Proletariāts bez krūštura

Kad parādījās pirmās ziņas par laikraksta The Sun iznākšanu bez savas Page 3, bija tāda sajūta, it kā mēs būtu kļuvuši par lieciniekiem jaunam Charlie Hebdo. Patiesībā cilvēki tā arī teica, ka tas ir jauns Charlie Hebdo. “Kur ir Je suis Page 3 kustība?” jautāja Brendans O’Nīls interneta žurnālā Spiked. “Tāpat kā islāmisti grib izrēķināties ar zaimotājiem, tā viņi [kampaņas pret Page 3 aktīvisti] grib izrēķināties ar The Sun. Es zinu, ne jau ar ieročiem, bet ar spiedienu, apvainojumiem un kaunināšanu. Kā teica Rejs Bredberijs, “ir daudz veidu, kā sadedzināt grāmatu”.”

The Telegraph, 22. janvārī

Janvāra vidū Lielbritāniju pāršalca pamatīga sensācija, kas pēc pāris die­­nām pārtapa skandālā. 16. janvārī po­­pulārais britu tabloīds The Sun iznāca bez tradicionālās puskailās meitenes fotogrāfijas trešajā lappusē. Presē un sociālajos tīklos sacēlās liels troksnis; lieta tāda, ka Page 3, kā šo lappusi šeit dēvē, Lielbritānijā tiek uztverta gandrīz vai kā nacionāla institūcija, līdzīgi kā monarhija, sarkanās tele­­fonbūdas vai builder’s tea. Kaislības ap “trešo lappusi” virmoja jau sen, bet jo īpaši pēdējos gados, kad kreisie libe­rāļi un feministes, apvienojušies ar tikumības frontes cīnītājiem, sarīkoja plašu sabiedrisku kampaņu pret sla­­venā tabloīda pusplikajām meičām. Pēc 16. janvāra likās, ka progresa spēki beidzot svin uzvaru pār sagrabējušo mačistu iesīkstējušo tradīciju; pat laikraksts The Times (kura īpašnieks, starp citu, ir tas pats cilvēks, kam pieder The Sun), atsaucoties uz “drošiem avo­tiem”, 20. janvārī paziņoja, ka tabloīds ir padevies un “trešā lappuse” aiziet pa skuju taku uz to pašu vietu, kur jau ar mīlestību kastītēs saliktas (un ar naf­talīnu rūpīgi apkaisītas) guļ angļu kaislības uz siltu alu, kriketu un citu tabloīdu – Džordža Orvela apdzie­dāto, bet nu jau pirms četriem ga­­diem mirušo News of the World. Tomēr cīnītājiem pret dzeltenās preses tiražētajiem pupiem līksmot bija lemts tikai sešas dienas. 22. janvārī The Sun atkal iznāca ar topless mo­­de­les fotogrāfiju trešajā lappusē un paskaidrojošu parakstu: “Atsaucoties uz nesen izskanējušo informāciju citos masu saziņas līdzekļos, vēlamies paskaidrot, ka šī ir 3. lappuse un ka šajā fotogrāfijā redzama 22 gadus vecā Nikola no Bornmutas. Mēs atvaino­jamies visu to žurnālistu vārdā, kuri pēdējās divas dienas pavadījuši, runājot un rakstot par mums.” Un tie­šām, no fotogrāfijas lasītājam pretī raudzījās meitene ar diviem kailiem stobriem. Nikolas seja sašķiebta ne­­daudz greizā smaidā, kas vienlaikus pauž kā ironiju, tā uzvaru, viena acs piemiegta, otra veras tieši lasītājā – sak, re, cik veikli mēs jūs piemānījām! Izcēlās arī The Sun galvenais pīārists Dilans Šārps, savā tviterī ievietodams četras Nikolas fotogrāfijas un norādīdams, kam tieši miedz ar aci skaistule no Anglijas dienvidiem. Līdz­te­­kus Šārpa parastajai auditorijai viņa tvītam bija pieci konkrēti adresāti: četri žurnālisti un viena politiķe. Sabiedrisko attiecību ģēnijs Dilans Šārps vienkārši gribēja teikt: mēs uzvarējām svētuļus, feministes un krei­sos. Taču problēma ir tāda, ka tviteris nav īstā vieta, no kurienes sūtīt erotiskas fotogrāfijas nepazīstamiem cilvēkiem. Var jau, protams, bet ir skaidrs, kas tie par tipiem, kuri ar to nodarbojas. Piedevām vēl piektajam adresātam, precīzāk, adresātei – 65 gadus vecajai Harietai Hārmanai, lei­boristei, Apakšpalātas deputātei, kādreizējai sieviešu lietu ministrei, bet paš­laik ēnu kabineta vadītāja vietniecei – ar diskusijām par “trešo lappusi” vispār nebija nekāda sakara. Kā jau tas bieži atgadās ar nekauņām, kuri cenšas pajokot, Šārps nonāca neveiklā situācijā. Pēc tam viņš gan atvai­no­­jās, bet tas jau vairs nav svarīgi. Galu galā kreisā prese ir spiesta atzīt: cīņu ar seksistiem no The Sun nāksies tur­­pināt; petīciju rakstītāji pret Page 3 atgriezušies pie savas iemīļotās no­­darbes. Lūk, arī viss stāsts.

Varētu likties – sīkums, nieki, apspriest te nav ne tik, cik melns aiz naga, tas viss ir interesanti tikai dīkdienīgiem skribentiem, kuriem, lai paēstu, par kaut ko taču jāraksta. Tomēr, ja tā pa­­domā, stāsts par “trešo lappusi” aizskar gandrīz visas britu sociālās, kul­­tūras un politiskās dzīves stīgas, un tam ir tieša saistība ar to, ko sauc (un pareizi sauc) par “eiropeiskām vērtībām”. Līdzīgs gadījums nebūtu iespējams nevienā šīm vērtībām nai­­dīgā zemē – ne Krievijā, ne Šrilankā vai Kamerūnā. Tādēļ ir vērts palūkoties uz šo lietu dziļāk.

Tātad vispirms – laikraksts. The Sun ir dibināts 1964. gadā kā politisks so­ciālo radikāļu izdevums politiski aktīviem strādniekiem, arodbiedrību lī­de­riem un intelektuāļiem ar noslieci uz sociālistiskām idejām. Šādu ievirzi laikraksts saglabāja līdz 60. un 70. gadu mijai, kad to nopirka austrāliešu me­­diju magnāts Rūperts Mērdoks, labi zināma preses biznesa haizivs. Tā kā leiboristu izdevums strādāja ar zau­­dējumiem, Mērdoks pārvērta to par tab­loīdu, līdzīgu tradicionālajiem News of the World un Daily Mirror. 1970. gadā laikraksta 3. lappusē parādījās mo­de­­les Stefanijas Hanas fotogrāfija “Ie­vas kostīmā”. Ar šo brīdi tad arī sākās īstā avīzes The Sun un “trešās lappu­ses” vēsture. Vajadzēja paiet vēl gandrīz desmit gadiem, līdz Page 3 kļuva krāsaina un sāka iznākt ik dienas. Pateicoties skandalozajām publikācijām un lielajam ieguldījumam “zvaigžņu kulta”, vēl viena tipiski angliska jau­­nāko laiku fenomena, radīšanā, The Sun kļuva par visvairāk lasīto avīzi valstī. Iekarojusi tirāžas ziņā pirmo vietu Apvienotajā Karalistē, tā pa­mudināja arī citus tabloīdus regulāri pub­licēt savās lappusēs puskailu mo­deļu fotogrāfijas. Kas attiecas uz avī­zes politiku, tad 70. gados bijušais britu sociālisma un radikālisma balsts kļuva par nozīmīgu Mārgaritas Tečeres un konservatīvo partijas sa­­biedroto. Vēlāk avīze atbalstīja “jauno leibo­rismu”, kas būtībā bija koriģēts teče­risma paveids, taču pēdējos sešus ga­­­dus tā atkal atgriezusies saliedēta­jās toriju rindās.

Interesantu lomu šajā sižetā nospēlēja The Sun pamatauditorija – strād­nieku šķira (protams, šī vārda plašākā nozīmē – ne tikai celtnieki vai ogļrači, bet “darba ņēmēju” šķira vispār). Avīzes auditorija sociālā spektra ziņā neizmainījās, taču radikāli izmainī­jās tas, ko tā lasa. Agrāk – par tais­nīgumu un sociālismu, tagad – par popzvaigžņu skandāliem pamīšus ar plikiem pupiem un aicinājumiem at­­balstīt “mūsu varoņus” (proti, britu kareivjus Afganistānā, pirms tam Irā­kā, bet vēl pirms tam – Folklenda salās). “Strādnieku šķiras” sastāvs, pro­­tams, ir stipri mainījies – kopš Tečere un viņas cīņu biedri iznīcināja “īsto, tradicionālo” britu rūpniecību (ogļrūpniecību, metalurģiju, smago mašīnbūvi), “īsto proletāriešu” šeit palicis ļoti maz. Tiesa, šis process outsourcing laikmetā ir dabisks gandrīz visām Rietumeiropas valstīm. Izmai­nījies ne tik daudz proletariāta sa­­stāvs, cik tā kultūras un politiskās intereses, citāda kļuvusi arī tā po­li­tiskā loma. Agrāk tas bija to progresīvo pārmaiņu dzinējspēks, kas padarīja šo valsti krietni sociālistisku (bezmaksas medicīna, sociālie dzīvokļi, pabalsti), bet tagad tas ir kļu­­vis par tradicionālisma un pat ksenofobijas balstu. Paši “proletāriskākie” rajoni tagad balso par Lielbritānijas Ne­­atkarības partijas nacionālistiem.

Attiecīgi izmainījusies ir arī kreiso auditorija šajā zemē. Rēķināties ar “balto strādnieku šķiru” īpaši nav vērts, tādēļ kreisā prese kļūst arvien “jau­neklīgāka” (kreiso liberāļu galvenais laikraksts The Guardian kļuvis tāds, “it kā to rakstītu bērni”, kā ne­­sen pajokoja kāds mans kaimiņš no Londo­nas kreisi liberālā Dolstonas rajona). Nejau nu strādnieku šķirai pare­dzē­tas publikācijas par jaunākajiem kulinārijas modes kliedzieniem (ilgtspējīga, ekoloģiska, vegānu), par nedēļas labākajiem vīniem, par Džūljena Bārnsa romāniem, par Bjor­kas jaunāko albumu, par to, ko vilkt mugu­rā hipsterim, vai par “starpdzi­mumu pārejas” grūtībām. The Guardian, bez šaubām, ir ļoti interesants laikraksts, es pats to pa laikam palasu, taču nekā kopīga ar 85–90 procentu šīs valsts iedzīvotāju ikdienu tā saturam nav. Taču, un tas nu ir pavisam dīvaini, nav manāms, ka tam būtu kādas pro­b­lēmas ar lasītāju trūkumu – turklāt tas nebūt nepieder kaut kādam Mēr­­doka tipa megamagnātam. Vēl viena britu mīkla.

Iznāk, ka The Sun ar tās “trešo lappusi” patiešām ir tradicionāla britu institūcija. Tikai šī tradīcija ir ne­­sena – tā sakņojas tās Lielbritānijas dzīlēs, kuru radījušas Mārgaritas Tečeres reformas. Tečere sapņoja pārvērst Apvienoto Karalisti par Savienotajām Valstīm, taču pārvērta to par zemi, kas sastāv no divām komponentēm: superjautrās, supercinis­kās, superbagātās Londonas, šīs “visas pa­­saules netīrās naudas mazgā­tavas”, un ne pārāk plaukstošās, vietām gandrīz vai pat nabadzīgās pro­­vin­ces.Rezultātā mums ir darīšana ar jaunu valsti un jaunu sabiedrību, ku­­rā, salīdzinot ar Čērčila un Klementa Etlija laikiem, viss ir sagriezies krus­tu šķērsu un katra lieta nozīmē pavisam ko citu. Proletariāts atbalsta aris­to­krātijas ekonomiskās intereses – tās pašas aristokrātijas, kurai pieder savi 90% Lielbritānijas teritorijas, kreisie risina izsmalcinātas sarunas par to, ka primitīvā šardonē modei vienreiz jādara gals, bet visprogresīvākie cī­nī­tāji pret tradicionālo morāli un nove­co­­jušajiem uzskatiem par cilvēka ķer­me­­ni cīnās ar nekaitīgām meitenēm bez krūšturiem, ne­beidzami piesaucot “morāli”. Bet bija taču laiki, tiesa, citā valstī, Francijā, kad pa Pa­­rīzes ielām staigāja demonstranti ar lozun­giem “Meitenes, novelciet krūš­­turus! Tas revoluciona­rizē!”. Laiks tiešām bija cits, daudz jautrāks – 1968. gada maijs. Starp citu, franču proleta­ri­āts toreiz neat­balstīja amizantos dīvaiņus ar Mao, Markū­zes un De­­borā citātiem uz trans­­pa­rentiem.

P.S. Katram no mums ir savs grēcīgais prieciņš. Manējais – aiziet uz kādu no lētajiem Wetherspoon bā­­riem, paņemt pinti nejēdzīgi dārgā un draņķīgā alus, apsēsties un vērot. Kā strādnieku šķiras kādreizējie pārstāvji, bijušie celtnieki un grāmat­vedes, šķirsta The Sun. Es šo izde­vumu pārkristītu par avīzi “Ardievu, jaunība!”.