Padome Fiļu ciemā
“Vecais ierējās, visi pienāca pie viņa. Viņi tur organizēja tādu “padomi Fiļos”, vadonis kaut kur aizgāja, pēc tam atgriezās un paskatījās katram acīs. Tai skaitā man.”
Varētu domāt, ka runa ir par kādu bandītu sanāksmi, bet intervijā gruzīnu etologs Jāsons Badridze stāsta nevis par cilvēkiem, bet vilkiem. Kad zinātnieks pieminēja Fiļus, man šķita, ka runa ir par kādu revolucionāru apspriedi ar Ļeņina piedalīšanos, taču es maldījos: apspriedi Fiļu ciemā 1812. gada 1. septembrī, tūlīt pēc Borodinas kaujas, sasauca krievu armijas virspavēlnieks Kutuzovs, un tika nospriests, ka krievu armija atstās Maskavu bez kaujas.
Tagad varētu vaicāt, kāds gan sakars vilku bara sanākšanai kopā pirms došanās medībās ar krievu ģenerāļu sapulci. Šķiet, nav neviena avota vai vārdnīcas (vismaz es nespēju tādu atrast), kur tas būtu paskaidrots: lai saprastu, kāpēc Jāsons Badridze izmanto tādu metaforu, vienkārši jābūt pietiekami vecam. Lieta tā, ka šim patiešām vēsturiskajam notikumam krievu ideologi piešķīruši īpašu patosu, kas savu augstāko punktu sasniedzis Alekseja Kivšenko gleznā “Kara padome Fiļos” (1880), kur parasta krievu zemnieka Andreja Frolova izbā ģenerāļi saspringti raugās vienacainā Kutuzova virzienā, – tieši iztēles uzburta glezna arī kļuvusi par sanāksmes ilustrāciju vēstures grāmatās. Taču glezna acīmredzot tapusi pēc ainas Ļeva Tolstoja romānā “Karš un miers”. Pēc šīs te: “Zemnieka Andreja Savostjanova plašajā goda istabā pulksten divos sanāca padome. Prāvās zemnieka ģimenes vīri, sievas un bērni spaidījās pa dūmistabu otrpus priekšnama. Vienīgi Andreja mazmeita Malaša, sešus gadus veca meitene, kurai viņa gaišība, tēju dzerdams, bija noglaudījis galvu un iedevis cukura graudu, palika lielistabā uz krāsns. No krāsnsaugšas Malaša bikli un priecīgi noskatījās uz ģenerāļu sejām, mundieriem un ordeņiem, kad viņi cits pēc cita nāca iekšā un sēdās goda galā uz platajiem soliem zem svētbildēm. Pats vectētiņš, kā Malaša klusībā dēvēja Kutuzovu, sēdēja savrup no citiem tumšajā kaktā aiz krāsns.”
Zemnieka Frolova (kuru Tolstojs kļūdaini sauc par Andreju Savostjanovu) izba gan 1868. gadā nodega (tieši šajā gadā arī iznāca “Karš un miers”), taču to atjaunoja jau 1887., bet 1962. gadā – iekļāva Maskavas muzejā “Borodinas panorāma”. Drīz pēc tam padomju zemes iedzīvotājiem bija iespējams atsaukt atmiņā vēsturiskos notikumus, skatoties Sergeja Bondarčuka monumentālo filmu (1967) – patriotiskās audzināšanas nolūkos mūs Cēsīs to skatīties veda organizēti no skolas.
Vārdu sakot, “Fiļu padome” kļuva par padomiski krieviskās vēstures ideoloģisku sastāvdaļu: tas arī iemesls, kādēļ tautas mutē šo piepucēto notikumu (“gaišība... noglaudījis galvu un iedevis cukura graudu”; “no krāsnsaugšas Malaša bikli un priecīgi noskatījās uz ģenerāļu sejām”; “vectētiņš Kutuzovs”) izsmēja un padarīja par jebkuras pompozas sanākšanas sinonīmu. Tāds, lūk, ir tālais ceļš no vilku savākšanās līdz stilistiskai valodas niansei.
Uzskatīšu, ka šo sleju esmu veltījis žurnāla jaunajam lasītājam; tā ir retā reize, kad nelielu teksta vietu varu pasniegt reizē ar savu komentāru, bet vēl pēc laiciņa tādai vilku padomei Fiļos vairs nebūs neviena sapratēja. Nav no patīkamākajām sajūtām, taču es ceru, ka arī tu to piedzīvosi, kā saka režisors Aleksejs Germans šā paša žurnāla lappusēs.
