Quod licet Iovi, non licet bovi

Nekad nebiju domājis, ka man nāksies iestāties pret krievu lamuvārdu izmantošanu latviešu literatūras stundās latviešu skolā. Man šis ir negaidīts ampluā. Tāpat es nekad nebūtu domājis, ka gudri un izglītoti cilvēki var vairākas dienas sociālajos tīklos locīt visus iespējamos krievu lamuvārdus to latviešu transliterācijā, lai pierādītu visiem, ka viņi ir īsteni brīvi domājoši liberāļi, kas nepieņem cenzūru. Pierādīja, ko lai saka.

Nils Ušakovs, “Liberāļi, skolas un degradācija”, delfi.lv, 5. oktobrī

Pieslēdzoties diskusijai par Agneses Krivades dzejoļa izmantošanu literatūras stundā, Rīgas mērs Nils Ušakovs izdeva rīkojumu veikt pārbaudes Rīgas skolās un publicēja glīti noformulētu eseju, kurā tādā kā manifesta formā pauda savu “antiliberāļa” pozīciju. Izmantojot dažus retorikas paņēmienus un pāris loģikas kļūdas, viņa tekstā tiek pamatots visai izplatīts priekšstats par to, kāpēc “demokrātija nav visatļautība”, taču interesantākais šajā esejā nav secinājums, bet gan domu gaita, kas pastāsta mums mazliet vairāk par paša Ušakova vai viņa teksta autoru domāšanu.

Uzskaitot vairākus piemērus, kas, viņaprāt, ļauj izdarīt secinājumu “pēc analoģijas”, Ušakovs lieto vārdu “nedrīkst”, gluži vai bībelisku baušļu formā paziņojot: “Nedrīkst šņaukāties pie pusdienu galda.” “Nedrīkst bez biksēm nākt uz teātri.” “Nedrīkst mest ārā atkritumus pa logu.” Viņš acīmredzami cer atsaukties uz tādām kā vispārpieņemtām patiesībām, lai no tām vēlāk pārietu pie strīdīgās patiesības par lamuvārdiem. Zīmīgi, ka Ušakovs izmanto strikta aizlieguma formu, nevis kaut kādu “parasti nav pieņemts” vai “nebūtu labi”.

Iecerētā analoģija ir vienkārša – gluži tāpat arī nedrīkstot lietot lamuvārdus bērnu klātbūtnē. Tiesa, jebkuras analoģijas vājā vieta ir tās izvērsums konkrētā situācijā. Rīgas mērs uzskata, ka bez biksēm var un vajag staigāt daudz kur citur, tikai ne teātrī. Izšņaukt degunu var blakusistabā vai tualetē, taču ne pie galda. Mest atkritumus var miskastē, bet ne ārā pa logu. Lietot lamuvārdus drīkst sarunā ar Šleseru, bet ne skolā. Atsaucoties uz vairākus gadus senu nesmukumu, kad televīzijā parādījās video no viņa neformālas sarunas ar Šleseru, Ušakovs atzīst, ka arī pats “nav bez grēka”. Šis retoriskais paņēmiens, ko var aprakstīt kā “iešaušanu sev kājā”, nav visai korekts akadēmiskā disputā, taču lieliski darbojas politiskā cīņā, jau iepriekš neitralizējot iespējamos pretinieku ad hominem pārmetumus. Viņš atklāj, ka klausās grupas Ļeņingrad mūziku, taču mēdz izslēgt “Šnura disku”, kad mašīnā iekāpj viņa māte, – tātad lamuvārdu lietošanai ir savas robežas un Rīgas mērs tās precīzi ievēro. Tālāk viņš secina, ka bērnu klātbūtnē nedrīkst lamāties. Šī analoģija ir vāja, jo, pirmkārt, māte nav skolēns, un drīzāk te var saskatīt zināmu liekulību, ko paši skolēni šajā sakarā jau mums, pieaugušajiem, ir pārmetuši. Ja reiz tev patīk grupas Ļeņingrad dziesmas, tu nevari izmest no tām rupjību, kas ir neatņemama šīs mūzikas sastāvdaļa. Vai arī tev patīk, bet ne līdz galam? Vai arī patīk tikai zināmās situācijās, noteiktā garastāvoklī? Var rasties jautājums, ko Ušakovs darītu, ja mašīnā iekāptu kāds cits – viņa tēvs, vectēvs, kolēģis? Un ko – ja tā būtu kolēģe? Vai – sieva? Vai rupjības mūzikā ir pieļaujamas tikai vīriešu kompānijā? Tikai vienaudžu kompānijā? Vai rupjību pieļaujamība izbeidzas, kad satiekas atšķirīgas paaudzes, dzimumi, sociālie statusi? Mēs intuitīvi jūtam, ka rupjībām ir sava sociāla loma un attiecīgi – sociāla vieta, taču novilkt šo robežu skaidri un nepārprotami visbiežāk nav iespējams, tā ir izplūdusi un dažādiem cilvēkiem var būt dažāda. Te mēs nonākam pie vēl viena secinājuma – pieļaujamā robežas bieži ir atkarīgas ne tik daudz no “sabiedrības”, cik no konkrētā indivīda konkrētā situācijā. Kas vienam liek nosarkt, citam tikai nostiprina pašpārliecinātību, bet trešo atstāj vienaldzīgu. Varbūt arī izvairīšanās runāt par seksu bērnu klātbūtnē ir tik izplatīta ne jau tādēļ, ka tas būtu traumējoši vai nepatīkami bērniem, bet tādēļ, ka vecāki neprot un negrib ar bērniem par to runāt? Un šādi mēs cenšamies pasargāt paši sevi, taču liekulīgi apgalvojam, ka sargājam bērnus?

Tāpat varam atgādināt, ka arī teātrī var būt vieta cilvēkiem “bez biksēm” – dažkārt tie ir redzami uz skatuves, turklāt visai dramatiskās, netriviālās un nefrivolās situācijās. Aizliegums iet uz teātri bez biksēm nav absolūts, turklāt tas vispār nav aizliegums – lielākā daļa cilvēku to nedara tāpēc, ka tas nav “pieklājīgi”. Bet jautājums par to, ko “pieklājas” darīt, bet ko “nepieklājas”, nav normatīvs: tā ir sabiedrībā noteiktā laika periodā izveidojusies visai plūstoša izpratne par to, kas varētu traucēt, aizvainot vai samulsināt apkārtējos.

Tiesa, eksistē arī normatīvi aizliegumi – par atkailināšanos publiskā vietā var saņemt sodu kā par huligānismu, reizēm – pat kā par seksuālu noziegumu. Tas pats attiecas uz lamāšanos publiskā vietā. Bet viss ir atkarīgs no konteksta un no “nozieguma motīva”. Atšķirībā no Ušakova lietotā “bļaģ” Rīgas domes sēžu zālē sarunā ar Šleseru, literatūras skolotāja šo vārdu bērnu klātbūtnē “nelietoja”. Viņa to analizēja līdzās citiem dzejolī izmantotajiem vārdiem. Nez kāpēc šķiet, ka konservatīvās sabiedrības attieksme pret sporta skolotāju, kurš būtu nolamājis skolas futbola komandas puikas treniņa laikā, būtu iecietīgāka. Darbmācības skolotāju, kurš nolamātos, stundas laikā trāpot ar āmuru pa pirkstu, neviens neatlaistu no darba. Lai gan šajos gadījumos lamuvārds tiešām tiktu “lietots” tā tiešajā nozīmē.

Lamuvārds dzejolī, gluži tāpat kā kailums uz teātra skatuves, ir mākslas darba sastāvdaļa, kas tiek lietota māksliniecisku mērķu sasniegšanai. Paturpinot analoģiju ar “šņaukāšanos pie galda”, spļaudīties klasē arī nav pieklājīgi, taču bioloģijas stundās atļaut skolēniem uzspļaut uz stikliņa un paskatīties mikroskopā ir katra godīga skolotāja pienākums. Un šāda mācību stunda noteikti bērniem iemācīs daudz derīga par mutes higiēnu, iespējams, pat atturēs no spļaudīšanās uz ielas. Tāpat arī lamuvārdu dzejolī var un vajag “likt zem mikroskopa”, un kur gan citur tam būtu piemērotāka vieta kā literatūras stundā?

Pirms vairākiem gadiem, kad Krievijā tika pieņemts “tikumības grozījums”, kas aizliedza un administrēja rupjību lietošanu mākslā, plašsaziņas līdzekļos, publiskajā telpā un internetā daudzi priecājās, jo redzēja tajā iespēju rupjībām izdzīvot tādos kā rezervātos. Taču rupjības ar laiku izčākst. Lietojot tās pārāk bieži, ieviešot ikdienas sarunvalodā vai masu kultūrā, rupjības pazaudē vai iegūst jaunas lietojuma nozīmes un pakāpeniski pārvēršas par parastiem parazītvārdiem vai eifēmismiem. Tā tas ir noticis ar angļu fuck, kas tagad brīvi tiek lietots kino, popmūzikā un publiskajā runā, zaudējis gandrīz jebkādu neķītrības vai piedauzības auru, un tikai samaitāti prāti tajā spēj saklausīt atsauci uz seksuālu aktu. Krievu lamuvārdu fetišisti baidās no tā, ka līdzīgs liktenis varētu piemeklēt “mātes valodu”, tāpēc priecājas par ierobežojumiem tās lietojumā. Un te nu taisnība arī Ušakovam – tā dēvētie “liberāļi” (ko Rīgas mērs arī lieto kā lamuvārdu) ir spējīgi novazāt sakrālo “bļaģ” līdz stadijai, kad tas varētu būt zaudējis savu spēka vārda iedarbību un kļuvis bezjēdzīgs. Un nebūtu vairs ko aizliegt un kontrolēt. Ak, šausmas!