Priekšvārds krievu izdevumam

9. marts

Divi mani Maskavas draugi, atdzejotāji, izrādās, jau gadu nesarunājas: vienam piedāvāts sastādīt Gotfrīda Benna izlasi, otrs uzskata, ka viņš Gotfrīdu Bennu mīl vairāk. Nav nekāda sakara, tomēr uzreiz atceros veco strīdu ar Tīronu: kurš no mums pirmais izdomāja, ka Šlāpinam jāpiedāvā strādāt Rīgas Laikā. Nu, nav jau tam vairs nozīmes. Bet man patīk jebkāda veida greizsirdība — protams, vienīgi kā atgādinājums par mīlestības iespējamību.

10. marts

Tā vietā, lai vienkārši uzaicinātu iedzert, draugs mani aizved līdzi uz intelektuāļu (kā vēlāk izrādās — tomēr inteliģences) sanāksmi klusā, vēsturiskā un noplukušā kultūras institūciju namā, ar skatu tieši uz “Lužkova-Cereteli baznīcu”. Tēma ir 90. gadu kopsavilkums, iegansts — divas nesen iznākušas grāmatas. Vienas autors — slavenais publicists Maksims Sokolovs, kura dēļ cilvēki gadiem no rīta pērk avīzes, lai paskatītos, ko tādu viņš šodien uzrakstījis, piebrauc ar mazu automobilīti, varbūt pat zaporožecu, un pieklājīgi piebremzē, palaižot mūs garām. Viņš pats ir zems, drukns, briļļains, ar tumšiem matiem un garu bārdu, redzēts televīzijā, filologs. Pirmā runā muzikoloģe, populāra kultūras pārraižu dīva koši sarkanā beretē, arī viņai par deviņdesmitajiem ir grāmata, kuras nosaukumā mudž vārdi reitingi, slogani, imidži . “Satriec Sokolova publicistiskās prozas intonācija — intonācija, kurai pilnīgi nemaz nepiemīt plātīgā žākstīšanās, kas mūsdienās kļuvusi par vispārēju publicistikas stilu, pārsteidzošas pašcieņas pilna intonācija, tas, kas ir satīrisks, sarkastisks vai smieklīgs, tiek izpildīts taktiski, nezaudējot gaumi, ar pārliecinošu, morāli pamatotu pašcieņu.” To teikusi, viņa turpina diezgan plātīgi žākstīties kulturoloģiskā manierē un, droši manipulējot ar piemēriem no reklāmas klipiem, krāšņi spriež par klasiskās kultūras modeļu travestiju deviņdesmitajos. Beigās iznāk — impīčmenti Klintonam un Jeļcinam liecina par sabiedrības tieksmi degradēt vadoņu diženuma ideju, vārdu “brīvība” savos karogos raksta fundamentālisti un teroristi, bet cilvēktiesības tiek aizstāvētas ar kriminālām metodēm. Sokolovs klusi nobubina, ka 90. gadi sākās ar izmaiņām materiālajā kultūrā: parādījās “cita maize, cits šņabis, cita tabaka, un tas nevarēja neietekmēt pasaules uzskatu. Bet pēc tam, pirms astoņiem gadiem, Krievijā parādījās nauda šā vārda vispārpieņemtajā nozīmē. Nu, un tad cilvēki sāka taisīt naudu. Paātrināta sarašana ar naudu īsā laika posmā ir Krievijas 90. gadu vēstures būtiskais notikums.” Tālāk viņš bubina vēl neskaidrāk, ar grūtībām saprotu tikai vārdu “Jeļcins” un to, ka padomju sadzīvei piederīgie stereotipi, ieskaitot pozitīvos — brīvdomīgo Maskavas virtuvi un Amerikas balss ideālus, ir kļuvuši neadekvāti, jo nesatur dinamisku rīcības modeli. Daļa no klātesošajiem uzsāk strīdu par virtuvēm, ideāliem, inteliģences misiju un līdzdalību nodokļu likumdošanas sacerēšanā, bet es, gaidot beigas, slepus šķirstu vakar nopirktu grāmatu: “12-16. kas ar pretenziju — dzēra konjaku Šeremetjevas starptautiskajā lidostā. Ar pretenziju — iron., sar., it kā ar smalku un prasīgu gaumi. Konjaks — padomju (parasti armēņu, gruzīnu vai moldāvu) tradicionālā stiprā (30 — 40 grādi) dzēriena variants, ko izgatavo brendija tehnoloģijā. Konjaks, atšķirībā no demokrātiskā šņabja, tiek uzskatīts par intelektuāļu un inteliģences dzērienu (it īpaši, ja tiek lietots apstākļos, kas maksimāli pietuvināti “ārzemju” apstākļiem). Piemēram, Jevtušenko dzejolī Divas diktores konjaku dzer ne kurš katrs, bet televīzijas diktores, t.i. elitāras profesijas cilvēki: “Nervozas, lietišķas / kā pagadās uzklājušas galdu, / divas televīzijas diktores / sēdēja un dzēra konjaku. / Konjaks bija slikts, Tiraspoles — / kur nu vēl sliktāks var būt! / Bet dzēra viņas, esiet tik mīļi, — / ģeologiem tā vajadzētu dzert.1957-1969”1 Un — jūs neticēsiet! — tiešām intelektuāļu un inteliģences sanāksme drīz beidzas un draugs (ārzemju apstākļos) uzaicina mani dzert konjaku Jubiļeinij...

11. marts

Autobuss no Maskavas uz Rīgu brauc īsāku laiku nekā no Rīgas uz Maskavu, un izskaidrojuma tam nav.

1 Eduarda Vlasova komentāri Venedikta Jerofejeva grāmatai Moskva — Petuški