Pret medusmēnešiem

Mana sieva sēž pludmales krēslā. Viņa paceļ acis no grāmatas un ierauga mani tuvojamies no ūdens izlīdušu roņu bariņam. Tie ir Havaju mūkroņi – tādu pasaulē atlicis tikai nedaudz vairāk par tūkstoti. Kad tie parādās pludmalē, brīvprātīgie ar auklu norobežo pludmales daļu, lai roņi varētu netraucēti atpūsties.

Tādēļ mans pārkāpums, kad šķērsoju vienu no ceļu augstumā nostieptajām auklām, pievērš visu roņu vērotāju uzmanību. Gulēdami smiltīs, roņi izskatās pēc gludiem, brūniem akmeņiem. Tie nekustas. Visi vērotāji, manu sievu ieskaitot, aiztur elpu, kamēr es turpinu dzīvniekiem strauji tuvoties. Kad esmu pavisam tuvu – vien pāris soļu attālumā –, tuvākais ronis smagi paceļ galvu. Tā deguns pēkšņi paraujas taisni augšup. Tas atver muti un divreiz dobji ierūcas, izdodot sēcošu skaņu, kas satricina gaisu un atgādina par dzīvnieka pamatīgo izmēru.

Manas sievas mīļākais brīdis mūsu medusmēnesī ir tieši šis: mani nāves bailēs uzrautie pleci un pussolī uz priekšu izstieptā zandaļotā kāja; tad akrobātiskā virziena maiņa ar lēcienu sāņus, it kā es būtu uzkāpis kaut kam atsperīgam. Visu apkārtējo acīs, kuri līdz tam mani neticīgi vērojuši no auklas otras puses, esmu attaisnots. Es tomēr neesmu kretīns, kuram nospļauties par noteikumiem. Viņi saprot, ka es vienkārši esmu izklaidīgs, jeb, precīzāk, viņi pieņem to, ka kāds patiešām var būt tik izklaidīgs. Nolaizdams galvu atpakaļ smiltīs, ronis izdod skaņu, kāda rodas, pēdējam ūdenim pazūdot izlietnes notekā. Tad tas asi nosprauslājas, un no deguna priekšpuses aizlido smiltis. Es atkāpjos palēnināti, lai neatgādinātu bēgošu medījumu. Gara sieviete ar īsiem, blondiem matiem man līdzjūtīgi uzsmaida, kad atgriežos drošībā pāri spilgti oranžajai un visnotaļ redzamajai auklai. Varbūt mana rīcība vērotājiem zemapziņā atgādināja, cik ļoti mēs visi uz šīs salas esam nevietā.

Droši vien ir daudz dažādu veidu, kā būt izklaidīgam. Tu vari būt izklaidīgs tāpēc, ka atrodies citur – piemēram, ja es, ejot pa pludmali, patiesībā savā prātā risinātu sarunu ar māsu vai ko tamlīdzīgu. Ir arī dažādi veidi, kā atrasties “novērstas uzmanības stāvoklī”, kad prāts nespēj ne uz ko koncentrēties, – tā ir, piemēram, bērniem ar uzmanības deficīta sindromu. Taču mana izklaidība pludmalē bija citāda. Es nedomāju ne par ko citu. Es atrados paradīzē, man nebija nekādu pienākumu, taču mans prāts darbojās kā cilvēkam ar lampu drudzi: uzmanība pievērsta pati sev, apziņa iestrēgusi un bangojoša kā Havaju viļņi vētrā. Kaut kādā ziņā man šķiet, ka roņus tomēr redzēju.

Bija mans medusmēnesis. Medusmēnesim piemīt kāda dīvaina un sarežģīta īpašība: pat brīdī, kad tas vēl tikai notiek, tas jau tiek izdzīvots kā stāsts. Mēs tajā sēžam, it kā teikdami: “Mēs šeit būsim bijuši.”

Mums pazīstamais medusmēnesis – pēckāzu ceļojums divatā – nemaz nav pastāvējis ilgi. Deviņpadsmitajā gadsimtā bija tā saucamais “precību brauciens”, kad jaunlaulātie, dažkārt kopā ar draugiem un ģimeni, apciemoja radus, kuri nebija tikuši uz kāzām. Šāds brauciens bija piemērots laikam, kad laulības mērķis daudz lielākā mērā nekā mūsdienās bija sociālo saišu stiprināšana un divu ģimeņu apvienošana: pāris ceļoja nevis kā tūristi, bet gan kā apskates objekts citiem. Gadsimtu mijā jaunie pāri sāka šo ceļojumu pārveidot par privātu izklaides braucienu. Stefanijas Kuncas grāmatā “Laulības vēsture”[1. Coontz, Stephanie. Marriage, a History. Penguin, 2006.] pāreja no kāzu tūres uz medusmēnesi aprakstīta kā daļa no plašākām pārmaiņām ģimenes dzīves formātā: ģimenes vienība kļuva aizvien privātāka un vērstāka uz iekšu, un laulība arvien vairāk asociējās ar diviem indivīdiem un viņu savstarpējo saikni.

Medusmēneša pievilcība 20. gadsimta pirmās puses jaunlaulāto acīs ir viegli saprotama. Vēl samērā nesen laulība bija tieši sekojusi aplidošanai – ne pārāk intīmu randiņu sērijai ar piemērotu meiteni, bieži vien viņas dzīvojamajā istabā. Medusmēnesis deva tik nepieciešamo laiku divatā. Dabiski, ka tas bija īstais brīdis jaunlaulāto savienību beidzot padarīt arī miesisku. Patiesībā medusmēnesis tieši tādēļ sākumā bija mazliet skandalozs – tas pievērsa uzmanību laulības gultai. Taču, kad attieksme pret seksualitāti 20. gadsimta gaitā mainījās, sabiedrība šo saistību pieņēma. Manu vecvecāku paaudzei Niagāras ūdenskrituma dārdi simbolizēja jaunlaulāto seksu un ceļojums uz Niagāru saistījās ar ļaušanos neapturamam dabas spēkam. (Šajā asociācijā balstīts arī viagras nosaukums.)

Tātad savulaik medusmēneša jēga bija diezgan skaidra: tas pārim deva iespēju uzsākt tuvību. Medusmēnesis ar to saistās vēl aizvien, un medusmēneša ceļojumus vēl aizvien pārdod ar tādu domu. Reklāmā pāris attēlots uz balkona okeāna krastā. Viņai rokā ir vīna glāze, un viņas acis šķiet sakām: “Nu tad beidzot!” Taču nelaime tāda, ka mūsdienās medusmēnesim ar “beidzot” ir visai maz sakara. Lielākajai daļai no mums doties medusmēnesī, lai beidzot nonāktu īstā tuvībā, būtu muļķīgi. Pāris plāno ceļojumu uz kādu nomaļu salu, kur viņi beidzot varēs netraucēti lūkoties viens otram acīs, taču plānošana jau notiek divatā pie virtuves galda.

Uz bukleta vāka bija Kauai salas fotogrāfija no putna lidojuma. Es nevaru iedomāties, kāpēc lai uz bukleta par Kauai atrastos kas cits. Kauai sala, manuprāt, no tāda leņķa ir neatvairāmi pievilcīga. No augšas sala izskatās pēc resnas austeres ar jūraszvaigzni vidū. Jūraszvaigzne ir vulkāns. Salas dabas brīnumi ir vienlīdzīgi sadalīti gar krastiem: milzīgie kanjoni rietumos; garais un saulainais dienvidu krasts (kur dzīvojām mēs); biezāk apdzīvotais “Kokosriekstu krasts” ar upēm un ūdenskritumiem austrumos; un asi robotās kalnu grēdas ar nevainojami gludiem laukiem un dziļām pludmalēm kalnu pakājē ziemeļos.