Privātās atklātības publiskais noslēpums

Katru dienu pa ceļam uz darbu es sastopu vairākas pazīstamas sejas. Mazo večuku melnā, novārtītā mētelī, ar nodilušu žokejnīcu galvā un brezenta mugursomu plecos, kurā bez citām, man nezināmām mantām atrodas turziņa ar barību Strēlniekdārza pīlēm; blondi balināto nenosakāma vecuma sievieti, kuras jebkurā diennakts stundā mazliet grīļīgo stāvu balsta kāds tikpat nenosakāma vecuma kavalieris (nekādi nespēju ielāgot, katrreiz cits vai nemainīgi viens un tas pats) un kura ar apbrīnojamu rūpību vai intuīciju pielāgojas pat niecīgām meteoroloģisko apstākļu maiņām un allaž — atšķirībā no manis — ir atbilstoši, kaut nevīžīgi, ģērbusies; pensijas vecuma vīru un sievieti, kuri pastieptu sauju uz maiņām dežurē pie vietējā veikala durvīm un par kuru īslaicīgo klātbūtni pašā veikalā vēl ilgi liecina bagātīga spīvu aromātu buķete; kad temperatūra turas virs nulles un nelīst lietus — arī omulīgo, briļļaino krievu tantiņu, kura sēž uz kāda nama pakāpieniem un piedāvā garāmgājējiem pašas darinātās tamborētās sedziņas: “Perciet, lūdzu! Kaut vi-enu!” Kad piepeši apjaušu, ka kādu no šiem “paziņām” ilgāku laiku neesmu redzējusi, sajūtu neskaidru nemieru, bažas, ka kaut kas nav kārtībā, ka viņi ir pazuduši uz visiem laikiem tāpat kā saldējumkioski, veļas ruļļi un tukšo pudeļu nodotavas.

Gluži taisnīgi būtu pārmest man asociālu attieksmi un pat sava veida liekulību: sak, nerūp tev trūcīgo sabiedrības slāņu liktenis, tu nedomā par to, kā uzlabot šo cilvēku dzīves apstākļus, tu vienkārši uztver viņus kā dekoratīvus eksotus, kuri tavā pasaulē pilda gaužām marginālu lomu. Gluži pareizi — ejot viņiem garām, es reti kad domāju par sociālām problēmām (kuras citādi varbūt mani nodarbina katru mīļu nomoda brīdi, bet tā, atvainojiet, ir mana privāta darīšana!) un par to, ko darīt, lai šādu cilvēku Rīgā — un vispār nekur — nebūtu. Es reizēm iedodu viņiem kādu santīmu vai cigareti, un ar to arī mūsu mijiedarbe beidzas. Es neko nezinu par viņu privāto dzīvi — arī viņu vārdus, ja tos nejauši nākas dzirdēt, es tūliņ pat atkal aizmirstu. Pavisam viegli varu pieļaut, ka šī privātā dzīve ir pavisam citāda, nekā es garāmejot varu iztēloties, un ka tajā arī šie vārdi skan gluži citādi. Man nav nekādas vajadzības ielūkoties aiz tēla, kādu viņi iemieso ielas publiskajā teātrī, kura nosacītību pieņemu tiktāl, ka īpašas aizgrābtības mirkļos esmu gatava pat urīna smaku atzīt par iederīgu. Es varu to atļauties vienkārši tāpēc, ka turpinu iet.

Turpretim teatrālās nosacītības likumi pārstās būt spēkā ar to pašu mirkli, kad, atvainojiet, kāds piečurās manu kāpņu telpu un piedevām stāstīs, ka tā iesmaržota ar Chanel No 5. Protams, tā ir metafora. Tomēr vietā, runājot par arī man piederošās publiskās telpas piesārņošanu ar svešu privāto dzīvi. Presē publicētie aktieru mīlas (un pēcmīlas) dzīves seriāli mani nepārliecina, ka viņi būs ticami Romeo un Džuljeta vai Salome un Jānis Kristītājs uz skatuves. Jauniegūtās zināšanas par to, cik kaktu savā ārpilsētas mājā valsts ierēdnis var atvēlēt tikai sunim, man nenozīmē, ka ierēdnis noteikti ir korumpēts — taču arī pretējo ne. Atklāsmes par to, kāds krāsu salikums ir kaklasaitei, kādu deputāts mēdz apsieties uz Saeimas plenārsēdi, man automātiski neliek viņu ieskaitīt ne sarkanajos, ne baltajos, ne pumpainajos. Toties man automātiski rodas jautājums — kam viņam, aprakstītajam un sabildētajam, tas vajadzīgs. Un, godīgi sakot, arī automātiska, instinktīva atbilde — tam, lai es neuzdotu citus jautājumus, tos, kuri piedien publiskajai telpai. Tam, lai es katrā ziņā pievērstu uzmanību viņa sunim, drēbju skapim, sievai, viņa ērmībām, jociņiem, pikantajiem stāstiņiem — visam tam, ko viņš uzdod par savu personu, nevis tam, ko viņš dara — vai nedara — savā amatā. Tam, lai es piemirstu, ka man ir tiesības iegūt informāciju, bet par izklaidēšanos varu parūpēties pati.

(Un, starp citu, dīvainas viņiem tās mājas — tādas kā kārtējam krāsainajam atvērumam celtas un prasmīgu butaforu iekārtotas. Par to, ka tais daudzajās istabās, pirtīs un baseinos risinātos kaut kas, ko varētu iztēloties kā privātu dzīvi, neliecina nekas. Viss ir tik ļoti vietā, ka tās atgādina… Nu, kailu ķermeni pornogrāfiskā žurnālā. Bez noslēpuma erotikas. Tādu, kura pastāvēšana ārpus kadra, ārpus publikas skatiena, ir stipri apšaubāma.)

Vai nav savādi, ka diskusijas par to, kur velkama šķirtne starp publisko un privāto, parasti sākas tikai tad, kad kādam žurnālistam izdodas iegūt informāciju, kas iepriekš bijusi “visiem zināms noslēpums”? Izrādās, daži vietējie “mediju eksperti”, piemēram, uzskata: “[..] žurnālists par personas iespējamo noziegumu drīkst publiski vēstīt tikai tad, ja izvirzīta apsūdzība. Un arī tad — pirms sprieduma pasludināšanas nedrīkst minēt pilnu personas vārdu un sniegt plašu informāciju, lai nenodarītu ļaunu aizdomās turamajam.” (Diena, 28.1.2000) No tā izriet, ka sabiedrībai nav tiesību zināt pat nozieguma faktu, kur nu vēl to, ka kāds tās loceklis tiek turēts aizdomās. Sekojot šādai receptei, mēs par Bankas Baltija lietu būtu uzzinājuši tikai kaut kad pērnā gada otrajā pusē, par 3 miljoniem varbūt vispār nekad, bet, piemēram, nabaga amerikāņiem varbūt savulaik būtu aiztaupīta prezidenta Niksona atkāpšanās sakarā ar Votergeitas skandālu. Jautājums par to, kurā brīdī baumas pārstāj būt baumas un kļūst par ziņu, protams, var palikt atklāts, neraugoties uz vispārpieņemto kritēriju — “tad, kad tās apstiprinājuši divi neatkarīgi avoti,” taču minētajā rakstā izteiktā atziņa, ka “žurnālists nedrīkst būt tikai šauri domājošs savas profesijas pārstāvis” šķiet vismaz tikpat strīdīga. Atmetot apzīmējumu “šauri domājošs” kā neskaidru, gribas iebilst, ka, gluži pretēji, žurnālists ne vien drīkst, bet viņam vajag rīkoties kā žurnālistam (un šajā rīcībā ietilpst interese par amatpersonas privāto dzīvi, ciktāl tā skar publisko), gluži tāpat kā no policista var un vajag prasīt, lai viņš rīkotos kā policists (un nevis, teiksim, kā lielceļa laupītājs), un no deputāta — lai viņš rīkotos kā deputāts (un nevis, teiksim, kā popzvaigzne vai Chippendales dejotājs).

Žurnālista pienākums nav nodrošināt, lai mēs visi, t.i., sabiedrība, justos kā liela, draudzīga ģimene, kur visi par visiem zina visu — pirmām kārtām jau tāpēc, ka “viss” sastāv arī no neskaitāmiem intīmiem sīkumiem, kuru jēga atklājas neskaitāmos privātos kontekstos un kuri ārpus šiem kontekstiem ir nesaprotami un bez jebkādas nozīmes. Žurnālista profesionālais pienākums toties ir pieskatīt, lai, iegājuši publiskajā telpā visi uzvedas civilizēti un likumīgi, lai šai telpā var brīvi elpot un izvairīties no ķermeniska kontakta ar blakusesošo, bet lai tā, kā Aristoteļa ideālā agora, būtu tikai tik liela, ka to var piepildīt oratora kliedziens.