par dažādajām populistu iniciatīvām pirms 10. Saeimas vēlēšanām – par tām varam regulāri lasīt laikrakstos. Atcerēsimies labāk 4. Saeimas vēlēšanas 1931. gadā, pirms kurām dažs labs latvju polituzņēmējs sagribēja ar referendumu atņemt vācbaltu draudzei Doma baznīcu.

Tā nu gadījās, ka šveiciešu iniciatīva radīja līdzīgas jūtas attālajā Lībijā. Šās valsts vadonim Muammaram el Kadafi, šim futbolistam, teroristam un politiķim vienā personā, ir zobs uz Šveici kopš 2008. gada jūlija. Tad Cīrihē viesojās Kadafi dēls Hanibals, kuru kopā ar sievu aizturēja vietējā policija par roku palaišanu pret savas paša svītas locekļiem. Izcēlās starptautisks skandāls ar paša vadoņa iesaistīšanos, publisku lamāšanos, vēstniecību apmētāšanu, šveiciešu biznesmeņu aizturēšanu, draudiem pārtraukt naftas piegādes, un tamlīdzīgi. Beigu beigās Kadafi vēl paziņoja no ANO tribīnes, ka Šveice vispār neesot nekāda valsts, un to mierīgi varot sadalīt starp Itāliju, Franciju un Vāciju – šāda retorika ANO nebija dzirdēta kopš Ņikitas Hruščova laikiem.

Šveiciešu “sliktā” izpratne par tuksneša dēlu tikumiem nostādīja diezgan neveiklā stāvoklī citas Rietumu valstis, īpaši Lielbritāniju. Rietumvalstis pēdējos gados bija mēģinājušas tuvināties ar Lībiju tās naftas krājumu un salīdzinoši pragmatiskā autokrāta Kadafi dēļ. Tonijs Blērs 2004. gadā brauca uz Tripoli, saņemdams solījumu pārtraukt kodolprogrammu, sadarboties naftas jautājumos un simboliski atlīdzināt par Lībijas agrāk atbalstītajiem terora aktiem. Pretī viņš neformāli solīja Rietumu piekrišanu Kadafi dēla nākšanai Lībijas vadībā – nav viegli nerunāt par dubultstandartiem, redzot, ka Rietumu it kā demokrātiskie līderi piedalās jaunu dinastiju radīšanā (tas pats gan būtu sakāms arī par topošo Mubaraku dinastiju Ēģiptē). Taču te nu visai šai naftas ieeļļotajai harmonijai pa vidu iejaucās šveicieši ar saviem policistiem, minaretiem un referendumu. Kadafi, kurš pats ir ne tik daudz islāmists, cik arābu nacionālists, pēdējā laikā acīmredzot šo to ir samācījies no Irānas Ahmadinedžada. Tādēļ viņš arī nevarēja neizmantot gadījumu pret Rietumiem vērstam populismam un pasludināja džihādu – lai kas arī pēc tam notiktu.

Morāle no šā stāsta ir īsa. Vispirms, politiķim jāapietas atbildīgi ne tikai ar naudu un pārvaldes aparātu. Reizēm ne mazāk nozīmīgi ir, cik atbildīgi viņš rīkojas ar savā rīcībā esošajiem stāstiem, simboliem un identitātēm. Bezatbildīgs populisms ir iespējams visos politiskajos režīmos – tikpat labi sultānistiskajā Lībijā, kā superdemokrātiskajā Šveicē. Tas savukārt aicina mūs atpakaļ pie senajiem grieķiem. Aristotelis savulaik mācīja, ka ne jau demokrātiskā, oligarhiskā vai monarhiskā pārvaldes formā slēpjas polisas veiksme. Ne mazāk nozīmīga politikā ir valdošo spēja padomāt par kopīgo labumu – vienalga, vai valdītāji būtu visi, daži vai viens.