Pozitīvā ziņa

“Pasaules Ekonomikas foruma jaunākajā pasaules valstu konkurētspējas reitingā pirmo vietu saglabā Šveice, bet Latvija reitingā pakāpusies par sešām pozīcijām uz 64. vietu.”

LETA, 7. septembris

Pirmā doma, ko nodomāju, lasot šo ziņu, bija: “Kāds mums ar to sakars?” Mēs, protams, uzskatām sevi par pasaules nabu, bet patiesībā pat tajos retajos brīžos, kad pasaule it kā runā par mums, tā parasti runā par sevi. Ja ekonomists Pols Krugmans raksta par Latviju, tad 100% gadījumu viņš runā nevis par Latviju, bet par ASV, un rakstu mērķis ir ietekmēt politisko diskusiju tur. Tas pats attiecas uz šādiem “konkurētspējas novērtējumiem”. Pamatā tie atspoguļo globālus procesus, kuriem ir visai maz sakara ar mums.

Pirmkārt, pasaule PR-izējas

Šī konkurētspējas indeksa jēga un mērķis kādreiz bija uzlabot Pasaules Ekonomikas foruma (PEF) reputāciju. Elitārais “tusiņš” Davosā acīmredzot arī pašiem foruma organizētājiem 2000. gadu sākumā sāka šķist kā dzīvs pierādījums antiglobālistu uzskatiem par multinacionālo korporāciju un politiskās varas saaugšanu. Tāpēc tika uzsākta virkne jaunu projektu, starp kuriem bija arī šis konkurētspējas indekss. Protams, tādam pasākumam jāpiesaista zināmi vārdi, kā šajā gadījumā Havjers Sala-i-Martins (Xavier Sala-i-Martin), no kura grāmatām, visu cieņu, vairākas ekonomistu paaudzes ir augstskolās mācījušās izaugsmes ekonomiku.

Ar izaugsmes un konkurētspējas pētniecību gan ir viena problēma. Šī ekonomikas zinātnes nozare nonāca strupceļā jau pirms 40 gadiem un tur atrodas līdz pat šai dienai, tā arī nespējot pārliecinoši tikt galā ar problēmu, ka datus var izskaidrot praktiski ar jebkuru modeli, bet statistiski nozīmīgi pierādīt nevar neko. Ekonomikas zinātnē eksperiments nav iespējams, bet pieejamās datu rindas ir īsas un nekvalitatīvas. Liela daļa valstu uz pasaules kartes parādījusies tikai pēdējās desmitgadēs un datu kvalitāte šajās valstīs dažkārt ir ļoti vāja. Tā rezultātā atrast kādu korelāciju ir grūti, bet pierādīt kāda pasaules skaidrojuma (modeļa) pārākumu pār citiem – praktiski neiespējami. Piemēram, vairākums zinātnieku ir puslīdz vienojušies, ka kvalitatīvu institūciju (tiesu, izglītības sistēmas, ierēdniecības, utt.) esamība ir saistīta ar izaugsmi, taču tā arī nav noskaidrojies, vai tās ir kvalitatīvas institūcijas, kas veicina izaugsmi, vai arī tā ir izaugsme, kas veicina kvalitatīvu institūciju izveidošanos, vai galu galā kā institūcijas, tā arī izaugsmi ietekmē kaut kas cits, piemēram, kultūra vai vēsture.

Tas gan PEF neinteresē. Viņiem patīk, ka par viņiem runā un viņus citē pat tādos tālos pasaules nostūros kā Latvija. Un nav grūti izveidot 113 rādītāju kombināciju, lai iegūtu ranžējumu, kas aptuveni atbilstu mūsu intuīcijai par to, kuras valstis ir konkurētspējīgas un kuras – nav. Pat, ja tas neko neizsaka un nav skaidrs, kā šī vietu rinda ir izveidota.

Otrkārt, pasaule holivudizējas

Gadi, kas pavadīti politkorektuma un Holivudas filmu gaisotnē, ir atstājuši savu iespaidu, un ir skaidrs, ka bez pozitīvās ziņas zinātnieki vienkārši tiks izsvilpti. Par nelaimi, vēsture nav sevišķi dāsna ar pozitīvām ziņām, it sevišķi izaugsmes ekonomikas nozarē. Ar pāris izņēmumiem tās nācijas, kas bija bagātas pirms simt gadiem, tādas ir vēl tagad. Jo nepatīkamāk ir tas, ka imigrācijas valstīs Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā attīstības līmenis vēl aizvien ir cieši saistīts ar to valstu attīstības līmeni, no kurienes pirms vairākiem simtiem gadu dominējošās imigrantu grupas ieradās.

Taču tas nav šķērslis, lai šādos indeksos tiktu radīts maldīgs iespaids, ka pastāv “attīstības stadijas” un valstis plūstoši pāriet no vienas stadijas otrā. Latvija, redziet, ir pavirzījusies uz augšu par sešām pozīcijām. Pieņemu, var atrast cilvēkus, kas parēķina: “Oho! Tātad pēc nieka 10 gadiem būsim starp labākajiem.” Kaut gan, pat pavirši apskatot šī pētījuma sarakstu ar valstīm, kas atrodas augstākajā attīstības stadijā jeb t.s. “inovāciju ekonomikas” pakāpē, redzam, ka tās pamatā ir tās pašas valstis, kas tur atrastos pirms simt, divsimt vai pat pirms 400 gadiem.

Kopumā visa šī indeksu padarīšana mazliet līdzinās sliktā gala ASV skolām, kur visi bērni ir “fantastiski” un “labākie klasē”, un, ja viņi vēl mazliet pamācīsies, tad visiem nākotnē būs visi vārti vaļā. Bet vēlāk reālo dzīvi viņi spēj sagremot tikai ar antidepresantu palīdzību.

Pasaules būtība ir tā pati, kas vienmēr: cīņa

Nepieciešamība pēc pozitīvās ziņas liek virzīt ideju, ka “visi kopā kļūsim bagāti”. Jā, kāpēc gan nevarētu būt tā, ka iekšzemes kopprodukts pieaug visur un mēs visi kļūstam bagāti? Var. Taču kā IKP, tā nauda ir jaukas teorētiskas konstrukcijas, bet vara, tajā skaitā ekonomiskā, vienmēr ir zero sum game. Ja kāds boksa cimds ir pacelts gaisā, kādam ir jābūt uz zemes nokautā. Kam to vēl labāk zināt nekā mums? Visus pēdējos gadus mēs esam zaudējuši cīņā par mūsu jauno cilvēku sirdīm, kuri izvēlas aizbraukt. Un tas – neskatoties uz pārliecinošiem (un patiesiem!) apgalvojumiem, ka tagad taču mēs dzīvojam “labāk nekā jebkad” un “labāk nekā lielākā daļa pārējās pasaules”. Tam visam, izrādās, nav nekādas nozīmes, jo Īrijā tomēr ir labāk.

Bet, ja nolobām politkorektuma un sabiedrisko attiecību čaulu, situācija izrādās draņķīga un cerības izsisties – mazas. Latvija globālajā darba dalīšanā ir ilgstošs bezdarbnieks, kas lielākoties pārtiek no pabalstiem (ES naudām) un gadījuma darbiem, kurus neviens cits negrib darīt (nozarēm, ko citi ir atstājuši kā pārāk mazapmaksātas un bez izaugsmes perspektīvām). Ilgstoši deklasēts stāvoklis ir atstājis savas pēdas psihē – mēs vairs nespējam adekvāti uztvert realitāti un nevis mēģinām pielāgoties pasaulei, kāda tā ir, un konkurēt, bet pavadām laiku, žēlojot paši sevi. Labi onkuļi nodarbinātības dienestā (dažādi eksperti un ES politiķi) mūs laiku pa laikam uzslavē par sasniegumiem, tā sakot, “skat’, kā smuki nomazgājies šoreiz, arī dzēris nav ilgāku laiku, izskatās daudz labāk nekā 1991. gadā,” piedāvājot mazu pabalstiņu, kas ļauj mums nenosprāgt badā. Skumjākais ir tas, ka cīņu par pabalstiņa apjomu mēs esam sākuši uzskatīt par dzīves jēgu.

Nezinu, kā jūs, bet es nepiekrītu, ka tā ir mūsu vieta. Mums nav jāturpina dzīvot šajā antidepresantu un pabalstu pasaulē, kurā mēs esam priecīgi par to, ka esam apsteiguši paši sevi, uzrādot milzīgu progresu, salīdzinot ar 1991. gadu. Piedevām, lai cik labi nodomi būtu gudriem onkuļiem, mums neder viņu pamācības, jo situācija, kādā esam mēs (Eiropas Savienības valsts brīvas darbaspēka un kapitāla kustības apstākļos), vēsturē ir unikāla. Ne ekonomikas zinātnes guru, ne Pasaules Banka, ne SVF mums neko nevarēs pateikt. Jāmēģina paļauties uz to, kas mums vēl ir: savu veselo saprātu.

Un nav cita mēroga kā tikai pasaules mērogs

Par laimi vai nelaimi, bet pati dzīve rāda, ko darīt. Mūsu galvenā problēma, bez kuras atrisināšanas nekāda izaugsme nav iespējama, ir acīmredzama: tā ir apjomīgā emigrācija pēdējos piecus gadus, ja ne gadsimtus, un brain drain jau divas desmitgades. Vienīgais, par ko būtu jādomā, ir: ko varam piedāvāt, lai noturētu Latvijā cilvēkus no vidusskolas beigšanas līdz brīdim, kad viņi vairs negrib braukt prom (jo “bērniem ir draugi skolā”). Tātad, ko mēs varam piedāvāt cilvēkiem vecumā, kad viņi ir ļoti mobili: no 18 gadiem līdz apmēram 40. Pāris latiņu pabalsti te neko nemaina, mums ir jāpiedāvā kaut kas nozīmīgs un liels. Kaut kas tik nozīmīgs, kas dzīvi Latvijā padarītu pievilcīgāku nekā citur.

Un atkal mums ir paveicies, ka laiks ilgstošās pārdomās un diskusijās nav jāpavada – valstīs uz ziemeļiem no mums tāds komplekts jau tiek piedāvāts un balstās uz trim vaļiem.

1. Jauniešiem bez ģimenēm tiek piedāvāta iespēja mācīties augstskolās, kas ir starp labākajām 100 pasaulē.

2. Jaunām ģimenēm tiek nodrošināta mājokļa pieejamība.

3. Jau brieduma gadu ģimenēm – to bērniem – tiek piedāvātas vienas no labākajām skolām pasaulē. Kurš bēgs no tāda piedāvājuma? Latvijas gadījumā tas neprasītu pat lielu papildu finansējumu. Vienīgais ierobežojums – pašu gribas vājums un bailes no konflikta. Nav nožēlojami būt ilgstošam bezdarbniekam, bet ir nožēlojami negribēt neko vairāk. Es nevēlos mūs redzēt, dzīvojošus uz pabalstiem un “apgūstot ES fondus”, bet vēlos lasīt žēlabas Zviedrijas laikrakstos, kā viņus ar gudriem mārketinga trikiem un inovācijām izkonkurē Latvijas firmas. Es gribu dzirdēt gaudas no kolēģiem Igaunijā par to, ka novērojama zinātnieku brain drain Latvijas virzienā. Vienkāršiem vārdiem sakot, es gribu redzēt, ka kāds cits ir uz grīdas nokautēts un spļauj asinis, bet mūsu cimds ir pacelts augstu gaisā. Un tad, kad mēs to izdarīsim, gan jau uzlabosies arī visādi indeksi.